Visu mūžu kā tenisa laukumā

Janvārī 90.
dzimšanas dienu svinēja piecpadsmitkārtēja Latvijas čempione tenisā Sabīne
Duka. Par spīti cienījamam vecumam viņa vēl šovasar redzēta starp līdzjutējiem sacensību
tribīnēs.

Spirgtumam
– tenisa gaisu
Pa senatnīgas
divstāvu ķieģeļu mājas durvīm Eksporta ielā izspurdz ņipra, smaidoša kundzīte,
un manas bažas par krietnajiem gadiem un to, kā būs ar runāšanos, izgaist kā
nebijušas. "Trīs dienas svinēju jubileju, jo visi jau te nevar sanākt. Un
tik daudz tenisistu bija pie manis ciemos! Tad mums visiem ir par ko
runāt," priecīgi stāsta Sabīne Duka. "Cilvēki ir sirsnīgi, priecājas,
ka es turos un esmu laimīga, un es arī esmu mīļa pret visiem." Ir sportisti,
kuri beidz spēlēt un tenisa laukumos vairs nav redzami, bet Sabīnes kundze apmeklē
turnīrus, dodas uz veterānu spēlēm. "Man vajag ieelpot tenisa gaisu, tas
man dod spēku." Vēl līdz 70 gadu vecumam viņa divas reizes nedēļā spēlējusi.
"Vasarā vēroju bērnus Viesturdārza tenisa laukumā. Apbrīnoju, kādi sitieni
var būt divpadsmitgadīgai meitenītei, cik spēcīgi viņa sita ar tievo rociņu.
Kad es spēlēju, rakete bija no koka un smaga, bumbiņa arī smaga, bet tagad
rakete ir tik viegliņa. Viss ir mainījies."

Bumbiņu
padevēja

"Esmu
augusi nabadzīgā ģimenē, dzīvojusi šajā pašā Eksporta ielas mājā. Man bija
dvīņu māsa un četri brāļi. Mamma, pēc tautības poliete, ļāva mums bērniem iet
uz Viesturdārzu skatīties treniņus tenisa laukumā. Stāvējām ar māsu pie sētas
un runājāmies," turpina Sabīne Duka. "Tad pie mums pienāca treneris
un jautāja, vai mēs nevarētu palīdzēt bumbiņas padot. Padevām kādu brīdi,
treneris samaksāja, bet mēs pārnesām mājās naudiņu."

Tomēr ar to
viss nebeidzās. Kad treneris nākamreiz māsas ieraudzījis, lūdzis, vai meitenes
varētu nākt katru dienu noteiktos laikos, un gājis runāt ar māti. "Tā es
astoņgadīga meitenīte sāku strādāt. Piecus gadus vasaras brīvlaikos no astoņiem
līdz astoņiem ar divu stundu pārtraukumu padevu bumbiņas tenisistiem. Treneris
maksāja divus latus piecdesmit dienā, kas Ulmaņlaikā bija liela nauda. Turklāt
visi tie profesori, kas tur trenējās, pēc spēles man vēl deva latu
dzeramnaudai. Esmu padevusi bumbiņas porcelāna rūpnīcas īpašniekiem brāļiem
Kuzņecoviem, Lielbritānijas konsulam Makfērsonam un daudziem citiem. Biju nodegusi
melna, un šito izturību – neskaitāmas reizes pa dienu vajadzēja
pieliekties," tā pirmo saskarsmi ar tenisu atceras veterāne.

Gribējies arī
pašai kaut ko pamēģināt. Brāļi uzmeistarojuši koka lāpstiņas, kas līdzinājušās
raketēm, un, tā kā bumbiņas Sabīne varējusi dabūt, tad bērni pa sētu spēlējuši
tenisu. Kā teorētiski jāspēlē, tas piecu gadu laikā esot lieliski iegaumēts.
Sabīne visas kustības zinājusi, visus knifus, bet tikai prakses trūcis.

"Vienreiz
treneris teicis: Sabīnīt, ej parādi dāmai, kā jāsit no kreisās! Parādīju un biju
tik lepna." Šai brīdī Sabīnes kundze pieceļas, nostājas man priekšā
istabas vidū un ar cēlu, elegantu un brašu žestu izpilda kreiso sitienu.
Kinofilmas vērts kadrs…

Savāca
kausus un aizgāja

Sabīne Duka,
tolaik vēl ar uzvārdu Ošmjago, sāka nopietni trenēties 21 gada vecumā klubā
Imka, Ķieģeļu ielā. Sākumā nemaz tik labi neesot veicies, bet viņa
neatlaidīgi trenējusies un bijusi ļoti kustīga laukumā. "Ar raketi jāsit,
bet ar galvu jādomā," mācījis treneris.

Sabīne paņem
no galda smagu, tumšu slīpētā stikla vāzi un stāsta, ka tā bijusi viņas pirmā
godalga 1939. gadā. "Biju jauna meitene un sacentos ar pieredzējušu
universitātes studenti. Es tik enerģiski spēlēju, publika aizstāvēja mani,
aplaudēja. Uzvarēju."

Pirmais
Latvijas čempiones tituls iegūts jauktajā dubultspēlē 1945. gadā un atkal
liktenīgajā Viesturdārza tenisa laukumā. Sabīnes Dukas partneris spēlē bijis
Viktors Bergmanis, ko viņa raksturo kā jauku un lustīgu cilvēku. Pēc tam ilgus
gadus spēlējusi kopā ar Johanu Šteinbergu, kurš vienlaikus bijis arī Sabīnes
treneris.

"Septiņus
gadus pēc kārtas biju Latvijas čempione, kopā iegūstot 15 čempiones titulus, un
jāsaka, ka publika gan to negribēja – viņiem jau bija apnicis," Sabīnes
kundze norāda. "Beigu beigās man jau bija sāpīgi, jo manai pretiniecei
aplaudēja, bet mani uzskatīja par tādu, kam viss jāvar. Vēlāk jauktajā
dubultspēlē spēlēju kopā ar vīru Alfonu Duku, kurš jau ir miris. Lielākais
prieks mūsu ģimenei bija 1952. gadā. Biju sieviešu, vīrs vīriešu vienspēlē
Latvijas čempions, abi kļuvām par čempioniem arī jauktajā dubultspēlē, es vēl
sieviešu dubultspēlē. Cilvēki runāja, ka Duku ģimene savākusi visus kausus un
aizgājusi."

Polonēze un
veikala kase

Sabīne Duka
piedalījusies sacensībās arī Maskavā, Ļeņingradā, Tallinā, Gorkijā. Ne visur
tik labi veicies, vienīgi Gorkijā reiz izdevies visus uzvarēt. "Reiz
gadījās tā, ka cauru dienu man steidzamas lietas bija kārtojamas, bija
jāaizskrien gan uz Pārdaugavu, gan uz Mežaparku, bet pēcpusdien jāspēlē,
turklāt pretiniece – spēcīga. Nezinu, kas man bija uznācis, bet uzvarēju ar 6:
1 un 6: 0. Kāds skatītājs vēl noteica, diez ko tā Sabīne šodien iedzērusi…
Vai tās bija dusmas, vai kas, bet pieveicu viņu kā nieku. Agrāk pēc sacensībām
visi nostājās, bija apbalvošana un izpriecu vakars. Dejojām polonēzi un tā
apgājām laukumiem riņķī. Kafijas galdiņi bija. Tagad tā nav." Sabīne
piebilst, ka ir ļoti daudz skaistu mirkļu, ko atcerēties.

"Kad
beidzu piedalīties sacensībās, Lielupē pasniedzu privātstundas tenisā. No
Maskavas brauca dažādi profesori, kuri jau gadu iepriekš pieteicās uz
nodarbībām, kamēr viņi Jūrmalā atpūtās. Nāca arī citi turīgi cilvēki, kuri
mācījās spēlēt, pati skrēju pēc bumbiņām un atkal biju bumbiņu
padevēja…" Tenisa treniņi notikuši tikai vasarās, rudenī vajadzējis
domāt par darbu. Sabīne stāsta, ka Rīgā tolaik bijis tikai viens
universālveikals, kurš vēl arvien ir Audēju ielā un arī šī veikala direktors
pie viņas trenējies. Tad nu viņš Sabīni aicinājis strādāt uz veikalu. "Tur
nostrādāju 32 gadus, vienkārši sēdēju kasē. Tas ir grūts darbs – troksnī ar
cilvēkiem, ar naudu… Tomēr tenisu turpināju spēlēt un visu laiku apmeklēju
sacensības."

Deviņdesmitgadnieces
Eurosport

"Tagad
pārdzīvoju par sacensībām Melburnā, kur rit Austrālijas atklātais čempionāts,
ceļos agri no rīta un skatos," jubilāre norāda uz mūsu sarunas dienas
aktualitāti. Sirmajai kundzei galvenais TV kanāls, bez kura viņa nevarot
dzīvot, ir Eurosport 1. Pie sevis nodomāju, vai zinu vēl kaut vienu
deviņdesmitgadīgu dāmu, kura sēdētu satraukumā turot īkšķus katru dienu pie Eurosport?!

"Man
patīk skatīties arī mākslas vingrošanu un basketbolu, bet nepatīk futbols, to
neskatos. Pirms nedēļas volejbolu skatījos, kā jau poliete turēju par polietēm
īkšķi." Viens no vakara rituāliem esot Latvijas Radio sporta ziņu
klausīšanās. Tikai pēc tām var domāt par gulēšanu.

Jautāju par
šodienas tenisistiem. "Ernests Gulbis ir talantīgs puika," nosaka
Sabīne Duka. "Žēl, ka viņam bija neveiksmīga izloze un uzreiz nācās spēlēt
ar Maratu Safinu. Andis Juška arī patīk. No sievietēm man patīk skatīties, kā
spēlē Marija Šarapova. No vīriešiem šveicietis Rodžers Federers – malacis,
prieks vērot, kā viņš cīnās. Kad es mācījos, tad treneri man norādīja, ka
skaisti jāspēlē, jābūt skaistam sitienam. Tagad tas skaistums vairs nav
svarīgs. Diētas arī mums neviens nelika ievērot."

Pašdisciplīna
veselībai

Bijusī
tenisiste pēkšņi pielec kājās – nodziedāšot kādu poļu dziesmu. Viņa jestri
dzied un mazliet piedejo. Kamēr cenšos izprast, vai tāds žirgtums nāk no poļu
asinīm, Sabīnes kundze sāk stāstīt, ka stingri sevi disciplinē un ievēro dienas
režīmu. "Vienā un tajā pašā laikā eju gulēt un ceļos. Pamostos septiņos un
vispirms kādu brīdi gultā vingroju, kad izkāpju, tad vēl pavingroju. Ēdu vienā
un tajā pašā laikā. Gaļu uzturā lietoju reti. Garlaicīgi man nav – no rīta
noskatos kādu filmu, māja jāuzkopj, zvirbulīši jāpabaro, vēl aplūkoju
slimniekus. Bieži braukāju pie bērnības draudzenes, kura sēž ratiņkrēslā. Pati
esmu veca, bet man žēl vecu cilvēku, kādreiz palīdzu no tramvaja izkāpt. Pēcpusdienās
eju uz Viesturdārzu, pabaroju parkā pīlītes, noeju gar tenisa laukumiem,
atceroties, cik daudz tur esmu spēlējusi."

Visu mūžu
sportiste ievērojusi mātes mācīto, ka svētdienās jāatpūšas, Svētā diena
jāsvētī. Visas dzīves garumā viņa svētdienās dodas uz dievkalpojumu poļu valodā
Sāpju dievmātes katedrālē. "Vai, bet manu mīļo Uļečku neaizmirstiet
pieminēt! Viņa atnāca uz manu dzimšanas dienu ar skaistu krizantēmu pušķi un
milzu torti." Uļjana Semjonova palīdzot citiem sporta veterāniem, arī
Sabīni Duku vienmēr ir atcerējusies. Noorganizējusi viņai gan ceļgala, gan
gūžas operāciju, nākusi ciemos uz slimnīcu.

Bērnu Sabīnei
Dukai nav, jo gaidāmais mazulis neizturēja centīgās sportistes lēkāšanu un
staipīšanos sacensībās. Vaicāju tenisistei, kāpēc viņa nečīkst un nežēlojas, ka
palikusi viena – visi tuvinieki citā saulē. "Esmu vesela, dzirdu, redzu,
staigāju – vai man kā trūkst? Man taču tik daudz darīšanu. Kāds piezvana, kāda
problēma, es saku: Labi, aizskriešu! Kā tāds jauns skuķis, vai ne? Draudzene
man visu laiku saka, lai neskrienu visur, lai sevi pažēloju, ko es citus
žēlojot. Vēl nesen dakterīte mani paaicina uz citu kabinetu, es skriešus pa to
gaiteni, bet daktere man sauc: Dukiņa, te taču nav tenisa laukums!"

Iveta DAINE