Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Dzelzs Kārlim aizejot

Kārlis ir prom. Jau vairāk nekā 15 gadus viņš lielākoties bija ārpus Latvijas. Kopš 2011. gada 7. septembra aviokatastrofas Jaroslavļā Latvijas un pasaules hokeja zvaigzne, Dzelzs vīrs Kārlis Skrastiņš no mums visiem ir prom uz mūžīgiem laikiem.

Tajā pašā gadā, kad Kārlis kļuva par NHL Dzelzs vīru, aizvadot 487 spēles pēc kārtas, Iron Man distancē finišēja arī viņa vecākais brālis Atis. „Visu mūžu mums tāds klusais mačiņš gāja, kurš paspēs pirmais, kurš būs labākais,” stāsta Atis Skrastiņš. „Kad Kārlis vēl bija Amerikā, šahu internetā mēs spēlējām pat piecas partijas nedēļā. Jāatzīst, pēdējā laikā brālis mani uzvarēja arvien biežāk. Atzinās, ka esot speciāli trenējies datoršahā, turklāt augstākā līmenī, nekā viņam pienāktos. Arī par Dzelzs vīru viņš kļuva vairākus mēnešus agrāk — februārī, es klasisko Iron Man triatlonu sacensībās Anglijā veicu tā paša gada vasarā.”
Iron Man triatlonā vispirms jānopeld 3,8 km, pēc tam ar divriteni jānobrauc 180 km un vēl jānoskrien klasiskā maratona distance — 42,1 km. Līdz 2007. gadam to bija spējuši izdarīt tikai daži Latvijas izturības sporta superatlēti.
Ata Skrastiņa pirmais sporta veids bija peldēšana. „Pēc dažiem gadiem tiku atzīts par netalantīgu.” Saņēmis šādu spriedumu, Atis pārgāja uz šķēpmešanu pie Valentīnas Eidukas, kur trenējās arī divas māsas. „36 gadu vecumā pievēršoties triatlonam, vēlreiz sāku mācīties peldēt,” nosmaida Atis.
Atis Skrastiņš septiņus gadus bija arī Latvijas Triatlona federācijas prezidents. „Tagad sociālās aktivitātes sportā esmu beidzis, toties pēc traumu sadziedēšanas atgriezos aktīvo triatlonistu rindās, trenējos krietni vairāk nekā iepriekš,” saka 46 gadus vecais Atis, kurš šogad atkal startēja Latvijas čempionātā triatlona olimpiskajā distancē, kas ir krietni īsāka par Iron Man.
Kas Skrastiņos ir tāds, ka visi sportā rūdījušies? „Es nezinu,” Atis rausta plecus un, brīdi padomājis, piebilst: „Pamats jau vienkāršs, mēs — pieci bērni, dzīvojām grūtos apstākļos — tēvs slimoja, māte divos darbos, es viņai palīdzēt esot sācis jau no 12 gadiem, mitinājāmies komunālā dzīvoklī… Kur likt bērnus? Mūs pat uz klavierstundām sūtīja. Beigās salika pa sportiem. Ieva, starp citu, kļuva par Latvijas čempioni šķēpmešanā. Tāds tas iemesls, ne jau gēni. Kaut gan… Vecaistēvs no mātes puses bijis soļotājs, Daliņa un Bubenko laikos Latvijā trešās ceturtās vietas esot ņēmis. Viņš, jaunību atceroties, uz pirkstiem skaitīja — pirmais finišēja Daliņš, otrais — Bubenko, tad vēl viens un es!”
Kā Kārlis par hokeja Dzelzs vīru kļuva? „Kā triju gadu vecumā sāka, tā arī turpināja. Citi tajā vecumā saka — es būšu šoferis vai lidotājs! Kārlis jau tad pateica — būšu hokejists!” stāsta Atis. „Atceros mūsu pēdējo sarunu Rīgā pirms izlidošanas uz Jaroslavļu. Puspajokam uzdevu viņam aktuālu jautājumu: „Kā nomest piecus kilogramus liekā svara?” Kārlis tādā pašā stilā atbildēja: „Lai to panāktu, ir daudz un smagi jāstrādā!” Abi kopā pasmējāmies. Bet pēc tam es aptvēru, ka atbilde bija nopietna. Tajā ir Dzelzs vīra būtība. Kārlis tāds bija, viņš vienkārši strādāja. Viņš bija stingras disciplīnas un režīma cilvēks. Arī bīstamajos tīneidžera gados. Diskotēkas Kārlis apguva vēlāk par vienaudžiem, kad jau bija krietni prātīgāks. Viņš hokejā bija līdz pēdējai kripatiņai. Tā bija cita galaktika.”
Abiem brāļiem ir deviņu gadu starpība. Kā viņi sapratās? „Ļoti labi,” uzsver Atis. „Mēs daudz nerunājām, viss bija skaidrs ar skatienu, sajūtu, pāris vārdiem. Mums nebija ilgie sarunu vakari pie kamīna.”
Kas bija tas mērķis, kas Kārli tā dzina hokejā? „Viņam patika spēlēt, Kārlis daudz nekreņķējās, ja nācās ciest sakāvi, viņš prata zaudēt. Kārlis zināja, ka sports — tas nozīmē krist un celties. Neesmu dzirdējis, ka viņš žēlotos,” turpina vecākais brālis. „Viņš ļoti gribēja izcīnīt Stenlija kausu. Šķita jau, ka ar Avalanche izdosies. Tomēr tas palika viņa nepiepildītais sapnis.”
No kurienes Kārlim tāda pašaizliedzība? Gulties ceļā ripai, kas lido kā lode… „Velns viņu zin’,” rausta plecus Atis. „Neesmu viņam pat prasījis. Gan jau žurnālisti ir jautājuši. Kā dabūt gatavu kaut ko tādu, es nezinu.
Pēdējos divus trīs gadus mēnesi pēc sezonas Kārlis dzīvoja tikai pie ārstiem, stipri lāpījās. Visu sezonu traumas krājās, viņš tās cieta, kad pēdējais mačs bija nospēlēts, vainas gāzās virsū. Traumas viņam bija visai nopietnas, bet viņš vienmēr pārsteidzoši ātri atgriezās laukumā. Spēlējot Dalasā, viņam ar slidu līdz kaulam pārgrieza kājas augšstilba muskuli, bet jau pēc divām nedēļām Kārlis bija atpakaļ laukumā. Tas griezums bija briesmīgs, viņš man atsūtīja foto, kad jau bija sašūts. Mikrolūzumi, plīsumi — tas jau ir sīkums. Kārlis man stāstīja, — visi spēlējot ar traumām un sāpēm. Tas esot pats par sevi saprotams. Ja var paslidot, tad ir uz laukuma.
Starp citu, Kārlis laukumā un Kārlis dzīvē — tie ir divi pilnīgi dažādi cilvēki. Hokejā — ātrs, agresīvs… Tiesa, visās situācijās viņš bija ļoti pragmatisks, domāja divus trīs gājienus uz priekšu. Neko viņš nedarīja impulsīvi. Viņam bija svarīgi nepieļaut kļūdas, aplamības — ne hokejā, ne dzīvē.”
Pašaizliedzība un pragmatisms ne vienmēr iet kopā? „Viņš to mācēja salikt.”
Kārlis solījumus vienmēr esot izpildījis vairāk nekā par 100 procentiem? „Nezinu gadījumu, kad viņš nebūtu turējis doto vārdu. Bet viņš arī lieku nesolīja. Kārlis pat bija pārāk apzinīgs, un citi to dažkārt izmantoja. Viņam bija pārāk laba sirds. Pēc hokeja Kārlis plānoja darboties biznesā, bet biznesā labs nevari būt,” norāda Atis, kurš strādā nekustamo īpašumu sfērā.
„Kārli tautās izveda māte un Aija — viņa jaunības dienu draudzene,” uzskata brālis. Tagad Kārlim palika Zane, abu meitas Karolīna un Laurēna. Gaidīts tiek trešais bērniņš.
Kārlis bija lasītājs. Viņa pēdējā grāmata, kas Jaroslavļā palika līdz galam neizlasīta, ir Latvieši ir visur. „Viņam patika izziņu literatūra, Kārlis nelasīja Trīs musketierus vai Četrus tankistus, bet diemžēl nelasīja arī Dostojevski vai Balzaku, ko centos viņam piespēlēt,” atzīst Atis.
Vai Kārlis klausīja vecākā brāļa padomus? „Klausīja. Dzīves ceļš un notikumi tajā mums bija līdzīgi. Vispirms man, pēc tam viņam.”
Tomēr brāļos jaušams arī kas atšķirīgs. Kārlis — izteikts komandas spēlētājs, kam pat atpūtā vajadzīga draugu sabiedrība. Atis — individuālā sporta pārstāvis, kas vispirms cieš un cīnās pats ar sevi, kas nespēlē ne futbolu, ne hokeju, ne basketbolu. „Es esmu viens. Viens ar sevi,” uzsver brālis. Lai nu kā, bet dzelzs jūtams abos.
Starp citu, pēc lielā hokeja gaitu beigām Kārlis brālim solījis pamēģināt triatlonu.
Dainis CAUNE

Kārlis SKRASTIŅŠ
(09. 07. 1974. — 07. 09. 2011.)

Triju olimpisko spēļu dalībnieks (2002., 2006., 2010.), Turīnā un Vankūverā komandas kapteinis.
Latvijas nacionālās izlases aizsargs kopš tās atjaunošanas un pirmās spēles 1992. gada 7. novembrī pret Lietuvu (13:2). Daudzos turnīros komandas kapteinis. Latvijas izlasē aizvadījis 151 spēli, guvis 28 vārtus, izdarījis 38 rezultatīvas piespēles.
Piedalījies astoņos pasaules čempionātos augstākajā divīzijā. 2003. gadā spēlē pret Baltkrieviju kļuvis par pirmo aizsargu, kas pasaules čempionātos vienā spēlē guvis trīs vārtus.
Pēdējā spēle Latvijas izlasē 2010. gada olimpiskajās spēlēs Vankūverā pret Čehiju (2:3).
1998. gada vasarā 23 gadu vecumā draftēts NHL komandā Našvilas Predators, 2003. gadā aizmainīts uz Kolorādo Avalanche, no 2008. gada februāra beigām spēlē Floridas Panthers, no 2009. līdz 2011. gadam — Dalasas Stars.
2007. gada 8. februārī kļūst par Iron Man jeb Dzelzs vīru, jo, aizvadot 487 spēles pēc kārtas, labo NHL aizsargu rekordu. Kārļa Skrastiņa sērija beidzas pēc 495. spēles, kad viņš gūst ceļgala savainojumu.
NHL 13 sezonās aizvadījis 832 spēles, guvis 32 vārtus, izdarījis 104 rezultatīvas piespēles.
Hokejā sācis trenēties piecu gadu vecumā Dinamo sporta skolā. Profesionāļa karjeru sācis Rīgas HK Pārdaugava, trīs sezonas (līdz 1998. gada pavasarim) spēlējis TPS Turku, 1997. gadā kļūstot par Somijas vicečempionu).
NHL 2004. — 2005. gada lokauta laikā spēlējis HK Rīga un kļuvis par Latvijas čempionu.
2011. gada maijā parakstījis līgumu ar KHL klubu Jaroslavļas Lokomotiv.
2011. gada 3. septembris. Pēdējā spēle. Lokomotiv pārbaudes mačā ar 5:2 uzvar Ņižņijnovgorodas Torpedo.
Precējies, divu meitu tēvs.