Grūdīšu cik vajadzīgs
Viens no mūsu
vieglatlētikas līderiem, lodes grūdējs Māris Urtāns cerīgi sācis jauno sezonu,
tuvojoties starptautiskai 20 metru atzīmei – 19,81 m. Skaidrs, ka puisim, kas
Latviju pārstāvējis jau Eiropas un pasaules čempionātā, olimpiskajā gadā ir
savi nodomi.Ar Māri tikos Sporta
pedagoģijas akadēmijā, kur viņš tiko bija nokārtojis ieskaiti sporta
pedagoģijā.
– Pērn tu mācījies Latvijas valsts
universitātē…
– Mainīju augstskolas
visai prozaisku apstākļu dēļ – dzīvoju Murjāņos, bet augstskola bija Imantā,
vairākas nodarbību vietas izkaisītas pa visu Rīgu. Dienas beigās jutos noguris,
un treniņos nevarēju darboties ar pilnu atdevi. Tagad viss ir vienā vietā,
daudz tuvāk Murjāņiem. Jāsaka, ka arī sporta pedagoģijas pasniedzēji izprot šī
gada nozīmīgumu, un vieglāk tikt galā ar ieskaitēm.
Par sezonu. Kādi ir tavas ieceres no mācībām
brīvajā laikā?
– Lai ko Jaungadā
nolemtu, ne vienmēr tas var piepildīties. Šoziem ik pa brīdim dabūju sīkas
traumas, kas neļāva trenēties un sacensties ar pilnu jaudu. Pat neaizbraucu
ziemā uz pasaules čempionātu, kaut normu biju izpildījis.
– Tagad viss kārtībā?
– Nosacīti, jo ir
problēmas ar elkoni. Pat ārsti īsti nevar noteikt diagnozi, taisi kādas
sonogrammas gribi. Grūžot lodi, nevaru roku līdz galam iztaisnot un rodas tāds
atsitiens, kā šautenei. Mačos aizmirstas, bet pēc sacensībām roka reizēm kā bez
spēka. Tā ir ne tikai fiziska problēma – reizēm neapzināti saspringstu, jo
baidos kļūdīties, un tad rokai var iznākt lielāka slodze. Bet galā tikšu.
– Tomēr pirmie rezultāti nav slikti – tikai 33
centimetri līdz personiskajam rekordam…
– Es tā neskatos,
gribu grūst, cik spēju – domāju, ka pašlaik manas robežas ir no 20,30 līdz
20,50 metriem. Ja neiznāk, tad pats vainīgs. Vācijā pirmais mēģinājums, likās,
nebūs labs – lode viegli aizlidoja, necentos noturēties apli, bet lode lido un
lido, bija kādi 20,30… Mācība lieki nepārkāpt.
– Kādas mācības vēl esi guvis lielajos
čempionātos?
– Tādā apritē katrs
starts dod kādu atziņu. Osakā aizgrūdu tik tālu, lai tiktu finālsacensībās,
viens tiesnesis ieskaitīja, otrs pamāja ar sarkano karodziņu. Vēlāk uzzināju,
ka vajadzēja palikt aplī un saukt komandas pārstāvi, jo situācija bijusi
strīdīga. Izgāju ārā un samierinājos, bet tiesneši kļūdījās – video vēlāk
rādīja, ka pārkāpuma nebija.
Esmu apradis, ka arī slavenības
var pārspēt – tagad izdevās pieveikt dāni Olsenu, kas pērn grūdis 21,61 metru.
Tas paceļ pašapziņu.
– Vai stipri traucē, ka Latvijā neviena spēkos
līdzīga lodes grūdēja vairs nav?
– Sākumā priecājos,
ka visus varu vinnēt. Tagad uzvara, ja nav laba rezultāta, prieku nesagādā,
tāpēc visos mačos nestartēju. Latvijas olimpiādē, Prezidenta balvā, Eiropas
kausos gan piedalīšos. Varbūt vēl kādos starptautiskos mačos.
– Ja runājam par Pekinu, kādu rezultātu esi
iecerējis?
– Skaitļi nav tik
svarīgi. Gribu tikt finālsacensībās, jo citādi nav vērts trenēties. Tad
pacīkstēties par augstāku vietu. Domāju, ka priekšsacīkstēs 20 metrus vismaz
vajadzēs. Ja būs pusmetrs tālāk, priecāšos.
– Vai gaidāmais karstums nebaida?
– Osakā piedzīvoju
plus 35 grādus. Siltums man patīk, taču varbūt ne tik liels. Šoreiz
ieradīsimies divas nedēļas iepriekš, domāju, ka tas būs optimālais variants aklimatizācijas
ziņā. Lai tik treneris tiek līdzi, jo treniņos viņš visvairāk vajadzīgs!
Sacensībās neko daudz vairs izdarīt nevar – tie padomi no tribīnēm jau svilpo
gar ausīm.
– Kādas ir tavas stiprās puses?
– Pirmkārt un
galvenokārt ātrums. Es grūžu ar tā saucamo rotācijas kustību un tur ātrums ir
galvenais. Savukārt katra kļūda rezultātam liek svārstīties pat par metru. Spēka
manam stilam ir pietiekami, arī svars drusku nācis klāt – tagad ir apmēram 123
kilogrami, kas man ir tuvu ideālam. Pie tehniskām niansēm jāpiestrādā visvairāk
– kā griezties, kā nolikt kāju, kādi ir leņķi. Ja būs stabila tehnika, nebūs
jābaiļojas par trim pirmajiem grūdieniem, lai iekļūtu finālsacensībās. Jākļūst
stabilākam un koncentrētākam. Pie tā kopā ar treneri Gunti Gailīti arī
strādāsim.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
