Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Bronzas Ansis

Puisis no ventiņiem
izdarīja to, ko līdz tam nespēja ne Ēriks Rags, ne Vadims Vasiļevskis, ne Jānis
Liepa – izcīnīja pasaules junioru (U-20) bronzu šķēpa mešanā.
Kluss un mierīgs pirmdienas rītā Ansis Brūns kopā ar komandu
izkāpa no autobusa Bidgošča-Rīga un pēc ilgākas pauzes izvilka no somas izcīnīto
godalgu. – Kurā brīdī
iedomājies, ka no pasaules meistarsacīkstēm brauksi mājās ar medaļu?
– Klusībā jau pirms starta cerēju, bet – ka par
trim metriem būs jālabo personiskais rekords?… Kad otrajā metienā sasniedzu
gandrīz personisko rekordu (72,23 m) un biju trešais, mazliet atslābu un
pirms pēdējā – sestā – metiena, kad jau biju atbīdīts uz ceturto
pozīciju, sapratu, ka tagad vai nekad, jo juniora gadi otrreiz vairs nebūs.
Nedomāju pat par biedējošo sektora svītru, kurai tik bieži nācies pārkāpt,
domāju tikai par tehniku. Tad metu, un viss. Palīdzēja arī soms, kas pirms
manis par trim metriem laboja savu personisko rekordu. Nodomāju, ja soms var,
kāpēc tad es ne? Visgrūtākā bija tā pusminūte, kamēr sagaidīju rezultātu uz
tablo, jo zāle bija tik gara, ka no sektora neredzēju, kur šķēps piezemējās.
Tad gan viss sasprindzinājums izlauzās uz āru. Nebaidītos kaklu nolauzt, salto
droši vien apmestu. Bet pilnīgi medaļai noticēju, kad izmeta pēdējais
dalībnieks. – Personiskais
rekords tagad ir 75,31 m. Vai tālāk domā piecmetrīgās mērauklās – 80,
85, 90 metri?
– Ko līdz domāt – pats jau šķēps nelido. Ja man
tagad ir medaļa, tas nenozīmē, ka esmu jau kaut ko sasniedzis. Vadimam nebija,
manos gados viņš meta tuvāk, bet tagad pāri deviņdesmit, Ēriks tāpat – toreiz
pāri sešdesmit, tagad jau kuro gadu stabils astoņdesmitmetrinieks. Jāstrādā. Uz
pacēluma viļņa jau pacentīšos – gribas labot Jāņa Liepas valsts junioru
rekordu – 76,12. Pec tam domāšu par astoņdesmit. Jo ātrāk, jo labāk.

– Kad pirmo
reizi izjuti, ka būsi šķēpmetējs?

– Kad sāku trenēties vieglatlētikā (draugs aizvilka
prom no tenisa, kur trenējos kopš četru gadu vecuma), sākumā skrēju, lēcu, bet
šķēpam tā pa īstam pieķēros 14 gadu vecumā. Tad gan sapratu, ka neko citu
nedarīšu. Man patīk šķēpa lidojums, un viss.

– Ko tagad
darīsi?

– Startēšu atkal – Prezidenta kausi, Latvijas čempionāts, tad U-20 valstssacīkstes
Valmierā. Šogad beidzu skolu, jāstartē uz Venstpils Augstskolu – ekonomistiem.
Paldies manai dzimtajai Ventspilij, kas palīdz ar treniņnometnēm, dienasnaudu.
Vēl jau tikai ieskrienos.

Gadi no dzīves

Anša treneris Juris Petrovičs teic, ka pirms pēdējā metiena
kādu gadu no dzīves zaudējis – pārāk liels ir uztraukums. Bet vēlāk
atzīst, ka cerējis uz Anša lielo dienu.

– Medaļu
gaidīji?

– Cerēju, pat vairāk – domāju, ka Liepas rekords
beidzot kritīs. Mazliet pietrūka, bet viss vēl priekšā. Ansis ir centīgs puisis,
un visa pamatā ir milzīgs darbs. Turklāt ziemā viņš vēl sastaipīja vēdera muskuļus
un divus mēnešus praktiski izlaida.

– Kad pirmo
reizi ieraudzīji Ansi, juti, ka būs lietaskoks?

– Grūti pateikt – viņa tēvs atveda tādu apalīti.
Sākumā, kā ierasts, skatījos, kas viņam vislabāk padodas. Par šķēpu nedomāju,
bet Ansis man pats plijās virsū – gribu mest šķēpu. Tā sākām.

Ansis ir ļoti ātrs, arī labi skrien. Ļoti spēcīgas kājas –
ar saviem simts (augums 1,82 metri) lec kā bumbiņa. Līdz pilnībai vēl tālu, bet
vai šķēpā vispār visu var izdarīt ideāli? Šaubos, tur ir tik daudz nianšu.
Maksimāli salikt tās kopā – tā jau ir māksla, kas nes rezultātus.

– Vai vari
veltīt pieteikami ilgu laiku katram audzēknim, turklāt viņi startē tik dažādās
disciplīnās?

– Ko mums – provinces treneriem – citu darīt?
Jāprot viss un jātrenē visi. Grupiņas kodols mums labs – pa visām Latvijas
izlasēm kādi vienpadsmit mani audzēkņi sanāks.

– Kur Ansis var
visvairāk progresēt?

– Visur jāpieliek. Viņš, piemēram, ir lunkans gurnos,
bet ne tik – plecu daļā. Jānostabilizē ieskrējiens, krustsolis. Man ar
viņu ir viegli. Nav jādzenā, nav jāuzrauga. Domāju, ka vēl daudz par viņu
dzirdēsim.

Kopumā – labi

Valsts junioru izlasi vadīja galvenais treneris Edvīns
Krūms.

– Vai esi
apmierināts ar komandas sniegumu kopumā?

– Ja reiz atbraucām ar medaļu, tad jā. Protams, ka
varējām vairāk. Grūti izskaidrot, bet daudzi sportisti krietni atpalika no
saviem personiskajiem rekordiem. Abas soļotājas – Anita Kažemaka (viņai
gan bija pēdas trauma) un Līga Brokere pat vairākas minūtes, kaut gan bija ļoti
gatavojušās šiem mačiem.

Augstlēcēja Ilva Bikanova nesen lēca 1,76 , bet tagad
tikai 1,65 metrus. Trīsoļlēcējs Mārtiņš Dakša trīreiz pārkāpa, kaut gan varēja
tikt finālā. Iemesli vairāk jāprasa viņu treneriem. Stadions it kā bija labs,
bet vairākās disciplīnās arī citu valstu sportisti atpalika no savā labākā
snieguma. Vienīgi viņu personiskie rekordi bija krietni augstāki.

Jāuzslavē šķēršļu skrējēja Poļina Jeļizarova, kas izcīnīja
sesto vietu. Pirmās četras afrikānietes nebija noķeramas, bet kritiena dēļ nebija
noķerama arī somiete. Nepiekrītu viņai un trenerim Vjačeslavam Aloncevam, ka tā
ir neveiksme.

Protams, žēl, ka sprintā traumu seku dēļ nevarēja startēt
Elvijs Misāns, kurš varēja pacīnīties par finālu, bet trīsoļlēkšanā pat par
trijnieku, bet tur viņš kvalifikācijas normu izpildīja pēc noteiktā termiņa.

– Paša
audzēknis, barjerists Kārlis Daube finālā neiekļuva, kaut gan pusfinālā bija
visai pārliecinošs…

– Kārlim pusfināla skrējiens bija ļoti spēcīgs, bet par
pirmajām divām vietām, kas iekļuva finālā, bija nereāli cīnīties. Būtu labāks
rezultāts, arī būtu iespēja tikt tālāk, bet neizdevās. Abi tā arī nesapratām,
kāpēc nevarēja noskriet ātrāk, jo līdz piektajai barjerai visi bija diezgan
vienādi.

Nekas, dzīve nebeidzas, un iespēja pierādīt savu varēšanu
būs jau Prezidenta kausu izcīņā.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS