Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Kādā vidē augam?

Ar treniņiem un
pirmajām sacensībām telpās arī vieglatlētiem sācies olimpiskais gads. Sācies jaunajā,
modernajā Kuldīgas, kā arī nedaudz uzpostajā, bet sirdij tik mīļajā Rīgas
Sporta manēžā un pārējās mūsu ziemas bāzēs. Prognozes
liecina, ka Pekinā puse no Latvijas olimpiešu delegācijas būs vieglatlēti.
Nešaubos, ka spēlēm viņi gatavosies godam. Tomēr šie pāris desmiti ir tikai
Latvijas vieglatlētikas aisberga pati virsotne – tie, kuri iecelti saulītē. Viņiem
finansējums, treniņu iespējas, arī ārzemju sacensību nodrošinājums ir
iespaidīgs.

Bet
kā jūtas simti zemākas kvalifikācijas Latvijas sporta karalienes uzticamo
galminieku, kuru ikdienas treniņi un sacensības notiek pašmāju sporta bāzēs ? Ceru,
ka manas pārdomas, tāpat kā vieglatlētikas funkcionāra Raimonda Kaira teiktais
iepriekšējā Sporta numurā, raisītu  diskusijas, arī rezonansi, jo vieglatlētikas sacensību
organizācijā, tiesnešu darbā, visai skarbi izsakoties, valda vēl pagājušā
gadsimta vidus.

Aizvien
biežāk un uzkrītošāk kļūst sportistu, viņu treneru un arī vieglatlētikas
interesentu pamatotie un vieglatlētikas tiesnešu godu aizskarošie aizrādījumi,
ka mūsu tiesneši nemīl sportistus, ka
katastrofāli krītas sacensību prestižs.

Jāsāk
ar sporta bāzēm. Jautājums joprojām  aktuāls, neraugoties uz to, ka Kuldīgā beidzot
ir starptautiskas klases ziemas treniņu un sacensību bāze. Vai tādai nebija
jābūt arī Rīgā?  Tā ir pļauka dažādu
rangu Rīgas sporta kungiem. Atbilde
varētu būt šāda: vēl nav nogāzts koks, no kura izgatavos  papīru, uz kura zīmēs projektu jaunajai Rīgas sporta
manēžai. Šāda neizlēmība galvaspilsētai godu nedara. Līdzīga situācija ir ar  stadioniem galvaspilsētā.

Tiesa,
arī Kuldīgā ir vairākas problēmas. Aizvadītas jau divas sacensības, kurās nedarbojas
fotofinišs. Risinājumu prasa arī citi jautājumi – par transportu uz Kuldīgu,
par izmitināšanu, par tiesnešiem utt. Paliek cerība, ka ar laiku centīgie
kuldīdznieki problēmas atrisinās.

Vairāk
gribu pievērsties citām prozaiskām lietām – kā rīkojam, kā aizvadām, kā
apkalpojam un kā atspoguļojam mūsu sacensības. Izskatās, ka šajā jomā nevis
progresējam, bet pamazām rāpjamies atpakaļ. Izmisīgi jūtam kvalificētu tiesnešu
trūkumu. Citās, vieglatlētiku vairāk cienošās valstīs, to cenšas aizvietot ar
modernas tehnikas pielietošanu – ar dažāda veida tablo, rācijām, pavairošanas,
kopēšanas un komunikācijas iekārtām, drošu fotofinišu.

Latvijas
vieglatlētikā deficīts ir pieredzējušie tiesneši. Kā liels notikums vērtējams
fakts, kad uz mūsu sacensībām par galveno tiesnesi (vai kādā citā īpaši svarīgā
amatā) tiek aicināts un arī ierodas kāds no mūsu cunftes zelta fonda. Bet nepieciešami arī jaunie tiesneši, kuriem
vēl daudz jāmācās. Vispirms jau precizitāte, savu spriedumu noturība, arī
labestība pret sportistiem. Tomēr jābūt arī mugurkaulam un jāprot noraidīt
sportistu vai treneru nereti nepamatotos iebildumus, jāizturas noteiktāk
strīdīgās situācijās.

It
kā varētu neņemt vērā aizmāršīgo sportistu vai neakurāto treneru agresīvos uzbrukumus
sacensību sekretariātam, tomēr reizēm tas kļūst neizturami, un tad sākas
pārmetumi par necieņu pret sportistu. Toties nepiedodamas un nepieļaujamas ir
tādas paviršības, kā, piemēram, tāllēkšanā rezultāta 5,85 m vietā paziņot, ka
rezultāts bijis tikai 5,35 m; neredzēt, ka lode kritusi vismaz 30 cm tālāk,
nekā tiesnesis iesprauž savu atzīmi, sekretariātā bezatbildīgi izveidojot
finālistu sastāvu. Kļūdas būs vienmēr, bet ne tik bieži, kā tas vērojams mūsu
sacensībās. Kārtība un precizitāte  jāievēro vienmēr, un tai jāsākas ar viszemākā
mēroga sacensībām.

Mūsu
vieglatlētikas tiesnešu patriarhu
Jura Bernsona vai Gunāra Bahmaņa laikā pirms katrām lielākām sacensībām  notika tiesnešu semināri, kuros izspēlēja
dažādus iespējamos rīcības variantus. Pēc sacensībām obligāta bija tiesnešu
darba analīze. Tagad tas ir aizmirsts. Mūsu tiesnešiem joprojām nav sava
formas,  laukumā nereti vērojam jūkli –
sportisti kopā ar treneriem un tiesnešiem. Mūsdienas prasa radikālas izmaiņas
vieglatlētikas sacensību apkalpošanā. Tie, kuri kādreiz startēs olimpiādēs,
taču aug tepat un pelnījuši trenēties un sacensties koptā vidē.

Andris
STAĢIS,

vieglatlētikas
satistiķis un tiesnesis