Baņķieris ar naglenēm bagāžniekā
Vizītkarte
Einārs Tupurītis
vieglatlēts
Dzimis 1973. gada 9. decembrī
Augums, svars 1,78
m, 68 kg
Personiskais rekords 800
m 1:43,90, 1000 m 2:18,03
Sasniegumi 11. vieta Atlantas
olimpiskajās spēlēs (1996. g.) 800 m 1:46,41, 5. vieta pasaules čempionātā
Gēteborgā (1995. g.) 800 m 1:46,45, 6. vieta pasaules čempionātā telpās Parīzē
(1997. g.) 800 m 1:46,47 un pasaules čempionātā Atēnās (1997. g.) 800 m 1:46,97
Izglītība Murjāņu sporta
internātskola, Vičitas štata universitāte – iegūts bakalaura grāds biznesā
Strādā bankā Olbani, Ņujorkas piepilsētā
Daudzi latviešu sportisti devušies pāri
okeānam, lai saņemtu ASV stipendiju un studētu. Šo iespēju pirms vairāk nekā
desmit gadiem izmantoja arī vidējo distanču skrējējs Einārs Tupurītis. Latvijas
valsts karoga nesējs 1996. gada Atlantas olimpiskajās spēlēs, tagad – banķieris
Olbani.
– Atvaļinājumā atbraucot mājās, jūtaties kā
viesos?
– Pirmajā brīdī ir dīvaini – daudz kā neierasta, daudz kas
mainījies. Taču draugi un mājas sajūta nemainās. Vienmēr braucu pie mammas
Preiļu pusē un pēc tam daudz laika pavadu kopā ar īstāko draugu Egīlu Tēbeli un
viņa sievu Evitu.
– Tā laikam draudzība uz mūžu…
– Visu pārbauda
laiks. Ar Egīlu mācījāmies Murjāņu sporta internātskolā, ilgus gadus kopā
trenējāmies, startējām Atlantas olimpiskajās spēlēs, nu abiem sporta karjera
jau aiz muguras. Egīls laiku pa laikam ar ģimeni brauc pie manis ciemos uz
Ameriku.
– Vēl pagājušajā nedēļā pirms došanās atceļā
bijāt ļoti aizņemts.
– Valmierā skatījos
Prezidenta kausa izcīņu vieglatlētikā. Nākamajā dienā Vaidavā notika skrējiens
apkārt ezeram. Piedalījos veiksminieku apbalvošanā. Dīvaini, kad jaunie
sportisti lūdz autogrāfu. Tik ilgs laiks taču pagājis, kad pats vēl skrēju.
Acīmredzot arī tagad nepieciešami sportisti, kuriem līdzināties.
– Ne reizi nav bijusi vēlēšanās atkal uzvilkt
naglenes un…
– Valmieras stadiona
tribīnēs pieķēru sevi kavējamies atmiņās. Visi skrien, sirds it kā velk uz
skrejceļa pusi, taču jābūt reālistam.
Nenožēlotā izvēle
– Pagājis krietns laiks, kopš pēdējoreiz
piedalījāties sacensībās. Tagad varat teikt, ka izvēle bija pareiza nolemt
turpināt karjeru Amerikā?
– Noteikti.
Lai gan, mācoties Murjāņu sporta internātskolā, bija visi apstākļi, lai
sasniegtu maksimālo. Taču, kļūstot par absolventu, cipari personisko rekordu
ailēs mainījās pārāk lēni. Vēl gadu nomācījos Latvijas Universitātē, un tad
radās iespēja saņemt Vičitas štata universitātes stipendiju. Augstskolas
treneri bija pārliecināti, ka četrus studiju gadus es varētu būt noderīgs.
– Galvenais to prast un spēt izmantot.
– Mērķis bija
skaidrs. Turpināt skriet, uzlabot rezultātus un vienlaikus iegūt labu
izglītību. Pirms studiju sākuma, kad bija jāraksta kaudze pieteikuma papīru,
ilgi domāju, kādu specialitāti izvēlēties. Mācīties par inženieri,
datorspeciālistu? Arī tas šķita interesanti. Nolēmu studēt biznesa zinības.
Sākums, protams, bija sarežģīts – ne angļu valodu pratu, ne spēju iejusties
universitātes dzīvē. Tomēr sportistiem, kuri pieraduši pie cita ikdienas ritma,
tas izdodas ātrāk nekā citiem.
– Strādājat bankā. Vai eksaktie priekšmeti
padevās viegli?
– Murjāņos ar
matemātiku nemaz tik viegli negāja, tā prasīja pamatīgas pūles un pacietību.
Taču, studējot un jau strādājot bankā, man nebija problēmu tikt galā ar cipariem
bez kalkulatora, kamēr mani kolēģi intensīvi spaidīja pogas.
Kipketers, Rodāls un pārējie
– Vai gadi Vičitā devuši pārliecību, ka
iespējams tikt arī līdz olimpiskajām spēlēm?
–
Amerikāņu augstskolās liela uzmanība tiek pievērsta sportam un sportistiem.
Taisnība, slodze ir krietni lielāka nekā parastajam studentam. Taču viss
salāgots tā, lai varētu paspēt. Turklāt ir stimuls, ja rezultāti kļūst arvien
labāki.
– Esat divkārtējs ASV studentu čempions 800
metru skrējienā. Tas ir izcils sasniegums, zinot, cik augstu kotējas šīs valsts
vieglatlēti. Izpildot olimpisko normu, varējāt domāt par startu Atlantas
olimpiskajās spēlēs.
– Nebiju izņēmums.
Arī mans sapnis bija kļūt par olimpieti. Viss uz to gāja. Rezultāti ievērojami
uzlabojās. 90. gadu vidū mēs ar norvēģi Vebjornu Rodālu bijām vienīgie baltie
skrējēji 800 metru distancē pasaules elites klases melnādaino atlētu vidū. Atlantā
konkurentu bija daudz – 56. Priekšskrējienā biju otrais. Rezultāts gan bija
sliktāks nekā tas, ar kādu uzvarēju ASV studentu čempionātā. Bet vēl jau bija
pusfināls, un viss turpinājās. Finālā netiku, un beigu beigās – 11. vieta.
Olimpisko zeltu izcīnīja Rodāls. Tomēr 1996. gads bija veiksmīgs. Kļuvu par
divkārtēju ASV studentu čempionu. Sasniedzu Latvijas rekordu. Taču rekordus
labo – savdabīgu stafeti pārņēmis Dmitrijs Miļkevičs.
– Savulaik esat skrējis plecu pie pleca ar
pasaules izcilākajiem vidusdistančniekiem. Palikusi nepadarīta darba sajūta?
– Man nekad nav
izdevies uzvarēt Rodālu un kenijieti Vilsonu Kipketeru. Ar Vilsonu skrēju kopā
gan tad, kad viņš laboja pasaules rekordu, gan tad, kad citreiz tas tika
atkārtots. Ja toreiz būtu tik prātīgs kā tagad, skrējieniem izvēlētos citu
taktiku. Toreiz šķita, ka viss ir pareizi. Finišā starp mums nebija milzu
plaisa, taču līdz uzvarai netiku. Nožēlas nav. Ikviens starts devis milzu
pieredzi.
– Padsmit gadu sportā devuši arī gandarījumu.
– Man uzticēja nest
Latvijas valsts karogu Atlantas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Tās ir
atmiņas visam mūžam. Prieks, ka man joprojām pieder vairāki stadionu rekordi
Amerikā. Laiku pa laikam aizbraucot uz Vičitas universitāti, atkal dzirdu
latviešu valodu. Fantastiski, ka tautieši arī izmanto iespējas – iegūt
izglītību un vienlaikus turpināt sportot.
Latvieši izcilnieku vidū
– Vičitas štata universitātes labāko rezultātu
sarakstā 800 metru distancē tagad līdzās ir divu latviešu vārdi. Tupurītis ar
visu laiku labāko rezultātu un Ģirts Āzis.
– Nezinu, cik ilgi
šajā pozīcijā noturēsimies. Atzīšos, tas ir patīkami.
– Kāpēc tieši
jūsu iecienītajā distancē latviešu amerikāņi
gūst ievērību?
– Šķiet, man izdevās
parādīt celiņu, ko iet, lai rezultāti būtu vērā ņemami. Bija laiks, kad
Nebraskā lieliski startēja Viktors Lācis. Viņš savulaik izcīnīja bronzas medaļu
ASV studentu čempionātā. Beidzis sportista karjeru, viņš kļuva par savas
universitātes treneri. Viktora aicināts, uz Nebrasku devās arī Dmitrijs
Miļkevičs. Viņam arī bakalaura grāds un ASV studentu čempiona tituls. Te
vienkārši gūstam apliecinājumu tam, cik svarīgi izmantot iespēju. Varbūt tā ir
vienīgā. Turklāt valstī, kurā nekad nav trūcis augstākās klases vieglatlētu.
– Jums ir 33 gadi. Dmitrijs jums piederošo
valsts rekordu labojis par trīsdesmit trīs sekundes simtdaļām…
– Pirms 11 gadiem
Dāremā sasniedzu Latvijas rekordu. Nav jau nemaz tik ilgs laiks pagājis, tāpēc
Dmitrija nomestās simtdaļas no mana
rezultāta ir vērā ņemamas. Cik gan daudz ir rezultātu, kuri rekordu sarakstos
turas ne vien desmitgades, bet ilgāku laiku.
Laiks ne vienmēr zelta vērtē
– Vai gribat teikt, ka esat izmetis visas
naglenes?
– Mana auto
bagāžniekā vēl joprojām atrodami trīs nagleņu pāri. Divi lietoti, viens pavisam
jauns. Savulaik man bija īpašas naglenes sacensībām un citas – treniņiem. Ko ar
tām iesākšu? Nav ne jausmas. Pagaidām tās netraucē.
– Rīgā ir gadījies ķert trolejbusu vai
tramvaju?
– Ja
nonāktu šādā situācijā, nekad neskrietu. Minūte, divas trīs dzīvē neko mainīt
nevar. Arī ja, braucot ar auto, jūtu, ka kavēju, nekad nebraukšu ātrāk par
atļauto. Tikai nevajag nodomāt, ka citiem lieku uz sevi gaidīt. Tas man nav
pieņemami.
– Daudzi amerikāņi gardu muti mielojas ar
hamburgeriem un kolu, citi dod priekšroku aktīvam dzīvesveidam. Kuru jūs
izvēlaties?
– Pietiek jau ar to,
ka ikdienā daudz laika nākas pavadīt bankas krēslā. Brīvajā laikā ar kolēģiem
un draugiem uzspēlējam basketbolu. Labprāt skatos arī basketbola mačus. Toties
neesmu aizrautīgs amerikāņu futbola vai hokeja līdzjutējs.
– Pieļaujat, ka reiz atgriezīsities Latvijā
pavisam?
– Pirms pāris gadiem
bez ilgas domāšanas atbildētu noliedzoši. Tagad Latvija ekonomiski attīstās. Un
nu varu teikt 50:50. Tikai nevaicājiet, ko vēlētos šeit darīt. Varbūt atkal
ceļš vestu uz banku, varbūt citur. Bet varbūt kļūtu par treneri. Noteikti zinu,
ka strādātu darbu, kas patīk. Arī Latvijā.
Māra JURŠEVICA
