Dzīves daudzcīņnieks
Kad sportists nokļūst sasniegumu virsotnē, sajūsmas gaisotnē nereti tiek piemirsti tie, kas medaļniekam savulaik ielikuši panākumu pamatus, mācījuši trenēties, nežēlot spēkus, lai spētu gūt panākumus savā izvēlētajā sporta veidā. Patīkams izņēmums bija Pekinas olimpisko spēļu vicečempiona Aināra Kovala godināšana, kad uzteikts tika arī Vecumnieku sporta skolas treneris Ivars Zilgalvis, kas mazajā puikā savulaik prata saskatīt lieliskas šķēpmetēja dotības.
Tiekoties ar Ivaru, viņa paša rokām celtajā mājā Vecumniekos, nevar nepamanīt trenera plašo interešu loku. Dārzā bagātīgs liliju klāsts, kur daudzām piestiprinātas zīmītes, kas liecina par nopietnu selekcijas darbu. Pagrabstāvā šautriņu mešanas sektors, savulaik pieveikto briežu un stirnu ragu galerija, no kurām dažas trofejas ir pat medaļu cienīgas.
Aplūkoju arī Ivara uzņemtās fotogrāfijas. Tieši šobrīd Latvijas Dabas muzejā apskatāma viņa fotoizstāde Etiopija. Uz šo zemi autors devās par iegūto prēmiju, ko saņēma kā Aināra Kovala pirmais treneris.
METRU VIRS GRIESTIEM
— Ko nozīmē trenēt jauno sportistu, ja skaidri zini, ka uz augstākajām virsotnēm viņu vedīs kāds cits?
— Tas ir neizbēgami, ja reiz esmu izvēlējies strādāt Vecumniekos. Mums ir maza zālīte, neliels stadions, kur gribēdams nevarētu audzināt rekordistus. Piemēram, kārtslēkšanā var lēkt tikai līdz 3,90 m augstumam, jo griesti par zemu, bet mūsu Reinis Krēgers lec 4,70 metrus. Otrkārt, talantīgākie sportisti pēc devītās klases parasti izvēlas savas sporta gaitas turpināt Murjāņu sporta ģimnāzijā, vēlāk sāk mācības Rīgā.
Izņēmums ir daudzcīņnieks Reinis Krēgers, kurš tikko Tallinā ieguva piekto vietu Eiropā un sasniedza Latvijas rekordu junioriem. Pēdējos divus gadus gan braukājām uz Rīgas sporta bāzēm vai katru otro dienu. Daudz palīdzēja kārtslēkšanas treneris Igors Izotovs, augstlēkšanas un barjeru speciālists Lauris Haritonovs. Rekords lielā mērā ir mūsu kopdarbs, jo tikai Vecumniekos tas mums nebūtu pa spēkam.
Tagad Reinis, kurš tikko ar labām sekmēm beidza Vecumnieku vidusskolu, stājas sporta akadēmijā un turpmāk darbosies pie pazīstama desmitcīņnieku trenera Andreja Iecelnieka, kurš viņu jau ir vairākkārt konsultējis un trenē visus mūsu labākos desmitcīņniekus.
Pie viņa trenējās mani puiši Jānis Ķipurs, kas vēlāk kļuva par olimpisko čempionu bobslejā, un Atis Vaisjūns, kas savulaik izcīnīja medaļas Eiropas junioru meistarsacīkstēs desmitcīņā un joprojām turpina startēt. Par to tikai priecājos, tāpat par Latvijas rekordistu Normundu Sietiņu, kura Latvijas rekords augstlēkšanā (2,30 m) nākamgad svinēs savu divdesmitgadi un kas pilnveidojās Murjāņos pie trenera Jura Ziediņa.
Labi saprotu, ka mans darbs ir tikai posms sportista karjerā, pamatu mūrēšana.
— Vecumniekos dzīvo tikai aptuveni 2500 iedzīvotāju. No kurienes tu ņem nākamos čempionus un rekordistus?
— Nekā sarežģīta tur nav. Mums ir vieglatlētikas tradīcijas, divi aizrautīgi sporta skolotāji — Pēteris Lungevičš un Guntis Vēveris, kas savulaik paši bijuši vieglatlēti. Viņi jau no pirmajām klasītēm ierāda pareizās iemaņas skriešanā un lēkšanā, tas vēlāk atvieglo manu darbu.
Nelielam miestam ir sava priekšrocība, jo viens otru labi pazīst un katra spējīga dvēselīte tiek pamanīta. Pie manis trenējušies daudzi no vecākiem, kuru bērni tagad nāk pie manis. Tā paša Reiņa Krēgera tēvs savulaik pats bija labs vieglatlēts. Ar dažādu gadu atstarpi pie manis trenējušie brāļi Jaunpujāti. Viens par otru talantīgāki, bet abiem vecākajiem savulaik pietrūka vēlmes īstenot savas iespējas. Tagad trenējas pats jaunākais, kurš dažos rādītājos apsteidz savus vecākos brāļus. Ja puika jūt, ka ir varēšana, tad arī tā gribēšana pieaug.
Arī ar novadnieku Jāni Ķipuru (abi esam no Kurmenes) bija līdzīgi. Viņš bija ļoti strādīgs un neatlaidīgs, ar savu funktieri. Ne velti viņš pēc desmitcīņas kļuva par lielisku pilotu bobslejā. Man vienmēr patikuši audzēkņi, ar kuriem var padiskutēt, kopīgi motivēt vienam vai otram vingrinājumam. Patstāvība īpaši svarīga ir daudzcīņā, kur bieži vien pašam jāpieņem vispiemērotākie lēmumi.
Turklāt pie mums nav nemaz tik daudz iespēju nodarboties ar citiem sporta veidiem — vien volejbols, pēdējā laikā arī maksas grupās austrumu cīņās. Ja sportot gribas, kur liksies?
KOVALA KRŪMI
— Vai uzreiz vari just, ka jaunajiem ir dotības?
— Ar gadiem jau šādas tādas iemaņas nojautu līmenī ir attīstījušās. Pie manis parasti sāk trenēties 11—12 gadu vecumā. Sākam ar visām disciplīnām un pamazām izvērtējam piemērotākās. Nepieciešama daudzpusība, jo pie manis trenējas aptuveni divdesmit audzēkņu, tikai puikas.
Domstarpības mums ir reti, jo katrs jau grib trenēties tajā disciplīnā, kura viņam padodas vislabāk. Nav tā, ka par varītēm kāds grib mest šķēpu, ja daudz labākas iespējas ir lēkt tālumā.
Tik daudz jau man to talantu nav, labi, ja katru gadu atrodas pa vienam diviem, kuriem ir cerības tikt Latvijas mēroga augšgalā. Tomēr, ja centīgs jauneklis godam trenējas, tad vismaz rajonā mēs pogas četrreiz lielākajai Bauskai vieglatlētikā izgriežam akurāti un regulāri.
Turklāt tagad bērniem ir daudz iespēju jau no pirmās klasītes apliecināt savu varējumu gan zīmēšanā, gan muzicēšanā. Parasti jau spējīgākajiem ir daudz talantu, un tad jāskatās, kurus vislabāk izmantot.
Ar dažiem viss ir skaidrs uzreiz. Atceros, kad atnāca Ainārs Kovals, viņš bumbiņu vālēja pāri visam laukumam (aptuveni 70 m), un tā lidoja krūmos iekšā. To pēc viņa vēl neviens nav atkārtojis.
Iespējams, ka vēl viens otrs būtu varējis ko dižu sasniegt, bet ne visiem gribējies sevi nežēlot treniņos, lai vairāku gadu sūrā darbā varētu īstenot savas iespējas. Staigā man te pa ciemu daži labi jaunieši, kas tāpat būtu situši rekordus, ja vien būtu to vēlējušies. Brīžiem raudiens nāk, bet pēc dabas esmu demokrāts un labi saprotu, ka par varītēm neko nepanāksi.
— Kurās disciplīnās pats jūties stiprāks?
— Protams, ka tajās, kurās pats esmu startējis. Savulaik grūdu lodi, tiku pāri septiņpadsmit metriem, kas tolaik bija labs rezultāts (lai cik dīvaini tas būtu, arī tagad būtu otrais Latvijā). Agri gan beidzu, jo jutu, ka šāds rezultāts tolaik tā īsti nevienam nebija vajadzīgs. Septiņdesmito gadu vidus bija tas laiks, kad smago disciplīnu vīru vidū nāca modē lietot dažādas vielas ātraugšanai, jo toreiz nekādas dopinga kontroles nebija, gadījās arī pa smagākam gadījumam ar veselības bojājumiem. Negribēju tikt pie divdesmit metriem ar medicīnisku līdzekļu palīdzību, un tūlīt pēc LVFKI beigšanas (teju sarkanā diploma īpašnieks) tiku norīkots darbā Vecumniekos, kur strādāju līdz šai baltai dienai un esmu apmierināts.
Visdrošāk jūtos mešanas disciplīnās, arī daudzcīņā, kaut gan pats to pilnā apjomā esmu veicis tikai vienu reizi. Daudz skatos, mācos no amata brāļiem, savu sporta veidu speciālistiem, un cenšos gandrīz visās disciplīnās iemācīt pa niansītei no katra veida pamatvērtībām. Galvenais tomēr manā darbā ir ielikt pareizus pamatus, lai nākamajam trenerim nebūtu jāsāk ar ābeci.
LAI KRĀSNS SILDĪTU
— Vai lauku trenerim nav arī savas priekšrocības — bērni tomēr stiprāki nekā pilsētnieki?
— Bērni saprot, ka no gaisa nekas nekrīt, kaut vai malciņa jāsaskalda un jāienes, lai tiktu pie siltuma. Pilsētas puikam varbūt tikai atkritumu spainis jāiznes un tad dažkārt ar piespiešanos. Grūtāk ir tiem, kuri nedzīvo gluži Vecumniekos un kuriem līdz treniņu vietai jāmēro vairāki kilometri. Autobusi laukos, it sevišķi ziemā, nemaz tik bieži nekursē. Vajag lielu piespiešanos, lai regulāri varētu trenēties. Dažkārt sanāk negribēts atbirums.
— Satiekot savus bijušos audzēkņus, ko viņiem saki?
— Padomus nedodu. Viņiem ir savi treneri, tie lai arī māca, bet aprunāties varam vienmēr.
Protams, žēl, ka šogad neveicas Aināram. Zinu, ka viņa raksturs ir diezgan savdabīgs, Ainārs daudz domā un visu grib saprast pats, bet no malas redzams, ka puisis netiek galā ar dažiem pamatelementiem, met gandrīz tikai ar roku spēku, bet varenais ķermenis paliek nenoslogots. Kaut kas sagatavošanās posmā pazudis. Šķēpmešana man liekas kā vijoles spēle — ja viena stīga nebūs noskaņota, tīru meldiņu nedabūt. Ticu, ka agri vai vēlu viņš metīs savus desmit metrus tālāk.
Bet ar audzēkņiem tiekos, ik pa brīdim rīkojam sportiski saviesīgas tikšanās, kur pulcējas visu manu sportistu paaudzes, vecie iepazīst jaunos, jaunie redz agrāko dienu slavenības.
— Tava paša dzīve ir gluži kā daudzcīņa. Ko tu gūsti no saviem blakus hobijiem?
—- Nezinu, vai varētu tikai trenēt un vakaros sēdēt pie datora vai televizora. Dzīves krāšņums jau slēpjas daudzpusībā. Lilijas un citas puķes savulaik audzēju biznesa pēc. Savu māju varēju uzcelt, pateicoties puķkopībai. Tagad vairāk tas ir vaļasprieks, kas tomēr prasa savu laiku, jo liliju selekcionēšanā reizēm uzvaru arī Latvijas mērogā. Tas process ir aizraujošs, jo tāpat kā sportā arī puķu audzēšanā, lai būtu panākumi, daudz kas ir jāieliek vairāku gadu garumā,.
Medības man ir ne tikai gaļas iegūšanas veids, bet arī iespēja būt tuvāk dabai, vērot rīta miglu, saullēktus, just adrenalīnu, ieraugot zvēru, kuram tomēr ir iespējas izvairīties no sava likteņa, jo mēs taču neesam šautuvē. Kurš kuru? Dažkārt man līdzi ir fotoaparāts, jo Bauskas fotoklubā darbojos kopš 1976. gada. Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar mākoņu fotografēšanu. Tagad aparāta ekrānā jau uzreiz redzi, ko esi nofotografējis, bet savulaik tas biju milzu pārdzīvojums, kad vannas istabā dega sarkanā lampa un tu liki filmiņu palielinātājā. Būs izdevies?
Šīs aizraušanās lielā mērā ir kopā būšana ar domubiedriem, tāpat kā šautriņu mešana. Mēs vienreiz nedēļā sanākam kopā, metam gan šautriņas, gan runājam par dzīvi. Šautriņu mešana prasa lielu psiholoģisko noturību, vēsu galvu. It sevišķi tad, ja sacenšas apmēram vienādas meistarības dalībnieki. Pietiek mazliet sanervozēties, un roka nodreb. Nav tā, ka mēs tikai burzāmies savā klubiņā. Startējam arī sacensībās, un man ir pat Latvijas meistarsacīkšu bronzas medaļa. Turklāt šīs sportiskās nodarbes ir paredzēta dažādu vecumu cilvēkiem. Man vēl viss priekšā.
— Runājot par vieglatlētiku, daudzi tai pareģo drīzu norietu, augstas klases sportistu kļūšot mazāk. Tu tam piekrīti?
— Tā vis nedomāju. Vieglatlētikai nekādi treknie gadi nav bijuši no laika gala. Jā, iespējams, ka visaugtākās meistarības līmeņa atlētu būs mazāk, jo mūsdienu sportā arvien lielāku lomu spēlē dažādas dārgas tehnoloģijas, palīglīdzekļi, kurus iegādāties un uzturēt mūsu valstij šobrīd nav pa spēkam.
Tomēr vieglatlētikā, atšķirībā no hokeja vai futbola, neviens nenāk ar domu, lai kādreiz pelnītu lielu naudu. Vienkārši viņu raksturs ir piemērots šim individuālajam sporta veidam, kur tavu varēšanu mēra nevis pretinieks, bet paša sasniegtie metri un sekundes. Kā redzat, vieglatlēti joprojām ir visās valsts malās.
Cita lieta, ka noveco treneru sastāvs, jo jaunajiem trūkst materiālas motivācijas. Treneru algas ir zemas un vieglatlētikā maksas grupas nav. Iespējams, ka jāmaina paši pamati, jāveido klubu sistēma vai jāmeklē citi ceļi, jo, šādi turpinot, izaugsme nav gaidāma.
Nepiekrītu, ka vieglatlētus neviens neatbalsta, bet katrs iegūtais lats ir paša sportistu vai viņu treneru piesaistīts. Nezinu, vai mans Reinis Krēgers sasniegtu valsts rekordu, ja savu finansiālo atbalstu liegtu viens no maniem bijušajiem audzēkņiem, tagad uzņēmējs Gundars Dilba. Arvien biežāk sportisti meklē atbalstu pie savām pašvaldībām, mums daudz palīdzējušas gan Bauskas, gan Vecumnieku novada domes.
Protams, vieglāk ir pateikt, ka valsts mums nedod pietiekami, un mest plinti krūmos. Tas ir tāpat kā daudzcīņā — labi iesākt un tad pēc pirmās neveiksmes izstāties. Gribu saviem audzēkņiem iemācīt nepadoties ne sportā, ne vēlākajā dzīvē. Baudīt nepavisam ne vieglo treniņu procesu un priecāties par sasniegto. Tad darbiņš būs padarīts.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Ivars ZILGALVIS
Vieglatlētikas treneris
Dzimis: 1947. gada 5. septembrī Kurmenē
Izglītība: Kurmenes astoņgadīgā skola, Vecumnieku vidusskola, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts
Darba gaitas: vieglatlētikas treneris Vecumniekos kopš 1980. gada
Sasniegumi sportā: daudzkārtējs Latvijas meistarsacīkšu medaļu ieguvējs lodes grūšanā
Labākie rezultāti: lodes grūšanā 17,25 m, diska mešanā 48,00 m
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Velta, meita Ilze, mazdēls Zigmārs
Vaļasprieki: liliju audzēšana, medības, fotografēšana, šautriņu mešana
