No Kazdangas līdz Monako

Tas skaistais soļotāju laiks… No Jāņa Daliņa un Adalberta Bubenko pirmskara olimpiskajām medaļām līdz Aigara Fadejeva Sidnejas sudrabam. Pa vidu Arnolds Krūkliņš, Arvīds Meņģis, Pēteris Zeltiņš un citu vīru teiksmas. Mazāk zināms Māris Pētersons, kas joprojām darbojas pašā pasaules soļošanas elitē! Bija saulaina 1964. gada jūlija pēcpusdiena. Tas ir laiks, kad Kazdangā zied liepas. Sēdēju dārzā zem smaržojošiem liepu zariem, kad pie manis ieradās svešs vīrietis ar kādu zēnu. Tas bija Maigonis Pētersons ar savu dēlēnu Māri. „Atvedu savu dēlu, lai jūs viņu izaudzinātu par sportistu. Vēlams par basketbolistu, bet jūs jau redzēsiet, kas labāk padosies,” viņš teica. Mūsu saruna turpinājās par tēva nepiepildītajiem sapņiem sportā un cerību, ka tos varētu īstenot dēls. Mana atbilde bija īsa: „Ja dēlam būs gribasspēks, tad kaut kas sanāks.” Māris stāvēja kluss un kautrīgs. Šajā brīdī bija grūti iedomāties viņu kā izcilu sportistu nākotnē. ČETRGADES SĒJA Katru rudeni tehnikuma pirmajos kursos darbu sākām ar pārbaudes sacensībām vieglatlētikā un bumbu spēlēs, lai redzētu, kādi spēka zari kuplinās Kazdangas sporta ozolu. Ar interesi sekoju sava audzināmā rezultātiem, bet pēc katras disciplīnas kļuvu arvien bēdīgāks. Nevienā pārbaudē Māris nebija līderu vidū. Tieši otrādi — starp 33 mehanizācijas klases zēniem puisis stabili turējās pēdējā trijniekā. Arī bumbu spēlēs nebija nekā iepriecinoša, vāja kustību koordinācija. 3000 m soļojumā rezultāts bija necils, bet vismaz tehniskais izpildījums bija labs. Māris apzinājās savu fizisko atpalicību, kuru bija sekmējusi slimošana bērnībā, bet, tēva labos nodomus cienīdams, netaupīja spēkus, lai tos piepildītu. Zēnam netrūka gribasspēka, viņam bija raksturīga mērķtiecība, atbildība un pienākuma apziņa. Bija jāieliek stingri pamati vispusīgai fiziskajai sagatavotībai. Ar to arī sākām. Māris pilnīgi bez ierunām izpildīja visas prasības, nesūdzējās par treniņu grūtībām, muskuļu sāpēm vai nogurumu. Sūrajos ziemas treniņos sētā labība pirmo reizi nelielu ražu deva nākamajā vasarā republikas lauksaimniecības tehnikumu spartakiādē, kurā Māris izcīnīja ceturto vietu 5000 m soļošanā, viešot labas nākotnes cerības. Rudenī nāca negaidītais. Visu paveikto nodzēsa plaušu karsonis. Pēc tā visu vajadzēja sākt no gala. Cerētie rezultāti sāka parādīties pēc trešās kopējā darbā pavadītās ziemas, kad panākumi sāka sekot cits citam. Otrā vieta Vārpas junioru ziemas meistarsacīkstēs, agrā pavasarī izpildīta pirmā sporta klase 5000 m soļošanā — 22:56,8, šajā distancē uzvaras ne tikai lauksaimniecības tehnikumu, bet arī visu republikas vidējo speciālo mācību iestāžu spartakiādē un 1967. gada lielākais panākums — ceturtā vieta PSRS junioru meistarsacīkstēs 20 000 m soļojumā — 1.44:21. Nākamajā vasarā Māris Pētersons PSRS junioru meistarsacīkstēs Maskavā izcīnīja trešo vietu ar rezultātu, kas bija tuvs sporta meistara normai. Četros gados puisis bija paveicis kolosālu darbu un no sīka, fiziski maz attīstīta zēna izaudzis par sportistu, kas pievērsa lielās impērijas sporta speciālistu uzmanību. Pētersons tika iesaukts padomju armijā un nonāca ACSK (Armijas centrālajā sporta klubā), kur tika pulcināts ne mazums talantīgu jauniešu. PADOMJU ZALDĀTS VĀCU SKOLĀ Tehnikuma 1968. gada izlaiduma dienā varēju Māra tēvam ziņot, ka mūsu kopējā triju cilvēku iecere guvusi skaistu piepildījumu. Mārim sākās jauns posms. Viņš pats atzina, ka armija ir īstā vieta sporta meistarības kāpināšanai. Armijas disciplīna noteica — virsnieku pavēles neapspriež, ej un izpildi! Virsnieks sēž stadiona tribīnēs un lasa grāmatu, bet zoļļuki stenēdami špego apkārt pa skrejceliņu. Rudenī uzvara pirmajā startā PSRS Bruņoto spēku sacensībās bija jauns apliecinājums Māra varēšanai. Par viņa treneri kļuva PSRS Bruņoto spēku izlases vecākais treneris Grigorijs Kļimovs, kurš savos ziedu laikos bija viens no pasaules soļošanas elites pārstāvjiem. 1964. gadā viņš sasniedza pasaules labāko rezultātu 50 km soļošanā. Treniņdarbs pārgāja jaunā, augstākā kvalitātē. Māra rezultāti turpināja augt. Pieci gadi bija vajadzīgi, lai kļūtu par sporta meistaru, vēl pieci — lai aizsniegtu starptautiskās klases normu, kuru Pētersons izpildīja 1976. gada PSRS meistarsacīkstēs. ACSK piedāvāja palikt virsdienestā, nosūtot Māri uz Austrumvācijā dislocētu armijas daļu. Tā Potsdamā viņam radās iespēja trenēties kopā ar Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) labākajiem soļotājiem, Minhenes olimpisko spēļu čempionu P. Frenkeli ieskaitot. PSRS un VDR sportisti tolaik noteica toni pasaules soļošanas gvardē, izcīnot uzvaras visās nozīmīgākajās sacensībās. Mārim bija izdevība apgūt jaunākās atziņas, ko šajā disciplīnā bija guvuši pasaules dižākie pirkstgala–papēža meistari. Viņš uzsūca sevī visu labāko, ko sporta zinātne bija atklājusi un atzinusi par derīgu soļošanas attīstībai. No individuālajiem treniņiem, kas raksturīgi Latvijas soļošanas vecmeistariem, bija jāpāriet uz grupu treniņiem, kas ļauj kāpināt slodzes un vieglāk pārvarēt iekšējās negribēšanas spēkus. Treniņi kļuva emocionālāki, tas vieglāk ļāva pārvarēt nogurumu. Vienlaikus bija iespēja apgūt arī vācu valodu, kas kļuva ļoti nozīmīga Māra tālākajā karjerā. TĒVZEMEI NEVAJADZĪGS Pēc piecu gadu virsdienesta Austrumvācijā Māris Pētersons atgriezās Maskavā un vēlējās atgriezties arī Latvijā. Viņš darīja to zināmu vieglatlētikas vadītājiem, bet nesaņēma atbildi uz lūgumu sagādāt kādu pieticīgu dzīvoklīti Rīgā. Mārim vilinošus piedāvājumus izteica Odesas un citu pilsētu sporta dzīves vadītāji. Tas sirdī radīja rūgtumu un zināmu spītu. Latvijā sporta organizatori sūkstījās par talantīgu soļotāju trūkumu, bet Māris Pētersons dzimtajai pusei nebija vajadzīgs. Skumīgi, jo sveštautiešu hokejistiem un futbolistiem Rīgā dzīvokļi tika piedāvāti bez raizēm, bet starptautiskās klases sporta meistaram rūme neatradās. Nekas netika arī darīts, lai Māris varētu pārstāvēt Latviju 1975. gada tautu spartakiādē. Viņš aizstāvēja Maskavas godu un 20 000 m soļojumā sasniedza labāku rezultātu nekā Latvijas pašgājēji. Arī četrus gadus vēlāk, nākamajā spartakiādē Māris startēja maskaviešu rindās, bet — lai lāpītu Latvijas godu, tika nopirkts kāds sveštautietis. Viendienīši sportā nekad nav spējuši aiz sevis atstāt paliekošas vērtības ne apziņā, ne morālē. Māris Pētersons vairākkārt kļuva par Maskavas un PSRS Bruņoto spēku čempionu. Viņa rezultāti atsevišķos periodos bija labāki par Latvijas rekordiem. Viņš kļuva par laureātu daudzās starptautiskās sacensībās VDR, Čehoslovakijā un PSRS. 1980. gadā, gatavojoties olimpiskajām spēlēm Maskavā, Pētersons pavisam nedaudz zaudēja trešās vietas ieguvējam un tātad — arī iespēju kļūt par olimpieti. Māra Pētersona labākie rezultāti 5000 m — 19:17, 10 000 m — 40:06, 20 km — 1.20:23 (1980. gadā tas bija septītais labākais pasaulē) sacensībās nevienam nedarītu kaunu. Soļošana ir vienīgā vieglatlētikas disciplīna, kas pakļauta tiesnešu subjektīvai vērtēšanai. Ar to vien, ka ātri ej, ir par maz. Tieši otrādi — jo ātrāk iesi, jo lielāku uzmanību piesaistīsi, un tiesneši sevišķi rūpīgi svērs — ļaut uzvarēt vai neļaut? Ja arī arbitri būs žēlīgi un vēlīgi, nav zināms, kas būs jādzird no skatītājiem, konkurentiem un nelabvēļiem, kādu nekad nav trūcis un arī netrūks sporta aizkulisēs. Par laimi, šīs problēmas Mārim gāja secen. Par viņa soļošanas tehniku tiesnešu aprindās domstarpību nebija. Liktenis bija lēmis, ka Maigonis Pētersons nepieredzēja savu sapņu piepildījumu un aizgāja aizsaulē, pirms vecākais dēls guva savus augstākos sasniegumus sportā. Viņš būtu gandarīts — dēls pildīja tēvam doto solījumu pēc labākās sirdsapziņas un kļuva par izcilu sportistu. VIP ŠTĀBA PERSONA Māris nostabilizēja dzīvi Maskavā. Nodibināja ģimeni, neklātienē pabeidza Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu. Pēc Maskavas olimpiskajām spēlēm samazināja treniņslodzi un sacensībās piedalījās arvien retāk. Dzīve nebeidzas reizē ar aktīvo sporta gaitu pārtraukšanu. Daudziem gan tas ir smags lūzums, jo jācenšas iegūt otro elpu un rast piepildījumu citā jomā. Māris turpināja savu dzīvi saistīt ar sportu. Kļuva par treneri un sagatavoja PSRS izlasei ne vienu vien sportistu. Ilgāku laiku trenēja izcilo soļotāju M. Ščeņņikovu, konsultēja arī Latvijas soļošanas slavenību M. Liepiņu. Trenera darbu Pētersons turpināja arī pēc PSRS sabrukuma un 1994. gadā saņēma apbalvojumu — Krievijas Nopelniem bagātā trenera goda nosaukumu. Apguva arī sporta fizioterapeita prasmi. Iesaistījās soļošanas tiesnešu darbā. Pateicoties savai inteliģencei, vācu un angļu valodas prasmei, ieguva starptautisku atzinību un 1996. gadā tika izvirzīts par Krievijas pārstāvi Eiropas Vieglatlētikas asociācijas (EAA) Soļošanas komisijā. Māris Pētersons sāka regulāri tiesāt dažādās kausu izcīņās, Eiropas un pasaules meistarsacīkstēs, arī olimpiskajās spēlēs. Šogad vieglatlētikas pasaules čempionāta laikā Tegu Māris Pētersons tika ievēlēts par Starptautiskās vieglatlētikas federācijas (IAAF) Soļošanas komitejas locekli. Šo organizāciju vada olimpiskais čempions Mauricio Damilano no Itālijas, kopā ar Māri tajā ievēlēti vairāki pasaulslaveni soļotāji, leģendāro poļu četrkārtējo olimpisko čempionu Robertu Koržeņevski ieskaitot. Komiteja lemj par Pasaules kausa izcīņas vietām, ieceļ tiesnešus olimpiskajās spēlēs, Eiropas un pasaules meistarsacīkstēs, pilnveido sacensību noteikumus un visādi veicina soļošanas attīstību pasaulē. Soļošanas komitejas štābs atrodas Monako. Starp citu, Pētersons oktobra sākumā atgriezās no Keiptaunas, kur palīdzēja sarīkot Dienvidāfrikas čempionātu soļošanā, kā arī piedalījās seminārā šīs zemes speciālistiem par treniņu plānošanu, soļošanas tehniku, sacensību tiesāšanu. Pēc ievēlēšanas Māri sveica Eiropas Olimpisko komiteju asociācijas loceklis, starptautiskās kategorijas soļošanas tiesnesis O’Kaligans (Īrija): „Tev jājūtas ļoti lepnam un priecīgam, ka tu, kas nācis no mazas Latvijas pilsētiņas, esi kļuvis par pasaules VIP štāba personu Monako!” Kā starptautiskās kategorijas tiesnesis Māris apbraukājis pasaules plašumus, bet nav zaudējis saikni ar Latviju. Viņš regulāri piezvana un informē par jaunākajiem notikumiem soļošanas sportā, kurā Krievijai patlaban ir vadošā loma. Tās atlēti Tegu pasaules čempionātā izcīnīja trīs zelta, divas sudraba un vienu bronzas medaļu. Arī šovasar Māris ieradās Latvijā, kopā ar savu 29 gadus veco dēlu Arturu apmeklēja dzimto pili Aizvīķos, kur kādreiz strādāja tēvs, ciemojās pie brāļa Sigurda Aizputē, veica 10 km pārgājienu līdz Kazdangai, kur Lauksaimniecības tehnikuma mehanizācijas nodaļu absolvēja ar izcilību, apgāžot daudzu skolotāju uzskatus, ka labākie sportisti ir nesekmīgi mācībās. Māris nofotografējās stadiona malā pie piemiņas akmens, kas veltīts kazdandzniekiem — Latvijas sporta slavas vairotājiem. Tieši šeit pirms 47 gadiem sākās viņa pārgājiens uz Monako, kas vēl nav beidzies. Tālāk Māris devās uz Skrundu un Rubi, kur dzīvoja vecāki. Veica 30 km kājām līdz senču dzimtajai vietai Jaunaucē. Apmeklēja dievkalpojumu Auces baznīcā, kur ticis kristīts. Pirms došanās atpakaļ uz Maskavu nolika sarkanbaltsarkanas neļķes pie Brīvības pieminekļa. Inteliģenta cilvēka dvēsele klejo pa dzimto Tēvzemi un meklē tikšanos ar to laiku, ar to vietu, ar tiem cilvēkiem un notikumiem, kas sirdī dārgi un atstājuši dziļus nospiedumus. Varbūt vēl Kazdangas skaistajā parkā aiz krūmiņa tup kāds nepiepildīts sapnītis un… ak, Dievs, kāds apvītis papardes ziediņš! Alfrēds LEJA