Bezgalīga stihija
Māris Rīmenis
Ernests Gulbis mājās ir tikai dažas nedēļas gadā. Pārējais laiks aizrit treniņos Nikija Piliča akadēmijā Minhenē un dažādos turnīros visā pasaulē. Šogad Latvijā Ernests ir otro reizi, šoreiz lai palīdzētu izlasei Deivisa kausa izcīņā. Ielidojis dzimtenē svētdienas vakarā, Gulbis jau pēc stundas ir Lielupes tenisa centrā un aizvada pirmo treniņu.
Mērķtiecīgais darbs devis augļus – jau 18 gadu vecumā Ernests Gulbis ir ielauzies profesionālo tenisistu ATP reitinga simtniekā, šonedēļ viņš ir 87. vietā. Kaut kas tāds nevienam Latvijas tenisistam vēl nebija izdevies, kur nu vēl padsmitnieka vecumā!
Milzīgs talants, taču arī ļoti cilvēcisks un vienkāršs, reizēm pat jauneklīgi bikls sportists. Ernestam netīk zīmēties, ārpus laukuma viņš necenšas speciāli izcelties. Gluži kā leģendārajam Mihaelam Šūmaheram, viņam galvenais ir paveiktais sportā un nevis sarunas par privāto dzīvi ar masu medijiem. Daži to uzskatīs par lecīgumu, norobežošanos, citi to atkal pratīs novērtēt. Ernests dara savu darbu un viņa stihija ir teniss. Tieši sarunās par iemīļoto sporta veidu arī atklājas viņa būtība.
– Kā pagāja ziema ?
– Ļoti labi. Decembrī aizbraucu uz Montekarlo, kur kopā ar mani trenējās vairāki izcili tenisisti – horvāti Ivans Ļubičičs un Mario Ančičs, serbs Novāks Džokovičs, kurš pēdējā laikā spēlē tiešām lieliski. Bija arī vācietis Miša Zverevs, ar viņu dzīvojām vienā viesnīcā. Treniņi notika atklātajos laukumos un, domājot par gaidāmo Australian Open, ar atbilstošu hard jeb cieto segumu bija aprīkoti divi laukumi.
– Dzirdēju, ka treniņā esot apspēlējis arī Ļubičiču un viņš pat lauzis raketi?
– Viņš jau tāds mierīgs, raketes nelauž…(smejas). Jā, spēlējām ar viņu, setā uzvarēju, bet tas jau tomēr tikai treniņš.
– Decembra vidū jau lidoji uz Austrāliju…
– Man šķiet, ka nedaudz kļūdījos un aizlidoju uz turieni pārāk agri, kādas septiņas, astoņas dienas pirms turnīriem. Mans treneris Nikijs Piličs nevarēja doties uz Austrāliju, sākumā tur biju viens, vēlāk ar citu treneri no Piliča akadēmijas, kurš ieradās tieši uz turnīra sākumu. Tās dienas biju kopā ar Zverevu, aklimatizējos labi, bet būtībā jau bija garlaicīgi. Nedaudz jau savādi – vasara, vējains, pirmajos mačos Adelaidā bija grūti pierast.
Otrais turnīrs Sidnejā jau bija krietni veiksmīgāks. Kvalifikācijas pirmajā dienā divas spēles, abās uzvarēju trijos setos ļoti smagā cīņā. Otrajā spēlē pret čehu Tomašu Zibu pat atspēlēju mačbumbu un izšķirošajā setā vinnēju ar 7 – 6. Trešā spēle pret Mišu Zverevu vispār bija ļoti principiāla, jo iepriekš viņam biju zaudējis. Atkal uzvara trijos setos, taču pats jau jutos nedaudz saguris.
– Un tad Sidnejas pamatturnīrā centrālajā laukumā spēlēji pret Markosu Bagdati…
– Pirmoreiz dzīvē spēlēju tik lielā arēnā, tajā notika arī Sidnejas olimpisko spēļu fināli. Daudz cilvēku un vairākums no viņiem atbalstīja Bagdati, jo Austrālijā ir liela kipriešu un grieķu kopiena. Spiediens no malas bija, bet pieredzei tas nāca tikai par labu. Pirmajā setā pie 6 – 5 tiku līdz setbumbai, taču Bagdatis labi ieservēja un izglābās. Būtu nedaudz paveicies, setu vinnētu, tad jau tālāk arī varbūt savādāk ietu.
Kvalifikācijai – nē!
– Par Australian Open kvalifikāciju gan laikam nekāds patīkamās atmiņas tev nav?
– Sidnejā es nedaudz saaukstējos un tāds aizbraucu uz Melburnu. Nākamajā dienā netrenējos, pēc tam tikai stundu uzspēlēju ar treneri, jo vēl nebiju īsti vesels. Spēlē pret krievu Andreju Golubevu es it kā fiziski jutos atkal labi, bet… Kvalifikācija ir pavisam kas atšķirīgs no pamatturnīra! Es domāju, ka pusei no tiem, kas spēlē pamatturnīrā, būtu grūti iziet kvalifikāciju. Tie ir pavisam citi apstākļi un bieži pat citi laukumi, tādēļ esmu priecīgs, ka pirms Roland Garros vairs nebūs jāspēlē kvalifikācija.
– Un jau Melburnā nolēmi…
– Turpmāk jāspēlē tā, lai vairs nevajadzētu lauzties cauri kvalifikācijai !
– Pēcāk pieci Challenger sērijas turnīri Eiropā, turklāt pēdējos divos tu kļuvi par uzvarētāju!
– Heilbronā pusfinālā zaudēju francūzim Mišelam Lodram, kurš vispār man ir diezgan neparocīgs pretinieks. Kreilis, labi spēlē no gaisa. Bergamo ceturtdaļfinālā pret francūzi Fabrīsu Santoro pats ne pārāk labi spēlēju, turklāt tam nejutos īsti labi.
Nākamajā turnīrā Besankonā man jau patika daudz labāk – ideāls segums, labas bumbas. Pati grūtākā bija pirmā spēle (pret amerikāni Semu Varburgu – M.R), bet ar katru nākamo kārtu es sāku spēlēt arvien labāk un pusfināls pret mājinieku Metjū Montkortu (6 – 3, 6 – 1) vispār bija mana labākā spēle šajā turnīrā.
Sarajevā bija ļoti īpatnējs segums un uz tik ātra laukuma es vispār nekad nebiju spēlējis. Labākais mačs šajā turnīrā bija pret horvātu Roko Karanusiču ceturtdaļfinālā
– Marta beigās jau spēlēji atklātajos māla jeb tenisita laukumos Neapolē. Tiki līdz ceturtdaļfinālam, kur dramatiskā spēlē zaudēji slavenajam marokānim Jonasam El Ainoī.
– Tā bija ļoti smaga spēle mums abiem. Ik pa brīdim uzlija lietus, reizēm pat spēli pārtrauca, bija ļoti stiprs vējš. Mēs abi divi īsti nevarējām parādīt savu spēli. Man trešajā setā bija 6 – 5 un sava serve, it kā vajadzēja vinnēt, bet nesanāca. Taibreikā vēl dažās izspēlēs pretiniekam vienkārši paveicās, viņš dažas tādas bumbas nospēlēja….
Stabili 215 km/h
– Nedēļas nogalē Deivisa kausa izcīņā Latvija spēlē pret Bulgāriju. Ko tev pašam nozīmē šis turnīrs?
– Es ceru, ka manā apziņā nekas nemainīsies. Ceru arī turpmāk spēlēt Deivisa kausa izcīņā. Tas ir liels gods – aizstāvēt savu valsti! Ja es varu palīdzēt Latvijai tikt augstākā grupā, es mēģināšu izdarīt visu iespējamo. Es domāju, ka tikt pirmajā grupā ir reāli – ja spēlējam labi, abi ar Andi Jušku varam pārspēt spēcīgus pretiniekus. Vispirms jātiek galā ar Bulgāriju, tad jau nāks pretim Kipra vai Somija.
– Vai pretiniekiem viegli pierast pie īpatnējā Lielupes laukumu seguma?
– Man pašam pirmajā dienā bija grūti, jo iepriekš spēlēju uz lēnā māla seguma. Kavēju visu laiku, pirmās 40 minūtes bija ļoti grūtas. Manā skatījumā gan Lielupe daudz neatšķiras no līdzīgiem laukumiem Vācijā. Parasti pāreja no telpām uz āru ir ļoti grūta, otrādi ir nedaudz vieglāk. Pērn pats nevarēju normāli mēnešus trīs pierast, šogad pirmajā turnīrā Neapolē jau bija daudz labāk .
– Deivisa kausa izcīņā, atšķirībā no individuālajiem turnīriem, īsajos starplaikos padomus spēlētājam var dot arī kapteinis. Vai tas būtiski var iespaidot cīņu?
– Tas palīdz, protams, bet ko tad mača laikā vairs var iemācīt? Var tikai morāli atbalstīt un tas arī ir galvenais trenera pienākums.
– Viens no taviem spēcīgākajiem ieročiem ir serve. Cik tā ir spēcīga, jo Sidnejas centrālajā laukumā spēlē pret Bagdati jau noteikti to rādīja tablo?
– Īpaši gan spēles laikā es tādām lietām nepievēršu uzmanību, bet redzēju, redzēju – 215 km/h. Ar tādu ātrumu tagad stabili varu servēt.
– Šoziem esi nomainījis raketes un no Babolat pārgājis uz Head. Tā galvenokārt ir tava vai trenera Nikija Piliča izvēle, vai varbūt kāds izdevīgs līgums?
– Tādos brīžos es par kontrakta izdevīgumu neprātoju. Es jau biju domājis ko pamainīt, pametu ideju, Piličs sagādāja raketes, izmēģināju un iepatikās. Jāmēģina gan ir daudz, jo katrs modelis un pat katra rakete nedaudz atšķiras. Izskatās vienādi, bet ir savādāka.
–Vai tas nozīmē, ka patiesībā profesionāļu raketes nedaudz atšķiras no tām, ko var nopirkt brīvā tirdzniecībā?
– Jā, ir dažs nianses, savādāki svari, balanss. Vienam modelim atšķirību vairāk, otram mazāk, taču neliela starpība ir.
Gulbis pret Federeru…
– Vai kādreiz teniss nav jau apnicis un gribējies visu mest pie malas?
– Dažkārt tā ir bijis, bet tas ātri pāriet. Es daru to, kas man visvairāk patīk, un tas ir pats galvenais. Es pat nevaru sevi iedomāties citā jomā, Minhenē man arī patīk, tāpēc diskomforta nav.
– Piličs bieži ir izteicies, ka mūsdienu jaunieši pārāk aizraujas ar mobilajiem tālruņiem un datoriem, vai tev šajā ziņā ar treneri domstarpību nav?
– Nē, noteikti nav (smejas). Viņš ir cilvēks ar savu domāšanu, es – savu. Nav jau tā, ka viņš to konkrēti saka par mani, viņš runā par visu jauno paaudzi. Es arī uz turnīriem līdzi vadāju datoru, pieslēdzos internetam, palasu ziņas, sarakstos ar draugiem, taču pārāk ar to neaizraujos.
– Vēl nedaudz par tenisu. Tūdaļ pēc Deivisa kausa spēlēsi ATP turnīrā Valensijā, bet kas būs tālāk?
– Maroka, Marakešas Challenger turnīrs, tad esmu pieteicies ATP turnīrā Kasablankā, kaut tobrīd vēl ar veco situāciju reitingā (97. vieta) biju trešais aiz strīpas, taču tagad nevajadzētu vairs būt problēmām. Pēcāk ATP turnīrs vai nu Eštorilā vai Minhenē un tad jau nāks Roland Garros. Pirms Vimbldonas, savukārt, esmu pieteicies vai visos turnīros uz zāles seguma.
– Labāko simtnieks ATP reitingā sasniegts, kas tālāk?
– Es vēl pats nejūtos, ka kaut ko lielu būtu sasniedzis. Tagad esmu pirmajā simtniekā – labi, bet es sev gribu uzstādīt augstākus mērķus! Pirmkārt, tikt labāko 50 skaitā, pēc tam ceru uz vēl kaut ko augstāku. Nav tā, ka es tagad esmu samierinājies ar sasniegto, turpināšu trenēties vēl cītīgāk un tad jau redzēs.
– Ar kuru pretinieku tu jau vistuvākajā nākotnē vēlētos uzspēlēt centrālajā laukumā?
– Ar Rodžeru Federeru. Neesmu ar viņu tā tieši klātienē trenējies, uzspēlētu un tad jau redzētu…
Māris RĪMENIS, LTV Sports
