Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ak, pasaulīt!…

Divpadsmitais pasaules čempionāts
vieglatlētikā Berlīnē jau pieder vēsturei. Mūsu 15 sportisti arī šoreiz
neaizsniedzās līdz medaļu spozmei, kaut arī šķēpmešanā mēs tai bijām pavisam
tuvu. Startējām sekmīgi vai varējām labāk – to analizēs sportisti un viņu
treneri. Šoreiz ieskats trīs vieglatlētikas speciālistu vērojumos un atziņas
par desmit karstajām dienām Berlīnē.

 

 

Nepadosimies

Guntis Zālītis,

Latvijas Vieglatlētu
savienības prezidents:

– Vairākkārt
dzirdētas runas: ko jūs braucat uz pasaules un citiem čempionātiem, ja nevarat
uzvarēt? Tas skan tendenciozi, jo visi nekad nevar uzvarēt. Lai tiktu uz
pasaules čempionātu, jāizpilda ļoti augstas normas. Uzskatām, ka Latvijas
vieglatlētam, kurš to ir spējis, uz čempionātu ir jābrauc. Tas reizē ir kā
atalgojums par sportam ziedoto laiku un pūlēm. Vieglatlētika pie mums nav
sporta veids, kurā var nopelnīt – tas ir jāsaprot. Komercmačos, kur iespējams
iegūt nelielas naudas summas (no 500 USD un vairāk) piedalās kādi 5-6 mūsu
sportisti, mūsējie par miljoniem necīnās. Ja neesi vislielākā lieluma zvaigzne,
tad nekāds bizness vieglatlētikā nesanāk. Pārējie trenējas, cenšas, lai spētu
pārstāvēt savas valsts izlasi prestižās sacensībās, un mūsu pienākums ir to
veicināt.

Vieglatlētika ir
attīstīta visā pasaulē un jebkurās sacensībās konkurence ir visaugstākā.
Konkrēts piemērs – pirms Eiropas U-23 čempionāta tāllēcējs Jānis Leitis, arī
šķēpmetēja Madara Palameika tikko spēja izpildīt kvalifikācijas normas, bet
Kauņā kļuva par Eiropas junioru čempioniem, tāpat kā sptiņcīņniece Aiga
Grabuste. Tas pierāda, ka pirmssacensību prognozes ne vienmēr ir precīzas, un
šoreiz tās piepildījās sensācijas virzienā.

Arī Berlīnē cerējām
uz pozitīviem pārsteigumiem, bet šoreiz tos nesagaidījām, kaut arī ceturtā un septītā
vieta pasaulē ir izcils sasniegums. Redzēju, ka sportisti cenšas, bet katram
nedaudz pietrūka – lodes grūdējam Mārim Urtānam, vesera metējam Igoram
Sokolovam tas varbūt bija veiksmes trūkums, šķēpmetējam Vadimam Vasiļevskim
rokas un kājas saitīja pārlieku lielā atbildība, kā arī neizārstētās traumas,
Ainārs Kovals kaut kādu tehnikas nepilnību un varbūt pēcolimpiādes atslābuma
dēļ šosezon augstus rezultātus nebija demonstrējis. Grūti bija kaut ko gaidīt
no jaunajām – daudzcīņnieces Aigas Grabustes un šķēpmetējas Madaras Palameikas
-, jo viņas maksimumu sasniedza junioru secensībās, pārējie cīnījās savu spēju
robežās.

Bet vēlreiz
jāatgādina, ka arī turpmāk uz čempionātiem brauks visi, kas izpildīs
nepieciešamās kavalifikācijas normas.

Sezona praktiski ir
galā. Vieglatlētiem šis bija smags gads – ne tikai tāpēc, ka Vieglatlētu
savienībai nebija pietiekami daudz līdzekļu, lai nodrošinātu pilnvērtīgu
treniņprocesu un sportistiem iespēju robežās palīdzēja tikai pašvaldības un
dažiem arī LOV, bet mums bija nelieli iekrājumi no pērnā gada, un šosezon mēs
startējām piecās lielās sacensībās – Eiropas ziemas meistarsacīkstēs, pasaules
jaunatnes meistarsacīkstēs, Eiropas U-20 un U-23 meistarsacīkstēs, pasaules
meistarsacīkstēs. Kopā atvedām trīs zelta, vienu sudraba un bronzas medaļu
(pasaules jaunatnes čempionātā sudrabu izcīnīja daudzcīņniece Laura Ikauniece,
bronzu U-20 meistarsacīkstēs ieguva trīssoļlēcējs Pāvels Kovaļovs), sezonas
gaitā tika laboti vairāki Latvijas rekordi, vēl trīs medaļas tika iegūtas Eiropas
jaunatnes Olimpiskajās dienās. Tas nav maz.

Nākamais gads būs
nosacīti vieglāks, jo risināsies tikai pasaules junioru meistarsacīkstes Kanādā
un Eiropas čempionāts Spānijā. Esmu gandrīz drošš, ka vieglatlētiem tiks
atvēlēts vēl mazāk līdzekļu nekā pērn, bet padoties mēs negrasāmies – atceros
savus startus Latvijas izlasē (1988-1992. g.), kad apstākļi bija daudz smagāki,
bet tāpat braucām uz sacensībām.

Vairākkārt esmu
runājis par to, ka Latvijā nesamērīgi tiek tērēti līdzekļi sporta spēlēm.
Nerunāšu par nepieciešamo valsts izlases startiem, bet milzu līdzekļi aizplūst
arī komercprojektiem un ne mūsu valsts sportistiem, kā tas bija basketbolā (Rīgas ASK) un joprojām ir hokejā (Rīgas Dinamo). Neesmu pret šīm spēlēm,
bet domāju, ka sporta attīstībai Latvijā jābūt ar daudz valstiskāku attieksmi
un pietiekama uzmanība jāvelta arī vieglatlētikai, kura ir daudzu sporta veidu
pamatā.

Lai izdzīvotu šajos
laikos, daudz domājam paši. Par pašvaldību atbalstu jau runāju, cenšamies
ieinteresēt kādu lielāku Latvijas uzņēmumu, kurš varētu sponsorēt LVS kausu
izcīņas seriālu, lai tas spētu līdzināties igauņu Zelta līgai, kur ir pilnas
tribīnes, startē daudzi igauņu labākie sportisti, labprāt piedalās arī mūsējie.
Taču atrast sponsorus mūsdienās nav viegli.

Nav aizmirsts arī katastrofālais
stāvoklis ar ziemas bāzēm Rīgā. Vēl nerunāšu, bet, iespējams, sapnī par jaunas
manēžas nepieciešamību būs patīkami pagriezieni.

Nešaubos, ka
vieglatlētika Latvijā bija, ir un būs. Kādā līmenī – tas lielā mērā atkarīgs no
mums pašiem.

 

Ir jāmaina domāšana

Ints Pujāts,

LVS viceprezidents:

– Es pasaules
čempionātu vēroju nevis kā amatpersona, bet kā vienkāršs skatītājs, arī divu
kārtslēcēju tēvs (Inta dēli Kārlis
un Pauls ir Latvijas otrā un trešā labākā rezultāta īpašnieki. – red.), jo uz Berlīni atvaļinājuma laikā
braucu par savu naudu.

Nekādi nevaru saprast
tos, kuri bļaustās par rezultātu trūkumu. Ir rezultāti, labi rezultāti. Jau tas
vien, ka tik daudzi mūsējie spēja iegūt tiesības startēt pasaules labāko
sportistu konkurencē, ir apsveicami. Piedalīties pasaules čempionātā ir milzīga
uzvara jau pati par sevi. Ar to vajag lepoties!

Sports manā uztverē
nav tikai medaļu, naudas un citu taustāmu labumu avots. Ar sportu jānodarbojas
prieka pēc. Nedomāju, ka valsts līdzekļi tik ļoti jādod lielajam sportam. Kamēr
nebūs nodrošināts pamats – mūsdienīgas bāzes -, bērnu iespējas trenēties
un sacensties, tā būs kropla sistēma. Vispirms tās ir skolas, kur sporta
skolotāja darbā (un atdevē) jāveic milzu korekcijas. Sportiskam dzīvesveidam
jākļūst par normu. Esmu jau teicis, ka mums kārtlēkšanā piedalās nepilni
piecdesmit sportisti, bet mazajā Igaunijā tādu ir simtiem. Ne vienmēr tam ir
jāvainogajas ar sešiem metriem, bet jauniešiem, kuriem patīk šī disciplīna, ir
jāsniedz iespēja trenēties. Mums pat izlases sportistiem grūti atrast
treniņvietu.

Daudz lielāka
uzmanība jāpievērš Latvijas čempionātam, kur jāpiedalās visiem labākajiem
sportistiem. Tas nedrīkst būt tikai formāls pasākums, kur startē tie, kuri nav
aizņemti komercmačos. Sacensības ir svētki. Ar apbrīnu vēroju skatītājus
Berlīnes olimpiskajā stadionā, kur bija gan veci ļaudis, gan jaunieši, un visi
viņi bija lietpratēji. Tur neviens nebrauca padzert alu, pazīmēties, pabļaut –
stadionā bija vieglatlētikas atbalstītāji vistiešākajā veidā.

Man žēl, ka mūsu
sportisti Berlīnē izskatījās pārāk nomākti, pārņemti ar kaut kādu milzīgu
atbildību un neprata piemēroties valdošajai bezbēdīgajai gaisotnei. Piemēram,
cik efektīgi salto apmeta kubiešu šķēpmetējs, kaut arī viņa mēģinājumu pēc tam
pat neieskatīja. Tribīnes viņu saprata, uzmundrināja, un viņš vēlāk tika pie
sudraba. Vasiļevskis staigāja kā drūms mākonis un publikas uzmanību viņš
neguva, man likās, ka viņu pat neievēroja. Nez vai Vadims bija atbraucis kā uz
svētkiem. Nezinu, ko var līdzēt psihologs, bet vispirms pašam jāsaprot, ka
sports ir brīnišķīga spēle, kurā piedalīties vien ir svētki un iepriekš
prognozējams nav nekas.

Kāpēc tad tik rosīgi
darbojas sporta totalizatori? Tāpēc, ka sports nav prognozējams. Vai kāds
gaidīja Isinbajevas nulli kārtslēkšanā, amerikāņu stafetes neveiksmi? Apbrīnoju
austrāliešu kārtslēcēju Hūkeru, kurš ar savainotu kāju pēc pirmā neveiksmīgā
mēģinājuma ar sajūsmu saņēmās otrajam, pārlēca un ar vienu veiksmīgu lēcienu
kļuva par pasaules čempionu. Vajadzēja dzirdēt tribīņu ovācijas!

Man nepatīk mūžīgā
ņemšanās ar problēmam, kuram sporta veidam dod vairāk naudas, kurš jāatbalsta,
kurš nē. Jāsaprot, ka Latvijā ir grūti kļūt par augsti apmaksātu sporta
profesionāli un ka tas izdodas tikai retajam. Sports vispirms ir prieka, savu
spēju apzināšanās avots. Ja tevi nomāc kredīti, materiālas saistības, tad dari
ko citu, kur vari pelnīt. Ja būs tāda pieeja un sakārtoti sporta pamati, tad
būs arī čempioni, jo patiesi talanti atradīs sev iespējas un cilvēks Latvijas
izlases treniņtērpā izraisīs apbrīnu, nevis nopēlumu, ka neesi izcīnījis
medaļu. Ir jāmaina domāšana.

 

Vispirms – sacensties ar sevi

Andris Staģis,

vieglatlētikas
statistiķis

– Vēroju jau septīto
pasaules čempionātu. Tie man vienmēr ir svētki, jo uzzināt rezultātus, redzēt
visu televīzijā ir viena lieta, bet vērot viņus ārpus kadra – pavisam kas cits.
Neapšaubāmi, ka Berlīnes čempionāts aizritēja Bolta zīmē. Dzirdēju teicienu, ka
tādi dzimst reizi 10 gados, domāju, ka daudz retāk. Neizskatījās, ka viņa
rezultāti būtu maksimums. Te jau jāsāk domāt par cilvēku galējo spēju robežu,
jo 100 m sprintu laikam astoņās sekundēs nevar noskriet.

Par mūsu sportistu
startiem man ir dalītas jūtas. Kā ierasts, sākām ar cerībām, bet palikām tur,
kur vienmēr – sākot ar ceturto vietu, bez medaļām. Ja būsim objektīvi, tad varu
piebilst, ka medaļas nebija arī Ukrainai, Itālijai, Lietuvai, Somijai utt. Ja
vērtējam vietas pirmajā desmitā, tad mūsu valsts ir 38. vietā starp 201 (!)
startējošām valstīm

Skaidrs, ka visi
centās. Cits jautājums, kas kuram izdevās.

Asevišķs stāsts ir
par šķēpmešanu. Man patīk citēt sava Berlīnes desmit dienu partnera žurnālista
Egila Jurisona teikto, ka medaļas metājās zemē, atlika tikai tās pacelt. Traumu
un nepiepildīto cerību nomāktajam Vadimam Vasiļevskim pēc pirmajām fināla
neveiksmēm tā arī neizdevās atgūties, un sezonas līderis palika tur, kur
ierasts – ceturtajā vietā. Te jau veidojas psiholoģiska barjera, no kuras
izkļūt būs arvien grūtāk. Ainārs Kovals, liekas, pat īsti nebija noskaņojies
pacīnīties par medaļām un jutās visai apmierināts arī par septīto vietu.
Protams, tās pasaules mērogā ir izcilas vietas, taču no mūsu šķēpmetējiem
noteikti gaidījām (un pamatoti) vairāk.

Japānis Jukifumi
Murakami, kas daudziem nebija pat zināms, savā austrumnieka pieklājībā
pieliecās un medaļu pacēla. Ar rezultātu, par kuru ne Vadims, ne Ainārs pat
nelepotos. Rezultāts pēc laika vairs nebūs svarīgs, bet medaļa paliks uz mūžu.

Kā jau teicu, es
nevienam mūsu sportistam tīšu necīnīšanos nepārmetu. Kā statistiķis labprāt
manipulēju ar skaitļiem (vismaz vieglatlētikā tie ir visobjektīvākie rādītāji).
Viens no tiem ir Berlīnē sasniegtais rezultāts attiecībā pret savu sezonas
labāko sasniegumu. Te līderi ir 800 m skrējējs Dmitrijs Jurkevičs un 400 m
barjeriste Ieva Zunda, kuri vienīgie sasniedza savus šogad labākos rezultātus.
Pavisam maz atpalika 200 m skrējējs Ronalds Arājs.

Nav mazsvarīgi, cik
sportistu startē tavā disciplīnā – šeit līderi ir Vadims Vasiļevskis, Ainārs
Kovals, Staņislavs Olijars, Māris Urtāns, daudzcīņniece Aiga Grabuste. Ja
sekojam principam – no katra pēc spējām, tad manā skaitļu rangā veiksmīgākie
Berlīnē bija Māris Urtāns, Ainārs Kovals, Ieva Zunda, tālāk seko Dmitrijs
Jurkevičs, Staņislavs Olijars, Aiga Grabuste un Vadims Vasiļevskis, Ronalds
Arājs, Igors Sokolovs, Dmitrijs Miļkevičs, Atis Vaisjūns, Ēriks Rags, Ainārs
Vaičulens un Madara Palameika. Ārpus statistikas paliek soļotājs Ingus
Janevics, kurš distanci nebeidza.

Ne man vērtēt mūsu
komandas startu pasaules čempionātā, tomēr uzskatu, ka tik liels mūsu sportistu
skaits ir pamatots, jo vieglatlētika Latvijā (tāpat kā citur pasaulē) ir pamata
sporta veids. Cita runa – kāpēc nesasniedzām labākus rezultātus? Par to jādomā
sportistiem, bet vēl vairāk – mūsu vieglatlētikas dzīves vadītājiem. Tāpat kā
par to, kā startēsim pasaules mērogā pēc diviem, četriem, sešiem gadiem.
Skatoties sausajos skaitļos, mani māc bažas, ka ar tādām iespējām kā šobrīd pēc
gadiem vairs nespēsim savākt tik raženu komandu.