Draugs, diplomāts, mākslinieks…
Viens raud,
otrs čīkst, ka nevar, trešais iespītējas… Cits sakož zobus un strādā. Kas
īsti ir treneris bērniem? Skolotājs, otra mamma vai domubiedrs? Par izpratni un
saikni ar jaunajiem sportistiem stāsta Ventspils vieglatlētikas treneris
Sergejs Paipals-Šulcs.
Sergejs pats
aktīvi sporto un uztur sevi formā, atrod laiku gan krosam, gan riteņbraukšanai
un basketbola spēlei vai, piemēram, azartiski piedalās Ventspils atklātajā
tenisa čempionātā.
Vieglatlētikas
treneris izdara pēdējos sitienus tenisa laukumā, laimīgi uzvar un, tiklīdz
sviedri noslaucīti, runā par savējiem – sporta skolas Spars bērniem.
Iespējams, būšot arī jātrenē divi puikas, kas pārnāks no cita trenera. Ar šo
situāciju saskaras gandrīz jebkurš, kādu brīdi esi pirmais treneris, pēc tam
paša lolojums jāatdod. Vai arī otrādi.
– Ne visi
treneri ar šo situāciju spēj tikt galā bez aizvainojuma.
– Treneris ap
sevi pulcē domubiedrus. Viņs atrod tādus bērnus, kuriem var būt autoritāte,
kuri viņam uzticas, un daļu sevis ieliek viņos. Ja jaunā cilvēka personība ir
atšķirīga, ar savādākiem uzskatiem, tad ceļi agri vai vēlu šķiras.
Ja audzēknis
treneri ir pāraudzis un jūt, ka no viņa vairāk neko nevar paņemt, tad loģiski,
ka sportists agri vai vēlu sāk meklēt, kurš varētu palīdzēt sasniegt nākamo
pakāpienu. Arī tāpēc ikvienam trenerim ir jāpilnveidojas, nevar dzīvot ar savu,
reiz apgūto vienīgo patiesību. Arī es esmu bijis pirmais treneris un arī mans
lolotais sportists ir aizgājis. Latvijas labākā sprintere Jekaterina Čekele
sāka trenēties pie manis, arī augstlēcējs Mārtiņš Karabeško, kuru atdevu uz
Murjāņiem Jurim Ziediņam.
– Vai nav
skumji atdot citam sportistu, ar kuru esi kā saaudzis?
– Agrāk es
pārdzīvoju, kad audzēkņi gāja projām. Bet tagad saprotu, ka audzēkņi pāraug
mani un ka ar viņiem vajag strādāt citādi. Kad treniņgrupā treneris strādā ar
12 cilvēkiem un kādai savai mazajai zvaigznītei sāk mazāk pievērst uzmanību,
tad pazūd iepriekšējais tuvais kontakts un tas cilvēkbērns sāk meklēt treneri.
Ja ir pazaudēta šī saikne un sportists aiziet pie cita, viņš meklē citādu
izpratni vai attieksmi. Savukārt es tad meklēju savas nākamās zvaigznītes, ko
audzināt.
Skriešanas
disciplīnu pārstāvjiem ir ļoti grūti izsisties, ja jātrenējas vieniem.
Pagājušajā gadā, redzot, ka man neveidojas sportistu grupa, bet ir daži
talanti, sadarbojāmies ar Rīgas treneri Juri Beļinski no 3. bērnu sporta
skolas, un šī kopējā sadarbība šogad ir vainagojusies ar labu rezultātu.
Eiropas jaunatnes olimpiādē Linda Batņa izcīnīja 5. vietu 3000 m skrējienā. To es uzskatu par kopēju sasniegumu.
– Bet viņa
taču ir jūsu trenētā meitene…
– Mana, bet es
būšu patiess, jo tā ir kopdarbība – 33,3 procenti mans darbs, tikpat –
Lindas pašas un Jura Beļinska nopelns. Ziemā bijām kopīgā treniņnometnē
Portugālē, pavasarī treniņnometnē Spānijā. Lai kāda ir dižķibele, jāatrod
iespējas, lai sporta rezultāti augtu, un jāmeklē kooperēšanās veidi
treniņnometnēm. Kopējā darbošanās audzēkņiem deva jaunu stimulu, citu
redzējumu.
– Bērniem
vairāk patīk ar bumbu skraidīt, nevis trenēties stadionā.
– Trenera
uzdevums ir iesaistīt bērnu tajā sporta veidā, kurā viņam ir dotības. Ja
treneris jaunajā audzēknī spēj radīt pārliecību un ticību saviem spēkiem un ja
beigās bērnam iepatīkas, tad trio – bērni, vecāki un treneris – gūst kopīgu
prieku. Bērns kļūst centīgāks, neatlaidīgāks, un katra uzvara ir jauna
motivācija.
– Kā
piespiest darīt kaut ko tik garlaicīgu kā skriešana, it īpaši, ja ir spējas
garajās distancēs?
– Nav
jāpiespiež, ir jāpanāk, lai cilvēks pats to vēlas. Visgrūtāk atrast tos
vienpatņus, kuri grib cīnīties, kuri ir tik neatlaidīgi, lai trenētos. Pirms 20-30
gadiem mēs trenējāmies kompānijās, bija lielas treniņu grupas ar astoņiem vai
pat desmit cilvēkiem, visi kopā skrējām, bet tagad no vecāko klašu skolēniem
sakomplektēt grupiņu ir grūti. Izvēles iespējas, ko pašlaik darīt, ir lielas,
mainās arī bērnu intereses.
– Kā
atrodat vieglatlētikā spējīgos bērnus?
– Ir jāprot
īstajā brīdī uzrunāt vajadzīgo cilvēku. Esmu sastapis daudz talantīgu cilvēku, kuros
pēc viņa ķermeņa uzbūves un dabas dotībām saskatu izcilu skrējēju, bet, ja
redzu, ka viņam patīk cita kompānija citā sporta veidā, tad pārvilināšanu tomēr
uzskatu par lielu tabu. Lai
cilvēks bauda to, kas viņam sniedz patīkamas emocijas, jo uzskatu, ka katram
cilvēkam attiecīgai rīcībai jāatrod sevī pārliecība pašam.
– Varbūt
tomēr vajag pieiet un pavaicāt, vai nevēlies skriet? Skolēns taču nevar
uzminēt, ka jūs viņā saskatāt šādu talantu!
– Es strādāju
par galveno tiesnesi rudens un pavasara krosos un, apbalvojot labākos, vienmēr
pajautāju par trenēšanos. Ja viņš trenējas citā sporta veidā, tad ar to arī
apsveicu, bet ja nekur netrenējas, tad es viņu uzrunāju un izklāstu, ka viņam
ir iespēja pievienoties mūsu treniņgrupai un attīstīt savas prasmes.
Tomēr ne
vienmēr uzvarētāji ir tie labākie un cītīgākie. Pagājušajā gadā pie manis sāka
trenēties kāda meitene ar dotībām vieglatlētikā, un viņai līdzi bija atnākusi
draudzene. Pagāja laiks, talantīgā meitene pazuda, bet draudzene palika. Viņa
turpina trenēties, cīnās, uzvar sevi, un nu jau ir pirmie apsteigtie
konkurenti, bet man ir gandarījums, ka šis bērns manu acu priekšā aug un iegūst
pirmās pozitīvas emocijas.
– Cik ātri
var pamanīt, uz kuru vieglatlētikas disciplīnu bērnu virzīt?
Jaunākajās
grupās lielākoties dara visu – skrien, lec tālumā un augstumā, met šķēpu,
attīstās vispusīgi, un tikai vidējā vecuma grupā sākam vairāk specializēties.
Trenerim ir jājūt, kurā brīdī kas jādara, un jāredz, ko bērns spēj – tas nav
tik vienkārši! Parasti cilvēkiem ir trīs savstarpējo attiecību stadijas: viņš
ir tālu no tevis un cilvēku nejūti, esi tuvāks saskarsmē vai arī pielaid
pavisam tuvu. Mana pieredze liecina, ka audzēknis ir jātur tuvā distancē, jābūt
savstarpējām izjūtām un labam kontaktam. Ja audzēknis attālinās, tad treneris
sāk viņu zaudēt.
Ir brīži, kad
trenerim ir jānolaižas līdz bērna līmenim, jācenšas izprast viņa domāšanu, bet
jāsajūt arī, kad bērns jau ir izaudzis no pusaudžu vecuma, kļuvis pieaudzis, un
atkal jāpielāgojas, lai nekonfliktētu.
– Vai var
trenēt sliktā garastāvoklī?
– Ir jābūt tik
diplomātiskam un savāktam, ka tās lietas jānoliek otrajā plānā, jo nevar iet
pie bērniem ar nebūšanām, audzēkņiem jārāda, ka man ir viss OK.
Jāsavācas un jāaizmirst savas problēmas un jākoncentrējas darbam.
– Arī
bērniem ne vienmēr viss dzīvē un emocionālajā pasaulē ir kārtībā!
– Cik treneris
spēj, tik var sniegt morālu atbalstu, izrunājoties un dodot padomu, cenšoties
uzmundrināt. Treneris var kā garīdznieks bērnu uzklausīt, brīžiem pašam
jāuztver strāvas un jāsniedz mierinājums ar labiem vārdiem. Citreiz ir jāparunā
ar vecākiem, jāuzklausa viņu domas par savu bērnu. Arī pats cenšos pēc darba
relaksēties, lai neaizietu mājās ar negatīvu enerģiju, tāpēc, ja jūtu, ka nav
labi, aizeju pasportot – skrējiens pa meža takām palīdz atbrīvoties no negatīvā
un uzņemt pozitīvo enerģiju no dabas.
– Kuri
audzēkņi jums ir sagādājuši vislielāko prieku?
– Mani bērni
ir bijusī 800 metru skrējēja Lāsma Kaģe, Dace Oliņa, kas Latvijas jaunatnes
izlasē startējusi 1500 metru kavēkļu skrējienā. Jekaterina Čekele, Aigars Diške
un Viesturs Kārše ir bijuši jaunatnes un junioru izlases dalībnieki sprinta
distancēs. Man bija sadarbība ar skrējēju Jāni Krekovski, kurš uz Ventspili
atnāca no Kuldīgas un trīs gadu laikā kļuva par spēcīgu vidējo distanču
skrējēju, startēdams Latvijas jaunatnes un junioru izlasēs. Kārtslēkšanā
sekmīgi startējusi Lāsma Beķere, gūstot uzvaras Latvijas čempionātos.
Protams, jau pieminētā
Linda Batņa, kurai vieglatlētikas pamatus ielika Andris Gross, es esmu viņas
otrais treneris, jo Linda uz Ventspili mācīties atnāca no Kandavas pēc astotās
klases.
Sportā ir kā
jebkurā jomā, izjūti gandarījumu, redzot, kādu pilnību iespējams sasniegt ar
neatlaidīgu darbu Arī trenerim jābūt sava veida māksliniekam un savu mākslas
darbu jācenšas izveidot, cik labi vien iespējams, lai var par to priecāties. Ja
jūti, ka mākslas darbs ir puspabeigts, bet, kādam citam ar saviem otas
triepieniem to pielabojot, tas uzreiz ir perfekts, tad tāda kopdarbība ir
nepieciešama.
Tomēr ne visi
sasniedz mākoņu maliņu, tāpēc trenerim ir prieks, ja bijušais sportists izaug
par apņēmīgu, mērķtiecīgu cilvēku, kurš tālāk turpina izglītību augstskolā un
pilnveidojas garīgi. Sports katrā ieaudzina neatlaidību, pacietību, enerģiju,
un sportiskais rūdījums dod spēku turpināt dzīvē cīnīties līdz galam.
– Esat
redzēts stadionā ar mikrofonu rokās, tātad protat dot audzēkņiem ne tikai
norādījumus, bet arī izklaidēt skatītājus?
– Pat mazas
sacensības nedrīkst aizritēt vienmuļā klusumā. Komentētājs izceļ šo notikumu,
rada īpašāku gaisotni, kas bērniem ir ļoti svarīga. Ventspilī es vienmēr
komentēju sporta skolas sacensības. Valmierieši mani aicinājuši komentēt pat
Valsts prezidenta balvas izcīņu, arī Rīgas
kausos esmu darbojies. Man tas patīk, bet, protams, mani nevar salīdzināt
ar komentēšanas korifeju Andri Staģi -viņa priekšā es noņemu cepuri!
– Igauņu
komentētāji staigā pa stadionu, intervē sportistus, rīko veselu šovu. Vai mums
arī tā nevajadzētu?
– Mēģinājām
šogad līdzīgi darboties Latvijas čempionātā. Andris Staģis sniedza galveno
informāciju, es komentēju no svarīgākajām notikumu vietām. Reāli to var izdarīt
tikai manēžā, kas ir kompaktāka, jo vieglatlētikā daudz kas notiek vienlaikus.
Jābūt ļoti elastīgam un jājūt, kam vairāk pievērsta skatītāju uzmanība.
Būtiska ir
sportistu meistarība un sacensību sagatavošana. Jābūt speciālistiem, kas
nodarbojas ar mārketingu, balvu fonda izveidi un spēcīgu sportistu piesaisti.
Ja visu laiku piedāvājam vienu un to pašu preci tajā pašā iepakojumā, tad vairs
nav interesanti.
Iveta DAINE
Sergejs
Paipals-Šulcs
Ventspils sporta skolas Spars
vieglatlētikas treneris
Dzimis: 1964. gada 28. aprīlī
Izglītība: Ventspils 1. ģimnāzija, Rīgas 1. pedagoģiskā
skola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija (vieglatlētikas treneris)
Sasniegumi
sportā: meistarkandidāts
akadēmiskajā airēšanā, vairākkārtējs Ventspils čempions krosā, Latvijas
jaunatnes un junioru čempionāta medaļnieks 1500 m un 3000 m skrējienos
Ģimenes
stāvoklis: precējies, trīs
bērni
