Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Divus apļus džentlmeņi neskrien

Vizītkarte

Dmitrijs Miļkevičs,

vieglatlēts

Dzimis           1981. gada 6. decembrī Rīgā

Augums        1,81m

Svars 72 kg

Treneris        Viktors Lācis, trenējas arī patstāvīgi

Izglītība         bRīgas Tehniskā koledža, Nebraskas (ASV) universtāte

Latvijas izlasē         kopš 1999. gada

Labākie rezultāti     14. vieta olimpiskajās spēlēs Atēnās (2004. g.),  4. vieta, Eiropas  meistarsacīkstēs (2006. g.), ASV studentu čempions (2005. g.), trīskārtējs Latvijas čempions, Latvijas rekordists 800 metru skrējienā – 1:43,67 (2006. g.)

Ģimenes stāvoklis saderinājies

Dzīves vieta Latvija, ASV, Spānija, Krievija

 

 

Dmitrijs Miļkevičs, viens no Latvijas labākajiem vieglatlētiem, presē, šķiet, netiek pārāk lutināts. Vairāk dzirdam par viņa rezultātiem, redzam TV ārzemju startos. Latvijā viņš startē reti un vairāk uzturas ārzemēs nekā dzimtajā zemē. Kāpēc?

– Pēc četriem studiju un sportošanas gadiem Amerikā, sapratu, ka Latvijā man vairs nav pilnvērtīgu iespēju trenēties. Vasarā, kad sākas sacensību karuselis, vienkāršāk trenēties Spānijā: līdzās stadions, dzīvošana, netraucē blakus lietas. Ja tagad saku, – man nav īstas dzīves vietas, tā nav koķetēšana ar  krievu vārdu salikumu бoмж (bez noteiktas dzīves vietas), tā tas ir.

– Pieļauj iespēju, ka varētu nepārstāvēt Latviju?

-Nekādā gadījumā – viss pārējais mani apmierina, Latvijas Olimpiskās vienības atbalsts, vieglatlētikas vadības attieksme. Esmu šeit dzimis un audzis, esmu tikpat polis (tēva tautība), cik latvietis pa mātes līniju. Kad apprecēšos (mana izredzētā ir ļoti perspektīva Krievijas 400 metru barjeriste, bija pasaules junioru čempione), varbūt Latvijai vajadzēs vēl vienu lojālu pilsoni?

– Kur iepazināties?

– Amerikā. Dzirdēju, ka jauka meitene runā krieviski, iepazināmies, un tik tālu esam. Viņa man ļoti daudz palīdz, jo sportists sportistu labāk saprot.

– Kā nonāci Amerikā?

-Riskēju, jo zināju vien to, ka Amerikas augstskolās sportistiem ir liels morāls un materiāls atbalsts.Svarīgi, ka Nebraskā treneris bija Viktors Lācis. Kad aizbraucu uz Ameriku, īsti pat valodu nezināju. Pirmos trīs mēnešus dzīvoju amerikāņu ģimenē un drīz jau varēju visai labi saprasties. Universitātē tiku ar pirmo piegājienu. Turklāt kā sportists īpaši neizcēlos, jo tolaik startēju 400 metros un manas 46 sekundes augstskolā bija iesācēju līmenis. Viktors vēlāk mani pierunāja pievērsties divreiz garākai distancei, un tad jau rezultāti sāka  strauji augt. Augstskolu beidzu trīsarpus gados un pēdējā sezonā kļuvu par ASV studentu čempionu. Tagad Amerikā uzturos mazāk, vairāk pa Eiropu. Arī Latvijas izlasē jāstartē.

– Mūsu valstsvienību pārstāvēji Eiropas kausu izcīņā Dānijā, turklāt otrajā līgā. Tā bija tava vēlēšanās?

– Vairāk kā pienākums, jo tāda bija Vieglatlētikas savienības prasība, lai varētu piedalīties pasaules čempionātā Osakā. Komandas interesēs skrēju 400 metrus un ieguvu otro vietu, jo manā pamatdisciplīnā mums aug labs skrējējs Dmitrijs Jurkevičs, kurš uzvarēja.

Man reizēm rodas neizpratne, ka viens likums nav visiem

– Vien reizēm nesaprotu, kāpēc viens likums nav visiem.Zinu, ka Stasis (Olijars) nebija īsti vesels un barjeras nevar skriet ar pusspēku, bet, ja pēc dienām trim seko starts komercmačos… Katrs sportists var atrast veselības problēmas, bet, ja reiz valsts tevi atbalsta, jābūt arī godaprātam. Pagājušā gadā, kad obligāti vajadzēja startēt Latvijas čempionātā, es skrēju Daugavas stadionā, kur vecais, pārkaltušais segums nebūt nav labvēlīgs sportistu kājām. Nesūdzos, te runa par godīgumu.

– Ja runājam par tavu pamatdisciplīnu, no malas skatoties, arī 800 metri nav tā godīgākā disciplīna…

– Disciplīna ir godīga, vienīgi skrējēji reizēm tā… Protams, ka tas nav džentlmeņu skrējiens, tā ir cīņa, kurā dažreiz izvēlas jebkurus ieročus – arī grūstīšanos, bloķēšanu. Tam jābūt gatavam jebkurā mirklī, jo divi apļi ir pārāk īsi, lai atgūtu nokavēto. Turklāt spēkos līdzīgu skrējēju ir daudz.

– Sporta draugi vēl labi atceras tavu skrējienu pērn Eiropas čempionātā Gēteborgā, kad tu biji līderis gandrīz visu distanci. Pēdējā taisnē pa iekšējo celiņu, izkāpjot zālājā, tevi apsteidza holandietis Soms…

Soms šogad atvainojās un prasīja, ko es darītu viņa vietā

– Skrējiens pa zāli nebija galvenais, no ritma vairāk izsita grūstīšanās, kas sākās pēc tam. To atceros kā ļaunu murgu. Ļoti gribēju uzvarēt, bet mana taktika izrādījās nepareiza – vajadzēja pa priekšu skriet vai nu ātrāk vai sēdēt grupā un gaidīt īsto momentu distances beigās. Soms man šogad atvainojās un prasīja, ko es būtu darījis viņa vietā.

– Ko atbildēji?

– Ko teikt? Ka es tā laikam nedarītu? Neatceros, laikam atbildēju kaut ko nenozīmīgu.

– Reizēm nedomā, ka cilvēkam ar augstāko izglītību tādas vilku cīņas nav īsti piemērotas?

– Šoreiz izglītībai nav nozīmes. Lai gan reizēm domāju, ka gribu būt pirmais korektā cīņā, bet neesmu (un nebūšu) ievērojami pārāks par citiem. Reizēm, iespējams, jāizvēlas citādāki ieroči.

– Esmu dzirdējis runas, ka ar laiku 800 metrus visu laiku varētu skriet pa atsevišķiem celiņiem nevis kā tagad – starts katram pa savu celiņu, bet tad visi pāriet uz vienu. Būtu labāk?

– Tā runā? Nezinu, vai būtu labāk. Tad jau baltajiem skrējējiem vairs īsti nebūtu, ko darīt.

– Afrikāņi būtu ātrāki?

– Protams, jo viņi pēc dabas ir ātrāki, turklāt visu laiku trenējas augstkalnēs un starti zemienē viņiem ir kā ar dopinga palīdzību. Es tā negribētu, jo vairs nebūtu nekādas nozīme taktikai, pozīcijas izvēlei. Manuprāt, tieši tas rada intrigu un padara 800 metrus līdzīgu kāršu spēlei, kad līdz pēdējam brīdim nevar zināt, kuram azotē lielākais trumpis.

– Ja runājam par Āfrikas dēliem, liekas, ka daba domājusi tikai par vienu – kā likt viņiem ātrāk skriet.

Afrikāņi skrien tik brīvi un nepiespiesti, ka varu viņus vienīgi apbrīnot"

-Ar to mums jārēķinās. Āfrikas labākos sportistus es labi pazīstu, bet dažreiz sacīkstēs startē jaunie, kuri, šķiet, zina tikai savu uzdevumu – noskriet divus apļus un viss. To viņi dara tik brīvi un nepiespiesti, ka var tikai apbrīnot. Viņus netraucē atklimatizācijas problēmas,  laika apstākļi, pilnīgi nekas. Taču neuzvarami viņi nav. 800 metros par čempioniem un rekordistiem kļuvuši arī tik daudz balto skrējēju.

– Šo sezonu sāki vēlu. Tas ir taktisks gājiens?

– Kopā ar Viktoru Lāci analizējām pagājušo sezonu un secinājām, ka startu bija par daudz, jo bija grūti saglabāt vienādi labu formu no maija līdz Eiropas meistarsacīkstēm augustā. Šogad pasaules čempionāts notiek augusta beigās, septembra sākumā. Tāpēc sāku jūliju. (Pirmajā startā Atēnās Dmitrijs sasniedza ļoti labu rezultātu – 1:44,72 un izcīnīja ceturto vietu, bet Zelta līgas sacensībās Romā tik labi neveicās, un, būdams viens no līderiem, pēdējos pārdesmit metros nolūza, paliekot septītais ar pieticīgu rezultātu – 1:46,61.- Aut.). Skaidrs, ka mazliet cieš manas finanses, jo komercmači ir mana maize, bet galvenais mērķis tomēr ir pasaules čempionāts.

– Ja varam prognozēt, kādu redzi savu rezultātu?

– Būsim reālisti, tas nevar būt pasaules rekords (1:41,11), bet ceru, ka no 1:43 es izskriešu. Tas droši vien nebūs čempionātos, jo tur galvenā tomēr ir taktiskā cīņa, bet ideālos apstākļos, lieliskā stadionā, teicamā formā… Kāpēc ne?

– Ar tikpat teicamu zaķi – tempa kurinātāju…

– Par to nav jāsmejas. Zaķis ir atļauts, un par to viņš saņem naudu. Domāju, ka arī skatītājiem ir patīkamāk, ja sportisti sasniedz augstus rezultātus.

– Cik ilgi domā skriet?

– Atkarībā no tā, kā veiksies. Tas nav vienīgi naudas darbs (mana profesija –  gan tehniskā, gan pedagoģiskā mani bez darba neatstās). Man patīk skriet. To darīšu, kamēr gūšu baudu. Tā būs līdz Pekinai,vai vēl pēc pieciem gadiem līdz Londonai, – nezinu. Ja lietojam modes vārdiņus, tā varētu būt atkarība. Labā nozīmē.

Juris Bērziņš-Soms