Karsumu klana kārtējais ieraksts
Ģimenes vienojošais spēks – arī sports. To var
teikt par Karsumu ģimeni, kur vidējais brālis Mārtiņš izvēlējies vīrišķīgo
sporta veidu hokeju. Savukārt pastarīte Liene, vispirms trenējusies
daiļslidošanā, pēc tam gadu – tenisā, līdz beigu beigās gājusi pieteikties
vieglatlētikā, jo skriešana varētu labāk padoties.
Mārtiņam īstais
sportošanas laiks lielākoties ir no rudens līdz pavasarim, Lienei – tieši
otrādi. Karsumiem vienojošais spēks ir saliedētībā, kad tiek fanots par viena
vai otra startiem. Nedēļas sākumā visa ģimene Rīgas lidostā sagaidīja mājup
atgriežamies Lieni, kura no Eiropas jauniešu (U-20) čempionāta mājup pārveda
sudraba godalgu par sasniegto augstlēkšanā. Karsumu ģimenē tovakar sarunas
nerima līdz vēlai vakara stundai.
– Kad uzzināji – Lienei Eiropas sudrabs, par
ko domāji?
Mārtiņš: – Biju patiesi priecīgs. Mūsu ģimenē iegājies: kad Liene brauc
uz mačiem, visi ceram, ka viņa tiks labāko trijniekā. Māsas sudrabs arī mums
bija patīkams pārsteigums.
– Pirms trim gadiem bija tālruņna zvans no
okeāna otra krasta: Mārtiņu draftējusi NHL komanda Bostonas Bruins…
Liene: – Biju sajūsmā: brālis tik augstu ticis.
– Kurš pielicis roku tavai izšķirošajai
izvēlei par labu augstlēkšanai?
Liene: – Katrā ziņā Mārtiņš tas nebija. Sāku ar daiļslidošanu četru
gadu vecumā. Brālis slidoja, es arī. Pēc trijiem gadiem šī nodarbošanās vairs
nešķita vilinoša, un Sporta pilī gadu mācījos tenisu. Trenere Ausma Holcmane
ieteica pāriet uz vieglatlētiku, jo man varētu labāk padoties skriešanu
disciplīnas. Labu laiku trenējos daudzcīņā, līdz nonācu līdz augstlēkšanai.
Mārtiņš: – Lienei daiļslidošanā arī labi gāja, taču viņai vieglatlētika
šķita interesantāka.
Liene: – Nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka skriešana esot vienmuļa
nodarbošanās. Tā tikai no malas liekas. Turklāt augstlēkšana ir vēl
aizraujošāka.
– Augstlēkšanā atšķirībā no hokeja
izšķirošajos brīžos vēl ir mirklis salīdzinoši ilgākām pārdomām.
Liene: – Pirms ieskrējiena cenšos izdomāt, kā visu darīt pēc iespējas
pareizāk. Man ir laba redzes atmiņa. Noskatoties uzfilmētos lēcienus, labprāt
izpētu labāko izpildījumu. Esot gaisā virs latiņa, arī tad vēl iespējams mirklī
kaut ko koriģēt, tomēr man pagaidām tas nav izdevies.
Mārtiņš: – Svarīgos brīžos arī man atliek vismaz sekundes simtdaļa
pārdomām, pamanīt, kur partneri, kur konkurentu vārtsargs. Treniņos esam tik
precīzi sastrādājušies, ka piespēles visbiežāk tomēr seko automātiskā
izpildījumā.
– Padomus sportā viens otram esat devuši?
Mārtiņš: – Abi lieliski zinām, ka jātrenējas cītīgi, ja gribam sasniegt
maksimālo rezultātu. Laiku pa laikam viens otram to arī atgādinām.
– Esi redzējusi, kādā tehnikā agrāk lēca
augstumā?
Liene: – Vien grāmatās. Interesanti izskatās, kā savulaik sportisti
lekuši ar šķērīti. Mēģināju
iedomāties, kāds būtu mans rezultāts šādā izpildījumā. Tomēr izmēģinājusi seno
tehniku ne reizi neesmu.
– Ja bijuši divi neveiksmīgi mēģinājumi viena
augstuma pārvarēšanā, trešais liek pamatīgi satraukties?
Liene: – Man nepatīk lieks stress, tādēļ cenšos ar visu tikt galā
vismaz divos mēģinājumos. Trešais prasa daudz vairāk spēka, tomēr, ja ļoti
grib, var saņemties.
– Vieglatlētika tev ir sevis apliecināšana, ierocis labai izglītībai nākotnē vai vēl
kas cits?
Liene: – Prieks.
– Kad Karsumu vecākās atvases devās
izklaidēties, māšuks kā jaunākā tika atstāta mājās?
Mārtiņš: – Agrāk un tagad nebija bieži brīži, kad daudz kur varējām iet
atpūsties. Bet ja reiz gājām, tad visi kopā – vecākais brālis Andris, Liene un
es. Arī ar vecākiem lieliski izklaidējamies, spēlējot boulingu.
Liene: – Ļoti patīk arī atpūsties mūsu laukos Jelgavkrastos vai
pastaigāt gar jūras krastu.
– Viens otra mačus klātienē skatāties?
Mārtiņš: – Ar tēti centāmies iet uz visām sacīkstēm, kur Liene startēja.
Mūsu klātbūtnē māsai nekad neveicās, tādēļ tribīnēs vairs nesēžam, kad viņa
lec.
Liene: – Ja Mārtiņš spēlē Latvijā, skatos visus viņa mačus. Pirms
vairākiem gadiem auroju citiem līdzi arī Narvā, kur mūsu U-20 hokeja izlase
tika elites grupā. Fantastiski!
– Augstlēcējas izceļas ar īpaši staltu augumu.
Kā tev šķiet, cik maksimāli lielu augstumu varētu pārvarēt, ja ņemam vērā, ka
neesi staltākā sava amata māsu vidū?
Liene: – Domāju, nedaudz virs metra un deviņdesmit centimetriem.
– Vismaz reizi ienākusi prātā doma, ko darītu,
ja nebūtu sporta?
Liene: – Zīmētu. Varbūt kādreiz mācīšos to darīt profesionāli. Pagaidām
zīmējumus dāvinu saviem mīļajiem. Ja vāzē ielikti ziedi, vislabprātāk tos arī
zīmēju.
Mārtiņš: – Ar šādām domām īpaši neaizraujos, jo daru to, ko vislabāk
protu un kas visvairāk patīk.
– Jums katram ir izcīnīto trofeju glabātava?
Mārtiņš: – Katrs savā istabā esam izvietojuši vērtīgākās un
interesantākās balvas. Lienei to ir bez sava gala, bet, ja man paprasītu, no
kādiem mačiem ir viena vai otra viņas medaļa, tiešām nezinātu atbildēt. Man jau
to godalgu ir krietni mazāk.
– Tavi tuvākie un arī tālākie mērķi?
Liene: – Man ir pusgads laika, lai izlemtu, kur mācīties. Iespējams, ka
studēšu Losandželosā un, protams, turpināšu trenēties. Bet par to vairāk
runāsim vien tad, kad viss būs pavisam skaidrs.
Mārtiņš: – Nesen atgriezos no Bostonas Bruins vasaras nometnes Vilmingtonā. Nedēļu bija treniņi ar
pārtraukumiem no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Smagi. Bijām divdesmit
pieci jaunie spēlētāji. Tas bija kā ievads lielajai sezonas sākuma
treniņnometnei, kas sāksies septembrī. Protams, lielākā vēlēšanās iekļūt
galvenajā komandā. (Pēc nometnes treneri publiski vispirms uzteikuši Krejči,
Leišofru, Karsumu un Treveleinu, uzskatot, ka viņi var būt vieni no pirmajiem
kandidātiem, kas varētu papildināt galveno Bruins
vienību.- M J.).
* * *
Jau pavisam drīz
māsas un brāļa ceļi atkal šķirsies. Iespējams, ka abi ziemā satiksies okeāna
viņā krastā. Taču, lai kur arī viņi būtu, vienmēr no sirds dzīvos līdzi otra
veiksmēm un uzmundrinās, ja arī reizēm neveiksies. Bet neveiksmes vislabprātāk
izsvītrotu no sava leksikona.
Māra JURŠEVICA
