Būt priecīgai
Rudens. Vasaras beigās septiņcīņnieces Lauras Ikaunieces-Admidiņas pasaules čempionātā Pekinā izcīnītā bronzas medaļa iekārta vēsturē, un sportistes ikdiena, lai arī saplānota, rit mazliet mierīgāk. Arī augstskola pabeigta un treniņi pagaidām ir vienu reizi dienā. "Patīk, ka varu mierīgi iesākt dienu un vairāk laika veltīt sev," atzīst Laura, daļu no savas brīvības ziedojot mūsu lasītājiem. Tiekamies Rīgā, kur Laura dzīvo ar vīru Rolandu un kaķēnu.
Vasarā Laura absolvēja Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti, kur profesionālā bakalaura studiju programmā ieguva sporta skolotājas diplomu. Līdz olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro turpināt studijas maģistrantūrā viņa neplāno, vien gribētu iegūt autovadītājas tiesības. "Atliek atrast autoskolu, lai varu savienot laiku apmācībām un treniņam," prāto Laura.
Vēl pirms pāris mēnešiem, gatavojoties pasaules čempionātam, daudzcīņnieces ikdienā bija jāizbrīvē laiks arī bakalaura darba pabeigšanai, kas prasīja arī praktiskus pētījumus. "Mana diplomdarba tēma bija par pozitīvi emocionālo fonu sporta stundā. Man saistoša un ikdienā noderīga tēma," skaidro vieglatlēte. "Ja treneris atnāk uz treniņu noskumis vai dusmīgs, tad arī audzēkņi tādi kļūst, savukārt priecīgs cilvēks rada prieku arī citos."
SKOLOTĀJA UN TRENERA BRĪVĪBA
"Diplomdarba praktiskajā daļā vadīju stundas piektās un septītās klases skolēniem, izmantojot divas dažādas metodikas," stāsta sportiste. "Pētījums apliecināja zināmo — darot darbu ar prieku, rezultāti sasniedzami vieglāk. Jautājums tikai, kā šo motivējošo prieku sagādāt. Zināmas iemaņas esmu guvusi un, ja kādu dienu būšu sporta skolotāja, tad par tām neaizmirsīšu. Mana kvalifikācija ir sporta un veselības mācības skolotāja. Jāatzīst, ka mani pat vairāk saistīja veselības mācības stundas, kurām ar prieku gatavoju prezentācijas, izdomāju dažādas aktivitātes."
Laura gan aizdomājas, vai pēc sportistes karjeras beigām maz strādāšot skolā, interesantāks šķietot treneres darbs: "Treneris ir brīvāks, pats var veidot savu treniņprogrammu un stilu, kā vadīt nodarbības, savukārt skolā ir noteikti standarti, kuros jāiekļaujas, mazāk vietas brīvai izvēlei."
MŪZIKA UN PSIHOLOĢIJA
Pašai Laurai emocionāli nozīmīgs fons ir mūzika. Tā viņu iedvesmo, uzlādē, uzmundrina un arī nomierina. "Mājās mūzika vienmēr skan fonā," stāsta Laura. "Arī treniņos fonā ir mūzika, par to parūpējas treneris. Taču ne vienmēr mūsu gaumes sakrīt, tāpēc bieži vien uzlieku austiņas un klausos savu mūziku. Šādu fonu izmantoju tikai iesildoties, vēlāk gan ne, jo ir jādzird trenera norādījumi. Arī grāmatas ir mans iedvesmas avots.
Mani interesē psiholoģija, ir svarīgi no grāmatas iegūt kaut ko sev, savā piezīmju blociņā izrakstīt vērtīgus citātus un ik pa laikam tos sev atgādināt. Vēl? Jā, man patīk arī aiziet uz kādu restorānu vai kafejnīcu. Dzīve ir arī jābauda, nevar visu laiku domāt tikai par sportu un treniņiem. Cenšos visu sabalansēt."
JO STIPRĀKS, JO LABĀK
Laura netrenējas vienatnē, bet aptuveni 10 atlētu grupā, kurā ne vienmēr viņa ir līdere. "Ir grupas biedrenes, kuras kādā konkrētā disciplīnā vai vingrinājumā ir spēcīgākas par mani. Tas motivē censties un darīt labāk," skaidro daudzcīņniece. "Ļoti novērtēju to, ka man ir grupas biedri, jo agrāk trenējos viena. Sevišķi sprintā ir svarīgs sparingpartneris, kas neļauj atslābt un liek skriet ātrāk. Tiesa, dažkārt tādā bariņā varbūt treneris neredz nianses — kļūdas, kuras, iespējams, pieļauju. Mans treneris Andis Austrups ir ļoti emocionāls, savu neapmierinātību treniņos un arī mačos izrāda atklāti, pie tā esmu jau pieradusi. Mana psiholoģiskā sagatavotība ir uztrenēta tā, ka viņa teikto spēju uztvert mierīgi, protu savaldīties un nestresot."
VEIKSMES ZEĶES
Sacensību dienā izkāpšana no gultas ar labo kāju ir jau sens Lauras rituāls. Kādu laiku bijušas arī īpašās sacensību zeķes, kuras diemžēl sen jau noplīsušas. "Ne jau zeķēs bija tā veiksme!" smej Laura. Tomēr arī tagad sacensību somā vienmēr ir nelieli amuletiņi un kāda grāmata. "Nedaudz jau esmu māņticīga," atzīst sportiste. "Viens no maniem motivatoriem varbūt ir nedaudz dīvains. Ja interneta komentāros kāds izsakās šaubīgi vai negatīvi par manu gaidāmo startu, tad tieši par spīti tam esmu gatava pierādīt pretējo. Pārāk gan neaizraujos ar komentāru lasīšanu, bet dažkārt pēc pirmās sacensību dienas vai starp disciplīnām palasu. Nenoliedzami, svarīgākais ir treniņos ieguldītais darbs, lielākoties tikai no tā atkarīgi rezultāti."
"Pirms sacensībām izmantoju aplikāciju, kur ievadu prognozējamos rezultātus katrā disciplīnā, lai izrēķinātu kopvērtējuma punktu summu. Pēc katra finiša neveicu uzskaiti, zinu, ka man ir jāizdara pats labākais un vairs neiespringstu uz rēķināšanu, tas tikai tērē enerģiju," stāsta Laura.
ZAĻIE KOKTEIĻI UN KŪKAS
Laura piekrīt teicienam, ka rezultāti sākas virtuvē. Uz balkona aug Lauras lolotie zaļumi, kurus ik rītu ģimene izmanto kokteiļu gatavošanai. "Pieliekot kādu auglīti zaļumiem, sanāk tiešām gardi," apgalvo Laura. "Patīk eksperimentēt ar ēdienu un izmēģināt ko jaunu. Nevaru apgalvot, ka ēdu tikai to, kas ir veselīgs, mēdzu šad un tad ieskriet ātro uzkodu ēstuvē. Man garšo arī kūkas. Tikai nesen sāku nopietnāk rūpēties par veselīgu uzturu, un arī sportiskie rezultāti uzlabojās. Taču neesmu labs paraugs, kā ēst veselīgi. Tiesa, mamma mani vienmēr uz to virzījusi. Viņai jāsaka paldies, jo mamma jau bērnībā mēģināja ar savu piemēru pierādīt, ka jāēd veselīgi, un tad arī rekordi kritīs. Droši vien mani rezultāti būtu augstāki, ja ēstu vēl pareizāk un vairāk piedomātu par atpūtu.
Neilgi pirms pasaules čempionāta Pekinā biju pie uztura speciālista, jo manu svaru bija nepieciešams palielināt par trim kilogramiem. Tas arī izdevās, tādēļ Pekinā bija spēks un labāki rezultāti. Bet, cik ātri tos kilogramus klāt dabūju, tik ātri tie arī pazuda. Kad sāksies sezona, atkal būs jācenšas ēst tā, kā ieteica dietologs.
Ēdienkarte mūsmājās mainās, taču iecienīta ir medījumu gaļa. Piemēram, vakar gatavoju rīsu nūdeles ar gaļu, sanāca ēdiens, kurš mazliet atgādināja par Ķīnu. Bieži cepu brieža gaļas karbonādes, cūkgaļu man ne visai patīk gatavot. Laukos uz malkas plīts uguns ceptais sanāk krietni labāk, tad ir pavisam cita garša! Mūsu ģimenē ir mednieki, tādēļ meža gaļa ir pieejama. Patīk gatavot lasi, arī saldumus un kūkas. Esmu par dažādību ēdienkartē. Pēdējā laikā ar draugiem katru nedēļu dodamies uz restorāniem un izmēģinām kaut ko jaunu, kas iepriekš nav ēsts. Ja iepatīkas, tad gatavoju mājās."
PĀRLIECĪBAS MĀCĪBA
Domāt pozitīvi un arvien mācīties no ikvienas situācijas — tāda ir Lauras pārliecība. Pasaules čempionātā Pekinā, stāvot uz trešā pakāpiena blakus šobrīd pasaulē labākajai septiņcīņniecei Džesikai Enisai-Hilai, Laura prātojusi, ka no viņas varētu mācīties pārliecību: "Nezinu, kāda viņa ir ikdienā, bet stadionā Džesika ir pārliecināta par savām spējām. Tas ir tas, kā man pašai līdz šim ir pietrūcis. Taču pēc katriem panākumiem ir vieglāk saprast, ko patiešām varu izdarīt."
Laura IKAUNIECE-ADMIDIŅA
Vieglatlēte, septiņcīņniece
Dzimusi: 1992. gada 31. maijā Ventspilī
Izglītība: Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesionālā bakalaura grāds studiju programmā Skolotājs
Treneris: Andis Austrups
Lielākie sasniegumi sportā: 2. vieta2009. gada pasaules jaunatnes čempionātā, 6. vieta2010. gadapasaules junioru čempionātā, 3. vieta2011. gadaEiropas junioru čempionātā, 2. vieta 2012. gada Eiropas čempionātā, 9. vieta 2012. gada olimpiskajās spēlēs, 3. vieta 2015. gadapasaules čempionātā
Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Rolands
Vaļasprieks: kulinārija
Autori: Dace Lina
