Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Čempionu trenera vingrošanas filozofija

Astoņdesmitajos gados un vēl deviņdesmito gadu
sākumā akrobātikas Meka bija Rīgā. Te strādāja treneris Pāvels Kapulers, kurš
izaudzinājis piecpadsmit (!) pasaules čempionus. Viņu vidū – arī pavlodarieti Jevgeņiju
Marčenko, kurš kopā ar savu partneri Nelliju Milleri jaukto pāru konkurencē
Eiropas čempionātā Portugālē 1991. gadā izcīnīja pirmo kontinenta zeltu
atjaunotās neatkarīgās Latvijas vēsturē. Pirmoreiz starptautiskā arēnā atkal
skanēja Latvijas himna.

Pieckārtējā pasaules
un četrkārtējā Eiropas čempiona, Pasaules kausa ieguvēja Jevgeņija Marčenko
sportista stāsts ir ļoti līdzīgs daudziem, kuri trenējās un startēja sen
izjukušajā PSRS. Kopš 1983. gada, kad viņu uz Rīgu uzaicināja nopelniem
bagātais treneris Kapulers, tik daudz kas mainījies Jevgeņija dzīvē. 1994. gada 1.
februārī viņš kopā ar savu draugu, olimpisko čempionu vingrošanā Valeriju Ļukinu
un treneri Kapuleru atklāja un sāka darbu pašu veidotajā Pasaules Olimpiskajā
vingrošanas akadēmijā (WOGA) ASV, kas tagad tiek dēvēta par čempionu akadēmiju.
Jevgeņija audzēkne, 16 gadu vecā Kellija Patersone 2004. gada Atēnu
olimpiskajās spēlēs kļuva par čempioni vingrošanas daudzcīņā, Hollija Vise ir
divkārtējā pasaules čempione. WOGA sagatavoti vairāk nekā trīsdesmit ASV
izlases dalībnieki. Ne velti šī akadēmija tiek uzskatīta par vienu no labākajām
visā valstī. Štutgartē nesen notikušajā pasaules čempionātā ASV sieviešu izlase
izcīnīja zeltu komandu vērtējumā, bet tās dalībniece Anastasija Ļukina vēl tika
pie uzvarētājas titula vingrojumā uz baļķa un sudraba – kombinācijā līdztekās.

Šodien žurnālam Sports interviju sniedz ASV sieviešu vingrotāju
izlases treneris, ASV 2001.-2004. gada labākais treneris Jevgeņijs Marčenko.

– Kad mani un
Valēriju Ļukinu treneris Pāvels Kapulers pierunāja veidot pašiem savu
vingrošanas skolu, pat vispārdrošākajos sapņos nespējām iedomāties, ka pēc
gadiem WOGA gūs tik lieliskus panākumus, – no Plano pilsētas Teksasā stāsta
Jevgeņijs, kur tagad ir viņa mājas. – 1991. gadā abi ar Valēriju beidzām
karjeru. Gudrojām, ko turpmāk darīt. Saņēmām darba piedāvājumus Honkongā,
Anglijā, Beļģijā. Tomēr nolēmām pamēģināt Amerikā.

– Par Ameriku parunāsim nedaudz vēlāk. Tiem,
kuri jau paspējuši aizmirst, ka reiz Latvijā bija izcili akrobāti, lūdzu,
atgādini nedaudz šos vēstures faktus, kuru tapšanā arī tu esi pielicis savu
roku.

– 1983. gadā mana
partnere bija bijusī vingrotāja Nellija Millere. Burevestņik mačos izpildījām unikālus elementus. Šī ziņa sasniedza
arī Pāvelu Kapuleru Rīgā. Mūs uzaicināja uz Latvijas atklāto čempionātu.
Startējām, lai arī man bija trauma. Kapulers bija apmierināts un gribēja, lai
paliekam Rīgā, jo bija pārliecināts, ka agri vai vēlu mēs varētu kļūt par
pasaules čempioniem. Devāmies mājup, lai nokārtotu visas formalitātes, un tajā
pašā gadā atgriezāmies Latvijā. Nellija dzīvoja kopmītnē Lielupē, es – mediķu
kabinetrā sporta zālē Avotu ielā. Visus titulus esmu izcīnījis ar Nelliju un
pēc tam arī ar citu partneri Natāliju Redkovu. Visaugstākā ranga sacīkstēs
iegūtas 32 medaļas.

– Sabrūkot lielvalstij PSRS, arī tev, tāpat kā
daudziem sportistiem, karjerā nācās piedzīvot krasu pagriezienu.

– Kad sākās straujo
un kraso pārmaiņu laiks, arī sporta dzīvē bija gaidāmas lielas pārvērtības, un
tas patiesi priecēja. Aizsūtīju PSRS sporta dzīves vadītājiem vēstuli, lai mani
un manu partneri izslēdz no PSRS izlases. Funkcionāri Maskavā teica, ka esmu
jucis, jo arī sporta dzīvē tolaik valdīja liels haoss. Mēs savu izvēli bijām
izdarījuši. 1991. gadā Latvijas Sporta komitejas vadītāja Daina Šveica lūdza
mūs palīdzēt akrobātiem iziet starptautiskā arēnā jau kā neatkarīgas valsts
pārstāvjiem. Labi pazinām Starptautiskās Sporta akrobātikas federācijas
prezidentu Stojanu Satirovu un lūdzām viņa atbalstu Latvijas iestājai šajā
federācijai. Lietuvai un Igaunijai tika atteikts, jo tām nebija stipru
akrobātu. Tā kā mēs bijām daudzkārtēji pasaules čempioni un Latvija vienmēr
pasaulē izveda stiprus sportistus, prezidents atbalstīja mūsu lūgumu. Latvija
pirmā no Baltijas valstīm pirmoreiz tika pārstāvēta Eiropas akrobātikas
čempionātā.

– Uz sacensībām Portugālē varējāt arī
netikt…

– Sporta dzīves
vadītāji laikam nebija gaidījuši, ka mums jau tik ātri radīsies iespēja
pārstāvēt Latviju. Naudas nebija. Tolaik mūsu treneris bija Vladimirs Piņegins.
Par savu naudu, kuru man solīja atdot, nopirku biļetes uz Portugāli viņam,
partnerei un sev. Atgriezāmies ar Eiropas čempionu titulu. Tas bija ievērojams
notikums, par to rakstīja daudzas avīzes. Rīgā pie lidmašīnas trapa mūs
sagaidīja limuzīns, uzreiz aizveda uz radio studiju. Sniedzām intervijas, bijām
apmierināti un laimīgi. Sporta komitejas vadītāja lūdza, lai medaļu uzdāvinu
šai valsts iestādei. Tā arī izdarīju. Godalga diemžēl kaut kur pazuda. Tagad to
varu apskatīt vien laikrakstos publicētajos fotoattēlos.

– Un tajā pašā gadā jau aizbrauci no Latvijas.

– Vienā vārdā varētu
teikt, ka aizbraucu sakarā ar politisko situāciju valstī.

– Ziemassvētkos jau biji visu iespēju zemē?

– Kopā ar sievu
Oksanu un trīsgadīgo meitiņu Sabrinu devāmies uz Jaunorleānu. Steidzami bija
vajadzīgs darbs. Kāda veca zāle tika piemērota vingrotāju vajadzībām. Strādāju
no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā: krāsoju, betonēju, darīju citus darbus.
Zāles īpašnieces vēlāk mani pieņēma darbā par treneri. Ar manu akrobātikas
partneri Natāliju Redkovu turpinājām piedalīties arī olimpiskās čempiones
Nadjas Komeneči šovā. Priekšnesumos uzstājās arī Valērijs Ļukins un vienlaikus
arī strādāja. Kad sākām strādāt Jaunorleānā, sapratām, ka nekas neizdosies, ja
strādāsim kāda labā. Būdams čempions, zālē noņēmos ar trīsgadīgiem bērniem,
spēlējos ar viņiem dejoju. Es veicināju savas saimnieces biznesu. Viņu
rezultāti neinteresēja, komanda nebija stipra. Drīz vien talantīgākajiem
bērniem sāku mācīt divkāršo salto. To uzzinājusi, mana darba devējaj sāka
histērtiski kliegt, jo šajā zālē, redz, nebūšot nekādu salto, un lai kaut ko
tādu viņa te vairs neredzētu. Sapratu, ka man te vairs nav, ko darīt. Uzteicu
darbu. Saimniecei tas bija šoks, jo domāja, ka nopirkusi mani uz ilgu laiku.
Pēc daudziem gadiem, kad satikāmies, viņa atzina, ka neesot devusi man iespēju
un neesot pratusi novērtēt manu darbu.

– Tavā dzīvē joprojām liela nozīme bija
trenerim Pāvelam Kapuleram.

– Viņš dzīvoja
Dalasā. Jau zinājām, ka kopā gribam atvērt savu vingrošanas zāli. Valērijs
Ļukins, uzvarot pasaules pirmajā profesionāļu čempionātā balvā saņēma
15 000 dolāru. Protams, ar to bija daudz par maz, lai kaut ko uzsāktu.
Kapulers mūs pārliecināja, ka Plano ir īstākā vieta, kur sākt attīstīt pašiem
savu vingrošanu. Te notika vērienīgi celtniecības darbi, tomēr sapratām, ka
pagaidām vien varbūt varam atļauties pielāgot telpas vingrošanas zālei. Mums
bija idejas, medaļas, zināšanas un milzīga vēlēšanās. Mēģinājām bankās saņemt
kredītu, bet visur atteica. Valērijs Alma-Atā par 30 000 dolāru pārdeva
savu dzīvokli. Viņa draugi, kuri šajā laikā jau bija kļuvuši par veiksmīgiem
biznesmeņiem, uzreiz bija gatavi aizdot nepieciešamās finanses. Vingrošanas
zālei pielāgojām veca veikala telpas, kas septiņus gadus bija stāvējušas
tukšas. Nevarējām atļauties ņemt celtnieku brigādi, vien konkrētām operācijām
pieaicinājām speciālistus. Vienlaikus centāmies reklamēt topošo skolu,
reģistrējām trenēties gribētājus. Kad bijām gatavi skolu atklāt, mums bija 140
audzēkņu un bankas rēķinā 300 dolāru. Tagad ir 1700 sportot gribētāju.

– Par skolas atklāšanu runāja vēl ilgi.

– Cilvēki zināja, ka
te strādā olimpiskais un pasaules čempions. Turklāt Valērija sieva Anna ir
pasaules čempione mākslas vingrošanā. Par horeogrāfi uzaicinājām rīdzinieci,
vingrotāju Tatjanu Ščegoļkovu, kura piecus gadus bija strādājusi Anglijā
(Tatjana savulaik bija PSRS izlases kandidāte, daudzkārtēja Latvijas čempione,
Rīgas tradicionālo starptautisko sacensību laureāte. Vēlāk viņa kļuva par
izcilu horeogrāfi, veidojot kompozīcijas izcilām vingrotājām, kā arī bija viena
no Atēnu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas horeogrāfēm. – Red.). Atklāšana
bija grandioza. Košajā šovā piedalījās Nadja Komeneči, viņas vīrs, pasaules
čempions Barts Konorss, Kima Zmeskala, viesu vidū bija izcilie treneri Marta un
Bela Karoli. Teksasas dienvidos spēcīga vingrošana bija rumāņu treneru Karoli
pārziņā. Marta un Bela radīja apvērsumu ASV vingrošanā, ieviešot savas
nacionālās skolas elementus. Ziemeļos bijām mēs. Un mūsu uzdevums bija pārspēt
viņu sistēmu, izveidot savu, apvienojot pašu acīm redzēto ar amerikāņu
vingrošanas mīlestību.

– Tava vingrošanas filozofija?

– Censties katram
bērnam dot iespēju sasniegt maksimāli augstāko rezultātu atbilstoši viņa
spējām. Nesolām no viņa izveidot čempionus. Galvenais ir process, bet rezultāts
arī nav mazsvarīgs. Cilvēki maksā par mūsu treniņu kvalitāti, par attieksmi
pret saviem audzēkņiem. Tādēļ viņi nāk uz mūsu skolu. Te ir profesionāli
treneri, lai arī konkurence ir ļoti liela. Dalasā vien ir 62 vingrošanas skolas.
Mums Plano uz vienu kvadrātkilometru – piecas! 4/5 školas audzēkņu trenējas
reizi nedēļā, lai iemācītos pašu elementārāko, lai būtu veselīgs dzīves veids.
Pārējie 180 zēni un meitenes piedalās sacensībās.

– Skolai ir fundamentāls nosaukums.

Gribējām
parādīt, ka te darbojas pasaules un olimpiskais čempions, ka te ir zinoši
treneri, tādēļ tapa Pasaules Olimpiskā vingrošanas akadēmija. Taču 2004. gadā,
lai arī mums nu jau bija sava olimpiskā čempione, SOK aizliedza nosaukumā
izmantot vārtu olimpiskā. Tādēļ tagad
izmantojam vien saīsinājumu WOGA.

– Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad jāveic
atlase.

– Tas notika pēc
pirmā darba gada. Sāku trenēt Holiju Veisu, Nikiju Čaildsu, vēl citas meitenes.
No šīs atlases astoņas tika valsts izlasē. Ar katru grupu kopā strādā divi
treneri. Es no sākuma darbojos kopā ar Nadeždu Redkovu. Viņa apprecējās un
1997. gadā pārcēlās uz Meksiku. Nu jau desmit gadu strādāju kopā ar treneri Natāliju
Bojarsku.

– Kāda bija vietējo treneru attieksme pret
jauno vingrošanas akadēmiju?

– Sākumā piesardzīga,
jo atklājām krievu vingrošanas skolu. Tomēr tie, kuri orientējas sportā, zina,
ka tā ir viena no vadošajām skolām pasaulē ar lieliskiem sportistiem.

– Ko par to visu teica audzēkņu vecāki?

– Lai izvairītos no
liekām problēmām, pirmos septiņus mūsu darba gadus vecāki nodarbību laikā
sēdēja zālē. Atklāti sakot, tas bija vājprāts. Visi gribēja dzirdēt, ko
runājam, kā mācām. Pierādījām, ka esam labi speciālisti, ka mīlam bērnus,
gribam audzināt lieliskus cilvēkus un stiprus vingrotājus. Jau agrāk bijām
iepazinuši amerikāņu filosofiju, zinājām, ka nepārtraukti jābūt pozitīvi
noskaņotiem. Bērnus nevar piespiest iet uz sporta zāli, viņiem pašiem tas
jāvēlas. Ikvienam, kurš nāk trenēties, nav merkantīlu interešu. No rīta līdz
vakaram bērni ir gatavi darboties, jo viņiem tas patīk. Kad pagāja septiņi
gadi, virkne vecāku sāka iejaukties mūsu darbā, uzskatot sevi par pietiekami
zinošiem ekspertiem. Nācās skarbāk ar viņiem parunāt. Vecāki treniņu zālē
nodarbību laikā vairs nesēž. Savas atvases neved uz citu skolu. Laikam ir
apmierināti ar mūsu darbu.

– Trīspadsmit pastāvēšanas gadu laikā WOGA
rēķinā ir trīsdesmit ASV izlases dalībnieku, šosezon augstskolu izlasēs startē
piecpadsmit sportistu. Bet tomēr spožākais pagaidām ir Karlijas Patersones
absolūtās olimpiskās čempiones tituls.

Karlija
dzīvoja Luiziānā, tad – Hjūstonā, kur strādāja Dmitrija Bilozerčeva trenera
Aleksandra Aleksandrova vadībā. Kad Karlijas tēvu pārcēla darbā uz Dalasu, viņš
piezvanīja uz mūsu zāli. Es pacēlu klausuli. Sarunājām tikties. Toreiz, 2000.
gadā, man jau bija komanda, kas piedalās sacīkstēs, arī valsts čempionātā.
Holija Vise ASV izlases sastāvā brauca uz starptautiskiem mačiem. Karlija ātri
iekļāvās stipro vingrotāju grupā. Biju par sevi pārliecināts un zināju, ko
vēlos sasniegt. Mans moto – smags darbs nekad nezūd. Tam vienmēr ticu, jo šos
vārdus daudzkārt dzirdēju, kad pats trenējos. Varbūt nebiju pats talantīgākais,
taču man bija liela vēlēšanās uzvarēt. Pārliecību par sevi – tā bija galvenā
īpašība, kuru vēlējos ieaudzināt Karlijā. Kad viņa atnāca, par olimpiādi,
protams, nedomājām. Karlija bija tipiska amerikāņu vingrotāja, kura
iemācījusies trikus, taču graciozitātes, plastikas bija visai maz. Strādājām,
sevi nežēlojot, arī pēdējā dienā pirms starta Atēnās.

– Kad Karlija Patersone tika Atēnās tika
kronēta par olimpisko čempioni, Bela Karoli esot iesaucies: „
Sākas
jauna ēra vingrošanā!".

– Viņai ļoti patīk
sacensties. Jo Karlijai bija sarežģītāk, jo labāk viņa startēja. Ja kādreiz no
kombinācijas izņēmu varbūt ne filigrāni apgūtu elementu, viņa vingrojumu
izpildīja sliktāk, jo zaudēja uzmanību, domājot, ka viss ir vieglāk, un krita.
Komandas biedrenes par Karliju saka – viņa strādā ļoti pašaizliedzīgi, viņa ir
talantīga, allaž smaida un nekad neizrāda, cik ir grūti. Karlijai ir dzelzs
raksturs. Olimpiādē viņa daudzcīņā uz pēdējā rīka startēja pēdējā. Vien viņas
ziņā bija izšķirt – kurai tiks zelts: Svetlanai Horkinai vai Karlijai
Patersonei. Čempiones tituls aizceļoja uz Ameriku. Vēl piebildīšu, ka Karlijas
brīvo kustību horeogrāfe ir Tatjana Ščegoļkova. Kā jau radošai personībai,
Taņai bija nepieciešamas pārmaiņas.Viņa tagad strādā citā skolā, pāris
kilometru no mums. Priecājas par savu meitu, kura dejo dziedātāja Rikija
Martina grupā. Mēs joprojām esam draugi.

–  Taču
2004. gadā varēja arī nebūt Karlijas triumfa…

– 2003. gadā pasaules
čempionāts notika ASV. Mēnesi pirms sacīkstēm sāka sāpēt elkonis. Rentgens
rādīja, ka ir lūzums nevis vien plaisa. Trīs nedēļas ģipsī. Pasaules čempionātā
roka vēl bija sapampusi. Karlija nepieļāva iespēju nestartēt, iegalvoja, ka
viss būs kārtībā. Sacīkstēs nokrita no baļķa un vēl reizi savainoja sāpošo
roku, tomēr izcīnīja otro vietu. Atbraucām mājās un izrādījās, ka ir divi
lūzumi. Vēl tagad pēc operācijas viņai ir gandrīz piecu centimetru divas
skrūves. Cīnītājas raksturu nevar ieaudzināt. Tas vai nu ir vai nav. Tieši šis
notikums deva pilnīgu priekšstatu par Karliju. Zināju, ka viņai ir dzelzs
raksturs, ka gribēs uzvarēt un zina, ka var to izdarīt. Pērājais bija manu
zināšanu un pieredzes darbs. Pirms sacensībām treniņos redzam lieliskus
vingrotājus, un neviļus domā: mans dievs, kā viņus iespējams uzvarēt. Taču
viena lieta ir būt pasaules čempionam treniņos, pavisam cita – kad izej arēnā,
kur 20 000 skatītāju. Karlijas prasme ir startēt stresa situācijās. Uz
paaugstinājuma dzīve visu saliek savās vietās. Pēc uzvaras Atēnās, kad
atgriezāmies mājās, nākamajā dienā pilsētā bija 15 000 cilvēku parāde,
Karlija devās cauri Plano ar savām medaļām, un visi iedzīvotāji viņu sagaidīja
ar sajūsmu. Bija grūti noticēt, ka tas viss manai audzēknei, par godu valstij
un šai pilsētai. Tās bija lieliskas izjūtas.

– Jau kuro gadu WOGA pie sevis uz Valērija Ļukina
kausa izcīņu aicina arī Latvijas vingrotājus.

– Apmaksājam viņiem
visus ceļa un uzturēšanās izdevumus.Latvijā ir lieliski vingrotāji. Man
laimējās būt 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs, un biju lepns, kad Igors
Vihrovs izcīnīja atjaunotajai neatkarīgajai Latvijai pirmo olimpisko zeltu. Kad
būs stipra arī meiteņu komanda, aicināsim arī to pie sevis. Šogad oktobrī
atklāsim savu jauno vingrošanas pili, kuru uzcēlām no nulles. Mūsu sapņu zāle
varbūt nav tik liela kā pie jums Olimpiskajā centrā, bet pietiekami laba, lai
ar to lepotos. Nākamgad būšu Rīgā ar savu meiteņu komandu. Noteikti iešu
pastaigāties pa sev tik pazīstamajām ielām, aiziešu līdz bijušo Darba rezervju zālei, kur izaugu par
pasaules čempionu. Braukšu uz Jūrmalu, apgulšos smiltīs un raudzīšos debesīs.
Ceru satikt savus īstos draugus. Es neko nenožēloju, jo nokļuvu tur, kur
liktenis bija paredzējis un esmu sasniedzis, ko spēju. Ja nebūtu aizbraucis uz
Ameriku, mana dzīve noteikti būtu citādāka.

Māra JURŠEVICA