Debitantu dienas

Olimpisko debitantu pludmales volejbolistu Aleksandra Samoilova un Mārtiņa Pļaviņa iedvesmas pilnā uzvara ar 2:0 (21:19, 21:18) pār pasaules ranga līderiem amerikāņiem Todu Rodžersu un Filu Dalhauzeru mudināja cerēt, ka Latvija Pekinas spēļu pirmajā dienā sagraus vēl vienu lielvaru. Pēc Latvijas un Krievijas dāmu basketbola mača pirmā puslaika tas likās visai iespējami (31:29), pēc trešās ceturtdaļas pilnīgi reāli (48:41), piecas minūtes pirms beigām joprojām reāli (51:51) un pat divas minūtes pirms gala svilpes vēl arvien iespējami (52:59). Tomēr uzvaras naglu grīdā iedzina krievietes (57:62).
To, ko līdz galam neizdarīja mūsu basketbolistes, svētdien paveica eksrīdzinieks Aleksandrs Pētersons kopā ar Īslandes handbola izlasi, Krieviju pārspējot ar 33:31 (19:16). Turklāt Latvijas handbola skolnieks savā komandā bija otrs rezultatīvākais spēlētājs (6+1).
Dažas stundas vēlāk uz olimpiskās skatuves pirmo reizi kāpa tenisists Ernests Gulbis, un uz tablo atkal iedegās LAT : RUS. Tomēr arī viņam ar 4:6 un 2:6 uzvaru nācās atdod pasaules ranga ceturtajam vīram Nikolajam Davidenko.

Ernests Gulbis: Nākamreiz…
"Olimpiskajās spēlēs tu sporta pasaulē jūties diezgan niecīgs," tūlīt pēc sava pirmā un diemžēl Pekinā pēdējā mača atzina Ernests, piebilstot, ka citos sporta veidos atlēti gatavojas spēlēm četrus gadus, bet tenisā šis ir viens turnīrs no daudziem un tajā pašā laikā īpašs. Ja nebūtu tik sekmīgi spēlējis Sinsinati, tad arī viņam būtu iespēja olimpiskajām spēlēm gatavoties speciāli.
Uz jautājumu, vai arī viņam piedāvāts atklāšanas parādē nest Latvijas karogu, Ernests atbildēja apstiprinoši. Viņš atteicies, jo: "Komandā ir daudzi sportisti, kas to vairāk pelnījuši. Man šīs ir pirmās, bet ceru, ka ne pēdējās olimpiskās spēles. Varbūt nākamreiz, kad būšu ko vairāk sasniedzis."
"Tieši kuri ir tie, kas vairāk pelnījuši būt karognesēji?" Sports painteresējās. "Visi izņemot mani," Ernests mulsi atsmaidīja, nemitīgi slaukot sviedrus, kas burtiski pludoja pār ķermeni.
"Tā tu tagad domā, bet vakar pirms spēles arī biji tikpat pieticīgs?" Sports neatlaidās. "Man domas tik ātri nemainās."
"Vai tagad dosies skatīties, kā cīnās mūsējie?"- "Jā, ceru, ka varēšu aiziet uz kādu mūsu sieviešu basketbola komandas maču. Gribētu redzēt arī pludmales volejbolistus, zinu, ka mūsējie vakar vinnēja. Malači!"
"Skatījies televīzijā?" – "Nē, nesanāca. Vakar aizgāju gulēt ap deviņiem, jo vēl neesmu kārtīgi aklimatizējies. Miegs no rītiem nenāk, vakaros ļoti agri miegu ciet. Pekinas klimats nav no labvēlīgākajiem. Šeit fiziski ir diezgan grūti spēlēt. Šodien gan nebija pārāk karsts, toties gaiss bija ļoti mitrs.
Visas dienas pirms šī mača nejutos pārāk labi. Trenējos tikai pa četrdesmit minūtēm divas reizes dienā, arī tad jūtoties ļoti noguris. Šodienas mačā pēc pirmā seta palika slikta dūša. Nācās pat izsaukt dakteri, bet mača laikā neko daudz viņš man palīdzēt nevarēja."
Ainars Zvirgzdiņš: Stresa dedzināšana
"Šī nav tā spēle, pēc kuras būtu jāraud, ka esam zaudējuši," pēc olimpiskā debijas mača ar Krieviju atzina Latvijas dāmu basketbola komandas galvenais treneris Ainars Zvirgzdiņš.
"Tā drīzāk parādīja mūsu spēku un arī vājumu," turpināja treneris. "Mums pietrūka pieredzes, un mēs vienkārši pārdegām. Redzot, ka Anete ārkārtīgi vēlas, bet viņai nesanāk, un redzot, ka arī Guntai nesanāk, bija neziņa, vai abas šīs līderes spēs izturēt kopā ar komandu līdz spēles beigām.
Ceturtajā ceturtdaļā uz stresa rēķina spēki mūs sāka atstāt. Tās rezervistes, kas iesaistījās spēlē, šoreiz mūsu pozīcijas nepastiprināja un arī nenoturēja tajā pašā līmenī. Savukārt Krievijas izlase sāka spēlēt ļoti agresīvi, kas mūs vēl vairāk izsita no līdzsvara.
Mēs nebijām gatavas galotnei. Mēs vēlējāmies uzvarēt vairāk nekā pieļaujams. Vajadzēja tieši otrādi – spēlēt atbrīvotāk, mierīgāk. Tas ir pieredzes jautājums."
Kāpēc mača rezultatīvākajai spēlētājai (24 punkti) Lienei Jansonei tas izdevās? "Iepriekšējā mačā ar Krieviju 34 punktus guva Anete, šoreiz Liene bija labākā. Tāpēc jau mēs esam komanda. Vienīgi būtu labi, ja vēl kāda tiktu virs desmit punktiem. Šodien ļoti daudz ko izšķīra soda metienu realizācija. Arī to ietekmēja stress. Tas ir jāpārdzīvo, jāizslimo, tad nākotne būs rožaināka."
Ir kādas zāles, ar kurām šo procesu paātrināt? "Jau nākamajā spēlē būs citādi. Šodien mūsu rokas sasaistīja arī tas, ka iepriekšējā turnīrā mēs Krieviju vinnējām."
Varbūt pirmsolimpiskajā Big Diamond turnīrā nevajadzēja censties Krieviju uzvarēt? "Vajadzēja. Ja viņas bija ņemamas, tad jāņem. Bija redzams, kā to izdarīt. Šoreiz nesanāca. Bet arī pēc šā zaudējuma mēs centīsimies atgūt pozitīvu noskaņojumu. Meitenēm jāsaka paldies. Viņas jau cīnījās labi.
Noskatoties visu mūsu pretinieču spēlēs, es sapratu, ka ir iespējams tikt ceturtdaļfinālā. Tas ir galvenais."
Spēle ar Baltkrieviju izskatījās, kā pirmā mača pēdējo minūšu turpinājums, kurā pretinieces mūsu meitenēm arvien pārliecinošāk diktēja savus noteikumus – 57:80 (20:21, 35:40, 49:60). Kāpēc mūsu meitenēm neizdevās parādīt solīto spēli? Ainaram Zvirgzdiņam atkal nācās atbildēt uz šo nepatīkamo jautājumu.
"Grūti spriest. Vēl šorīt treniņā viss izskatījās labi. Bet, tiklīdz spēlē aizgājām mīnusos, situācija uz rezervistu soliņa kļuva nomācoša. Galviņas nolaistas, – viss, šodien mums neiet… Jā, meitenes pārāk ilgi pārdzīvoja zaudējumu Krievijai. Mums klāsies grūti, kamēr Anete neatgūsies. Viņa šobrīd jūtas nedroši, un tas atsaucas uz visu komandu. Anetei rīt dzimšanas diena, pēc bioritmiem tieši tad vajadzētu būt visaugstākajam kāpumam. Diemžēl komandā neviena neuzņēmās līderes lomu, nebija, kas laukumā ar savu piemēru un veiksmi mobilizē pārējās.
Tā ir olimpisko spēļu augstā kvalitāte. Te piedalās visas pasaules spēcīgākās komandas un top spēlētājas. Labi redzams, kura ir šajā līmenī, kura – Eiropas, kura – tikai Baltijas. Tiklīdz kādu nomainām, tā riskējam ar lūzumu spēlē mums par sliktu. Te sabraukuši labākie treneri. Viņi visi mūsu spēles vēro, analizē un izdara secinājumus, kā maksimāli apgrūtināt mūsu dzīvi.
Mēs arī pētām un domājam. Pret baltkrievietēm izstrādājām aizsardzības sistēmas, bet… Pilnīgi brīvi ļāvām pretiniecēm pirmajā puslaikā iespēlēties un tad jau sākās ķēdes reakcija. Vērsām uzmanību uz to, ka baltkrievu komanda ir ļoti ātra un ļoti pārliecinoši met. Bet mums neizdevās nosegt ne apakšu, ne perimetru. Neizpildījām arī uzbrukuma plānu. Metām no vidējās un tālās distances, turklāt neprecīzi.
Baltkrievietes uzbruka tik sekmīgi, ka mēs psiholoģiski salūzām. Vēl jau nekas nav beidzies, esam tikai sarežģījuši situāciju. Jāvinnē nākamā spēle ar Brazīliju."
Gatis Smukulis: Jāsāk celt latiņu
Piedaloties cīņā par šo spēļu pirmo medaļu komplektu, kura bija divreiz ilgāka par maratonskrējienu, no mūsu olimpiskajiem debitantiem pirmais savu varēšanu apliecināja Gatis Smukulis.
Pekinas zelta rēķinu atvēra spāņu riteņbraucējs Semjuels Sančess, kurš sestdien visātrāk – nepilnās sešarpus stundās (6.23:49) – pieveica 245 km garo grupas brauciena trasi. Gatis šajā distancē, kurā finiša sasniegšana vien jau ir varoņdarbs (to izdarīja tikai 90 no visiem 143 dalībniekiem), olimpiskajam čempionam zaudēja nepilnas 13 minūtes (12:59) un izcīnīja 68. vietu.
"Tās man bija pirmās sacensības tādā elites kompānijā," pēc sacensībās pirmo reizi mūžā veiktas tik garas distances atzina 21 gadu vecais latvietis. "Esmu gandarīts. Pareizi darīju, ka aizbraucu atrāvienā. Sākumā vajadzēja vairāk pastrādāt, bet pēc tam mēs braucām vienmērīgi un izdevās sataupīt spēkus beigām."
"Kādu vietu sev plānoji pirms starta?" painteresējās Sports. "Par vietu nedomāju. Apzinājos, kas te notiks. Man galvenais bija neizstāties, finišēt, izcīnīt vietu olimpiādē, un es to izdarīju. Ne visiem tas izdevās. Šajā sezonā pagaidām esmu piepildījis visus savus sapņus, ieskaitot līguma parakstīšanu. Tagad latiņu jāsāk celt augstāk."
"Bija krīzes brīži, kad kļuva neizturami smagi?" tālāk interesējās Sports. "Slikti jutos pašā sākumā, pirmajos trīsdesmit kilometros, kad braucām no pilsētas centra uz šo kalnu apli. Kad aizgājām atrāvienā, organisms iestrādājās, palika labāk. Paldies jāsaka Raivim, viņš teica, ka vēlāk būs vieglāk. Viņš arī noorganizēja atrāvienu. Sarunāja baltkrievu, lietuvieti, ukraini un teica: tagad braucam prom! Es pirmais uzšāvu, viņi sēdēja man aizmugurē. Citi mūs ķēra, vairāki noķēra, un tā mēs aizbraucām.
Otrs lūzuma brīdis pienāca divus apļus pirms beigām, kad sākās īstā cīņa. Sākumā visi brauca ar mazo priekšējo zobratu, pēdējos apļos labākie gāja augšā ar lielo."
Jāpiebilst, ka sportistiem bija jāveic septiņi 23,8 km gari apļi, no tiem puse pret kalnu, pārvarot nepilnus 300 m lielu augstumu starpību.
"Jūs, 24 vīri kādu laiku peletonam bijāt priekšā četras minūtes. Nelikās, ka varētu tā noturēties līdz finišam?" – "Nē. Ja visi saskaņotāk rīkotos, varbūt noturētos vēl vienu apli un tas dotu augstāku vietu finišā. Bet mūs noķertu noteikti, jo starp mums nebija līderu – spāņu un vāciešu. Šajā sportā līderu komandas to nepieļauj."
Mārtiņš Pļaviņš: Ar pirkstu galiņiem
Aleksandrs Samoilovs un Mārtiņš Pļaviņš pirmajā spēlē spoži uzvarējuši pasaules čempionus Rodžersu un Dalhauzeru, otrajā līdz pēdējai servei līdzīgā cīņā abos setos zaudēja pludmales volejbola pasaulē labākajiem aizsardzības spēlētājiem un četrkārtējiem olimpiešiem Martinam Aledžo Kondem un Mariano Žakīnam Baraketi no Argentīnas.
"Kaut gan no piecām savstarpējām spēlēm līdz šim četrās viņiem bijām zaudējuši, mēs ļoti gribējām uzvarēt, visi no mums to gaidīja, par daudz saspringām un neapstrādājām bumbas," pēc mača sūrojās Mārtiņš Pļaviņš. "Aizsardzībā Sašam caur rokām, man no rokām bumbas lidoja ne tur, kur vajag. Arī uzbrukumā pieļāvām kļūdas. Viss bija pilnīgi pretēji kā spēlē ar amerikāņiem. Pēc ļoti labas spēles šī bija ļoti slikta spēle. Kā mēs psiholoģiski grāvām amerikāņus, tā argentīnieši šajā spēlē – mūs. Ne ar spēku, bet ar pirkstu galiņiem, ar plaukstu viegli pametot bumbu pretiniekam garām."
"Kāpēc, spēlējot pret pasaules čempioniem, jums viss tik labi izdevās?" Sports pajautāja. "Mēs nespēlējām uz uzvaru. Jutāmies atraisīti, gribējām vienkārši ar labu maču debitēt olimpiskajās spēlēs."
"Vai šis turnīrs atšķiras no citiem, kuros esat spēlējuši?" – "Protams!" Mārtiņš iesmējās. "Paskatieties, kas par tribīnēm! Cik daudz skatītāju! Nekur pasaulē nav tik labi kā šeit."
"Pret amerikāņiem spēlējām ļoti brīvi, jo zinājām, ja zaudēsim, mums neviens neko nepārmetīs," turpināja Aleksandrs Samoilovs. "Šo spēli obligāti gribējām uzvarēt, jo tad uzreiz izkļūtu no apakšgrupas un nodrošinātu sev vismaz devīto vietu. Šī apziņa atņēma vieglumu."
"Mēs nespēlējām savu spēli," novērtēja treneris Genādijs Samoilovs. "Argentīnieši visu izdarīja akurāti, precīzi, tā, kā viņi to prot. Es puišus brīdināju, ja tiekam trīs četrus punktus priekšā, tad spēlējam mierīgi, bez bļaušanas, ja zaudējam, tad viens otru uzmundrinām, uzkliedzam, bet spēle gāja punkts punktā, un viņi laikam nezināja, kā uzvesties."
Kā jūs puišus noskaņojāt pirms spēles ar amerikāņiem? "Jūs spēlēsiet ar pasaules čempioniem, kuri kļūs arī par olimpiskajiem čempioniem. Tas ir tāds kaifs! Baudiet to! Viņi arī baudīja. Bet uz spēli ar argentīniešiem jau vairāk gāja kā uz darbu, kas jāizdara iespējami labāk."

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports
No manis: Gatis Smukulis
No Jura BS: Portretveidīgs Gulbis, Zvirgzdiņš, Pļaviņš kā arī dažas izteiksmīgas situāciju bildes no basketa, bīča, riteņbraukšanas vai tenisa. Lai nav tikai ģīmji.
Fotofolderī PEK debit foto vēl bildes, no citiem rakursiem nekā Jurim.
Bīča fotoreportāžai
LAT ARG – Izdosies! Aleksandrs Samoilovs cenšas apmānīt pasaulē labākos aizsardzības spēlētājus argentīniešus Kondi un Baraketi
Foto: Dainis Caune, Sports
Basket himna – Svinīgi. Katra spēle olimpiskajā turnīrā sākas ar abu valstu himnu atskaņošanu.
Foto: Dainis Caune, Sports