Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Labākais gads. Pagaidām…

Ernests Gulbis aizvadījis pagaidām savu veiksmīgāko sezonu profesionālajā tenisā. Tieši šogad viņam visvairāk uzvaru un pirmo reizi karjerā ATP reitingā izdevies ielauzties labāko desmitniekā ATP reitingā. Ne uz pārāk ilgu laiku, taču arī 13. pozīcija gada nogalē ir vēl nebijis sasniegums gan viņam, gan visam Latvijas tenisam. Gulbis var patikt vai nepatikt, bet tāda līmeņa spēlētāja vīriešu tenisā mums nekad nav bijis un varbūt arī nebūs, tuvākajos gados jau nu pavisam droši.

Šoreiz mazāk par emocijām, vairāk par faktiem. Šogad Ernestam veiksmīgākais bija pavasaris. Maija nogalē uzvara Nicas turnīrā māla seguma laukumos, nākamajās divās nedēļās teicama spēle Grand Slam sērijas turnīrā Parīzē un sasniegts pusfināls. Panākumi šajā laika posmā nav nejaušība. Var jau spriest par to, kāds laukuma segums mūsu tenisistam parocīgāks, bet, ilgtermiņā vērtējot, tieši māla laukumos bijuši labākie panākumi. Kā nekā tieši šādos apstākļos pie mums vasarās trenējas jebkurš jaunais censonis, un tas nav nekas neparasts. Šādos laukumos ļoti vajadzīga pacietība, jo grūti gūt ātrus punktus, bumbiņas atlēciens nav tik zibenīgs kā no cietā seguma. Toties ar pacietību un precizitāti var salauzt pretinieku, turklāt māla laukumos ļoti nozīmīgs ierocis ir saīsinātie sitieni, un šajā ziņā Gulbis pavisam droši ir viens no meistarīgākajiem pasaulē.

Nākamgad mērķis ir pietuvoties pašiem labākajiem, pirmajam trijniekam. Uzreiz pēc pusfināla spēles Parīzē pret Novāku Džokoviču oficiālajā preses konferencē Gulbis tā arī pateica: „Man tagad nepieciešams spert šo papildu soli, tagad esmu īpaši motivēts.”

KĀ ŠŪPOLĒS

Daudziem nelielu vilšanos sagādāja sezonas izskaņa. Gulbis reāli varēja pacīnīties par iekļūšanu labāko astoņniekā gada vērtējumā un līdz ar to piedalīties finālturnīrā Londonā. Šī iespēja netika izmantota objektīvu un arī subjektīvu iemeslu dēļ. Sezonas nogalē sportistu vajāja dažādi savainojumi, kuri sākās jau augusta beigās US Open Ņujorkā. Tieši tur otrajā kārtā — zaudējums treniņpartnerim austrietim Dominikam Tīmam. Pēc pirmajiem diviem setiem Gulbis bija pārliecinoši labāks. Sāpes un krampji kājās bija tikai nedienu sākums. Vēlāk Pekinā Ernests pat nevarēja pabeigt spēli pret slovāku Martinu Kližanu, un tas jau notika pleca savainojuma dēļ.

Plecs lika sevi manīt visos sezonas pēdējos turnīros, bet tieši rudenī Gulbis bija izvēlējies īstu sacensību trieciengrafiku — sešās nedēļās pēc kārtas seši dažādi turnīri Āzijā un Eiropā.

Esot labā kondīcijā, tā būtu iespēja nopelnīt daudz punktu un kvalificēties finālturnīram Londonā. Iznāca gluži pretēji, neveselam spēlēt katru nedēļu nebija īstas nozīmes. Pleca sāpju dēļ krietni mazinājās Gulbja serves ātrums, un līdz ar to nebija iespēja gūt vieglus punktus, tās vājināja arī sitienu no labās puses jeb forhendu. Pretinieki nav nekādi atpūtnieki, ja pats neesi īsti vesels, cerēt uz uzvarām ir visai nereāli.

Neba Gulbis sezonas nogalē tāds bija vienīgais. Būtībā no visiem izcilu fizisko formu spēja saglabāt tikai Novāks Džokovičs un Rodžers Federers, tiesa, šveicietis arī muguras sāpju dēļ pat nespēja iziet laukumā finālspēlē Londonā. Visi pārējie mocījās ar nelieliem savainojumiem, un tas arī saprotams — tenisā sezona ir viena no garākajām, ja ne pati garākā profesionālajā sportā. Tā sākas ap Jauno gadu un turpinās līdz oktobra beigām, labākajiem — līdz novembra vidum, bet tiem, kas vēl spēlē Deivisa kausa finālā, — līdz decembra sākumam. Pārtraukumu atpūtai tikpat kā nav, un ikviens sīks savainojums var pārvērsties hroniskā, kas var likt par sevi manīt visas sezonas un varbūt pat karjeras garumā. Uzskatāms piemērs — Rafaels Nadals, kas sezonas beigās vispār vairs nevarēja spēlēt.

SAVA CEĻA GĀJĒJS

Gulbja spēlē var saskatīt gan daudz plusu, gan mīnusu. Viņš spēlē ļoti labā tempā, izteiktu spēka tenisu ar spēcīgiem sitieniem un savos labākajos mačos var uzvarēt ikvienu pasaulē. Bet… Ernests nav tik stabils, kā dažkārt gribētos. To bieži vien izmanto pacietīgākie pretinieki. No sērijas, lūdzu, servē un sasit daudzas tīri vinnētas bumbas, gan jau pienāks brīdis, kad tev vairs tā neveiksies, un to tad arī izmantošu! Tā arī dažkārt gadījies. Gulbis spēlē riska tenisu, cenšoties trāpīt gluži vai pa līnijām. Saprotams, ka var būt arī neveiksmīgākas dienas, un tad šī vēlme nospēlēt perfekti vēršas pret pašu. Visādā ziņā viņš ir izteikts individuālists, tāds ir vairums tenisistu.

Maijā Francijā Ernests domas par sevi un apkārtējo pasauli definēja šādi: „Parasti es cenšos aizbēgt no visa tā, kas patīk vairumam. Ja ļoti daudziem patīk viens un tas pats, tad sāku jau šaubīties, vai tas patiesi ir labs. Lai saprastu ļoti labas lietas, filmas vai grāmatas, ir vajadzīga piepūle. Nedaudz citādi ir ar mūziku, dažkārt to var vienkārši klausīties. Lai relaksētos, nevar visu laiku klausīties kaut ko ļoti dziļu un nopietnu.”

Egoisti jeb individuālisti, saucat, kā gribat, bet tādi ir profesionālie tenisisti, jo ar visu jātiek galā pašiem. Tādi viņi bieži vien ir arī dzīvē, savulaik spilgts piemērs bija slavenais Boriss Bekers. Kāda respektablā vācu žurnālā garai intervijai ar Bekeru bija likts īss un kodolīgs virsraksts — Ich! (latviski — Es!). Bekers vairākas stundas ilgajā sarunā vai katru teikumu bija sācis ar šo vārdu.

NEMAINĪGAS UN JAUNAS VĒRTĪBAS

Vērtējot atsevišķus elementus, serve Ernestam joprojām ir laba, viena no jaudīgākajām un efektīgākajām. Tagad sarežģītāka kļuvusi arī otrā serve, un tas ir liels pluss. Nemainīga vērtība ir sitiens no kreisās jeb bekhends, un tikpat nemainīgi nestabils joprojām ir sitiens no labās puses jeb forhends. To zina un nereti cenšas izmantot arī sāncenši. Lieliska bumbas izjūta, teicami saīsinātie sitieni, taču lielāku stabilitāti gribētos spēlē no gaisa pie tīkla, kur Gulbis dažkārt darbojas pārāk mīksti.

Servējot uzreiz gūto punktu ziņā (eisi), Gulbis šogad sestais, labākais ir horvātu milzis Ivo Karlovičs. No pirmā desmitnieka par Ernestu šajā elementā vien nedaudz labāki ir Marins Ciličs un Milošs Rēničs.

Savstarpējās spēlēs ar pasaules TOP 10 tenisistiem Gulbim šogad neitrāla bilance — piecas uzvaras un pieci zaudējumi. Tas ir sestais labākais rādītājs ATP tūrē. Šajā ziņā latvietim priekšā ir tikai Staņislass Vavrinka, Novāks Džokovičs, Rodžers Federers, Kei Nišikori un Rafaels Nadals. Seta galotnē jeb tie-break Gulbim 13. labākais rādītājs, ko nedaudz sabojāja sezonas nogale.

Ernestam vēl krietni jāuzlabo serves uzņemšana, viņam ir tikai 27. rezultāts, uzvaras 21 procentā geimu. Labākajiem šis rādītājs ir nedaudz vairāk par 30 procentiem, pirmais ar 35 procentiem ir Rafaels Nadals. Novākam Džokovičam un Dāvidam Fereram pa 33 procentiem. Servju uzņemšana ir nozīmīgs faktors, kaut arī skaidrs, ka vairākumā gadījumu mūsdienu vīriešu tenisā uzvarēs servētājs.

Ir vēl daži ļoti labi rādītāji. Piemēram, pēc uzvarēta pirmā seta vairākumā gadījumu Gulbis ar uzvaru pabeidz visu maču. Šādās situācijās Gulbis svinējis 35 uzvaras un cietis tikai divus zaudējumus, šajā ziņā labāks bijis vienīgi beļģis Dāvids Gofēns. Arī izšķirošajos setos Gulbim motivācijas netrūkst — 13 uzvaras un tikai trīs zaudējumi šogad, tas ir ceturtais rādītājs pēc Novāka Džokoviča, Kei Nišikori un Grigora Dimitrova. Gluži vai fenomenāls Ernests joprojām ir ATP finālos — karjerā tajos spēlēts sešas reizes un vienmēr Gulbis uzvarējis (šogad divreiz). Tas liecina gan par motivāciju, gan par spēju nesadegt pirms izšķirošā mača. Cita lieta, ka līdz finālam vēl jānokļūst…

ERNESTS GULBIS ATP REITINGOS

2005. gads — 418. vieta

2006. gads — 141. vieta

2007. gads — 61.vieta

2008. gads — 53. vieta

2009. gads — 90. vieta

2010. gads — 24. vieta

2011. gads — 61. vieta

2012. gads — 136. vieta

2013. gads — 24. vieta

2014. gads — 13. vieta

Aplūkojot vietas, kādās Gulbis ATP reitingā noslēdzis pēdējos desmit gadus, aina nav slikta. Ja neskaita lielo kritumu 2012. gadā un pirms tam ļoti veiksmīgo 2010. gadu, viss ir likumsakarīgi. Skaidrs, ka tuvāk virsotnei šis kāpums vairs nevar būt tik straujš. Vispirms jāprot noturēties iegūtajā pozīcijā un tad domāt par vēl lielāku progresu.

Šogad Gulbis vienspēlēs izcīnījis 41 uzvaru un piedzīvojis 21 zaudējumu, ieguvis divus ATP čempionu titulus (Marseļā un Nicā), balvās nopelnījis 1 767 576 ASV dolārus (karjerā kopā jau pārsniegta piecu miljonu robeža).

ŠAUBAS UN BALANSS

Nākamajā sezonā būs divi ļoti nozīmīgi cikli. Pirmais — labi nospēlēt un gūt punktus sezonas ievadā, īpaši Australian Open Melburnā, kur Gulbim līdz šim tradicionāli nav veicies. Tā būtu iespēja atkaliekļūt labāko desmitniekā. Otrs — svarīgs būs sniegums maija beigās un jūnija sākumā, jo šajā posmā Gulbim ir ļoti daudz iekrātu reitinga punktu par uzvaru Nicā un pusfinālu Parīzē. Ja nākamgad šajā posmā nekas jēdzīgs nesanāks, punkti dzēsīsies un būs jūtams kritums reitingā.

Labā ziņa gan atkal tā, ka ir krietnas rezerves sezonas nogalē, jau sākot no augusta un US Open. Ja tikai pašam izdosies saglabāt motivāciju un būt veselam. Bet dzīve nerit tikai tenisa kortos vien… „Es bieži vien par visu šaubos, kaut dažkārt ir arī pretēji. Dažreiz varu būt ļoti pārliecināts bez kāda iemesla, un dažkārt es šaubos par visu atkal bez iemesla,” tā Ernests Gulbis šovasar teica kādā intervijā. „Piemēram, es spēlēju labu tenisu, bet sāku šaubīties par to. Vai arī otrādi — man nekas nesanāk, bet esmu pārliecināts par sevi. Tas patiesībā ir mans iekšējais garastāvoklis, kas to izraisa. Es cenšos atrast balansu pats ar sevi, lai nebūtu tādu kāpumu un kritumu arī psiholoģiskā ziņā. Pareizi būtu uz ikvienu turnīru ierasties ar vēsu galvu. Nedrīkst nedz pārāk sacerēties, nedz arī būt pārāk neticīgs panākumiem, pārāk vienaldzīgs. Visam jābūt balansā, jo sezona ir gara.”

Šogad Ernestam Gulbim bijušas vairākas teicamas spēles pret izciliem tenisistiem, un gribētos, lai turpmāk tādu būtu vairāk. Kā Marseļas pusfinālā pret Rišāru Gaskuē un finālā — Žo Vilfrīdu Congu, un īpaši jau Parīzē pret Rodžeru Federeru astotdaļfinālā un pusfinālā pret Tomāšu Berdīhu. Pret leģendāro Federeru Gulbim izdevās izkļūt no gluži vai bezcerīgas situācijas, pilnībā lauzt cīņas gaitu un uzvarēt. Šādi panākumi norūda un ļauj noticēt sev. Profesionālo tenisistu saimē vismaz 50 labākie spēj spēlēt ļoti labi, un panākumu atslēga bieži vien slēpjas galvā. Uzvar tas, kurš gūst psiholoģisko pārsvaru.