Izaicinājumi vēlmei strādāt
Pasaulslavenā kārtslēcēja, Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas (IAAF) viceprezidenta un Starptautiskās Olimpiskās komitejas (IOC) locekļa Sergeja Bubkas vizīte Latvijā tika gaidīta jau vairākus gadus. Šogad Latvijas un Bubkas vēlmes sakrita. Ieradies uz pusotru dienu, viņš pabija ne tikai Rīgā, bet arī Jelgavā. Augustā notiks IAAF prezidenta vēlēšanas. Pašreizējais prezidents senegālietis Lamīns Diakssavu kandidatūru vairs nevirza. Uz prezidenta amatu ir divi pretendenti — divi smagsvari: divkārtējais olimpiskais čempions 1500 m un Eiropas čempions 800 m anglis Sebastians Koe un olimpiskais čempions kārtslēkšanā ukrainis Sergejs Bubka.
Koe kontā nedaudz mazāk spilgtu uzvaru un rekordu (toties trijās distancēs — 800 m, 1000 m un 1 jūdzes skrējienā), bet trumpis ir Londonas olimpisko spēļu organizācijas komitejas priekšsēdētāja amatā paveiktais, kā arī gana drošs Nāciju sadraudzības valstu pārstāvju atbalsts. Bubkas mapītē ir daudzi tituli, rekordi, IOC locekļa statuss, kā arī bijušās PSRS valstu balsis. Taču ne vienam, ne otram ar tām vien nepietiks. Tāpēc šobrīd abi ceļo no valsts uz valsti — IAAF apvieno 216 valstis un teritorijas, lai pārliecinātu par savu kandidatūru. 2013. gadā Bubka pretendēja arī uz IOC prezidenta posteni, taču zaudēja vācietim Tomasam Baham. Amati rokās nedodas viegli, vai tas Latvijas, vai IAAF prezidents, jāsecina, sākot interviju ar Sergeju Bubku.
"TIKAI" VIENS OLIMPISKAIS ZELTS
— Jums ir visi iespējamie tituli, neskaitāmas reizes laboti pasaules rekordi. Vai sportā palika arī kāds nesasniegts mērķis?
— No vienas puses, patiešām, visi tituli man ir. Taču, protams, būtu gribējies uzvarēt vēl kādās olimpiskajās spēlēs. Man ir tikai viens olimpiskais zelts. Noteikti varēja būt vairāk. Piedalījos četrās spēlēs — piektās 1984. gadā PSRS boikota dēļ Losandželosā man gāja secen. Var teikt, tikai vienreiz — Barselonā — zaudēju sektorā. 1996. un 2000. gadā patraucēja savainojumi, kuru dēļ līdz spēlēm nepaguvu atgūt formu. Par katru no šīm reizēm varētu stāstīt un stāstīt (pēc 1988. gada olimpiskās uzvaras Bubka nākamajās spēlēs pat neiesaistījās cīņā par medaļām. 1992. gadā viņš nepārvarēja pieteikto sākuma augstumu — divreiz 5,70 un vienreiz 5,75 m. 1996. gadā savainojuma dēļ neizgāja uz starta. 2000. gadā nepārlēca sākuma augstumu — A. V.). Būtu gribējies karjeru beigt ar 6,20 m. Tie varbūt ir divi nesasniegtie mērķi. Bet visu realizēt izdodas reti, tāpēc par to neskumstu, priecājos par to, ko esmu sasniedzis, ko sports man ir devis, par ko esmu kļuvis.
— Kuras ir pašas vērtīgākās medaļas?
— Olimpiskais zelts. Noteikti arī pirmais pasaules čempiona zelts. Tas bija pārsteigums ne tikai kārtslēkšanas pasaulei, bet arī man. 1983. gadā, kad man vēl bija deviņpadsmit, labi nostartēju atlases sacensībās Ļeņingradā un iekļuvu PSRS izlasē. Dokumentus izbraukšanai uz Somiju man pabeidza formēt tikai dienu pirms izlidošanas. Toreiz uz kapitālistiskajām valstīm tā bija mēnešiem ilga procedūra, bet man nokārtoja ātri. Pašas sacensības bija smagākās ne tikai manā, bet arī daudzu citu karjerā.
Kvalifikācijas sacensībās stipri lija un tikai nedaudzi tika galā ar sākuma augstumu. Es, arī titulētais polis Vladislavs Kozakevičs. Taču tad rīkotāji pieņēma lēmumu, ka otrajā dienā cīņu par medaļām turpinās visi (tādu bija 27! — A. V.). Sākām desmitos no rīta, beidzām septiņos vakarā. Lietus nelija, bet bija stiprs vējš. Riskējot pēc lēciena netrāpīt uz matračiem, trešajā mēģinājumā tiku galā ar 5,60 m, bet 5,70 m man jau garantēja zeltu! Neko daudz no notikušā nesapratu. Lielās sacensībās ārzemēs biju pirmo reizi un pat uz preses konferenci neaizgāju. Pats procedūru nezināju, un nebija neviena, kas pasaka, kas jādara.
REKORDU MAŠĪNA
— Jūsu pasaules rekordu laboja tikai nesen, un nav nemaz tik daudz kārtslēcēju, kas tagad spēj pārvarēt 6,00 m. Jums tas izdevās regulāri — 35 pasaules rekordu labojumi ir spilgts piemērs. Kur ir noslēpums?
— Viss slēpās tehnikā. Protams, arī fiziskajā sagatavotībā, taču tagad dažs ir pat fiziski spēcīgāks. Uzskatu, ka ar manu tehniku varēja lēkt arī 6,30, pat 6,40 m. Taču mums ir latiņa, kas jāpārvar un pēc tās arī nosaka rezultātu un rekordus. Nenoliegšu, man bija talants, taču to attīstīju ar milzu darbu, un man palīdzēja lielisks treneris (Vitālijs Petrovs — A. V.). Viņš bija izstrādājis teoriju, kā vislabāk kārtī ielikt ieskrējiena ātrumu un spēku. Treneris bija izmodelējis ideālu kārtslēcēju, un es tam centos tuvoties. Vienā otrā jomā tas arī izdevās. Tāpēc arī bija rekordi un bija uzvaras. Bet tās devās rokā ar ļoti smagu un rūpīgi pārdomātu darbu un treniņu metodiku. Ir sportisti talanti, bet arī izcili treneri ir retums. Kad tie satiekas, dzimst rekordi.
— Uzskata, ka varējāt lēkt augstāk par konkurentiem, jo jums bija augstāks kārts satvēriens.
— Jā, bija, bet tieši to arī noteica mana tehnika. Kā jau teicu, tajā bija ātruma, spēka, arī vingrošanas elementu apvienojums, kas ļāva vispareizāk ieiet kārtī un izmantot tās katapultas īpašības. Tā ir ģeometrija, algebra, fizika un augstākā matemātika. Treneris visam bija izgrauzies cauri. Un tad man to vajadzēja apgūt un censties izpildīt. Smagos treniņos. Bet mums bija kopīgs mērķis un uz to gājām.
— Tagad netrūkst tādu, kas apšauba pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados sasniegtos rekordus — Marita Koha, Jarmila Kratohvilova, Ulfs Timermans un vēl vairāki ir aizdomās turamo sarakstā…
— Dažs rekords varbūt arī ir nedaudz aizdomīgs. Bet vai kāds apšauba Boba Bīmona rekordlēcienu? Vai Jāņa Lūša šķēpa lidojuma tālumu? Mani uz dopinga analīzēm aicināja regulāri. Vienkārši ik pa brīdim piedzimst lieli talanti — kā Karls Luiss, kam pirmajam vajadzēja lēkt tālāk par 9 metriem. Kā Useins Bolts. Arī Brumela rekords noturējās ilgi. Tagad ir divi puiši, kas spējīgi labot Sotomajora rekordu — arī mans tautietis Bondarenko. Vieglatlētikā ir daudz disciplīnu un ik pa reizei parādās spilgta zvaigzne.
IET PIE SKATĪTĀJIEM
— Kārtslēkšana ir viena no interesantākajām, arī sarežģītākajām un riskantākajām vieglatlētikas disciplīnām.
— Tā ir. Tas jāizmanto, un mēs to darām, lai sportu apvienotu ar šovu. No stadioniem un manēžām kārtslēkšana pārcēlusies uz pilsētu laukumiem un pat pludmalēm. Mēs ejam pie skatītājiem un izmantojam savu atraktivitāti. Sacensības notiek arī Kijevas centrālajā laukumā. Bet riski ir lielāki nekā citās disciplīnās — īpaši lietū, vējā. Gadās, ka neiztur kārts. Ir bijušas smagas traumas. Jābūt drosmei, lai uzlidotu piecu sešu metru augstumā, jo ir arī jāpiezemējas!
— Ilgus gadus pasaulē iecienītas bija sacensības Doņeckā, kuru patrons bijāt tieši jūs. Vai nav žēl, ka šobrīd tur tās sarīkot nav iespējams?
— Protams, ka ir žēl. Doņeckas laiks ir īpašs manā karjerā. Tieši tur es sasniedzu savu pēdējo rekordu, un tieši tur Lavinjē pērn to uzlaboja. Bet ir tā, kā ir, un ir lietas, ko nevaru ietekmēt. Mana darbības sfēra ir sports, kas ir sirdslieta kopš bērnības. Ar politiku, lai nodarbojas politiķi.
— Vai IAAF ir bagāta organizācija?
— Salīdzinot ar FIFA, noteikti ne. Taču mums ir gana daudz līdzekļu, lai sekmīgi varētu attīstīt savas programmas. Tajā pašā laikā mums ir iespējas kļūt vēl turīgākiem, lai labāk palīdzētu dalībvalstīm.
— Kas ir nozīmīgākie ienākumu avoti?
— Reklāmas un TV translāciju pārdošana. Mums ir daudz disciplīnu, daudz zvaigžņu, un tas interesē gan reklāmdevējus, gan TV kompānijas. Īpaši pasaules čempionāti un Diamond League. Taču, kā jau minēju, ir neizmantotas iespējas, un tās arī ir manos priekšlikumos.
— Dimanta līgā vai pasaules čempionātos startē tikai elite. Līdz ar to arī nopelna tikai labākie. Pēc spēlēm Londonā mūsu talantīgais vieglatlēts Jānis Leitis izteicās: "Man kāds hokejists, kas gadā nopelna 40 000 eiro, atzinās, ka trūkst motivācijas. Ja man gadā būtu kaut desmitā daļa no šīs naudas, trenētos, muguru neatliecis!"
— Jā, mums ir jāiztur smaga konkurence ar sporta spēlēm arī par sponsoriem. Ir jāveido vēl rūpīgāka daudzpakāpju sacensību sistēma. Piemēram, reģionālie Grand Prix,kuros otrā un trešā līmeņa atlēti, no kuriem reiz var izaugt arī kāda zvaigzne, varētu startēt, gūt pieredzi un arī mazliet nopelnīt. Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un varbūt vēl kādai kaimiņvalstij ciešāk jāsadarbojas. Jādomā par plašāku un arī materiāli labāk nodrošinātu sacensību tīklu ne tikai elites atlētiem, bet arī viņu sekotājiem, tiem, kas pēc kāda laika var būt elitē. Lai sportisti jūt atbalstu, lai viņiem pašiem nav tik daudz jādomā, kā nopelnīt un izdzīvot. Citādi viņi var no mūsu sporta veida aiziet vai pamest sportu pavisam.
— Jūsu pieminētajā FIFA noticis liels korupcijas skandāls. Vai tas nevar ietekmēt attieksmi arī pret citām sporta organizācijām?
— Neviens skandāls nav patīkams, un tas met ēnu uz sportu kopumā. Sponsori arvien vērīgāk vētī, kam dot naudu. Par FIFApagaidām (tas bija 8. maijā — A. V.) zinu tikai no presē gūtās informācijas, tāpēc nekādus secinājumus negribu izdarīt. Pagaidīsim, lai pastrādā tiesībsargājošās institūcijas. Bet ļoti iespējams, ka šī lieta gūs rezonansi IOC kongresā un atbalsosies arī mūsu kongresā. Taču, kā būs, vēl pāragri runāt. Galvenais, lai starptautiskajās federācijās ir kārtība, budžeta caurskatāmība un savstarpēja uzticēšanās.
JAUNI IZAICINĀJUMI
— Jums ir tik daudz amatu un pienākumu. Kā visu paspējat?
— Reizēm patiešām ir sajūta, ka ar 24 stundām diennaktī ir par maz. Taču man visos līmeņos ir laba komanda. Sākot ar ģimeni. Ar sievu Liliju kopā esam jau vairāk nekā 30 gadus, un man ir pilnīgs viņas un dēlu atbalsts. Kā liela ģimene esam arī Ukrainas Olimpiskajā komitejā. Tur katrs zina, kas jādara. Šobrīd rit pēdējie gatavošanās darbi I Eiropas spēlēm. Taču esmu drošs, ka viss tiks izdarīts, tāpēc varu laiku veltīt arī cīņai par IAAF prezidenta amatu. Apzinos, ka ievēlēšanas gadījumā no kāda amata var nākties arī atteikties. Tā nebūs problēma, jo pie krēsliem neesmu pieaudzis un ir virkne talantīgu cilvēku, kas spēs turpināt iesākto. Bet pats jūtu, ka manas kapacitātes ir pietiekami lielas, lai uzņemtos jaunus izaicinājumus. Galvenais, lai jaunie izaicinājumi rada jaunu vēlmi strādāt un padarīt pasauli labāku. Sports šobrīd ir svarīga mūsu pasaules sastāvdaļa. IAAF ir liela starptautiska organizācija un to var padarīt vēl ietekmīgāku, katram cilvēkam tuvāku. Vieglatlētika — skriešana, mešanas, lēkšanas — ir gandrīz visu sporta veidu pamatā. Tāpēc tai ir pamats konkurēt ar vadošajām sporta spēlēm, gūstot daudz lielāku TV kompāniju un arī sponsoru atbalstu. Bet šajā jomā ir daudz darāmā un daudz kas jāveido no jauna vai pa jaunam. Esmu pārliecināts, ka vieglatlētikai kā sporta karalienei ar gudru un, jā, reizēm arī agresīvu menedžmentu ir pa spēkam sasniegt šo mērķi.
— Vai vieglatlētikā gaidāmas lielas pārmaiņas, lai nepazaudētu esošos interesentus un piesaistītu jaunus?
— Dzīve mainās, un arī vieglatlētikai jāmainās. Kādreiz augstlēcēji un kārtslēcēji piezemējās smilšu bedrē un lēca ar bambusa nūjām. Kad šķēps sāka lidot pāri 100 metriem, mainīja tā konstrukciju. Tagad jādomā par vesera mešanu, jo smagais rīks bojā stadionu zālīti, par ko norūpējušies futbolisti. Var parādīties arī kādas jaunas disciplīnas. Kaut mūsu disciplīnu arsenāls jau tā ir plašs — sacensības stadionā, maratoni, ielu skrējieni un soļošana. Ar katru no tām ir iespēja piesaistīt skatītājus un ieinteresēt par mūsu sporta veidu. Šobrīd konkurence starp sporta veidiem par talantiem arī ir milzīga. Jāprot paņemt savs. Arī ar šova elementiem. Jādomā arī par sacensību programmas kompozīciju, lai, esot stadionā, skatītājs, redzētu pēc iespējas vairāk, lai galvenie notikumi nedublētos, bet arī lai programma nebūtu pārāk gara. Jāsāk ar pašiem pamatiem — ar skolām. Vieglatlētika ir pamats daudziem sporta veidiem. Man ir sava koncepcija, kā situāciju uzlabot, kā IAAFpadarīt par jaudīgāku organizāciju, kas kalpo sportistiem. Šo programmu esmu publiskojis un ar to detalizētāk var iepazīties gan federācijas, gan manā mājaslapā.
IAAF LATVIJAS PROBLĒMAS NEATRISINĀS
— Bez vieglatlētikā ieliktās bāzes mums nebūtu tādu panākumu bobslejā.
— Man jau Zintis Ekmanis to teica. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai bērni ar to nodarbojas, lai viņiem katra vieglatlētikas disciplīna ir interesanta.
— Jūs kopā ar Inetu Radēviču bijāt atklātajā sporta stundā Jelgavā. Kā patika stunda?
— Varu droši teikt, ka patika man un patika bērniem. Skolotājai bija pareiza pieeja — daudz tika izmantoti dažādi spēles elementi, bērni visu laiku bija kustībā, bet, kad vajadzēja, uzmanīgi ieklausījās. Bija iespēja gan kaut ko jaunu iemācīties, gan nostiprināt jau zināmas iemaņas. Cik dzirdēju, viņiem ir piecas šādas stundas nedēļā — tātad izaugs sportiska un veselīga paaudze. Ļoti priecēja arī labā sporta bāze pie skolas — stadions, sporta laukumi, skolai ir sava sporta zāle — viss, kas vajadzīgs, lai būtu pilnvērtīga stunda un arī pēc stundām varētu vēl trenēties.
— Citāda situācija ir Rīgā. Kāds ir labākais stadions, jau redzējāt Rīgas kausu izcīņas laikā. Vēl sarežģītāk ir ziemā.
— Jā, arī par to esmu dzirdējis, bet IAAFkatrā valstī nevar uzcelt stadionu. Tas jādara pašiem. Tikāmies ar Rīgas domes vadību, un tika solīts, ka drīzumā varētu tikt būvēta vieglatlētikas manēža. Ceru, ka tā arī būs, jo Rīgas vieglatlēti to ir pelnījuši. Būtu pelnījuši arī labu stadionu. Ja tāds būtu, tad Rīga varētu pretendēt uz daudzu nozīmīgu sacensību, ieskaitot Eiropas čempionātu, rīkošanu. Pārējais viss jau ir.
Sergejs BUBKA
Ukrainas Olimpiskās komitejas prezidents, IOC loceklis, IAAF viceprezidents
Dzimis: 1963. gada 3. decembrī Luhanskā (Vorošilovgradā)
Lielākie sasniegumi: olimpiskais čempions kārtslēkšanā (1988.; 5,90 m), seškārtējs pasaules čempions (1983., 1987., 1991, 1993., 1995. un 1997.). Pirmais, kas pārvarējis 6,00 m robežu (1986. g. 13. jūnijā Parīzē). Labojis 17 pasaules rekordus stadionos un 18 pasaules rekordus telpās. Labākie sasniegumi — 6,14 m stadionā (Sestrijērā; nav pārspēts) un 6,15 m telpās (Doņeckā)
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Lilija, divu dēlu tēvs, dēls Sergejs profesionālā līmenī spēlē tenisu
