Kur man jāskrien?…

…tas bija izaicinājums –
Uzvaras parkā, Arkādijas apļos, pirmo
reizi noskriet 1 km garu distanci. Tas reizē biedēja, bet arī satrauca, jo līdz
šim tik gara distance nekad nebija skrieta. Atklāti sakot, tā skriets vispār
īsti nebija. Iespējams, ka apmēram tā pirms pusotra gada savā dienasgrāmatā
rakstītu (ja rakstītu) kāda gaišmataina sieviete, kura 27 gadu vecumā 2009. gada
janvārī sāka trenēties skriešanā.

Pirms
pāris nedēļām Dace Lina pirmo reizi kļuva par Latvijas čempioni maratonā. Tas
bija viņas ceturtais starts šajā distancē un kārtējais personiskais rekords,
kurš Latvijas visu laiku labāko gargabalnieču sarakstā ir piektais labākais un
tikai par nepilnām astoņām minūtēm atpaliek no olimpiskā normatīva – 2.50:14.

Tiekoties
ar Daci, uzdevu tradicionālo jautājumu par līdzšinējām gaitām sportā. Dzirdot
atbildi, nedaudz apmulsu, jo valsts čempione līdz šim nekur nav trenējusies,
sportojusi vienīgi skolas sporta stundās.

Viss
sācies visai neparasti – 2008. gadā skatījusies reportāžas no olimpiskās
Pekinas. Tas uzrunājis, it sevišķi tad, kad dzirdējusi, ka mūsu labākajam
soļotājam Igoram Kazakevičam (16. vieta olimpiskajās spēlēs 50 km soļošanā) nav
trenera. Pateicoties mūsu gadsimta izgudrojumam – draugiem.lv –, viņa sazinājās ar vienpatni un abi satikās. Jaunā
dāma gribēja skriet, un Igors nolēma palīdzēt ar padomu un treniņplāniem. Soli
solī skrienot, abiem radās tuvākas attiecības, un tagad abi sportisti ir kopā
arī ikdienā. Sākumā Igors soļojis un Dace skriešus mēģinājusi tikt līdzi. Pirmajos
koptreniņos Igora mugura tikai attālinājusies, bet tagad Dace ir pirmā, kas
pamāj sveikas. Meitene atzīst, ka bez Igora droši vien nebūtu iespējas sniegt
intervijas kā Latvijas čempionei.

– Kad sāki skriet, tad domāji
par 42 kilometriem un 195 metriem?

– Prātā
nebija, nemaz nezināju, cik maratona distance ir gara.

Sāku
soli pa solītim. Pirmais tā īsti neaptveramais uzdevums bija lēnā garā treniņā noskriet
5 kilometrus. Izrādījās, ka varu. Sāku pieticīgi, bet pamazām slodzi palielinājām.
Svarīgi arī tas, ka nolēmu nekļūt tikai par brīvdienu skrējēju, bet visu noliku
malā (ai, arī maģistres darbs vēl jāpabeidz) un skriešanai pievērsos pa īstam.

Igors
ieteica pievērsties garajām distancēm, jo nekādu ātro skrējēju manī nesaskatīja.
To domu pieņēmu, kaut ar prātu vēl neaptvēru, ka varētu noskriet tos 42
kilometrus.

Sākums
nebija viegls, daudz slimoju, jo ķermenis nebija gatavs slodzēm. Pamazām viss
uzlabojās, Igors sastādīja arvien nopietnākus treniņplānus, un es centos tos īstenot.

– Kad izlēmi pirmoreiz
startēt maratonā?

–
Kad pagājušā gada sākumā sāku trenēties – domāju par Valmieras maratonu,
kas notiks septembrī. Tā astoņos mēnešos pieradu pie domas, ka skriešu
maratonu.

Pa
ceļam augustā noskrēju Kuldīgas pusmaratonu pusotrā stundā un trijās minūtēs.
Paliku astotā un vēl tā īsti neticēju, ka varētu noskriet divtik garu distanci.

Igors
iedrošināja, un pērn Valmierā rudenī noskrēju savu pirmo maratonu 3 stundās un
nepilnās divās minūtēs, kas deva otro vietu.

Šogad
pirmais skrējiens man bija martā – Barselonā, kur pieredzes trūkuma dēļ
paliku tikai 11. vietā, kaut arī pirmoreiz noskrēju ātrāk par 3 stundām –
2.56:37. Tiesa, priekšā bija septiņas melnādainās sportistes.

Vēl maijā
startēju Rīgas maratonā, kur biju labākā no mūsējām un nometu vēl divas minūtes,
– 2.54:30. Tagad – Valmierā – bija trešais skrējiens šogad un
ceturtais manā mūžā.

– Mazliet neticami, turklāt
trīs maratoni sezonā nav par daudz?

– Ja
starp startiem ir pietiekami liela atstarpe, tad nē, bet labāk būtu divas reizes,
pa vidu var skriet kādu pusmaratonu vai 10 kilometrus.

– Cik bieži dienā tu
trenējies?

–
Katru dienu divas reizes – rītā un vakarā, arī brīvdienās. Par laimi, man
ir tāds darbs (strādāju ceļojumu un atpūtas portālā iCeļo), ka varu to atļauties. Dzīvojam blakus Mežaparkam, kur
skriet var lieliski, protams, ja iemanās tikt galā ar suņiem, kuriem katrs
skrienošs cilvēks ir potenciāls mērķis. Par laimi, sakosta vēl neesmu.

Skrienu
jebkuros laika apstākļos, jo viss atkarīgs no pareizi izvēlēta apģērba. Pērn
lielākais aukstums bija aptuveni mīnus trīsdesmit grādu.

Lielākais
veikums bija šogad augustā, kad noskrēju 800 kilometrus. Skrēju bez brīvdienām.
Tiesa, tagad Igors domā, ka bāze ir pietiekama un vairāk jādomā nevis par
kilometrāžu, bet gan par īpašiem ātruma treniņiem.

– Kas jūs atbalsta?

–
Pagaidām neviens, atbalstām viens otru. Igors pēc spēlēm Pekinā nolēma beigt
soļot starptautiskā līmenī, jo nejuta sporta vadības ieinteresētību, taču tagad
atkal soļos un mēģinās vēlreiz startēt olimpiskajās spēlēs.

– Vai pašai arī ir tāds
mērķis?

–
Protams, jo man ļoti patīk skriet, un tas reizē būtu liels atalgojums par manām
ikdienas pūlēm.

Visvairāk
aizrauj pats treniņprocess, apziņa, ka varu izdarīt tāda apjoma darbu. Dīvaini,
bet patīk sevi pamocīt un tad just gandarījumu, ka esmu to paveikusi.
Sacensības jau ir kā svētki, kurās es gribu parādīt visu, ko esmu izdarījusi.
Tad rodas arī jauni mērķi, tā pati olimpiāde, kāds pasaules vai Eiropas čempionāts.
Apzinos, ka mani rezultāti vēl nav tik augsti, lai kāds aicinātu uz Ņujorkas
maratonu vai citām prestižām sacensībām, bet cik ilgi tad es skrienu?…

– Ko saka draugi, radinieki?

–
Visi brīnās, daudzi tikai tagad uzzina, ko es īsti daru. Daži ir neizpratnē,
kāpēc es to daru, – būtu kāpusi kalnos, slēpojusi, tad to varētu saprast, bet
monotoni skriet…

Kad
mani aicina uz kādiem svētkiem, tad citi īsti neuztver to, ka man laikus jābūt
mājās, jo nākamajā rītā ir treniņš. Bet pamazām jau aprod. Tas nenozīmē, ka es neizklaidējos.
Abi ar Igoru bijām Peru, un tas bija neaizmirstami. Māku arī tamborēt un veikt citus
sadzīviskus darbus.

– Tev ir kādas īpašas
dotības?

–
Nedomāju, Igors saka – man talanta vispār nav, vienīgi milzīga vēlēšanās,
darbaspējas un pašdisciplīna. Kad eju pie Latvijas Olimpiskās vienības mediķiem
un mēru plaušu tilpumu, tad viņi arī brīnās par to mazo tilpumu, esot katru
dienu jāpūš daudz balonu. Ar sirdi, pulsu gan viss ir kārtībā.

– Ko domā maratona laikā?

–
Neko īpašu, sekoju līdzi katra kilometra grafikam, pretinieces nevēroju, jo
maratonā jau visu nosaka pašas ritms un temps, kas man ir pa spēkam. Ja startā
sākšu skriet līdzi kādai spēcīgākai pretiniecei, tad finišā tas viss plīsīs ar
dubultu spēku. Jo būšu spēcīgāka, jo ātrāks man būs grafiks. Tam tikai jāseko.

Nav
tā, ka distancē neko neredzu, tāpat sasmaidos, sveicinos, patīk, ka mūs
uzmundrina, par privātām lietām gan galvu nelauzu. Reizēm lūdzu Dievu, jo esmu
audzināta kristīgā garā. Ticiet vai ne, bet tas palīdz iegūt pašpaļāvību, jo
garīgais līdzsvars maratonā ir ļoti svarīgs.

– Vai esi kādreiz domājusi par
izstāšanos?

–
Nē, kāpēc tad es piedalos? Ja man jautā par otro elpu, tad ar to arī neesmu
saskārusies, skrienu savā tempā, un viss. Arī Valmierā pusi distances biju
otrā, bet tad izvirzījos vadībā, un tā arī finišējām. Abas distances puses
veicu gandrīz vienādā tempā.

Nākamgad
mēģināšu skriet pēc olimpiskā grafika, bet neko negribu sasteigt. Kur man
jāskrien? Jūtu, ka esmu sākusi īstajā laikā, jo kā gargabalniece vēl esmu
pietiekami jauna. Apzinos, ka veicu to, pēc kā neapzināti vienmēr esmu
tiekusies – darīt to, kas ļoti patīk.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

Dace LINA

Vieglatlēte

Dzimusi: 1981. gada
1. decembrī

Augums, svars: 162 cm, 49 kg

Izglītība: Bauskas 1. vidusskola,
beigusi Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultāti (bakalaura grāds
žurnālistikā), šobrīd Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas
fakultātē mācās uzņēmējdarbības vadību maģistru studiju programmā

Darba gaitas: laikraksts Neatkarīgā Rīta Avīze, pašreiz ceļojumu
un atpūtas portāls iCeļo

Trenējas: kopš 2009. gada

Treneris: Igors Kazakevičs (šobrīd
mācās treneru kursos)

Sasniegumi
sportā   Latvijas čempione maratonā (2010.
g.) – 2.50:14

Ģimenes stāvoklis: šķīrusies, ir draugs

Vaļasprieks: grāmatu lasīšana,
riteņbraukšana