Jeļena un putukrējums
Jūnija beigās, braucot uz Latvijas Jaunatnes olimpiādi, pie Vaivariem pamanīju pazīstamu stāvu — gar ielas malu raitā solī skrēja Latvijas rekordiste maratonā Jeļena Prokopčuka. Tas nebūtu nekas neparasts, taču maija otrajā pusē Jeļenas un viņas vīra un trenera Aleksandra ģimenē piedzima brašs puika Viktors. Nesen, 11. septembrī, Jeļena aizvadīja savu pirmo startu un Jūrmalas pusmaratonā pārliecinoši uzvarēja 10 km skrējienā. Vai mūsu slavenā sportiste atgriežas?
Nebija viegli sarunāt interviju ar Jeļenu, jo viņas dzīvesritms kļuvis vēl saspringtāks, rūpju kļuvis vairāk. Daudz raižu sportistei sagādā miega trūkums — mazais jābaro arī naktīs. Tomēr Jeļena Prokopčuka jau dzīvo treniņu režīmā, un tam nepieciešama pilnvērtīga atpūta.
— Vai, gaidot bērniņu, iedomājies, ka tik ātri spēsi atgriezties sporta apritē?
— Par to, ka skriešu, biju pārliecināta. Manā pamatdisciplīnā, pareizi visu sakārtojot, var skriet līdz gadiem četrdesmit (Jeļenai 21. septembrī palika 35 — aut.). Ne velti pēc dzemdībām bieži sapņoju par sacensībām, redzēju sevi sporta tērpā. Bet tad, kad gaidīju dēliņu, tādu sapņu nebija…
Mani iedrošināja tas, ka galveno sāncenšu vidū arī ir daudz māmiņu. Piemēram, pasaules rekordiste 37 gadus vecā angliete Pola Redklifa nu jau pēc otrā bērniņa piedzimšanas gatavojas 25. septembrī skriet Berlīnes maratonu, viņa plāno arī sekmīgi startēt olimpiskajās spēlēs Londonā. Vairākas maratonistes pat spējušas uzlabot savus rezultātus! Tas nav nekas neparasts — sievietei rodas jauni spēki, mainās uzskati, dabas pamatuzdevums ir izpildīts. Pati gribētu vēl meitiņu.
Zinu, ka daudzas sportistes, arī aktrises pēc bērna piedzimšanas velta sevi tikai ģimenei.Diezin vai tas ir pareizi, to var nākties nožēlot — dzīvē ir tik daudz iespēju, tās jāizmanto.
— Kā jūties?
— Kad atsāku skriet, jutos kā uz neērta krēsla. Grozies, kā gribi, nevar atrast ērtāko pozu. Traucēja liekais svars: savas sportiskās formas virsotnē svēru ap 49 kilogramiem, grūtniecības laikā — 68, nesen bija 60, bet nu jau vairs tikai 55. Viss palēnām atgriežas.
Dzīvojam netālu no jūras, sāku skriet pa pludmali. Pludmalē ik pa 200 metriem ir izvietotas atkritumu urnas. Skrienu no vienas līdz otrai, nākamos 200 nosoļoju, tad atkal skrienu. Pakāpeniski soļošanu atmetu. Tagad skrienu jau 20 kilometrus. Tā vēl nav norma, agrāk skrēju 30 kilometrus, turklāt trenējos divreiz dienā. Tagad iztieku ar vienu reizi. Jūtos labi, vienīgi reizēm nedaudz smeldz mugura, bet kājas darbojas lieliski, arī ar elpošanu ir kā agrāk. Pārliecinājos, ka atsākt ir daudz vieglāk, nekā sākt pavisam no jauna.
— Kāds bija pirmais starts Jūrmalā?
— Tā vairāk bija Aleksandra ideja — jāskrien tepat, nekur nav jābrauc, paskatīsimies. Mans iepriekšējais starts arī bija Jūrmalā, toreiz skrēju 21 kilometru, nevis 10,5.
Pirms starta jutos kā atgriezusies ģimenē — pat numura piestiprināšana izsauca sen aizmirstas izjūtas. Īpaši gatavojusies nebiju, arī par iespējamo rezultātu un vietu nedomāju. Sākumā turējāmies kopā, bet tad no sāncensēm aizbēgu, jo jutu, ka bez piepūles varu skriet ātrāk. 10,5 kilometrus noskrēju precīzi 39 minūtēs, kas nav peļams rezultāts. Biju priecīga par uzvaru. Neviens īpaši nebrīnījās, tātad ar mani joprojām rēķinās. Apsveicēju bija daudz.
— Vai redzi sevi olimpiskajās spēlēs Londonā?
— Ja mans pašmērķis būtu tikai nokļūt olimpiskajās spēlēs, tad atbildētu apstiprinoši. It sevišķi 10 000 metros, kur kvalifikācijas norma nav pārāk augsta, taču tikai piedalīties man nepiedien. Turklāt šajā distancē augstu vietu nevarētu izcīnīt, jo pasaules līderes skrien krietni ātrāk.
Vairāk domāju par maratonu, kur iespējams pacīnīties par krietni labākām pozīcijām. Pagaidām gan runāju tikai vēlējuma izteiksmē, jo līdz pienācīgai sportiskai formai vēl tāls ceļš.
Daudzi nesaprata, kāpēc nepiedalījos olimpiskajās spēlēs Pekinā, taču sevi pazīstu un zinu, ka man neder karstums, lielā laika starpība. Ķeksīša dēļ piedalīties negribēju.
Londonā gaidāmi piemērotāki apstākļi, tā būtu priekšrocība. Daudz runājam ar Aleksandru (viņš ir arī Latvijas rekordists maratonā — aut.), jo, pateicoties viņam, esmu guvusi savas lielākās uzvaras. Aleksandrs ir ticis vaļā no kājas traumas un var skriet kopā ar mani. Šobrīd viņš pat ir ātrāks, bet, kad atgūšu formu, viņam atkal būs jābrauc man līdzi ar divriteni.
Apsveram iespēju ziemā doties uz Portugāli — sasniegt visaugstāko līmeni Latvijā nav iespējams. Turklāt olimpiskā kvalifikācija jāizpilda pavasarī. Maratonu katru mēnesi nevar skriet, labi ja divas trīs reizes gadā.
Mazo ņemsim līdzi, tāpat kā mammu, jo, nopietni trenējoties, visu nav iespējams apvienot. Pēc pieredzes zinu, ka savu labāko formu varu sasniegt pēc intensīviem un plānveidīgiem triju četru mēnešu treniņiem.
Sacensības ir kā putukrējums, ko varu atļauties tikai pa retam.
Pagaidām par saviem plāniem skaļi neesmu runājusi, neviens no sporta vadības arī nav interesējies. Tas saprotams, jo manā interešu lokā pagaidām ir tikai Viktors, vīrs un individuāli treniņi. Kontaktus uzturu vienīgi ar Latvijas Olimpiskās vienības dakterīti Līgu Cīruli. Nekas — nāks laiks un es atgriezīšos pa īstam.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
