Žēl īsināt sportista mūžu
Treneres Ludmilas
Olijares balsī lielu pacilātību nejūt. Olimpiskās spēles tuvojas, bet sportistu
pavadoņi – traumas un savainojumi negrib atlaisties. Kas no iecerētā ir
izpildāms, kas jāatliek?
– Visvairāk, protams, interesē Staņislava
Olijara sportiskā forma. Kad viņš startēs?
– Stasis nupat
aizbrauca uz Maskavu atrādīties pazīstamiem ārstiem. Pagaidām no plāna
atpaliekam. Viņam vajadzēja jau startēt, palēnām gūt sacensību garšu, bet sāpes vēl ir jūtamas. Negribu
teikt, ka tās ir neciešamas, drīzāk traucējošas – krosa kurpēs skriet var, bet
naglenēs sāpes ir jūtamas. Ļoti ceru, ka laikus tiksim galā un turpināsim
gatavoties olimpiādei.Par Inetu Radēviču, kura
vairāk trenējas un olimpiskajām spēlēm gatavojas Krievijā (es viņu konsultēju),
varu teikt to labāko – viņa pamazām stabilizē rezultātus, un domāju, ka tas būs
tramplīns tālākiem lēcieniem. Pirms Jāņiem viņa pārstāvēs Latvijas izlasi
Eiropas kausu izcīņā, iespējams, ka lēks arī trīssoli.Mazāk satraukumu arī
par septiņcīņnieci Aigu Grabusti. Lai arī ziema viņai nebija viegla, jo viņa absolvējusi
Murjāņus, iestājās augstskolā, un tas prasa dzīves stila maiņu. Aiga tomēr trenējās,
cik nu iespējams, pilnvērtīgi, lai Rīgā nav kvalitatīvu augstlēkšanas un citu
sektoru. Aiga pamazām startē atsevišķās disciplīnās, un rezultāti aug. Latvijas
olimpiādē, ceram, ka viņa piedalīsies tāllēkšanā, 100 metru barjerskrējienā
un lodes grūšanā. Domāju, ka pirms olimpiādes vajadzētu veikt vienu pilnu
septiņcīņas programmu, iespējams, ka Eiropas kausu izcīņā Mariborā.
– Tavā grupā trenējas arī divi tāllēcēji,
kuriem nieks vien pietrūkst līdz olimpiskajai kvalifikācijai (B norma ir 8,05
m): Artūram Āboliņam – 8,00 (ziemā pat 8,11 m, bet tas notika 2006. gadā) un
Andrejam Maškancevam – 7,96 m. Viņi atmetuši cerības?
– Puišiem bija labas
iespējas tikt uz Pekinu, bet abu nodomiem svītru pārvilka savainojumi. Artūrs
Ahileja cīpslas traumu dēļ izlaida pagājušo sezonu un tikai tagad atsācis daudz
maz nopietni trenēties, bet Andrejs šīgada ziemā jau otrajā startā Rīgas Sporta
manēžā paslīdēja un joprojām nav ticis galā ar kājas savainojumu. Lēkt viņš it
kā var, bet kritiens atstājis pēdas arī psihē, un ar pilnu spēku viņš darboties
nevar. Šo olimpisko ciklu laikam nāksies izlaist. Abi ir pietiekami jauni
(Artūram 23, bet Andrejam 21 gads),un četri gadi līdz Londonai paies ātri.
Protams, žēl, ka tā
notiek, jo mūžs sportā nav pārāk ilgs, un katra izlaista sezona to vēl vairāk saīsina.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
