Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Jeļena: Melluži—Londona

Savu pēdējo lielo maratonu Jeļena Prokopčuka
noskrēja 2008. gada aprīli Bostonā. Lai arī kā aicināta, Pekinas
olimpiskās spēles Ļena izlaida. Par karstu, lai pacīnītos par pienācīgu vietu,
un vispār viņa esot nogurusi – fiziski, morāli. Viņai maratona trasē pārtraukumu
nebija, bet skriet sešus gadus visaugstākajā līmenī – tas tomēr nav prāta
darbs.

 

Pērnvasar braucot cauri
Jūrmalai, ap Mellužiem bieži varēja redzēt Ļenu un viņas vīru (arī treneri)
Aleksandru vieglā solī skrienam gar ceļu. Atsildīšanās?

Bet šopavasar atkal
sāka pienākt ziņas – Prokopčuka 1. martā uzvar 6 kilometru krosā Albufērā
(Portugāle), 8. martā jau trešo reizi finišē pirmā prestižajā Parīzes
pusmaratonā, 22. martā ir ceturtā Lisabonas pusmaratonā.

Ar Jeļenu un
Aleksandru tiekos viņu jaunajās mājās Mellužos, kur abi jau iedzīvojušies, kaut
arī bieži atrodas treniņnometnēs ārpus Latvijas. Blakus mežs, kāpas, pludmale –
mūsu maratonistes iemīļotās treniņvietas.

Ļena izskatās
lieliski, saulē iedegusi, moža, dzīvespriecīga un labestīga. Kautri lepojas ar
savu jauno frizūru, jo tikko bijusi pie friziera.

– Esi atgriezusies?

– Vai tad es biju kur
aizgājusi? Mazliet nospiedām taustiņu pauze,
kad it kā apstājamies, bet motors jau nebija izslēgts. Varbūt to vajadzēja darīt
jau nedaudz agrāk, jo maratonista pareizais režīms būtu divus gadus skriet,
vienu – izlaist.

Es biju iztukšota
fiziski, bet vēl vairāk – psiholoģiski. Bieži pieķēru sevi domājam, ka man
nemaz tā īsti skriet negribas. Uz treniņiem gāju kā uz nemīlamu darbu – man
jāskrien tāpēc, ka jāskrien.

Pirmos trīs nosacītās
atpūtas mēnešus īpašas pārmaiņas nejutu – skrēju vienu reizi nedēļā īsākus
gabalus, bet ātrākā solī. Atpūtusies nejutos.

Septembrī, kad Saša
kādu laiku bija aizbraucis, es beidzot varēju skriet, kā pašai patīk. Pagāja
pāris nedēļas, un sapratu, ka manī ir pavisam citas izjūtas. Bija vajadzīgs šis
brīdis, kad mainās apstākļi, blakus nav trenera, man nav nekādu konkrētu mērķu
un uzdevumu. Šajā brīdī es sapratu, ka beidzot esmu atpūtusies, mani muskuļi
vairs nav noguruši.

Novembrī, decembra
sākumā atsāku treniņus – vieglus, bez īpašas piepūles.

– Vai nebaidījies, ka pēc nosacītās atpūtas
kaut ko zaudēsi, būs grūti atgriezties?

– Es lieliski
sapratu, ka kaut ko noteikti zaudēšu, jo skrēju tikai ar kādu desmit procentu
atdevi. Organismam atpūtas brīdī tāda fiziskā slodze nav vajadzīga, bet ilgus
gadus trenēts ķermenis jau visu atceras. Jaunam sportistam būtu grūti pārtraukt
un atkal atsākt, bet man nav sarežģīti atgriezties tajā līmenī, kurā esmu bijusi.

– Vai svars nepieauga?

– Nē, kā aptiekā –
tie paši piecdesmit kilogrami. Laikam tāds man organisms, ka varu ēst, ko
gribu, bet nekas īpaši nemainās.

– Kā tas Prokopčuku ģimenē notiek? Jūs
apsēžaties un nolemjat – viss, es atsāku treniņus, man ir tādi un tādi
uzdevumi?

– Nē, tas vairāk ir
izjūtu līmenī. Kad sapratu, ka atkal gribu (un varu) skriet, tad pamazām arī
raisījās domas. Nav ko liegties, mans vārds ir pieteikami zināms, un manai
menedžerei Ludmilai Olijarei nesagādā nekādas pūles nodrošināt manu līdzdalību
vienās vai otrās sacensībās. Tikāmies ar Žoržu Tikmeru, ka tajā laikā bija Latvijas
Olimpiskās vienības direktors. Kad izrunājamies, es pastāstīju par saviem
nodomiem, mani iekļāva LOV B sastāvā, kas nozīmē medicīnisko aprūpi un iespēju
apmaksāt vairākas treniņnometnes. Tā šobrīd ir liela palīdzība.

Oktobrī notiks
pasaules čempionāts pusmaratonā, kur jau reiz (2002. gadā Briselē) kļuvu par
bronzas medaļas ieguvēju. Vai startēšu? Vēl domājam, jo rudenī būs arī Ņujorkas
maratons (Jeļena tur ir uzvarējusi divreiz), precīzi datumi gan vēl nav zināmi.
Vasarā būs jāizšķiras par vienu no variantiem.

– Vai nevar skriet abus?

– It kā var, bet
atkal – vai man to vajag? Domājam, ka tomēr izšķirsimies par vienu startu. Ja
tas būs maratons, tad jau vasarā jāpamaina treniņu raksturs, 42 kilometri tomēr
prasa lielākus apjomus, pamatīgāku bāzi. Arī par līdzdalību atbilde jādod mēnešus
trīs četrus pirms starta. Pusmaratonam tāda intensīva gatavošanās var notikt īsi
pirms sacensībām, jo pamats jau ir, arī līdzdalību mūs Vieglatlētikas savienība
var pieteikt pēdējā brīdī. Negribu apgalvot, ka šobrīd esmu simtprocentīgi
gatava, pašreiz trenējos tikai par 60 procentiem, bet tas viss ir ātri
sasniedzams, ja ir vēlēšanās, un tāda man ir.

– Nav noslēpums, ka ar gadiem sportista
ķermenis kļūst vieglāk ievainojams. Vai sevī nejūti kādas pārmaiņas?

– Nē (smejas), skriet vēl varu. Skaidrs, ka
kļūstu gudrāka un savu ķermeni iepazīstu arvien labāk. Ne tikai iepazīstu, bet
arī kontrolēju. Man katra, pat neliela atšķirība ikrīta pulsa mērījamos dod
kādu signālu – viss, šodiem man jādara kas cits.

Galvenā atšķirība ir
tā, ka jātrenējas prātīgāk. Jaunībā var kaut arī ko izlaist, pēc tam uzforsēt,
organisms ātri atjaunojas un esi gatavs jauniem startiem. Tagad atjaunošanās jau
prasa ilgāku laiku, jābūt garākam atpūtas posmam. Tas palīdz izvairīties no arī
no traumām.

Tik viegli kā tagad
es nekad neesmu trenējusies. Atceros, kad jaunībā trenējos pie sava iepriekšējā
trenera, atpūtas nebija ne mirkli – ne pirms starta, ne pēc. Toreiz darīju visu,
ko treneris lika, jo uzskatīju, ka viņš vienmēr zina labāk. Tikai pēc gadiem
esmu sapratusi, ka neviens tavu organismu nepazīst labāk par tevi pašu. Nevar
būt nemitīgas slodzes, jo neviens nav pārcilvēks. Tāpēc arī atbirst tik daudz
jauno skrējēju, kas pēc panākumiem jauniešu gados pēkšņi pazūd, jo nav
izturējuši lielo pārpūli. Slodzei un atpūtai ir jāiet roku rokā. Jaunatnes
treneriem ļoti labi jājūt, kad pārslodze var nodarīt kaitējumu ne tikai kādā
konkrētā mirklī, bet var pārvilkt arī krustu visai sportista tālākajai
karjerai.

Iespējams, ka
valstīs, kur ir milzīgi skrējēju resursi, tā var rīkoties, neskries viens, būs
desmit citu, bet Latvijā katrs talants jānēsā kā uz rokām, ja mēs ceram uz
panākumiem visaugstākajā līmenī.

Diemžēl mūsu sabiedrībā
iesakņojies uzskats, ka sports ir tikai cīņa ar savu nevaru, milzīga piepūle,
sāpju pārvarēšana un tā tālāk. Bet sports nav tikai fiziskas ciešanas, tas pirmām
kārtām ir savu spēju apliecinājums, uzvaras un treniņu prieks. Tas ir sevišķi
svarīgi, ja sportā gribi būt pēc iespējas ilgāk. Var atrast talantu, ātri visu
saforsēt, gūt vienu otru uzvariņu, un viss. Tas ir tāpat, kā paņemt milzīgu
kredītu un būt laimīgam uz īsu brīdi.

– Daudzi droši vien jautā – cik ilgi tu domā
skriet?

– Šobrīd es to nevaru
pateikt un nemaz negribu. Kamēr man tas patīk, kamēr es varu, tikmēr skriešu.

Patlaban savus plānus
zinu aptuveni līdz 2012. gadam. Gribu startēt olimpiskajās spēlēs Londonā.
Visdrīzāk tas būs maratonskrējiens, jo 10 kilometros man nav īpašu cerību izcīnīt
augstu vietu.

Man nebūs grūti
sagatavoties, jo mani nenomāc nekāds īpašs atbildības slogs – kā tikt uz
olimpiādi (esmu startējusi jau vairākkārt), kā labāk nostartēt. Es zinu, ko es
varu un kā to sasniegt, turklāt laika līdz spēlēm ir daudz, varu gatavoties bez
īpašas nervozēšanas. Protams, ja nenotiek kaut kas ārkārtējs.

– Tveicīgs karstums?

– Nesmejieties,
Londonā esmu skrējusi 37 grādu karstumā, bet tā ir niecīga varbūtība. Ne tikai
temperatūra, arī aptuveni vienādie apstākļi, laika joslas – visam ir nozīme,
lai mēs, eiropietes, varētu pacīnīties ar melnajām skrējējām.Ļoti ceru, ka
varēšu pienācīgi sagatavoties Londonai.

– Vai mēs tevi redzēsim skrienam arī Latvijā?

Ļoti gribētu, bet visu noteiks sacensību grafiks. Tagad man
skaidri zināms, ka 5. aprīlī skriešu desmit kilometrus Dublinā, 4. maijā –
Edinburgā, 17. maijā – Mančestrā, tālāk… domāsim.

Esmu jau runājusi ar
Rīgas maratona organizatoriem. Ja man tajā laikā būs citas sacensības, es varu
arī neskriet. Kaut gan ziemā, kad redzēju Latvijas meistarsacīkstes, tā
gribējās piedalīties. Kaut kā tomēr pietrūkst tās manēžas… Tieši manēžas,
nevis stadiona.

Redzēsim, kā būs ar
Kuldīgas maratonu, gribētu jau skriet arī mājās. Runā, ka augusta beigās vai
septembra sākumā būs maratonskrējiens arī Jūrmalā, tur 10 kilometrus labprāt
noskrietu. Kad varu, tad nekad neatsaku. Tomēr jūtu pienākumu pret saviem
līdzjutējiem.

Tagad pat, kad
skrienam gar ceļu, daudzi māj ar roku, citi signalizē. Jūrmalnieki mani pazīst
un droši vien domā – re, Ļena skrien, tātad pavasaris klāt!

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS