Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Nobriedis Seviljas saulē

Vidēji vismaz 21 minūte laukumā katrā Seviljas komandas spēlē Spānijas ACB līgā un Eiropas kausa izcīņā, vairākos mačos komandas rezultatīvākā spēlētāja vai labākā bumbu izcīnītāja gods, publikas ovācijas par efektīgiem lidojumiem virs groza aizsardzībā un uzbrukumā, kā arī gozēšanās skatāmāko epizožu video apskatos — deviņpadsmitgadīgais Kristaps Porziņģis, kura augums dažādos avotos svārstās starp 211 un 215 cm, jau kļuvis par atpazīstamu vērtību Eiropas labākajā basketbola līgā un vienu no Latvijas cerībām starptautiskajā basketbola apritē. Iespējams, jau 2015. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, kura pirmais posms nākamgad no 5. līdz 10. septembrim notiks Arēnā Rīga.

IZLŪKDIENESTU NOMEDĪTS

Basketbolista Porziņga uzvārds pirmo reizi skaļi ieskanējās pirms gadiem desmit, kad Ventspilī dzimušais liepājnieks — vārdā Jānis Porziņģis, neticis pie toreizējo Latvijas lielklubu ievērības, ar uzņēmīgu neatlaidību iekaroja vietu zem Itālijas basketbola saules. Ārzemēs iegūtā reputācija divmetrīgajam uzbrucējam uz brīdi pat pavēra valstsvienības durvis, tomēr Latvijas galvenajā komandā nostiprināties Jānim neizdevās. Izspēlējies Itālijā un vēl vairākās Eiropas valstīs, Porziņģis atgriezās Latvijā, kur pārmaiņus pārstāvēja Valmieras un Liepājas komandas. Spēlētāja karjeras izskaņā Jānis simboliski nonāca jaunākā brāļa ēnā — Kristaps Porziņģis 2012. gada 30. septembrī 17 gadu vecumā bija debitējis Spānijas ACB līgā, kas daudzām Latvijas zvaigznēm palikusi neiekarota virsotne.

Par Jāni 13 gadus jaunākais Kristaps tobrīd jau divus gadus bija nodzīvojis Andalūzijas metropolē Seviljā, kur nokļuva 15 gadu vecumā. Savā ziņā nejauši, jo Liepājas basketbola skolas audzēknim neesot bijis mērķtiecīgs plāns meklēt izaugsmes iespējas ārzemēs. Savā ziņā likumsakarīgi, jo piecpadsmit gadus vecs slaids un kustīgs divmetrinieks (jaunākajās grupās allaž spēlējis ārējā līnijā un pat par saspēles vadītāju!) bija gana perspektīvs materiāls, lai par viņu ieinteresētos profesionālu komandu izlūkdienesti. Latvijas lielkomandas tolaik tik tālu jaunos talantus nemeklēja, atbrīvojot nišu ārzemniekiem. Tie nesnauda.

Aģents informāciju par Liepājas pusē dzīvojošo talantu bija izsūtījis vairākiem klubiem, bet vislielāko ieinteresētību izrādījuši Spānijas virslīgas pārstāvji Seviljas Cajasol, uzaicinot Kristapu uz pārbaudes treniņiem. Tajos nekādus brīnumus puisis neesot paveicis, bet perspektīvu īlens maisā nav bija noslēpjams, un andalūzieši nolēmuši riskēt. Līgums ticis noslēgts uz septiņiem (!) gadiem, paredzot iespējas laiku pa laikam izvērtēt tā turpināšanas lietderību, un 2010. gada rudenī Kristaps no liepājnieka kļuvis par seviljieti. Pareizāk sakot — Seviljā dzīvojošu liepājnieku, jo saikne ar Latviju viņam palikusi cieša jo cieša.

DIVI GADI NOBRIEŠANAI

Divreiz dienā treniņš, pa vidu spāņu valodas stundas un mācības skolā, spēlēšana Cajasol jauniešu komandā dažādu līmeņu turnīros no Seviljas čempionāta līdz jauniešu Eirolīgai — tāda bijusi Kristapa ikdiena divas pirmās sezonas, kuras var nodēvēt arī par nepārtrauktu adaptācijas procesu. Citā valstī un klimatā, citā dzīves ritmā un patstāvības līmenī, pielāgojoties aizvien augstākām basketbola prasībām. Arī augot un mainot spēlētāja ampluā.

Pats Kristaps smejas, ka garumā stiepies lielākoties vasarās, dzīvojot mammas maizē Liepājā. Lai nu kā, bet šajā laikā kādi desmit centimetri garumā klāt nākuši, nobriestot arī muskuļiem, Porziņģis no vieglā uzbrucēja pakāpeniski kļuvis par smago jeb, basketbola terminoloģijā runājot, spēka uzbrucēju. Turklāt ne nieka nezaudējot no kustīguma, lēcienu viegluma un tālmetienu trāpīguma. „Ja mans sedzējs ir augumā mazāks, spēlēju kā ceturtais numurs vairāk pa soda laukumu. Ja pretī gadās mana auguma būdīgs džeks, vairāk spēlēju no āra — lai mēģina izskriet pakaļ. Tā, lai iespējamo mīnusu pārvērstu plusā,” tā pats Kristaps komentē savus pienākumus laukumā, kas pielāgoti viņa individualitātei.

Brāļa izaugsmi viens no pirmajiem novērtēja Jānis Porziņģis, sajuzdams, ka tradicionālajos ģimenes vasaras mačos sīko izgrūstīt kļūst aizvien grūtāk. „Vēl ilgi nebūs spēlētājs, bet potenciāls ir mežonīgs — laba tehnika, spēles izjūta, garas rokas… Tievs, bet izskatās vājāks, nekā patiesībā ir. Ja piestrādās pie atlētisma, var izveidoties par ļoti labu spēlētāju,” tā Porziņģis vecākais Latvijas presē pirms diviem gadiem raksturoja jaunāko, kuru pirmajā uzmanības saulītē iecēla negaidītā debija ACB līgā pašā 2012./13. gada sezonas ieskaņā.

Protams, pirmajā sezonā Kristaps nekādus brīnumus Cajasol galvenajā komandā nepaveica (7 spēles, vidēji katrā 7 minūtes laukumā). Taču durvis bija pavērtas, un nākamais solis pa tām jau bija krietni pārliecinošāks.

LIDOJOŠAIS MILZIS

Kristapa Porziņģa nopietnā iznākšana Latvijas skatītāju priekšā tika sagatavota pēc labākajiem dramaturģijas paņēmieniem. Vispirms — vienaldzība un klusums. Tad — aizvien skaļāk ieskanošās runas par tālu no dzimtenes novērtēto talantu. Pēc tam — pretrunīgi pusvārdu mājieni un interpretācijas. Visbeidzot — spoža debija, izgaisinot šaubas par talanta mērogu un saikni ar Latviju.

Slaidā liepājnieka debija Latvijas izlases kreklā palika lāgā nepamanīta, jo U-14 vecuma grupai uzmanību pievērš tikai rūdītākie profesionāļi, turklāt uz vienaudžu fona Kristaps izcēlies ja nu vienīgi ar augumu. Divus gadus vēlāk U-16 izlases pirmajā turnīrā — Baltijas jūras kausa izcīņā Tallinā — par komandas biedriem galvas tiesu garākais Kristaps gandrīz visas sev atvēlētās nedaudzās minūtes pavadīja trīspunktu metiena līnijas rajonā, pa reizei nesekmīgi uzšaudams pa grozu no tālās distances un aizsardzībā cenšoties ar garajām rokām paveikt to, ko nebija izdarījušas kājas — proti, panākt garām palaisto pretinieku. Kad U-16 izlases galvenais treneris Nikolajs Mazurs Kristapu neuzaicināja uz treniņnometni pirms Eiropas čempionāta, jautājumi par šo tematu izpalika — sak’, nekāds lielais palīgs viņš nebūtu tik un tā. Tāpat kā gadu vēlāk, kad U-18 izlases galvenais treneris Guntis Endzels bez īpašas nožēlas konstatēja, ka Porziņģis no Spānijas pārbraucis pārāk vēlu, lai iesaistītos izlases darbā. Paklusām ieskanējās runas: vēl nav gatavs lielām slodzēm, varbūt nemaz negrib pārstāvēt Latviju, iespējams, seviljieši viņam kārto Spānijas pasi. Kristapa vārdi, ka no spēlēšanas izlasē atturējis kluba līgums, bet nākamajā vasarā viņš būs ierindā, tika uztverti skeptiski. Līdz 2013. gada vasarai, kad Porziņģis uzvilka Latvijas U-18 izlases kreklu.

„Pirms satikāmies, bija zināmas šaubas, kā Kristaps iekļausies mūsu komandas zīmējumā, kas bija veidots vairākus gadus. Bet pirmajā dienā izrunājāmies, es izstāstīju, ko ceru no viņa sagaidīt, un tālāk viss bija perfekti — gan treniņos, gan spēlēs. Kristaps uzreiz izvirzījās par komandas līderi, iedodams pārliecību partneriem un darīdams komandu stiprāku,” treneris Nikolajs Mazurs neslēpa prieku par pastiprinājumu, kas Latvijas komandu cēla lielu cerību spārnos.

2013. gada Eiropas U-18 čempionāta pirmajās spēlēs Liepājā Porziņģis kļuva par dzimtās pilsētas publikas mīluli un vienu no galvenajiem Latvijas izlases panākumu kaldinātājiem. Ceturtdaļfinālā Arēnā Rīga tika uzveikti Lietuvas juniori un pēdējos divos mačos latvieši ilgu laiku diktēja noteikumus Horvātijas un Spānijas junioriem. Bet uzvaras punkta pielikšanai jaudas tomēr pietrūka. 4. vieta un turnīra noslēguma parādē Eiropas čempionāta Zvaigžņu piecniekā ievēlētie Kristaps Porziņģis un Anžejs Pasečniks gāja nodurtām galvām — medaļas bija tik tuvu, tomēr palika nesasniegtas.

„Man ļoti gribējās spēlēt šajā Eiropas čempionātā, lai parādītu Latvijas cilvēkiem, ko esmu iemācījies. Domāju, ka nospēlējām solīdi, bet beidzās tā, kā beidzās. Vēl tagad neko neesmu aizmirsis, un zaudējums bronzas spēlē ar Spāniju grauž joprojām. Starp citu, tā ir laba motivācija strādāt, lai nākamreiz iznākums būtu labāks. Bet kopumā emocijas bija ļoti patīkamas, un tādas gribas piedzīvot vēl,” Kristapa vārdi neļāva šaubīties par viņa vēlmi pārstāvēt Latviju, turklāt tiem parasti seko atruna, ka junioru sacensībās gūtos panākumus viņš nepārvērtē: „Līmenis nav slikts, bet tie ir tikai jaunieši, nevis pieauguši profesionāļi. Man jau ir citas ambīcijas. Par sevi varēšu priecāties, kad sākšu kaut ko ievērības cienīgu rādīt ACB līmenī.”

VASARA DARBAM

2014. gada vasarā nelielu viļņošanos izraisīja Kristapa atteikums piedalīties Latvijas izlašu vasaras darbos, lai gan aicinātāji bija divi — gan U-20 izlases galvenais treneris Nikolajs Mazurs, gan valstsvienības vadītājs Ainars Bagatskis.

„Izvērtējot veselības stāvokli un pieredzi, kopā ar savu komandu — ģimeni, un aģentiem — izšķīrāmies, ka vislietderīgāk būtu šovasar mērķtiecīgi patrenēties. Jānostiprina locītavu saites, jāpalielina ķermeņa masa, jāpilnveido individuālā tehnika — plaša programma. Piedalīšos treniņnometnē, kurā darbošos kopā ar Spānijas izlases un NBA kluba Oklahoma City Thunder centru Seržu Ibaku. Jo vairāk iemācīšos, jo labāk nākotnē varēšu palīdzēt Latvijas izlasei,” tā Kristaps komentēja savu izvēli, iespējams, tobrīd visus nepārliecinādams.

Dažus mēnešus vēlāk argumentācija bija vēl pārliecinošāka: „Gan Latvijā, gan Amerikā iegūtā pieredze bijusi ļoti vērtīga. Jūtos drošāk — zinu, kas kurā situācijā jādara, vairs nelidoju pa galvu pa kaklu virsū pirmajam pretiniekam, bet daru savu darbiņu. Fiziski esmu kļuvis stiprāks, un tas palīdz tikt pie atlēkušajām bumbām. Uzlabojusies darbība aizsardzībā. Uzbrukumā cenšos būt agresīvs, bet reizēm pārcenšos — gadās nevajadzīgi metieni, kas pasliktina precizitātes procentu. Vēl ir, kur augt. Pats galvenais — pašam gribas nostabilizēt sniegumu tā, lai nav lielu kritumu un komanda var uz mani paļauties. Pagaidām gadās gan ļoti labas spēles, gan tādas — ne visai…”

NO JAUNIEŠA KĻŪST PAR VĪRU

2014. gada sezonas gaitā Kristaps iekaroja stabilu vietu Seviljas Cajasol pamatspēlētāju rotācijā, sekmēdams komandas progresu sezonas gaitā, kas beidzās ar līdzdalību aizraujošā ceturtdaļfināla sērijā un izcīnīto ceļazīmi uz vecās pasaules otro prestižāko klubu turnīru — Eiropas kausa izcīņu.

Jaunās sezonas sākumā viņa spēles laiks pieaudzis un loma komandā kļuvusi vēl nopietnāka, tiesa, atjaunotajai Seviljas komandai jauna trenera vadībā neveiksmju pagaidām bijis vairāk nekā panākumu.

„Ar treneri Skotu Rotu jau pirms sezonas bija saruna: lai arī gadu man nav ļoti daudz, Seviljas sistēmā esmu jau piekto sezonu, tāpēc man jāpalīdz jaunajiem adaptēties gan sadzīvē, gan komandā un, protams, jādod savs ieguldījums spēlē. Arī no apkārtējiem — preses, faniem — jau pirms sezonas sajutu, ka viss būs nopietnāk nekā iepriekš, kad biju jaunais palīgs,” Kristaps iezīmē pārmaiņas savā statusā. Tas nozīmē vairāk spēles laika un tiesības savu reizi kļūdīties, neriskējot uzreiz nosēsties uz rezervistu sola, bet arī lielāku atbildību par komandas rezultātu.

„Vismaz pagaidām neesam tik laba komanda kā pavasarī. Reizēm spēli sākam, kā apdulluši. Nokļūstam iedzinējos, tad saņemamies un mēģinām atspēlēties, taču Spānijas līgā no lieliem mīnusiem izlīst ir ļoti grūti. Vienreiz pret Estudiantes mums izdevās, bet regulāri tas neiet cauri.

Tiesa, arī pirms gada slikti sākām un tikai sezonas gaitā viss nostājās savās vietās un sasniedzām labus rezultātus. Centīsimies to atkārtot. Bet pagaidām galvenais mērķis — neizkrist no virslīgas.”

Sezonas pirmajos mēnešos Kristapam Porziņģim individuālā statistika mazliet labāka bijusi Eiropas kausa izcīņā. Sagadīšanās vai likumsakarība?

„ACB līgas komandā pirms katras spēles ir ļoti nopietns skautings, pretinieki mani jau pazīst un zina, no kā īpaši jāuzmanās. Citu valstu komandas nav tik organizētas un mani atstāj brīvu vietās, no kurām spāņu komandas mest neļautu. Piemēram, no pustālās distances.”

Seviljā nodzīvotie gadi Kristapam izpaužoties spāņu valodas izrunā, taču nav dzirdami viņa latviešu valodā. Pilsētas ielās viņu aizvien biežāk pazīst ne tikai garā auguma dēļ, un pēc veiksmīgi aizvadīta mača Madridē kopā fotografēties gribējuši pat Real fani. Progress un jaunais statuss komandā pagaidām nav ietekmējis lietišķās attiecības ar klubu, kuras joprojām regulē pirms pieciem gadiem noslēgtais līgums, taču Kristaps šim aspektam lielu uzmanību nepievērš — pagaidām viņam vēl jāiegulda sevī, bet pelnīšanas laiks nākšot vēlāk. Viņa vārds aktīvi tiek locīts NBA drafta prognozēs, taču arī šo tēmu dienvidos dzīvojošais liepājnieks komentē ziemeļnieciskā mierā, aicinādams pagaidīt sezonas beigas — redzēs, kā veiksies laukumā, kāda būs veselība.

Nākamgad septembrī Rīgā pēc 78 gadu pārtraukuma notiks Eiropas vīriešu čempionāta spēles. Ko šajā laikā darīs Kristaps Porziņģis?

„Protams, ļoti gribētu piedalīties! Ja vien treneris Bagatskis uzaicinās kandidātos un izturēšu konkurenci. Eiropas čempionāta finālturnīrs pats par sevi ir liels notikums un kur tad vēl iespēja spēlēt savu skatītāju klātbūtnē.”

 

Kristaps PORZIŅĢIS

Liepājas basketbola skolas audzēknis

Dzimis:1995. gada 2. augustā

Sportā:Kopš 2010. gada rudens trenējas Seviljas Cajasol sistēmā

2012. gada 30. septembrī debitējis Spānijas ACB līgā

Spēlējis Latvijas U-14 un U-16 izlasēs, Latvijas U-18 izlases sastāvā 2013. gadā piedalījies Eiropas junioru čempionātā, iekļauts turnīra Zvaigžņu piecniekā

NBA drafta prognozēs regulāri tiek minēts starp kandidātiem uz izvēli 1. kārtā