Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Es, students. Bez naudas. Ar sapni…

Jau nākamajā dienā viņš dodas uz Franciju. Vidēji statistiskais ceļotājs, rēķinoties ar karstajiem pavasara laikapstākļiem Rietumeiropā, koferī liktu fotoaparātu, sauļošanās krēmu, peldšortus un čībiņas. Nokļuvis Parīzē, noteikti brauktu apskatīt Eifeļtorni un Luvru. Bet Renāra programma ir citādāka.

 

Somā viņam būs naglenes. Arī Eifeļtornis — tiks apbraukts ar līkumu. Šī brauciena galapunkts ir stadions Parīzes piepilsētā — Monžeronā. Un mērķis — pārspēt citus un pašam sevi. Viņš skries 800 metrus un darīs to ātri. Ja neticat, tad pamēģiniet pieveikt šo distanci vienā minūtē un 49 sekundēs. Ja izdosies, tad jūs droši varat kandidēt uz Latvijas vieglatlētikas izlasi. Tāpat kā divdesmitgadīgais Renārs Stepiņš.

Ienākot Renāra istabā, acis tver medaļas. To ir daudz. Varētu būt pat vairāki desmiti visdažādāko izmēru, krāsu un nozīmes godalgu. Viņš pats tās neesot skaitījis, jo skaitam, viņaprāt, nav nozīmes. Iegūtajam titulam gan.

Renārs kautrīgi nosaka, ka pa īstam lielu panākumu vēl neesot bijis. Jau paveikto viņš neuzskata par lielu sasniegumu un cer, ka lielās uzvaras vēl priekšā. Tomēr it kā starp citu viņš piebilst: „Bet vispār esmu Latvijas čempions, Latvijas junioru čempions, Latvijas jaunatnes čempions. Tāpat esmu pārstāvējis Latvijas valstsvienības izlasi Eiropas komandu čempionātā, Eiropas pieaugušo ziemas čempionātā, kas notika šogad Zviedrijā. Ja nemaldos, biju divdesmit pirmais.”

Tieši šie bez īpaša lepnuma uzskaitītie panākumi arī izceļ Renāru.

ES VARU PACIEST VAIRĀK NEKĀ CITI

„Man patīk sevi katru dienu mocīt. Man patīk sevi katru dienu pārspēt. Un viss ar to ir pateikts,” stāsta Renārs. Viņš uzskata, ka viņa panākumu atslēga ir nemitīgs darbs un nelaužama motivācija.

„Renārs nepārprotami visu sasniedz ar smagu darbu. Nemāku spriest par gēniem un talantu, tomēr darbs un pūles, kas tiek ieguldītas, ir milzīgas. Un par to es viņu cienu,” atzīst Renāra klasesbiedrs Niks Supe.

Arī pats Renārs uzskata: „Vienkārši es sevi vairāk piespiežu, esmu mērķtiecīgāks, motivētāks. Un varu paciest to skriešanu, tās trakās sāpes vairāk nekā citi.”

„Es viņu redzēju stadionā. Viņš skrēja ar piesietu riepu, kurā bija ķieģelis. Viņš sasodīti ātri skrēja. Todien Renārs trenējās divtik ilgāk un intensīvāk par mums,” stāsta Agnese Ančupāne, kura personīgi puisi nepazīst, tomēr vienmēr ievērojusi viņa nogurdinošos treniņus.

Profesionālais sports prasa daudz vairāk nekā tikai laiku. „Es domāju, ka pilnīgi noteikti ziedoju savu veselību. Tās ir traumas, lietotie medikamenti. Mūsdienās bez tā nav iespējams. Visi proteīni, aminoskābes,” noraizējies stāsta Renārs. Būtībā visa dzīve ir jāpakārto sportam.

„Jā, tas varētu būt egoistiski. Tā arī droši vien ir, ka sportista karjerā papriekšu ir es, es, es un tikai pēc tam visi pārējie,” atzīst Renārs. Tā ir sporta specifika, ar to jāsadzīvo.

Ar sadzīvošanu nodarbojas Indra — Renāra draudzene. „Man jāiemācās saprast, ka viņš nevarēs būt līdzās katrreiz, kad man vajadzēs vai vienkārši sagribēsies. Bet es pierodu. Viņš ir profesionāls sportists, un citādāk nevar būt,” skaidro Indra.

PUISIS, KURU BĀRA PAR SMIEŠANOS

Iedvesmojies no tādiem sporta pasaules grandiem kā Mihaels Šūmahers, Maiks Taisons, Renārs vēlas sasniegt savas jomas un spēju augstāko virsotni. Lai arī šo cilvēku sportiskās intereses ir diametrāli pretējas, viņus vieno kopēja rakstura iezīme.

Motivāciju Renārs uzskata par galveno. „Ja tās nav, tad ir vienalga, kādi ir gēni vai citas rakstura iezīmes — bez tās sportists absolūti neko nevar sasniegt. Viņam pašam vajag gribēt, un viss sākas ar motivāciju,” pārliecināti nosaka Renārs. Viss pārējais ir tai pakārtots.

Un, jā, Renārs ir motivēts. Tam piekrīt gan viņa draugi, gan treniņu biedri.

Skolas laikā viņam visbiežāk aizrādīja par smiešanos. Sportista klases audzinātājas Dzintras Circānes piezīmes "Renār, ko tu atkal smejies?” vai arī „Nu, kad tu vienreiz beigsi rēkt?” bija pavisam pierastas un pat harmoniskas latviešu valodas vai literatūras stundu detaļas. Tomēr šodien skolotāji Renāru nepazītu. Lai arī mugurā viņam ir T krekls ar dīvainu, taču mīlīgu pandu, viņš ir mierīgs un neparasti nosvērts. Pats saka, ka dzīve Rīgā esot likusi viņam kļūt nopietnākam.

Tomēr par savu dzimto pilsētu Renārs sauc Rēzekni. Te arī aizsākās viņa sporta gaitas.

Rēzekne, par spīti sporta attīstībai nepieciešamās infrastruktūras trūkumam, var lepoties ar sportistiem, kas pilsētas vārdu nes pasaulē. Gan septiņcīņniece Aiga Grabuste, gan Renārs trenējās Rēzeknes sporta skolā. Vasaras mēnešos pilsētas stadionā Daugava, bet ziemā — pilsētas skolu sporta zālēs. „Un ko tad vieglatlēts, jo īpaši 800 m skrējējs, var darīt 20 x 15 metrus lielā (mazā) sporta zālē? Reāli neko. Tikai varbūt spēlēt basketbolu, kačāt presīti. Viss,” bēdīgi nosaka Renārs.

Diemžēl līdzīgi treniņu apstākļi ir arī Rīgā. Tāpēc Renārs nereti dodas uz treniņnometnēm ārzemēs. „Lietuva, Igaunija, Somija, Zviedrija, Portugāle, Spānija, Serbija, Francija, Amerika. Šogad būs mači gan Slovākijā, gan Krievijā, gan Somijā, gan arī tagad Parīzē,” mēģinādams sarindot apmeklētās valstis pēc attāluma, stāsta Renārs.

Tomēr, neskatoties uz tūkstošiem kilometru, kas pievarēti, lai skrietu visdažādākajos Eiropas un Amerikas stadionos, Renārs raizējas par divām ar pusi stundām, ko viņš katru dienu pavada sabiedriskajā transportā Rīgā, dodoties uz skolu un atpakaļ. „Tas ir liels pārbaudījums man, puisim, kurš nācis no Rēzeknes. Par to joprojām besījos — es vienkārši zaudēju laiku. Man tas nepatīk,” stāsta Renārs.

REMARKS, MAZAIS PRINCIS UN NOSLĒGTĪBA

Nenodzīt bārdu play-off laikā un vēl daudz dažādu māņticīgu tradīciju ir Latvijas sportā. „Man ir tāda tradīcija — ja es braucu uz sacensībām, man obligāti līdzi jābūt grāmatai — dienā pirms starta es vienmēr lasu. Tad es nedomāju par startu. Tas pats ir ar mūziku,” atklāj Renārs. Lai arī sacensību ir bijis tik daudz, ka saskaitīt vairs nevar, joprojām ir vajadzīgi līdzekļi, kā cīnīties ar pirmsstarta drudzi.

Viņa mīļākā grāmata ir Ēriha Marijas Remarka Trīs draugi. Renārs stāsta, ka izlasījis teju visas Remarka grāmatas — šis autors ir viens no viņa iecienītākajiem. Tāpat augstu vērtēts tiek Sent-Ekziperī Mazais princis. Grāmatu izvēle vedina domāt par Renāra iekšējo pasauli, kuru sāncenši, kas sportisko taktiku var izanalizēt, tik viegli nespēj izprast.

„Viņš ir introverts, viņu ir grūti uzlauzt. Viņš visu pārdzīvo sevī,” stāsta Renāra draudzene Indra. „Kad lekcijās kaut kas ir jāprezentē, viņš samulst un kautrējas,” novērojis studiju biedrs Ingars Aizpurs.

Absolvējis Rēzeknes 5.vidusskolu, Renārs iestājies Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, kur mācās par sporta skolotāju. Noslēgumam tuvojas nu jau otrais kurss, bet sportists joprojām nespēj sevi iedomāties apgūstamajā profesijā.

Renāra kursabiedrs Ingars stāsta, ka puisim viss izdodas: „Skolā viņš dara tik, cik no viņa prasa. Savā jomā viņš ir ļoti zinošs, un sarunās par sporta tēmu viņš ir labs sarunu biedrs.” Ingars apbrīno Renāra patstāvību: „Viņš saka, ka viņš neesot jāvada aiz pavadiņas.” Tomēr kursabiedrs atzīst, ka reizēm šī patstāvība un personīgais viedoklis ir stūrgalvīgs. Pat sarunās izpaužas sportistam piemītošais cīņas spars.

Skriet mūsdienās ir modē. Tomēr Renāram skriešana nav modes tendence. Tas ir dzīves stils un aicinājums. Tā ir sirdslieta. Sācis sportista karjeru, spēlējot basketbolu, kur veicies pat tīri labi, viņš drīz vien saprata, ka nav īsti piemērots komandu sporta veidiem. Ar vēlmi darboties individuāli arī nonācis vieglatlētikā.

„Mans tētis agrāk arī skrēja sprintu, tā arī man lika skriet. Neko citu īsti nevarēju darīt: barjerām bija par maz lokanības, lodei vai diskam — masas. Bērnībā es biju nu ļoti tievs,” rādot izstiepto labās rokas mazo pirkstiņu, Renārs it kā ilustrē teikto. Tā arī sākās treniņi Ignata Ciprusa vadībā. „Man viņš ir bezmaz vai tēva vietā. Visu cieņu viņam. Vecs vīrs, bet gudrs vīrs. Dzīves gudrību pieredzējis vīrs,” atzinīgi vērtē sportists.

Tagad sprinteris trenējas pie Viktora Lāča, kurš trenē arī garo distanču skrējēju vairākkārtējo rekordisti Poļinu Jeļizarovu. Renārs specializējas 800 metru distancē. Pirms tam viņš skrēja 400 metrus, taču šajā distancē neredzēja īpaši lielas izaugsmes iespējas, ko nevarētu teikt par potenciālu 800 metru distancē. Sportists ir pārliecināts, ka šajā disciplīnā viss vēl tikai priekšā.

VISPIRMS EUROSPORT, TAD PARĪZE, RĪGA UN… RIO

„Kad biju mazs, skatījos TV kanālu Eurosport un domāju, ka, ak vai, cik forši, ka viņus tā rāda tiešraidē. Katrreiz domāju, cik būtu labi, ja arī mani kaut kad šajā kanālā parādītu,” atmiņās kavējas Renārs. Un parādīja arī. Eiropas ziemas čempionāta 800 m skrējienu translēja tieši Eurosport, piepildot vienu no sportista bērnības sapņiem. Bet pretim lielākajam sapnim šobrīd tiek būvēts ceļš.

„Ja pirms gada man kāds būtu ieminējies par manu dalību olimpiskajās spēlēs, es droši vien reaģētu, sakot — kādas olimpiskās spēles, jūs esat slimi? Nē, nē, nē!” smaidot stāsta Renārs. Tomēr šogad, atbildot uz jautājumu, vai Riodežaneiro gaida Renāru, puisis pārliecinoši atbild — jā!

Sportista bijušais treniņu biedrs un sāncensis 400 metru skrējienā Lauris Madžuls ir pārliecināts, ka Renāra pūlēm un darbam ir jāvainagojas iespējā piedalīties visaugstākā ranga sacensībās.

Renārs pilnīgi noteikti redz sevi Latvijas olimpiskajā izlasē. Savu pārliecību viņš apstiprina, apgalvojot, ja tam nebūtu ticības, nebūtu tik daudz laika un spēka tērēts. Viņš uzskata, ka viss ir reāls un sasniedzams. „Uz to vajag iet, tam jāvelta laiks, smags un neatlaidīgs darbs,” ir pārliecināts Renārs.

Bet Parīzē Renāram klājās labi. 800 metri noskrieti, un personīgais rekords labots — vesela sekundes desmitdaļa nost. Vēl labāk viņam pēc tam klājās tepat Latvijā — Rīgas kausu izcīņā Renārs savu rekordu uzlaboja vēl par divām sekundēm — 1:48,80, izpildot arī  Eiropas U-23 čempionāta kvalifikācijas normatīvu.

Taču viss vēl priekšā. Renārs par to ir pārliecināts.

Renārs STEPIŅŠ

LU students, vieglatlēts

Dzimis: 1992. gada 8. augustā Rēzeknē

Augums, svars: 185 cm, 73 kg

Izglītība: Rēzeknes 5. vidusskola, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes 2. kursa students

Sportā: kopš 7 gadu vecuma, vieglatlētikā kopš 11 gadu vecuma

Pirmais treneris: Ignats Cipruss

Lielākie sasniegumi: Latvijas jaunatnes čempions (2009), Latvijas junioru čempions (2010, 2011), personiskais rekords 800 m — 1:48,80 (2013)

Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene

Vaļasprieki: sports, mūzika, literatūra

 

Autori: Anastasija Tetarenko