Dieva dotais šķēps
Latvijas Šķēpmetēju klubam šogad apritēja astoņpadsmit, tātad sasniegta pilngadība. Visus šos gadus klubam pie stūres — reizēm tuvāk, reizēm mazliet tālāk — bijusi viena no tā dibinātājām Valija Drauga. Kaut arī Londonā palikām bez medaļām, Latvija bija vienīgā valsts, kura XXX olimpiādes spēļu šķēpmešanas sektorā bija pārstāvēta ar maksimāli iespējamo dalībnieku skaitu — trim dāmām un trim kungiem. Diezin vai tas būtu iespējams bez Šķēpmetēju kluba atbalsta. Ne velti valija Drauga saņem Gada balvu sportā par mūža ieguldījumu.
LEĢENDAS NEZŪD
Sarunai Valija piekrīt nelabprāt, jo šajos gados tik daudz stāstīts, kas reizēm ne tā atstāstīts, ka uz šaurās kluba vadības diplomātijas takas reizēm nākas arī aizķerties. Valija ar nopūtu atceras laikus, kad domubiedru grupa pirms teju divdesmit gadiem sanāca kopā, lai mēģinātu atdzīvināt mūsu šķēpmešanu, kas toreiz bija uz iznīkšanas robežas. Nebija mums ne īstu astoņdesmitmetrinieku vīriešiem, ne sešdesmitmetrinieču sievietēm, ne olimpiešu, ne lielo čempionātu kandidātu. Treneri strīdējās, debatēja, nāca klajā ar visdažādākajiem priekšlikumiem, lai tiktu ārā no šī pirmsinfarkta stāvokļa.
Talkā devās olimpiskais čempions Jānis Lūsis, klajā nāca Valentīna Mazzālīša rokasgrāmata jaunajiem šķēpraižiem. Notika pirmās praktiskās nodarbības Latvijas novados, un izrādījās, ka senā leģenda par latviešiem kā par šķēpmetēju tautu nekur nav pazudusi, jauniešiem joprojām bija interese par šķēpa mistisko lidojumu.
Tas bija laiks, kad pirmajās sacensībās, kas notika Ozolniekos, parādījās ņipri puišeļi Vadims un Ainārs, kas vēlāk kļuva par olimpiskajiem vicečempioniem.
Spēks ir vienībā, kuras kopīgā vērtību sistēma toreiz noteikti bija daudz vienotāka.
KOPĀ VIEGLĀK
Valija ir pārliecināta, ka sportā vienpatņi neko daudz sasniegt nevar — ne treneris, ne audzēknis —, vajadzīgs kolektīvs darbs. Tieši šķēpmetēju klubu Valija uzskata par to zobratiņu, kas iekustina visu šķēpmešanas mehānismā. Klubs interesējas par visu — vai jaunajam censonim ir šķēpmešanas apavi, vai viņš tiek vismaz uz kādu treniņnometni, vai lielajiem dūžiem viss kārtībā ar biļetēm uz svarīgām sacensībām, vai pienācis jauno šķēpu sūtījums.
„Žēl, ka treneri, tādi īsti šķēpmešanas treneri, mums ir tikai kādi pieci. Tagad visi pie viena galda vairs praktiski nesanāk un savas problēmas kopā nerisina. Būtu vērtīgi, ja cits ar citu padalītos savos uzskatos, izvērtētu kolēģa darbu, paustu kādu atziņu par metiena tehniku, kas no malas dažkārt labāk redzama. Bet tā nav,” ar nožēlu pauž Valija, „visi lieli un gana gudri, un viens par otra redzējumu pat dzirdēt negrib. Tā var ieslīgt paštaisnumā.”
Par Londonas vīru lielo neveiksmi pat runāt vairs negribas. Viņa nepiekrīt, ka tās iemesls meklējams tikai pašu puišu galvās. Acīmredzot kaut kas nav bijis pareizi sagatavošanas darbā, mešanas tehniskajā izpildījumā, kas garantētu stabilu sniegumu. Ko dod viens 86 metru varējums, ja svarīgākajās sacensībās par šķērsli kļūst pat 70 metri…
RIPOJAM TĀLĀK
Šķēpmetēju kluba buksēšanai kopumā Valija nepiekrīt. Tas vien, ka uz Londonu aizbrauca maksimālais šķēpmetēju skaits — pa trim vīriem un dāmām, to apgāž. Ne vienai citai valstij tas nebija pa spēkam.
Klubs strādā. Notiek izbraukumu semināri un praktiskās nodarbības, kurās pareizas iemaņas tiek sniegtas centīgajiem novadu treneriem, arī sporta skolotājiem. Nākamgad tam tiks pievērsta vēl lielāka uzmanība, jo talanti, kam ir šķēpmešanā tik pienācīgais rāviens, metiena izjūta, izkaisīti pa visu Latviju. Ilgajos, šķēpmešanā pavadītajos gados, Valija ir pārliecinājusies, ka šī nav tā disciplīna, kur ar milzu darbu vien var sasniegt virsotnes. Vai nu Dieviņš tev lēmis mest, vai ne. Tikko pat — meitēns no visdziļākajiem laukiem bumbiņu aizmetis 64 metrus. Tur vienai otrai trenētai meitenei būtu jāpiepūlas. Skaidrs, ka aug lietaskoks, ko vērts apčubināt.
Valija uzskata, ka trenerim, sporta skolotājam, kura redzeslokā jaunulis atrodas, ir jābūt priekšzināšanām, kā talantu nesabojāt. Saglabāt, ko daba devusi, uzlabot un attīstīt jaunieša vispārējo fizisko sagatavotību, pie kā vērts piestrādāt, lai jau vēlāk nodotu prasmīga trenera rokās.
Kā lielisku piemēru Valija min īsteno kluba biedru, smiltenieti Guntaru Marksu, kurš, nebūdams pat vieglatlēts, Latvijas šķēpmešanā ievedis virkni talantu, olimpieti Līnu Mūzi ieskaitot. Šogad pasaules junioru čempionātā visaugstāko vietu — piekto — izcīnīja viņa audzēknis Intars Išējevs. Turklāt Intars turpina trenēties pie vērīgā, vērtīgu padomu vienmēr pieņemošā Guntara un nopietni gatavojas 80 m robežai. Vairumā pasaules valstu puisis ar tādu rezultātu būtu pirmais numurs, tikai ne Latvijā, kurai lielmeistara norma sākas ar 82 metriem, pat somiem un krieviem šī norma ir zemāka.
Valija atzīst, ka tas ne tikai iepriecina, bet reizēm arī piebremzē. Vai maz ir vērts mest pasaules līmeņa attālumā, ja tu pat netiec valsts izlasē? Skolas, studiju gados censoņa varējums vēl kaut kā tiek veicināts, bet vēlāk daudziem talantiem, kuriem īstais spēks būtu vien ap gadiem 25, bez Olimpiskās vienības atbalsta iztikt grūti. Bet tur priekšā jau tādi sportisti, kas met 84 m un tālāk…
Šobrīd, kad izlases numuri ir spēku pilnbriedā, tas varbūt neliekas satraucoši, taču saules mūžu sportā neviens neizvada un par pēctecību jādomā visu laiku.
KO DARĪT, KAD IZAUGAM?
Valija stāsta, ka labvēlīgā gadījumā, kad saprātīgs jauno sportistu audzinātājs savu vietējo talantu tikai atbalstījis un rūdījis fiziski un kad rezultāti aug, viņa tālākais ceļš šobrīd praktiski ir tikai viens — prom uz Murjāņu Sporta ģimnāziju. Diemžēl tur strādā tikai viens šķēpmetēju treneris — Andrejs Vaivads —, kurš lielajai šķēpmešanai devis veselu plejādi lielisku sportistu, vēlākos valsts rekordistus un čempionus, arī olimpisko medaļnieku Aināru Kovalu. Valija uzteic treneri un reizē arī apbrīno, jo nav viegli savu slīpēto dārgakmeni pēc ģimnāzijas beigšanas atdot cita rokās, kas vēlāk plūc arī trenerim pienākošos laurus.
Murjāņos, pēc Valijas domām, būtu jāstrādā vismaz diviem treneriem. Turklāt darba apstākļi garajos aukstajos mēnešos ir katastrofāli. Ja nekas nemainīsies, tad Murjāņos par kvalitatīvu darbu ziemā būs jāaizmirst.
Tajā pašā laikā Valija atzīst, ka pirms olimpiskajām spēlēm Atēnās, kur pjedestālu uzspridzināja jauniņais Vadims Vasiļevskis, viņš savu ziemas fizisko kalumu guva vēl bēdīgākos apstākļos. Varbūt taisnība atziņai, ka tieši grūtībās dzimst viss patiesais un īstais.
Pēc Murjāņiem stāsts par tālāko ceļu sportā arī nav iespēju pārpilns, labākie iet uz Rīgu pie treneres Valentīnas Eidukas, kurai uzmanība jāsadala starp tā jau daudzajiem audzēkņiem. Visaugstākās raudzes treneru vispār vairs nav, ja neskaita Māri Grīvu Ventspilī un Gintu Palameiku Talsos, kuri gan koncentrējas tikai uz dažiem sportistiem.
Ja nenotiks treneru sastāva atjaunināšana, talantīgajiem sportistiem pēc kāda laika nebūs, kur trenēties. Valija saka, ka par jaunu treneru piesaistīšanu klubam nav nekādas teikšanas, jo visu izšķir sporta skolas. Trenerim, darba gaitas sākot, atalgojums ir tik niecīgs, ka nevienu šis darbs nevilina, kaut gan potenciālus šķēpmetēju audzinātājus viņas redzīgā acs daudzkārt pamanījusi. Pirms kāda laika tāds bija Juris Smirnovs, tagad gana laba trenera dotības viņa redz nesenajā valsts rekordistē Ingā Kožarenokā, taču ēsma trenera darba makšķeres galā ir gana pieticīga.
AR ŠĶĒPU JĀSASLIMST
Par to Valija ir pilnīgi pārliecināta. Viņa atceras savu bērnību, kad tālos Latgales laukos, Ciblas ciematiņā, viņa, sīks skuķēns katūna kleitiņā un basām kājām, aiz šķūnīša meta nodrāztu koku un katru reizi atzīmēja sasniegto rezultātu. Kā par brīnumu, kociņš ar katru reizi bija jāsprauž aizvien tālāk. Savu apsēstību ar nevienam lāgā nezināmo šķēpmešanu viņa izskaidrot nevar — paticis un viss. Turklāt līdz īstam šķēpam viņa netika vairākus gadus, jo skolā šķēpa… nebija. Tikai vēlāk viņai speciāli no rajona centra atveda šo teiksmaino rīku.
Kad desmitajā klasē Valija devās uz skolēnu sacensībām Rīgā, viņa neko nezināja par krustsoli, iesildīšanos, īpašajiem lokanības vingrinājumiem. Ieskrējās, priekšā lika labo kāju, kaut arī meta ar labo roku, un, kā pa brīnumu, šķēps lidoja. Savās pirmajās sacensībās sieviešu (600 g) šķēpu viņa aizmeta 39 metrus un izcīnīja otro vietu. Tāds rezultāts arī tagad viestu cerības.
Vēlāk trenera Valentīna Mazzālīša vadībā sekoja Latvijas čempiones tituls, pieckārtējs sudrabs valsts meistarsacīkstēs, Latvijas rekords granātas mešanā. Viņas personiskais rekords šķēpmešanā — 54,22 m — 1970. gadā bija 25. tālākais raidījums pasaulē.
Valija atzīst, ka lielāko prieku guva no paša šķēpa mešanas procesa, mazāk domāja par rezultātu un konkrētām vietām, tāpēc arī savus metros mērāmos rezultātus par dižiem neuzskata.
Vēlākajās sporta organizatores gaitās sporta biedrībās Darba rezerves, Dinamo, kā arī Sporta pārvaldē viņa pildīja visdažādākos pienākumus, taču šķēpmešanas zvaigzne viņu pavadīja visu ar sportu saistīto mūžu, kas vainagojās ar mūsu apstākļiem unikālā Šķēpmetēju kluba dibināšanu.
MAN VAJAG MEŽU, LAUKUS, GRĀMATAS!
Kad risinās šī saruna, Valija ir gana pārliecināta un izskatās apņēmības pilna ar 2013. gada 1. janvāri beigt savas aktīvās darba gaitas Šķēpmetēju klubā.
Tie, kam klubs bez Valijas liekas neizskaidrojams veidojums, mēģina eleganto kundzi atrunāt, taču viņa pati atzīst, ka visam savs laiks. Arī gadi arvien uzmācīgāk elpo pakausī.
Valija atzīst, ka teju visu mūžu Rīgā nodzīvotais laiks, viņas tieksmi pēc meža, laukiem nebūt nav slāpējis, taču nemitīgie pienākumi ļāvuši to visu baudīt nosacītās devās. Lauku mājās Taurenē, Vecpiebalgas pusē, savu tiesu prasa vistu saime, arī grāmatu plauktā nesteidzīgu uzmanību gribas veltīt tik daudzām nelasītajām grāmatās. Kur nu vēl mazbērni…
Kad Valija to visu stāsta, mani neatstāj doma, ka to visu viņa velta sava gara stiprināšanai. Reiz jau līdzīgs monologs risinājās, kad pēc 13 darba gadiem, 2007. gadā, pildot Latvijas Šķēpmetēju kluba prezidentes pienākumus, viņa posteni atstāja, cerot uz rimtām dienām, taču nepagāja ilgs laiks, un viņa atgriezās kā kluba valdes locekle. Arī tagad šis statuss netiek zaudēts un varbūt ne reizi vien izskanēs jautājums: „Valija, kā tu domā?”
Valija DRAUGA
Latvijas Šķēpmetēju kluba valdes locekle
Dzimusi:1943. gada 20. decembrī
Sporta gaitas:nodarbojusies ar šķēpmešanu, bijusi Latvijas čempione, pieckārtēja vicečempione, Latvijas rekordiste granātas mešanā, personiskais rekords šķēpmešanā — 54,22 m (1970. gadā)
Darba gaitas:strādājusi sporta organizatores darbā sporta biedrībās Darba Rezerves un Dinamo, Sporta pārvaldē, bijusi viena no Latvijas Šķēpmetēju kluba dibinātājām (1994. g.)
Ģimene:meita, divi mazbērni
Vaļasprieki: atpūta dabā, dārzkopība, literatūra
