Domāšu, kad būs septiņdesmit

Atpazinu viņu jau iztālēm, lai
gan iepriekš nekad nebiju redzējis. Tikšanās vietā – Ventspils stadionā – viņš
ienāca stalts, slaids, atsperīgā solī. Nekļūdījos – tas bija pasaules un
Eiropas čempions desmitcīņā veterāniem Valdis Cela, kuram rit dzīves 63. gads.

Veterānu
sportā ir dažādi sportisti, gan bijušie čempioni un rekordisti, gan tādi,
kuriem spēka gados nav bijušas pat domas par startiem visaugstākajā līmenī.
Valdis pieder pie pēdējiem. Dzimis Dundagas apkārtnē, Vīdalas ciemā, bet skolas
gaitas sācis izsūtījumā – Omskā -, pēc atgriešanās turpinājis mācības
Dundagas vidusskolā, pēc devītās klases iestājies Kandavas lauksaimniecības
mehanizācijas tehnikumā un izmācījies par mehāniķi.

Sportojis
kā jau visi puikas tolaik – kā brīvs brīdis, tā sporta laukumā. Līdz tumsai bumbu
spēles, vieglatlētika, smagumu cilāšana. Tolaik daudziem mājās bija savi stadioni – arī Valdis skrēja, lēca, novilka
veļas striķi un ar egles kārti laboja savus rekordus kārtslēkšanā.

Tieši
to treneris Mārtiņš Škietnieks arī pamanīja, un atsperīgais puika sāka cītīgāk
nodarboties ar kārtslēkšanu. Pirmajā reizē jau 2,70 metri. Vēlāk Valdis (vēl ar
metāla kārti un piezemēšanos smiltīs) labojis valsts tehnikuma rekordu 3,30 m,
taču par lielu sportošanu nav domājis. Pēc tehnikuma nāca armija, tad tālbraucēja
šofera darbs un vaļasbrīžos galda teniss jeb ventiņu mēlē – pindžiņš, kuru Valdis spēlē vēl šobaltdien
un ir Latvijas pirmā simtnieka spēlētājs.

Runājot
ar Valdi, ne vienu brīdi nedzirdu dižošanos, redz, kas es par vīru – visus
pasaulē vinnēju… Čempions ir vienkāršs un savus sasniegumus vērtē atturīgi.

– Kas ievilka atpakaļ sportā?

–
Kaut ko jau darīju visu laiku, bet, kad diendienā krustu šķērsu bija jāizbraukā
plašā Padomju Savienība, jau nekam nopietnam laika nebija. Turklāt tie vēl bija
laiki, kad pēc kārtīga darba goda lieta bija atvilkt elpu un nedomāt par tām
promilēm (nezinājām nemaz, ka tādas ir). Nebūtu ar to aizrāvies, tagad veselība
noteikti būtu labāka. Lai gan nesūdzos, tik vien kā mugura reizēm liek sevi
manīt un kaut kas ar plaukstu noticis, tagad dakterēju.

Brīvajos
brīžos reizēm uzspēlēju basketbolu, bet par vieglatlētiku nedomāju.

Reiz
stadionā redzēju, ka mans volejbola partneris Graudiņu Vilnis veterānu mačos
lec tālumu, skrien. Man bija četrdesmit, viņš bija pāris gadu vecāks.

Nodomāju,
ka man arī jāpamēģina – atnācu uz stadionu un sāku ar trīssoli -paskatījos, ka
no atspēriena vietas līdz bedrei ir 10 metri, un nospriedu, ka līdz smiltīm
jātiek. Tiku. Un tā sāku nākt uz stadionu. Trīssolī drīz jau sasniedzu 12 metrus.

– Un tad četrdesmit gadu
vecumā atsāki lēkāt ar kārti?

–
Reiz sens paziņa Kalniņu Vilnis ieminējās, ka veterāni Igaunijā vinnē ar 3,10
metriem. Nolēmu pamēģināt, aizbraucu un visus vinnēju ar 3,20 metriem. Sāku
nopietnāk gatavoties. Trenējos pats, bet te ventiņu stadionā man treneri Andrejs
Dogadovs, Juris Petrovičs un Mārīte Alaine reizēm kaut ko arī pamāca.

Pirmoreiz
starptautiskos mačos startēju tieši pirms desmit gadiem – Stokholmā, tātad
52 gadu vecumā.

– Kad sāki startēt
desmitcīņā?

– Mani
kroņa numuri bija trīssolis, kārtslēkšana, tāllēkšana, bet tie rezultāti
daudziem ir līdzīgi. Nolēmu, ka jāpamēģina desmitcīņa, jo puslīdz jau māku
visu. Izdevās, un par čempionu tagad kļūstu gan pieccīņā ziemā, gan desmitcīņā
vasarā, reizēm pie medaļām tieku arī citos veidos.

Tā
jocīgi jau iznāk – kārtslēkšanā vinnēju sava laika piecmetriniekus, arī krievu rekordistu
Genadiju Bļizņecovu (viņš gan drusku vecāks), kurš kādreiz domāja par sešiem
metriem, bet es tikai tagad laboju savus rekordus – kārtslēkšanā man tagad ir 3,50 metri un,
uzlabojot tehniku, domāju lēkt augstāk. Maz jau mums ir to kārtslēcēju, tāpēc
esmu arī Latvijas labāko lēcēju gada sarakstos. Mūsu kārtslēkšanas labvēlis
Ints Pujāts pēc savām kārtslēkšanas atbalsta tabulām reiz man pat prēmiju
izmaksāja. Skatos, ka puikas lec arvien augstāk un Pujāta jaunākais dēls Pauls
pat sesto vietu pasaules junioru mačos dabūjis. Tā ir skaista disciplīna, ja
iemācies savaldīt to lokano kārti, tad ir skaisti lidot. Nezinu gan, vai
Aleksandra Obižajeva rekordu (5,80 m) tik drīz kāds labos…

– Par kādu naudu jūs braucat
uz sacensībām, trenējaties?

–
Par savu. Tiesa, pirms pāris gadiem Ventspils Dome medaļniekus – arī
veterānu kārtā – vēl prēmēja, bet tagad ir tas līdzekļu taupīšanas laiks
un jārēķinās tikai ar savu pensiju.

Uz šāgada
pasaules čempionātu Ungārija noorganizējām autobusu, bet es laikā netiku, un
nācās braukt pašam ar savu divdesmitgadīgo fordeli.
Kas man, tālbraucējam, aizlaidu, izgulējos un uz stadionu.

– Vai ģimene atbalsta tādu
aizrautību?

–
Sieva Daina gan nav bijusi sportiste, bet mani saprot. Ko es varu darīt, ja
mani neinteresē dārza darbi, arī izmakšķerējies savulaik esmu diezgan, tad jau labāk
sportoju.

Parasti
sanāk, ka tagad, pensijā būdams, trenējos gandrīz katru dienu – gan
vieglatlētikā, gan galda tenisā.

– Līdz cik gadiem domā to
darīt?

–
Nezinu, kamēr varēšu. Brīžiem gan liekas, ka septiņdesmit gados beigšu, bet,
kad lielajos mačos redzu deviņdesmitgadniekus (dažs labs vēl 100 metrus skrien
17 sekundēs), tad ar lēmumiem piebremzēju. Laiks rādīs. Man vēl stipri jāuzlabo
tehnika, kad video redzu savu barjerskrējienu (110 m skrienu 17 sekundēs), mati
ceļas stāvus. Spēka un izturības man pietiek, vairāk jātrenējas tehniskajās
disciplīnās.

Vispār
vieglatlētika ir tik draudzīgs sporta veids, kur kustēties vari vienmēr. Reizēm
žēl, ka jaunatnes vidū sporta karaliene nav pārāk populāra, nāk modes sporta
veidi, savu laiku aizņem datorpasaule, un jauniešu stadionā nav tik daudz, cik
gribētos. Redzu, ka arī lielajā vieglatlētikā mums ir tikai daži līderi
(turklāt ne katrā disciplīnā), bet tālāk meistarības krietni mazāk. Par to jādomā
valstiski, jo iemaņas vieglatlētikā pēc tam noder jebkurā sporta veidā.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

Valdis CELA

Vieglatlēts

Dzimis: 1948. gada 1. februārī
Vīdalē (Dundagas apkaimē)

Mācījies: Omskas skolā, Dundagas
vidusskolā, Kandavas lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā

Trenējies: vieglatlētikā, galda tenisā

Lielākie
sasniegumi            daudzkārtējs
pasaules un Eiropas čempions vieglatlētikā veterāniem – desmitcīņā un citās
disciplīnās

Strādājis: par šoferi, tagad pensionārs

Ģimenes stāvoklis: precējies, ir meita

Dzīvo: Ventspilī