Jolantas soļu raksti
VIZĪTKARTE Jolanta Dukure
Daudzkārtēja
Latvijas čempione un
rekordiste soļošanā
Dzimusi 1979. gada 19. septembrī Valmierā
Izglītība mācījusies Valmieras Viestura vidusskolā, Valmieras Valsts ģimnāzijā, Murjāņu sporta ģimnāzijā, studē Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijā
Augums,
svars 1,665 m, 54 kg
Pirmie treneri Juris Liepiņš (peldēšanā), Uldis Dzenis (vieglatlētikā)
Treneris Aivars Rumbenieks
Lielākie sasniegumi pasaules
junioru vicečempine (1998. g.), Sidnejas olimpisko spēļu dalībniece (29.
vieta), 9. vieta Eiropas meistarsacīkstēs (2006. g.)
Ģimenes stāvoklis dēls Dans Patriks (3 gadi), neprecējusies, drauga nav
Pērn Eiropas meistarsacīkstēs Gēteborgā lietū
un visai sutīgā gaisā Jolanta Dukure, veikusi gandrīz 20
kilometrus, tuvojās finišam stadionā. Pēdējos metrus gaišā meitene veica tik smaidīga un atbrīvoti, ka šķita augstā devītā vieta kontinenta čempionātā viņai nākusi bez īpašām pūlēm.
– Tev
bieži jautā, vai soļot ir grūti?
– Vairāk brīnās
par distanču garumu. It sevišķi, ja es soļoju 50 kilometrus. Kā tu to vari, tas taču ilgst vairāk
nekā četras stundas!
– Un
droši vien ar sāpīgu izteiksmi pajautā, kāpēc tu to dari?
– Svešie tā jautā
un brīnās, savējie jau sapratuši
un samierinājušies.
–
Bet tiešām, kāpēc
tu to dari? Jauna, jauka meitene taču varētu izvēlēties arī kādu populārāku
disciplīnu?
– Skolā es par tādu sporta soļošanu ilgi neko
nenojautu, līdz kādai devītajai klasei. Trenējos
peldēšanā, ilgi un nopietni – gadus piecus, bet īsti pie sirds tā man negāja. Vēlāk
pamēģināju riteņbraukšanu, bet arī tas nebija manējais sports.
Aizgāju uz vieglatlētiku,
kaut ko skrēju, mēģināju barjeras, bet tad ieraudzīju vienu puisi
–
Sergeju Lapsu. Viņš soļoja, bet
tā kaut kā jocīgi, ar saliektām rokām, dikti jau grozīja gurnus. Pamēģināju un
piegāju pie trenera – es arī tā māku! Tikai
tajā brīdī uzzināju, ka ir tāda
sporta soļošana. Vai nu es biju laba parodiste, bet treneris iepleta acis un turpmāk lika man soļot.
– Ar
ko tad soļošana tā iepatikās?
– Tā ir ļoti
dabiska. Kad cilvēks nokāpa no koka, ko viņš darīja? Mācījās staigāt. Sporta soļošana jau tā pati staigāšana vien ir, vienīgi, lai pastieptu soli, vairāk jākustina
gurni, enerģiskāk – rokas. Var jau domāt, ka tas nāca kaut kur no
augšas, bet es uzreiz jutu – tas ir mans sports. Tikai vēlāk uzzināju, ka soļošanu izdomāja Anglijas
pastnieki, kas sacentās, soļojot no viena ciema uz otru, kurš pirmais pienesīs
rīta pastu.
Kad pēc pāris mēnešu
treniņiem aizbraucu uz Latvijas meistarsacīkstēm jauniešiem un pirmajā startā
izcīnīju trešo vietu, šaubu vairs nebija.
– Tas
bija Valmierā, bet kā nokļuvi
Murjāņos?
– Sacensībās mani ieraudzīja mūsu patreiz labākais
treneris Aivars Rumbenieks. Viņam jau gan laikam piešauta acs, ja reiz aicināja
pie sevis. Sāku trenēties Murjāņos
un 1998. gadā pasaules jaunatnes meistarsacīkstēs tiku līdz sudraba medaļai.
Divdesmit gadu vecumā piedalījos Sidnejas olimpiskajās spēlēs, bet to no sportiskās puses pat negribas atcerēties – tur man
distancē blakus soļoja angīna un
paliku trešajā desmitā.
Turpināju trenēties, bet
domāšanā bija tāds apjukums. Kad
piedzima mans Dans Patriks (viņam tagad ir trīs
gadiņi), likās jau, ka vairs
nesoļošu. Bet pagāja kāds laiciņš un un es, iespējams,
kādas nezināmas varas dzīta, biju atpakaļ.
Varbūt tas divarpus gadu pārtraukums
nāca par labu.
– Saprati,
ka esi Latvijai vajadzīga?
– Oi, skaļi, tad jau drīzāk Latvijai es būtu vajadzīga
kā daudzbērnu mamma.
Nē, sapratu, ka man soļošana
ir vajadzīga, es gūstu no tās prieku. Protams, tas nav viegli, bet reizē tas ir
apliecinājums manai varēšanai. Man patīk domāt, analizēt kustības, pirms katra
starta interesē, cik ātra būšu šoreiz, ko varu uzlabot…
– Par to domā arī trasē? Varbūt prātā nāk
kādas sadzīviskas lietas, piemēram, vai gludekli es izslēdzu?
– Nē, distancē es nedomāju neko. Protams, sekoju līdzi
cīņai, savām
kustībām, bet neko nedziedu, gaišas domas galvā nepārcilāju. Sekoju grafikam, ritmam, savām izjūtām
–
Par soļošanas tehniku nedomā?
– Par to jādomā treniņos. Sacensībās nav laika
eksperimentiem. Kad reizēm kāds tiesnesis iedod piezīmi, tad gan drusku jāpadomā. Parasti uz to reaģēju tā, ka nedaudz samazinu tempu (lai
tiesnesis redz, ka viņa labi domātā piezīme iedarbojas), bet tālāk jau viss
aiziet tāpat. Nav jau divas
tehnikas, soļoju kā soļoju.
–
Vai tiesnešiem jūsu tehnika tīk?
– Tiesneši jau arī ir cilvēki, labi, sertificēti, bet katrs ar
ar saviem uzskatiem par soļošanas tīrību.
Sāpīgi no trases
esmu noņemta tikai vienu reizi, kad U-23 čempionātā mēs trijatā bijām krietni atrāvušas.
Deviņpadsmitajā kilometrā, kā es sapratu, kādam vācu tiesnesim ļoti gribējās,
lai viņa tautiete tiktu pie medaļas – viņa tajā brīdī
krietni atpalika un soļoja ceturtā… Tad gan bija žēl par netaisnību. Bet kam
sūdzēsies…
–
Saka, ja reiz tiesneši ieēdas, tad grūti tikt no piezīmēm vaļā… Redz,
Fadejevs pat meta mieru soļošanai un legalizēja savu stilu – sāka skriet
maratonu!
– Varbūt visaugstākajā līmenī, kur krustojas
lielvalstu intereses, kāds paliek īpaši vērīgs, jo jāsaprot, ka soļošana arī attīstās un
klasiskais stils mainās. Tā kā soļoja Daliņš, šodien soļot vairs nevar.
Vispār tiesāšana ir
subjektīva padarīšana. Video un foto netiek ņemti vērā, jo katram ir kāds
brīdis, kad abas kājas atraujas no zemes. Stils jāsaglabā kopumā.
– Vai
sportisti zina, kur atrodas tiesneši?
– Ik pa 500
metriem, nav vietas, kur
atslābināties. Soļo jau pa apli – parasti ap divus kilometrus garu.
–
Olimpiskā disciplīna ir tikai viena – 20 kilometri,
bet tev rekordi pieder daudzās. Kas tev tuvāks – sprinta vai maratons?
– Man patīk
tas īsais gabals – 5 kilometri. Tur tu visu vari parādīt vienā elpas vilcienā. Un skaidri zini,
ka mocīties ir atlicis pavisam
maz.
Tajā pašā laikā vislabāk
man veicas 50 kilometros, kur pat nereģistrē rekordus, bet tikai labākos
sasniegumus. Pērn man bija labākais rezultāts pasaulē, kas ir visu laiku otrs
ātrākais soļojums.
– Šo
distanci parasti vīri soļo
kopā ar sievām. Kāpēc?
– Nav tik daudz to
meiteņu, kas grib mocīties
gandrīz piecas stundas (mans labākais rezultāts ir 4 stundas un 16 minūtes), tiesnešiem arī vieglāk.
–
Kas tevi vilina tajos pussimts
kilometros?
– Laikam jau sevis
pierādīšana, sava ķermeņa
varēšanas apliecinājums. Skaidrs, ka tas nav vienkārši, brīžiem liekas, ka viss
tūlīt beigsies, bet jāprot sevī ieklausīties, saņemties un iet tālāk.
– Vai ir taisnība par to otro elpu, kas
kādreiz iestājas, bet kādreiz tā arī neatnāk?
– Pilnīgi. Bet jāsaprot arī tas, ka soļošana ir ļoti
objektīvs sporta veids. Ja sporta spēlēs var vienkārši paveikties (kaut vai
trāpīt kādam pa muguru un bumba vārtos), tad soļošana parāda to, ko esi darījis
treniņos.
Kad es soļoju, uz pretiniecēm daudz neskatos, eju pēc sava grafika, ko treneris ir sastādījis un
pēc iespējas trases malā koriģē. Protams, kādreiz
finišā iznāk cīņa, bet parasti jau iepriekšējie kilometri visu ir nolikuši
savās vietās.
–
Treneris Aivars Rumbenieks ir stingrs?
– Neesmu jau vairs
pusaudze, tas, ko es daru, ir mana apzināta
izvēle. Protams, sākumā biežāk nācās pakļauties trenerim. Tagad jau veidojas
dialogs un treneris biežāk ieklausās manās izjūtās. Galu galā es sevi saprotu
vislabāk. Kaut gan arī treneris bija
izcils soļotājs un zina visas nianses.
–
Cik bieži tu trenējies?
– Normāls treniņritms man ir divas reizes dienā ar
mazu atslodzes treniņu svētdienā. Būtībā jau brīvdienu nav. Tā man tās dienās
rit ap Murjāņiem, Sēju, Raganu, arī Valmieru…
–
Vai pasaules čempionātam Japānā arī gatavosies Murjāņos?
– Pamatus es
ielieku mājās, bet tagad dodamies
uz Slovākiju, kur pusotru mēnesi trenēsimies kalnos. Tur ir jauki, vari domāt tikai par treniņiem. Kaut gan… Reiz es sava nodabā
soļoju un pēkšņi aiz pagrieziena ieraugu… lāci. Saskatījāmies, un tad es metos bēgt.
Aizmirsu par stila tīrību un visu pasaulē. Vēlāk domāju, ka viņš arī nobijās.
Treniņi kalnos ir sistēma, jo, ja ikdienā esi augstienē, tad organisms
pierod pie mazākas devas skābekļa un līdzenumā sākumā vari lidot. Dabīgais
dopings.
– Ko
par tādu dzīves ritmu saka dēliņš?
– Ko Dans citu
redzējis? Viņš to uztver kā
normu. Tā jau nav, ka mammu galīgi neredz. Esmu ņēmusi līdzi ne uz pārāk
svarīgām sacīkstēm, lai puika zina, ar ko mamma nodarbojas. Bet, cik ilgi tad
es sportošu, pagaidām bērnam vairāk
laika velta māsa, mamma. Tā teikt, kolektīvā audzināšana.
– Ja
par nākotni, kādu tu redzi savu turpmāko karjeru?
– Pekinu redzu,
zinu, ka pēc pieciem gadiem būs
spēles Londonā. Pagaidām tas viss mani ļoti interesē. Sports man nav iztikas
avots (kaut gan par katru naudas balvu prieks, bet soļotājiem jau to komercmaču tik daudz nav), mani
atbalsta Olimpiskā vienība,
Valmieras pašvaldība, ģimene…
Un tomēr, kad negūšu prieku
no soļošanas, es beigšu. Pagaidām es soļoju un rakstu vēsturi, – rekordu lapās
jau es palikšu.
Juris Bērziņš-Soms
