Inetas Latvijas lappuses

Krāšņas vieglatlētu ziemas sacensības, kurām šogad Kuldīgas manēžā ar diviem tūkstošiem skatītāju vietu jau bija gandrīz par šauru. Tāda ir Kuldīgas Katrīnas kausa izcīņa, kuras lielākais magnēts jau otro gadu ir Ineta Radēviča — pasaules meistarsacīkšu bronzas laureāte un Eiropas čempione.

Šoreiz intriģējošā triju mūsu tāllēcēju mačā Inetai vajadzēja piekāpties. Septiņcīņas līdere Aiga Grabuste sasniedza 6,45 metrus. Ineta — 6,35 metrus. Trešo vietu izcīnīja Lauma Grīva — 6,32 metri. Par spīti neveiksmei, Ineta Radēviča sarunā ar Sportu kā vienmēr bija smaidīga, laipna un atklāta.

— Vai esi apmierināta ar rezultātu?

— Protams, ka ne, jo esmu labā sportiskā formā un rezultāts varēja būt vismaz par 30 cm labāks, taču nedomāju, ka pievīlu skatītājus. Ceru, ka trīs Latvijas meiteņu lēcienu sērijas visiem sagādāja īstu intrigu, jo vietu sadalījums varēja mainīties līdz pat pēdējam mēģinājumam.

— Vairākas reizes pārkāpi atspēriena dēlītim. Netiki galā ar ieskrējiena celiņu?

— Netiku galā ar sevi, jo skrejceļš Kuldīgā ir ļoti labs un ātrs. Sezonas sākums nekad nav viegls, jo šie man bija tikai otrie mači šoziem. Tāllēkšana ir tāda disciplīna, kurā visam jānotiek automātiski, vienā elpas vilcienā. Ja ieskrējiena pēdējos metros sāc domāt par atspērienu, tas nozīmē, ka viss vēl nav noslīpēts līdz pilnībai — ieskrējienam, atspērienam un lidojumam jānotiek automātiski. Viss vēl jāpilnveido, tāpēc arī tie pārkāpumi. Tomēr esmu gandarīta, jo šīs kļūdas būs viela analīzei un pārdomām.

Interesanti, ka lielajā sportā esmu jau ilgus gadus, taču joprojām katrās sacensībās viss sākas no jauna, un pozitīvs satraukums mani nekad neatstāj. Neliekuļošu, ja teikšu, ka startēt Latvijā man ir īpašs notikums. Es šīs reizes nesalīdzinu pat ar pasaules mēroga sacensībām, jo šeit, Kuldīgā, es jūtos atbildīga ikviena skatītāja priekšā. It sevišķi šoreiz, kad tālo ceļu līdz Kurzemei bija mērojuši mani krāslavieši, klāt bija mans pirmais treneris Jurijs Volkinšteins, kas mani konsultēja, daudz draugu un paziņu.

Sacensību gaisotne bija lieliska, viss notika raiti un pārdomāti. Par to liels paldies kuldīdzniekiem, sacensību menedžerei, manai kādreizējai cīņu biedrenei Ievai Zundai. Prieks, ka bija laba konkurence un uzvarēt varēja jebkura no mums.

— Līdzdalības normu olimpiskajām spēlēm Londonā izpildījusi arī ventspilniece Lauma Grīva (norma — 6,75 m, Laumai — 6,86 m), tikai 10 cm pietrūkst Aigai Grabustei. Ja Londonā startēsiet visas trīs, vai šāda konkurence palīdzēs?

— Mačos jau tas vairs nav tik svarīgi, jo tad tu pilnīgi koncentrējies saviem uzdevumiem, bet sagatavošanās posmā gan konkurence palīdz. Dažkārt pēc kāda smagāka darba posma it kā varētu mazliet atvilkt elpu un vakarā pasēdēt uz dīvāna, bet tad iedomājies, ka tava sāncense tomēr veic vieglu treniņu, un rodas apņēmība piecelties un tomēr nedaudz, bet pakustēties. Man prieks, ka tāllēkšana Latvijā pēdējos gados tikai pieņemas spēkā. Novēlu arī puišiem izpildīt olimpiskās prasības!

— Kā norit tava gatavošanās olimpiskajiem startiem?

— Esmu ļoti apmierināta, jo viss notiek pēc plāna. Vispirms biju nometnē Floridā, kur veicu pamatīgu fizisko darbu spēka un ātruma īpašību nostiprināšanā. Pēc tam ļoti lietderīga bija nometne Sočos. Kaut arī temperatūra pat nesasniedz plus desmit grādus un jātrenējas bija ar cepurīti galvā, mani tas ļoti norūdīja, un ceru, ka slimības, kuras bieži grauj sportisko formu, mani nevajās. Prieks, ka Sočos sastapu arī Latvijas kārtslēcējus.

Tagad dodos atpakaļ uz Maskavu, kur dzīvoju pēdējos gadus, un kopā ar manu treneri Jevgeņiju Teravanesovu turpināsim treniņus.

— Vai ir doma startēt pasaules ziemas čempionātā Stambulā marta sākumā?

— Nē, jo visam ir savs mērs, it sevišķi olimpiskajā gadā. Plānojam divas sportiskās formas virsotnes — Eiropas čempionātā Helsinkos jūnija beigās un augustā, olimpiskajās spēlēs Londonā. Arī šo nozīmīgo sacensību starplaikā ar startiem pārmērīgi neaizraušos, kopā ar treneri plānojam pastrādāt pie fiziskās sagatavotības, jo uz augstiem rezultātiem var cerēt tikai tad, ja sportiskajai formai apakšā ir laba bāze. Kā teica pazīstamais treneris un kādreiz slavenais trīssoļlēcējs Vitolds Kreijers, Londonā uzvarēs tā, kura būs veselāka un veiksmīgāka.

Ziemā startēšu tikai dažos mačos. Galvenokārt tāpēc, lai nezaudētu sacensību garšu. Paredzams, ka februārī piedalīšos kādās trīs četrās sacensībās, bet tad atkal došos uz Floridu, kur turpināšu gatavoties vasarai.

— Trīssoli šogad nelēksi?

— Nē, jo trīssoli pērn lēcu tikai atslodzes nolūkā, mana pamatdisciplīna tomēr ir tāllēkšana. Turklāt negribu iedzīvoties traumās, jo trīssolis prasa vairāk fiziskā spēka.

— Tu vairākkārt esi teikusi, ka šī ir tava pēdējā sezona sportā. Tik tiešām tā būs?

— Domāju, ka jā, jo arvien grūtāk ir šķirties no ģimenes, no mazā dēlēna Marka, kuram jau trīs gadi. Sacensības ir tikai viena lieta, bet tās garās treniņnometnes, izbraukumi mani pārsātinājuši, jo sportā esmu jau gadus divdesmit.

Protams, ka tas ir skumjš brīdis jebkuram sportistam, bet visam savs laiks. Lai nāk jaunie, cik varu, viņiem palīdzēšu, mans Latvijas rekords (6,92 m) arī būs labs stimuls nākošajiem. Tāda ir dzīve.

Mazliet žēl, ka man nepieder Kuldīgas manēžas rekords, kuru tikko sasniedza Aiga Grabuste. Varbūt man saņemties (smejas) un turpināt treniņus līdz nākošajiem Katrīnas kausiem?

— Tu savulaik mācījies un dzīvoji Amerikā, tagad esi sieva krievu hokejistam Pjotram Sčastļivijam un dzīvo Maskavā. Vai jūties kā Latvijas sportiste?

— Protams, jo te ir mana dzimtene, te dzīvo mani radi, mamma, kas mani pirmā sāka trenēt, oma, kura man iemācīja runāt latviski (Ineta, neskatoties uz ilgajiem prombūtnes gadiem un mācībām skolā ar krievu valodu, runā ļoti labā un bagātā latviešu valodā — aut.).

Pateicība manam trenerim Jurijam Volkinšteinam, kurš mani, biklu Krāslavas skuķi, savulaik atvilka uz Rīgu un prata pārliecināt, ka man vērts trenēties un censties pēc augstiem rezultātiem. Paldies viņam!

Savu dzīvi sportā salīdzinu ar grāmatu, kura drīz būs izlasīta līdz pēdējai lappusei. Un katrai grāmatai ir sākums, vidus un beigas. Neviens nekad no šīs grāmatas manas Latvijas lapas neizraus!

Ineta RADĒVIČA

Vieglatlēte

Dzimusi: 1981. gada 13. jūlijā Krāslavā

Izglītība: beigusi Krāslavas Varavīksnes vidusskolu, mācījusies Latvijas Universitātē, absolvējusi Nebraskas universitāti (ASV)

Sporta gaitas: kopš 10 gadu vecuma trenējas vieglatlētikā

Treneri: pirmā trenere Inna Radēviča (māte), Jurijs Volkinšteins, Viktors Lācis, Ludmila Olijare, Aleksandrs Čumakovs, Jevgeņijs Terovanesovs

Lielākie panākumi sportā: Eiropas čempione tāllēkšanā (2010. g.) — 6,92 m, bronzas medaļa pasaules meistarsacīkstēs (2011. g.) — 6,76 m, bronzas medaļa Eiropas U-23 čempionātā (2001. g.), piedalījusies olimpiskajās spēlēs Atēnās (13. v. tāllēkšanā — 6,53, 20. v. trīssoļlēkšanā — 14,12 m) vairākkārtēja uzvarētāja ASV koledžu sacensībās, vairākkārtēja Latvijas čempione tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā

Labākie rezultāti: tāllēkšanā — 6,92 m (Latvijas rekords), trīssoļlēkšanā — 14,12 m

Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs — krievu hokejists Pjotrs Sčastļivijs, dēls Marks (3 gadi)

Vaļasprieks: pavadīt brīvo laiku ar ģimeni