Cirvja zupas efekts
Kad nav gandrīz nekā, tad varot zupu izvārīt arī no cirvja kāta. Šis teiciens nāk prātā, atskatoties uz aizvadīto vieglatlētikas sezonu. Arī notikumi šajā sporta veidā tāpat kā visa mūsu dzīve pagaidām rit konsolidācijas zīmē, un līdzekļi turpina sarukt. Tomēr vieglatlēti piedalījušies visos nozīmīgākajos čempionātos, pašu mājās sarīkotas gan tradicionālās sacensības, gan radušās arī pavisam jaunas.
Kā vērtēt aizvadīto vieglatlētikas gadu? Par to saruna ar Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) prezidentu Gunti Zālīti un Latvijas izlases galveno treneri Edvīnu Krūmu.
— Sāksim ar priecīgākajiem mirkļiem.
Guntis Zālītis:
— Veiksmju topa pirmajā vietā lieku Inetas Radēvičas bronzas medaļu pasaules meistarsacīkstēs Dienvidkorejā, jo tā ir atjaunotās Latvijas pirmā medaļa šādās sacensībās.
Izcili ir jaunā šķēpmetēja Zigismunda Sirmā starti, jo divreiz labots pasaules rekords junioriem, izcīnīta zelta medaļa Eiropas junioru meistarsacīkstēs.
Šajās pašās sacensībās sudrabu ieguva šķēpmetēja Līna Mūze, bronzu — Laura Ikauniece.
Liels gods visai vieglatlētu saimei ir mūsu šķēpmetēju treneres Valentīnas Eidukas tituls Eiropas Gada trenere 2011. Tas darītu godu jebkurai vieglatlētikas lielvalstij.
Man kā prezidentam ir svarīgi, ka varējām nodrošināt valsts izlases sportistu līdzdalību 18 starptautiskās sacensībās (ieskaitot pasaules un Eiropas meistarsacīkstes), sarīkojām visas 26 LVS paredzētās sacensības, piedalījāmies arī starptautiskajās vieglatlētikas konferencēs un semināros.
Edvīns Krūms:
— Protams, ka Inetas Radēvičas medaļa pasaules meistarsacīkstēs.
Pelnīts ir izcilās treneres Valentīnas Eidukas ilggadējā darba novērtējums, jo iegūt Eiropas labākās treneres titulu tik milzīgā konkurencē liekas nereāli. Pamats tam ir gan Vadima Vasiļevska un Aināra Kovala sudraba medaļas olimpiskajās spēlēs, gan jaunā šķēpmetēja Zigismunda Sirmā divreiz labotais pasaules rekords junioriem. Domāju, ka žūrija pamanīja arī to, ka Turcijas rekordu laboja un pasaules meistarsacīkstēs 5. vietu ieguva turks Fatihs Evans, kurš periodiski trenējies arī Valentīnas Eidukas vadībā.
Vairākkārt tika laboti Latvijas rekordi, kas pieaugušajiem nenotiek nemaz tik bieži. Piemēram, Ronalds Arājs 100 metros (10,18) krietni uzspodrināja 14 gadus veco — 10,28. Par valsts rekordistiem kļuva daudzcīņnieki Edgars Eriņš un Aiga Grabuste, 1500 skrējējs Dmitrijs Žolnerovičs, vesera metēja Laura Igaune.
Prieks, ka ik pa brīdim uzplaiksnī jauni talanti. Šogad pārsteidza jaunā rēzekniete Gunta Latiševa-Čudare, kurai tikai nedaudz pietrūka līdz medaļai Eiropas jaunatnes olimpiādē. Meitene, kura vieglatlētikā trenējas tikai pusotru gadu, izcēlās ar lielu mērķtiecību, ātruma izturību un sportisku raksturu.
Nesteidzīgi slīpējot šo dabas talantu, mēs varam gaidīt lielus sasniegumus. Sekmīgi sezonu aizvadīja šķēpmetēja Madara Palameika, sprinteris un lēcējs Elvijs Misāns, šķēpmetēja Līna Mūze, septiņcīņniece Laura Ikauniece. Šķēpa mešanā pirmo reizi 80 m robežu pārsniedza Ansis Brūns, teicamu rezultātu tāllēkšanā (6,86 m) sasniedza Lauma Grīva.
— Sezonas neveiksmju tops?
Guntis Zālītis:
— Man lielākais apbēdinājums, nav ko liegties — arī pārsteigums, bija mūsu šķēpmetēju neiekļūšana 12 labāko skaitā pasaules meistarsacīkstēs. Nezinu, kā lai izskaidro Vadima Vasiļevska neveiksmīgo startu, jo vēl iesildoties viss likās labi. Kā tagad saka — viss pašu galvās. Tāpat kā otra olimpiskā vicečempiona Aināra Kovala pagalam neveiksmīgā sezona. Ceru, ka zēni tiks galā ar vājuma mirkļiem (Aināram gan visas sezonas garumā) un olimpiskajās spēlēs pratīs saņemties.
Eiropas komandu čempionātā mēs izkritām no otrās līgas. Tam gan ir izskaidrojums, plānā maka dēļ mēs nevarējām uz Serbijas pilsētu Novi Sadu lidot ar lidmašīnu. Necēlās roka mūsu elites sportistus sūtīt uz turieni ar autobusu, bet mūsu otrais un trešais sastāvs meistarībā tomēr stipri atpaliek.
Neveicās jauniešu un junioru meistarsacīkstēs (izņemot Eiropas U-20), arī pasaules universiādē, Eiropas jaunatnes olimpiādē palikām bez medaļām.
Par atzīstamu nevaru nosaukt sacensību kvalitāti vairākās nozīmīgās sacensībās — Latvijas meistarsacīkstēs Liepājā, atsevišķos LVS kausu izcīņas posmos, jauniešu sacensībās. Mums trūkst kvalificētu tiesnešu, arī pienācīga inventāra.
Pie neveiksmēm vieglatlētikā jāpieskaita arī mūsu aplamā LVS ģenerālsekretāra izvēle, jo Valdemārs Lūsis neizprata (drīzāk jau nevēlējās pildīt) savus darba pienākumus. Mūsu sadarbība beidzas ar nelietderīgu tiesvedību. Viņa darba stilu apstiprina tas, ka tagad, kad esam bez ģenerālsekretāra, mūsu biroja darbs rit tieši tāpat. Protams, ka tik liela organizācijas ilgstoši nevar būt bez šādas (vai līdzīgas) štata vietas, taču nopietnus risinājumus ar šodienas rocību mēs neatradīsim.
Edvīns Krūms:
— Protams, ka Vadima Vasiļevska neveiksme pasaules meistarsacīkstēs Tegu. Pirms tam vairākkārt mest 88 metrus, Tegu — 75,23 metrus, pēc tam atkal 85,06 metrus un iegūt otro vietu Dimanta līgas pēdējā posmā, tur vajadzīgas kādas īpašas iemaņas, jo fiziskā forma pasaules meistarsacīkstēs viņam bija laba. Jādomā, ka šī nolemtība reiz beigsies, jo pēdējo gadu atbildīgākajās sacensībās viņam allaž gadās pa ķibelei, kas maksā medaļu.
Sāpīga bija lodes grūdēja Māra Urtāna pēdējā mirklī iegūtā trauma, kas viņam liedza piedalīties pasaules meistarsacīkstēs un pacīnīties par labu vietu. Tāpat īsi pirms sacensībām savainojumā iedzīvojās desmitcīņnieks Edgars Eriņš, un pēdējā brīdī nevarēja līdzēt arī LOV ārsti, ar kuriem mums ir laba sadarbība visas sezonas garumā.
— Latvijas vieglatlētikas aisbergs joprojām peld. Kas palīdz to noturēt virs ūdens?
Guntis Zālītis:
— Visu izdarīt nekad nav iespējams, jo vienmēr var un gribas labāk. Palieku pie pārliecības, ka ar to, kas bija mūsu rīcībā, esam paveikuši teju vai maksimālo. Tas nebūtu iespējams bez pašvaldību palīdzības, bez LVS valdes atbalsta, jo Ints Pujāts, Guntis Peders palīdz finansiāli, Rīgas Sporta manēžas vadītājs Jānis Karavaičiks atrod iespēju lētāk izīrēt telpas ziemas sezonā.
Jāuzteic vesera mešanas treneris Jānis Kolidzejs, kurš iedibināja jaunas visa veida mešanu disciplīnu sacensības, kurās dažādās vecuma grupās sacenšas Baltijas valstu sportisti. Šogad tās notika Valmierā, nākamgad Igaunijā tās paredzēts rīkot divas dienas un apvienot ar treneru semināru. Tā gadījies, ka igauņiem ir spēcīgi diska metēji, mums šķēpmetēji, vesera metēji un lodes grūdējs, lietuviešiem pašreiz ir tikai viens spēcīgs diska metējs, kā arī viena spēcīga lodes grūdēja. Tā iespējams savstarpēji bagātināties.
Kad gada sākumā LVS kongress apstiprināja gada budžetu, mums bija 65 000 latu deficīts, tagad sezonas laikā to esam noseguši, šobrīd nevienam neesam parādā. Taču ilgstoši tik sasprindzināti darboties nevarēsim, jo tā ir tikai eksistēšana, nevis iešana uz priekšu.
Mēs varam liesēt, liesēt, bet reiz pienāk brīdis, kad būs palikuši tikai kauli… Negribētos, ka tā notiktu ar vieglatlētiku, kā allaž vieglatlēti veidos teju vai pusi no Latvijas olimpiskās vienības. Šobrīd jau 13 cilvēki varētu doties uz spēlēm Londonā, kvalifikācijas normas izpildījuši 20 sportisti. Nešaubos, ka līdz 8. jūlijam, arī Latvijas olimpiādes laikā, kad vēl iespējams kvalificēties olimpiskajām spēlēm, to skaits pieaugs.
Edvīns Zālītis:
— Par neveiksmīgu šo sezonu es noteikti nesauktu. Ja arī statistiķi un skeptiķi vieglatlētikai paredz galu, es tā nedomāju, jo vidējo rezultātu pasliktināšanos vairākās disciplīnās es izskaidrotu gan ar iedzīvotāju (līdz ar to arī sportot gribētāju) skaita samazināšanos, gan paaudžu maiņu, gan materiālo resursu trūkumu, kas mūsdienu sportā ir tik nozīmīgi, gan nepietiekamo vieglatlētikas bāzu skaitu Rīgā. Kaut arī savienības rīcībā paliek arvien mazāk finanšu līdzekļu, mēs tomēr esam spējuši izdarīt visu arī tā sauktajā smagajā gadā, jo nepāru gados mums ir vairāk sacensību nekā pāra gados.
Domājot par olimpiskajām spēlēm Londonā, man kā izlases vadītājam negribētos, ka mēs tikai piedalāmies, jātēmē kaut kur augstāk. Taču šobrīd vairāki sportisti, kuri izpildījuši olimpiskās kvalifikācija A normu, iztiek vien ar… 50 latiem mēnesī, kuri paredzēti vitamīnu iegādei. Ja viņi un citi olimpiskie kandidāti ziemā un pavasarī nespēs aizbraukt uz treniņnometnēm dienvidos, tad sezonu mēs sāksim ar mīnusa zīmi, jo laika pienācīgi sagatavoties olimpiskajām spēlēm būs par maz.
Nezinu gan, kam jānotiek, lai sporta politika tiktu pārskatīta, jo šāda attieksme mūs ar katru gadu attālina no medaļu spozmes prestižākajās sacensībās.
— Drīz sāksies pirmsolimpiskā ziemas sezona. Kādas tajā būs nozīmīgākās sacensības?
Guntis Zālītis:
— Pirmkārt, pasaules meistarsacīkstes, kuras marta sākumā risināsies Stambulā. Pagaidām normu izpildījuši pieci vieglatlēti, bet ceļu apmaksāt mēs droši vien varēsim kādiem diviem sportistiem. Pārējiem būs jāmeklē pašvaldību un sponsoru finansiālais atbalsts.
Ceram uz sekmīgu startu Eiropas ziemas meistarsacīkstēs mešanas disciplīnās, protams, arī pārējās sacensībās, kuras notiks gan pašu mājās, gan ārzemēs. Diemžēl mums ir tikai viena īsti laba sporta manēža Kuldīgā, pārējās var tikai trenēties un rīkot vietēja mēroga sacensības. Neko jaunu par sporta manēžas būvi Rīgā pateikt nevaru, jo nekādi cerību asni nedīgst. Atliek vien braukāt pie igauņiem, kur ir vismaz četras starptautiskiem standartiem atbilstošas manēžas.
Edvīns Krūms:
— Sezonu sāksim jau decembrī ar Rīgas vieglatlētu piedalīšanos sacensībās Minskā. Tūlīt pēc jaunā gada risināsies starptautiskās sacensības Kuldīgas Katrīnas kauss, kurš notiks jau otro reizi, un savu līdzdalību atkal apstiprinājusi Ineta Radēviča. Paredzams, ka būs daudz labu sportistu un valdīs tikpat pacilājoša vieglatlētikas svētku atmosfēra kā pērn. Tas ir lielisks pašvaldības ieguldījums vieglatlētikas popularizēšanā. Tāpat ceru, ka 4—6 sportisti piedalīsies pasaules meistarsacīkstēs Stambulā.
— Jūsu nākotnes cerības?
Guntis Zālītis:
— Ceru, ka beidzot mainīsies valsts attieksme pret sportu. Mēs lepojamies, ka mums ir tik tiešām vērā ņemami sasniegumi, taču tuvākajā nākotnē mēs savas pozīcijas noteikti zaudēsim, ja sportam paredzētā nauda arvien tiks samazināta.
Noteikti strādāsim pie finanšu līdzekļu piesaistes ar sponsoru, pašvaldību, mecenātu palīdzību.
Ļoti gribu cerēt, ka vieglatlētu medaļotās tradīcijas turpināsies gan olimpiskajās spēlēs, gan citās lielākajās sacensībās.
Edvīns Krūms:
— Gribētos, lai pienāk laiks, kad treneris tikai trenē, nevis lauza galvu par treniņnometnēm, autobusiem un lidmašīnu biļetēm uz sacensībām. Tad sportisti varēs trenēties no sirds, lai sacensībās varētu pierādīt, ka latviešu vieglatlēti joprojām ir spēks!
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
