Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

… bet tā gribējās traktoru ducināt

Viņš ļoti gribēja vadīt traktoru un kombainu, sēt un pļaut, mācīties
agronomiju un strādāt tēva lauku saimniecībā Saldus pusē. Vēl vidusskolas
pēdējā klasē puisis pat nenojauta, ka viņam pēc pavisam nedaudz gadiem uz pleca
sitīs olimpiskais vicečempions, uz rokām nēsās pasaules čempions. Viņš vēl neko
nezināja par rehabilitāciju, vēl mazāk – par fizioterapiju. Bet tagad jau
piecus gadus Latvijas Olimpiskās vienības mediķis Mareks Osovskis valsts sportā
ir neaizstājams, daudzu lielisku rekordu un sniegumu kaldināšanas līdzautors.

– Kāpēc tik krasa kursa
maiņa?

– Esmu laiku puisis no Saldus apkaimes. Tēvam bija lauku saimniecība, un
loģisks likās vagas tālāka aršana, taču tas bija laiks, kad laukos vēl nebija
īstas skaidrības par nākotni, un tēvs uzstāja, lai mācos ko citu. Māsa
pierunāja iet uz Medicīnas akadēmiju – bioloģija man patīkot, un fiziterapeitos
neesot liels konkurs. Manas zināšanas aprobežojās ar vardīšu mocīšanu
bioloģijas stundās, taču tiku studentu pulkā. Pirmajos kursos par sportu pat
nedomāju. Pats gan sportoju, bet tikai skolas līmenī – vieglatlētika, svari,
bumbu spēles. Pirms Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm mani uzaicināja uz
Latvijas Olimpiskās vienības Sporta medicīnas un rehabilitācijas centru, kas
rūpējas gan par mūsu augstas klases sportistiem, gan talantīgajiem jauniešiem. Te
jau rit sestais gads.

– No malas skatoties,
sacensībās tevi tikpat kā neredz. Ko īsti nozīmē tavs darbs?

-Tik viegli to nevar raksturot. Esmu fiziterapeits, masieris, reizēm arī
psihologs. Braucu līdzi sportistiem, un man jārūpējas, lai viņi sacensībās būtu
labākajā formā. Parasti tas nozīmē, ka jāpaārstē sīkās traumiņas, jānoņem
sāpes, jo reti, kad sportists ir pilnīgi vesels. Ideāli būtu, ja visi sportisti
par savu veselību domātu jau mājās un rūpīgi ievērotu mūsu norādes, laikus
brīdinātu par veselības problēmām. Bet vai kādam no viņiem tam ir laika?.. Neko
sliktu nevaru teikt par Viktoru Ščerbatihu, kurš bez manis negrib braukt ne uz
vienām sacensībām, un tā esam kopā kopš Atēnu olimpiādes. Viktors cenšas,
rūpīgi seko veselībai, izpilda visus manus norādījumus. Iespējams, ka tieši
tāpēc lielu traumu viņam nav bijis. Tagad, kļuvis par deputātu, Viktors laiku gan
var atlicināt arvien mazāk.

– Nesen ar bažām sekojām
līdzi mūsu šķēpraiža Vadima Vasiļevska cīņām pasaules čempionātā Osakā – cīņām
gan ar pretiniekiem, gan ar sāpēm. Tu biji līdzās.

– Vadims ir malacis. Esmu diezgan daudz pieredzējis, bet biju arī pārsteigts
-muskuļa plīsums, kuru īsti atklājām tikai Rīgā jau pēc sacensībām, bija 2,5 cm
platumā. Bija vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās un vajadzētu šūt. Ar tādu traumu
startēt un iegūt ceturto vietu – nezinu, vai tas vēl kādam būtu pa spēkam.

– Vadims ir no
paklausīgajiem?

– Vadims ir Vadims. Ja viņš tāds nebūtu, arī nebūtu tik izcila sportista. Vadims,
protams, cenšas (it sevišķi pēdējā gadā), bet viņam drosme ir lielāka par
veselības objektīvu novērtējumu. Viņam sāpju slieksnis, iespējams, ir augstāks,
un viņš bieži par niekiem tikai nospļaujas. Bet tā nedrīkst, jo maza trauma
veicina lielākas rašanos. Nākamais ir olimpiskais gads, tagad nu gan Vadims
sola vairāk rūpēties par savu veselību. Ceram tikt galā ar vecajiem
savainojumiem un neiedzīvoties jaunos.

– Vēl viens no mūsu
labākajiem šķēpa metējiem –  Ainārs Kovals
ir tavā aprūpē?

– Sacensībās – jā, bet Ainārs ir visai liels īpatnis un pārāk daudz grib
izdomāt pats. Domāju, ka tas kavē viņa izaugsmi un bez pamatīgas medicīniskas
uzraudzības nekas labs nesanāks.

Runājot par pašdarbību, – vai daudzi
paši izvēlas medikamentus bez ārstu ziņas?

– Nedomāju vis, it sevišķi augstas klases sportistu vidū tas, manuprāt, nav
pieņemts. Varbūt iesācēji, it sevišķi spēka sporta veidos, saklausā visādas
brīnumlietas par muskuļu audzēšanām un tik rij tos pulverus, kuru iedarbība
nemaz tik skaidri nav zināma, jo viss notiek diezgan lielā pašplūsmā. Tiem, kuri
grib bērniem iesmērēt tādas dranķības, es labprāt liktu rokas nocirst, jo
jaunībā veselību sabeigt ir ļoti viegli. Lielajā sportā kontrole tagad ir tik
liela un drakoniska, ka aizvien mazāk iespēju ir lietot neatļautus līdzekļus.

– Un tomēr ik pa brīdim
kāds iekrīt.

-Tādu nu reiz ir cilvēka daba: saviem spēkiem pielikt kaut ko no malas.
Negribu daudz par to runāt, jo savā darbā ar dopinga lietām neesmu saskāries,
Bet, kā jau visur, arī sportā darbojas divas spēcīgas industrijas – viena, kas
grib pieķert nelikumībās, otra, kas izdomā ko jaunu, lai to tik ātri neatklātu.
Visi gudri un meklē katru iespēju, kā atļautā veidā panākt enerģijas plusiņu.
Kāpēc sportā ir tik daudz astmatiķu? Tāpēc, ka viņi pēc stingrām kontrolēm var
lietot zāles, kas izturības veidos (riteņbraukšana, biatlons) dod lielāku enerģiju
nekā prasa kaite. Vesels cilvēks ar tādām devām ieelpotu divreiz vairāk gaisa.
Kādreiz modē bija asins pārliešana: noņēma asinis, kad sportists bija
ideālākajā  formā, pēc smagiem treniņiem,
pirms mačiem lēja atpakaļ, un – kā no jauna piedzimis. Tagad asinis jānodod arī
negaidītās pārbaudēs. Sākumā jehovieši un citu ticību pārstāvji (kuri iebilda
pret asins noņemšanu) protestēja, bet dopinga kontrolētāji bija nepielūdzami:
vai nu pakļauties vai vari teikt ardievas sportam. Iepriecinoši, ka lielus
līdzekļus dopinga kontrolei ziedo arī sponsori, jo kurš gan grib ziedot naudu
negodīgiem sportistiem.

– Vairākkārtējā olimpiskā
čempione, amerikāniete Meriona Džonsa nesen nāca klajā ar sensacionālu
grēksūdzi.

– Laikam tas bija neizbēgami, bet vai viņa bija vienīgā? Tā ir problēma,
kas nav tik viegli risināma. Tas notiek pasaules mērogā.

– Mēs esam tīri?

– Es ceru.

– Mazliet par tavu darba
ikdienu. Tev ir ģimene, trīs mazi bērni. Vai nav grūti tik ilgu laiku būt
atrautam no ģimenes?

– Viegli  nav. Darbā mani viss
apmierina (LOV, manuprāt, ir ļoti moderna iestāde), taču būt mēnešus četrus,
piecus prom no mājām (gada laikā tās dienas sakrājas) nav iepriecinoši. Par
laimi, mana sieva arī ir fizioterapeite, un viņa mani saprot. Speciālistu manā
jomā klāt nenāk, un LOV mūsu valstī ir vienīgais, kas darbojas ar lielo sportu.

– Negrib mācīties vai
neredz turpmāko perspektīvu?

-Sportā arvien vairāk ir vajadzīgi augstas klases mediķi. Iespējams, tas
nav tik vienkārši, jo ļoti daudz jāmācās pašam. Tāpēc man patīk lielas
sacensības, kur vienmēr cenšos pašpikot no citiem. Bet tas nav tik vienkārši,
jo skandināvi, vācieši daudz ko tur noslēpumā. Vienīgi amerikāņi un krievi no pirmstarta
procedūrām taisa veselu šovu. Konsultēties vajag, jo visu pats nevari atklāt.
Un nevajag kautrēties. Pērn pasaules hokeja čempionātā Rīgā mani pārsteidza
mūsu valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš vadīja mediķu komandu. Viņš daudz
prasīja manas domas, interesējās, kā pareizāk būtu jārīkojas. Tas liecina, ka
patiesa interese nav atkarīga no gadiem un rutīnas. Ticu, ka arī savā jaunajā
darbā viņš daudz gribēs mācīties.

– Paliek laika arī citām
nodarbēm?

– Cenšos izbrīvēt laiku arī sportošanai. Gribu noskriet maratonu. Divas
reizes jau pieveicu pusmaratonu, Valmierā gribēju skriet pilnu distanci, bet
nejutos īsti vesels un vēl nesanāca. Cilāju svarus – gudrāk sakot, pauerliftings.
Brīvajā laikā tas traktors tomēr velk.
Tēvam saimniecība ir vēl lielāka ar pieciem strādniekiem. Kad aizbraucu pie
viņa, aru, metinu, bet man jau kā vijolniekam rokas jāsaudzē un visu laiku
jāvingrinās. Ja dienas četras kaut ko nedaru savā profesijā, pirkstus nejūtu.

Mareks Osovskis

Latvijas olimpiskās vienības fizioterapeits

Dzimis  1977. gada 3.aprīlī Saldū

Izglītība Saldus 1.vidusskola, Latvijas
Medicīnas akadēmija, Latvijas Valsts universitātes maģistratūra

Ģimenes stāvoklis         Precējies,
trīs meitu tēvs

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS