Ķīnas mūra iekarotāji
Dažiem viss skaidrs – mēs
būsim Pekinā. Soļotāji Ingus Janēvics, Igors Kazakevičs un Jolanta Dukure jau
laikus izpildījuši augstākās olimpiskās atlases normas un mierīgi var
gatavoties augusta cīņām. Nupat aizvadītās Latvijas meistarsacīkstes telpās
bija mazs posmiņš lielajā Ķīnas mūra iekarošanas plānā. Par čempionu Janēvica un
Dukures nodomiem vislabāk var pastāstīt viņu treneris Aivars Rumbenieks, kurš ir
visas Latvijas soļotāju izlases vecākais treneris.
– Runājot par olimpiskā
gada plāniem, kurā brīdī sākās gatavošanās?
– Janvāris bija ieskriešanās laiks. Jolanta pat divas nedēļas slēpoja.
Tagad dodamies uz kalniem Kirgīzijā. To vajadzēja darīt jau decembrī, bet
neizdevās. Kirgīzijā jābūt labiem apstākļiem – asfalts pliks, gaisa temperatūra
pieņemama.
– Latvijas vīriem viena olimpiskā
vieta vēl brīva – drīkst startēt trīs A normu sasniegušie. Trešais būs?
– Arnis (trenera dēls.-Red.)
gatavojas, bet neko negribu solīt. Viņš vēl jauns – tikai 20 gadu, un īstās
olimpiskās spēles vēl priekšā. Bet ja izdodas, kāpēc ne? Tehnika, spēks ir, vēl
vajadzētu psiholoģisko pārliecību. Distances pussimts kilometru tomēr prasa arī
raksturu, bet viņš tādu gabalu soļojis tikai reizes piecas.
– Kā zināms, tagad
ieviests jauns lēmums: lielajās sacensībās drīkst startēt tikai no deviņpadsmit
gadu vecuma. Tātad nebija arī tik daudz iespēju…
– Šis lēmums vairāk domāts ķīniešiem un meksikāņiem. Viņi savulaik
pamanījās pieteikt pat sešpadsmitgadīgos. Ārsti domā, ka tik ekstrēmā sporta
veidā tas ir bīstami veselībai. Bet gan jau kādā meksikāņu ciemā vietējais
šerifs var uzrakstīt jebkādu papīrīti.
– Latvijas soļotāju līderis
ir Ingus Janevics. Daudziem vēl labā atmiņā viņa samaņas zaudēšana pērn
pasaules čempionātā Osakā. Pekinā nebūs aukstāks. Ko domājat darīt, lai līdzīga
situācija neatkārtotos?
– Osakā kaut ko līdz galam neizrēķinājām. Tā gadās daudziem. Ir tādi, kuri
nezaudē samaņu, bet pēc finiša brīnās, ka veikuši visu distanci. Sportiskā
forma ir viena lieta.Osakā redzēju dažādu palīglīdzekļu pielietošanu. Daži
soļotāji distancē cepurītes mainīja ik
pa brīdim – tajās bija ledus, kas atdzesēja galvu. Ūdens tradicionālā smidzināšana
gaisa temperatūrā, kas pārsniedz ķermeņa temperatūru, neko nedod. Pie šī ieroča vēl strādājm.
– Tehniskajā ziņā Ingum
viss kārtībā?
– Jā, viņam no dabas slaidas, garas kājas. Netīri soļot nemaz nav iespējams. Tas ir dabas dots plus. Par
tehniku vairāk jādomā Jolantai. Viņai ar tiesnešiem bieži rodas domstarpības. Jolantai
jātiek vaļā no vienas fāzes, iztaisnojot soli. Ja skatās palēnināti, viss it kā
kārtībā, bet tiesnešiem liekas, ka kāja pilnībā netiek iztaisnota. Par to esam
runājuši un ceram, ka tehniku uzlabosim. Jolanta var soļot visai ātri, bet par iespējamajām
izcīnītajām vietām pagaidām negribu runāt.
– Kas būs pēc nometnes
Kirgīzijā?
– Trīs nedēļas mājās un pēc tam braucam uz lielām sacensībām Slovākijā,
Dudencē. Šajos tradicionālajos mačos visi cenšas izpildīt normas. Reizēm tur
sabrauc gandrīz piecpadsmit valstu sportisti, konkurence ir spēcīga. Notiek
soļošana ne tikai piecdesmit kilometros, bet arī citās distancēs. Arnis soļos
50 kilometrus.
– Vai Igors Kazakēvičs, kurš
nav tavs audzēknis, arī soļos?
– Nezinu, viņš mums tāds ērglis vientuļnieks: pats trenējas, pats lemj, kur
startēt. Bet viņam sanāk. Pasaules čempionātā Osakā distanci veiksmīgi pabeidza
(viņš ledus cepuri lika). Soļošana (it sevišķi garās disciplīnas) ir disciplīna,
kurā pašam daudz jādomā. Gan jau Igors gatavojas. Viņš dzimis Auna zīmē, un tā
jau ir diagnoze. Mans puika gan arī auns.
– Pekinā būs karsti,
turklāt vēl laika nobīde, salīdzinot ar Latviju. Vai domājat, kurā brīdi
vislabāk ierasties olimpiskajā ciematā?
– Atklimatizācija ir smalka lieta, it sevišķi tādā izturības sporta veidā
kā soļošana. Tikos ar dziedniekiem un uzdevu tieši tādu jautājumu. Viņi teica,
ka apspriedīsies un pēc nedēļas dos atbildi. Tā bija šāda: vispirms ir
jāaklimatizējas, ņemot vērā magnētiskās līnijas. Tas var prasīt nedēļas divas.
Tad vēl pēdējais mikrocikls, kad organisms gatavojas sacensībām, tātad tās ir
trīs nedēļas. Gājiens, ko Osakā darīja baltkrievi, kas ieradās dienu pirms
sacensībām, neder. Varbūt tā var rīkoties, piemēram, vesera mešanā, bet ne
četru stundu soļošanā. Tā arī darīsim.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
