Bez sajūsmas elpas
XXIV Eiropas čempionāts vieglatlētikā risinājās mums tik dramatiskajā Berlīnes olimpiskajā stadionā, no kura, 1936. gada spēlēm noslēdzoties, Latvijai ar vienu sudraba un bronzas medaļu, pašai negribot, no olimpiskās kustības nācās aiziet uz 56 gadiem. Kopš tiem laikiem stadions, kas joprojām saglabājis totalitāro monumentalitāti, divas reizes pārbūvēts un tagad tajā sacensības var vērot gandrīz 78 000 skatītāju. 1936. gada augustā olimpiešus Rīgā sagaidīja ar ovācijām un medaļnieki, ziediem apbērti, tika vizināti vaļējā valdības auto. Vieglatlēti šovasar no Berlīnes atgriezās bez sajūsmas elpas.
Mūsu valsti Eiropas čempionātā pārstāvēja 17 atlēti, kas medaļas neizcīnīja (1936. gadā pēc Jāņa Daliņa neveiksmes bronzas medaļu 50 km soļošanā ieguva Adalberts Bubenko). Mūsu kaimiņi lietuvieši tika pie zelta un bronzas, bet igauņi — pie bronzas.
Par iemesliem vēl spriedīs vieglatlētikas speciālisti, treneri un paši sportisti, taču jāpiekrīt LVS prezidentes Inetas Radēvičas atziņai, ka labi vien esot, ka palikām bez medaļām, tas radītu mānīgu iespaidu, ka ar vieglatlētiku Latvijā viss ir kārtībā. Tāda ir šābrīža aina.
Atmetot emocijas, vērsāmies pie vieglatlētikas statistiķa Andra Staģa, kas iepazīstināja gan ar mūsu līdzšinējiem sasniegumiem Eiropas čempionātos, gan ar visai sarežģītas, taču objektīvas analīzes palīdzību bezkaislīgi fiksēja katra mūsu sportista (izņemot maratonisti Ilonu Marheli un soļotāja Arni Rumbenieku, kuri no sacensībām izstājās) veikumu.
ANALĪZE: Latvijas vieglatlēti Eiropas čempionātos
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas vieglatlēti Eiropas čempionātā ar savu komandu pirmo reizi piedalījās 1994. gadā Helsinkos. Startēja 13 mūsu valsts pārstāvji. Bronzas medaļu trīssoļlēkšanā izcīnīja Māris Bružiks — 17,20 metri.
Četrus gadus vēlāk Budapeštā (1998. g.) sudraba godalgu saņēma soļotājs Aigars Fadejevs.
Vēl pēc četriem gadiem Minhenē (2002. g.) sudraba medaļa 110 m barjerskrējienā Staņislavam Olijaram, ceturtais šķēpmešanā — Ēriks Rags, bet piektā 10 000 m skrējienā — Jeļena Prokopčuka.
2006. gadā Gēteborgā par trešo Eiropas čempionu (pēc Jāņa Daliņa 1934. g. un Jāņa Lūša 1962.—1971. g.) kļuva Staņislavs Olijars. Gēteborgā ceturtie bija šķēpmetējs Vadims Vasiļevskis un skrējējs, šobrīd LVS ģenerālsekretārs, Dmitrijs Milkevičs — 800 m distancē.
Arī 2010. gadā Barselonā Latvijai tika čempionu zelta medaļa — to ar jaunu Latvijas rekordu tāllēkšanā — 6,92 m — izcīnīja pašreizējā LVS prezidente Ineta Radēviča. Pāris gadu vēlāk — pēc sāncenša diskvalifikācijas — bronzas medaļa tika arī lodes grūdējam Mārim Urtānam.
2012. gadā Helsinkos, kad Eiropas čempionāti ieguva jaunu rīkošanas intervālu (ik pa diviem gadiem, agrāk — četriem), Latvijas daudzcīņniecēm Laurai Ikauniecei un Aigai Grabustei (arī pēc sāncenses diskvalifikācijas) tika attiecīgi sudraba un bronzas medaļas.
2014. gadā čempionāts notika Cīrihē. Diemžēl neviens no Latvijas 24 atlētu plašās delegācijas neieguva medaļas. Ceturtā šķēpmešanā bija Madara Palameika, bet piektā tāllēkšanā — Aiga Grabuste.
Toties 2016. gadā Amsterdamā Latvijas 16 vieglatlētu komanda tika iekrāsota zelta krāsā — par Eiropas čempionu šķēpmešanā kļuva Zigismunds Sirmais. Sestais bija kārtslēcējs Mareks Ārents, bet septītā — šķēpa metēja Madara Palameika.
Arī šogad XXIV Eiropas čempionātā Berlīnē Latvijas 17 pārstāvju vidū veiksmīgākā bija Madara Palameika. Viņai devītā vieta. Augstu vērtējama arī Guntas Latiševas-Čudares 10. vieta 400 m, bet jo īpaši — Jāņa Leiša divkārt labotie Latvijas rekordi 400 m skrējienā — priekšskrējienā 45,56 un pusfinālā 45,53.
Andris Staģis
