Stāties uz stiprām kājām
Latvijas Florbola savienības (LFS) prezidents Ilvis Pētersons vērtē Valmierā aizvadīto sieviešu izlases startu 2015. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā Valmierā un vīriešu izlases veikumu 2014. gada pasaules čempionātā decembrī Zviedrijā, stāsta par somu trenera Īro Parviainena nomaiņu pie valstsvienību stūres, vīriešu virslīgas jauniegūto ģenerālsponsoru, pēc ilgāka laika atkal gaidāmo Latvijas čempionāta zelta spēli, gatavošanos 2016. gada pasaules čempionātam, kas notiks Latvijā…
— Uzvaras pār florbolā zaļo Spāniju (9:0) un Franciju (15:0), neizšķirts ar Dāniju (3:3), uzvara pār Ungāriju (5:1) un turnīra noslēgumā zaudējums Šveicei (1:8) — hronoloģiski tāds bija Latvijas sieviešu izlases veikums 2015. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā Valmierā, izcīnot ceļazīmi uz Tamperē gaidāmo 10. pasaules florbola čempionātu. Kā vērtējat mūsu dāmu sniegumu?
— Normāli. Ja būtu uzvarēta Dānija, varētu vērtēt kā labu. Iespējams, mums nedaudz aizmigloja acis tas, ka iepriekšējā kvalifikācijas ciklā dānietes uzvarējām ar 6:1… Rangā komandas nav tālu viena no otras. Tas kādai spēlētājai varēja nostrādāt zemapziņā. Spēlē pret Šveici pirmajā periodā komanda teicami noturēja aizsardzību, bet uzbrukumā neizdevās izmantot savas izdevības — ja nedaudz būtu uzsmaidījusi veiksme, sazin’, kā spēle vēl varēja pagriezties…
Izlase pirmo reizi sanāca kopā pilnā sastāvā tikai kvalifikācijas turnīrā — uz pārbaudes spēlēm ārzemēs spēlējošās valstsvienības florbolistes netika aicinātas, lai ekonomētu līdzekļus, jo bija zināms, ka pirms turnīra ir paredzēts laiks vairākiem koptreniņiem un pirmās divas spēles būs pret nomināli vājākām komandām. Galvenais mērķis ir izpildīts — iegūta ceļazīme uz pasaules čempionātu, nu jāstrādā tālāk. Tam nav nekāda nozīme, ka kvalifikācijas turnīrā apakšgrupā ieguvām 2. vietu, jo čempionātam varēja kvalificēties arī 3. un 4. vietas ieguvējas. Decembrī Tamperē viss sāksies no jauna.
— LFS jau ir uzkrāta diezgan liela pieredze starptautisku florbola turnīru organizēšanā, taču katras sacensības ir jauns pārbaudījums. Kā Valmierā viss izdevās no organizatoriskā viedokļa?
— Starptautiskā Florbola federācija labprāt mums uztic pasākumus, jo, pēc viņu vārdiem, ar mums esot maz problēmu. Pēdējā dienā viņi teica: „Fantastic!”Šis bija solis uz priekšu, varējām labi pastrādāt ar brīvprātīgo brigādi, kas bija pieteikusies kvalifikācijas turnīram.
— Cik daudz brīvprātīgo jums izdevās piesaistīt?
— 20 brīvprātīgos, tas nav daudz. Atceroties visus turnīrus, ko organizējam kopš 2009. gada, šoreiz izdevās nokomplektēt lielisku brīvprātīgo komandu — pirmoreiz pilnīgi neviens brīvprātīgais nekrita ārā no kopējā sastāva. Visi strādāja kā viena komanda, viens otru atbalstīja, izteica priekšlikumus un ar lielu sapratni reaģēja uz aizrādījumiem. Es viņus apbrīnoju — arī viņi ir auguši līdzi pasākumiem, un daudziem aiz muguras ir neskaitāmi notikumi. Daudzus pudus sāls kopā esam apēduši. Ideāli, ja šo brīvprātīgo brigādi varētu saglabāt līdz 2016. gadam, taču tad mums vajadzēs jau 200 brīvprātīgos. Viņiem būs jāmāca nākamie brīvprātīgie.
— Valmierā bija Latvijas sieviešu florbolam neraksturīgi liela līdzjutēju interese. Pat neveiksmīgo spēli pret Šveici apmeklēja vairāk nekā 600 skatītāju.
— Tas man vairs nebija brīnums, laba apmeklētība mani pārsteidza pirms diviem gadiem. Toreiz domāju — droši vien meitenēm būs jāspēlē pie tukšām tribīnēm, bet identiskā sieviešu kvalifikācijas turnīrā bija 400—500 skatītāju uz Latvijas sieviešu izlases spēli. Šīm spēlēm ir klāt pasaules čempionāta kvalifikācijas birka, tādēļ tās nevar salīdzināt nedz ar pārbaudes spēlēm, nedz sieviešu virslīgu — tā ir pavisam cita sportiskā atbildība, un, iespējams, daļa līdzjutēju saprot, ka viņiem ir jādod sava artava, esot tribīnēs. Paldies viņiem par to!
— Ko LFS dara, lai celtu sieviešu virslīgas līmeni? Virslīgā ir tikai četras komandas.
— Neko mākslīgi nevar celt — māju būvē no pamatiem, nevis no jumta — ne jau vispirms virslīgu un tad apakšā katra kluba sistēmu… Citas ar pierunāšanu, citas ar pārliecināšanu, taču šīs sezonas sākumā izdevās piesaistīt vēl četras komandas sieviešu 1. līgā. Tādējādi licencēto spēlētāju skaits ir nedaudz pieaudzis — līdz 370 florbolistēm. Virslīga ir piramīdas virsotne! Ja 1. līgas komandas saprot, ka ir jādomā par savu jauno paaudzi, tad tas ir labi. Ja klubā valda uzskats, ka izcīnīt vietu virslīgā var, piesaistot kādas labas izbijušas spēlētājas vai pārvilinot florbolistes no citām komandām, tad grūti būs… Latvijā tikai trīs klubi nodarbojas ar jauno spēlētāju audzināšanu.
— Pirms gadiem 10 sieviešu virslīgā bija vairāk komandu, savukārt vīriešu florbolā tendence ir pilnīgi pretēja — komandu skaits palielinājies. Meitenēm nepatīk florbols?
— Meitenēm florbols patīk, bet ir ārkārtīgi grūti atrast trenerus, kuri grib strādāt ar meitenēm. Tie, kuri pārtraukuši strādāt, saka: „Ilvi, es nekad vairs negribu strādāt ar meitenēm…” Tas nav viegls darbs, un katrs, protams, izvēlas iet vieglāko ceļu. Šeit nav kāda mūsu kaimiņvalsts, kurā var izdot rīkojumu, ka „tā tagad būs būt”. Latvijā ir demokrātija, un viss notiek pēc labas gribas principa. Ja atrastos labā nozīmē kādi trakie treneri, kuri ir gatavi meitenes trenēt, pastāv potenciāls strauji iet uz augšu.
Ar meitenēm strādāt ir trīsreiz grūtāk nekā ar puišiem. Es zinu, kā Rubenē strādā Jānis Dainis un kāpēc tur meitenes nāk spēlēt. Tur sākumposmā notiek liels darbs gan ar vecākiem, gan ar katru meiteni individuāli, lai viņu motivētu, un netiek šķirots, vai meitenei piemīt liels potenciāls vai viņai nav lemts būt izcilai florbolistei — neviena netiek atgrūsta. Klubs ir atvērts visiem un faktiski pilda sociālo funkciju. Kad āķis ir lūpā, tad meitenes nāk spēlēt. Citur problēma ir sporta zāles noslodze — lai atrastu laiku jaunai meiteņu grupai, no zāles jādzen laukā puiši.
Es nevienam trenerim nevaru un negribu neko pārmest, es varu viņiem tikai izteikt lūgumus.
— Par vīriešus izlases startu aizvadītajā pasaules čempionātā. Pret florbola milžiem Zviedriju (2:12) un Somiju (1:7) zaudējumi, revanšs pret Vāciju (5:3), uzvara pār Kanādu (10:2), zaudējums Šveicei (1:6), uzvara pār Igauniju (6:1) un finišā principiāla uzvara pār Norvēģiju (4:3), valstsvienībai izcīnot 5. vietu. Šķiet, galarezultāts labāks nekā spēļu rezultāti, lai gan pret to pašu mājinieci un pasaules čempioni Zviedriju Latvijas izlase sevi pieteica vēl līdz šim neredzētā kvalitātē…
— Šis pasaules čempionāts notika pēc jaunās izspēles kārtības. Ja iepriekš grupā bija četras komandas — izteikti viena stipra komanda un izteikti viena vāja komanda, kas bija jāuzvar, lai izkļūtu no grupas, tad tagad jāpieliek daudz lielāki spēki, lai cīnītos par šo pašu 5.—6. vietu. Šī jaunā kārtība ir viltīga, jo īsā laikā ir jāaizvada daudz spēļu — džekiem nācās pamatīgi liet sviedrus (septiņas spēles deviņās dienās), tādēļ šo 5. vietu vērtēju augstāk nekā, piemēram, 2010. gada pasaules čempionātā izcīnīto 5. vietu. Vairs nav šīs zelta kārts — viena spēle grupā ar vājāku komandu, kas nodrošina palikšanu labāko astoņniekā. Spēku samērs izlīdzinās, un ar lieliem cilvēkresursiem līdz mūsu līmenim pietuvoties ir viegli.
— Kas čempionāta gaitā valstsvienības sniegumā pārsteidza vai sarūgtināja?
— Analoģiski kā dāmu kvalifikācijas turnīrā neveiksmīgā spēle pret Šveici. Ja mēs gribam uzvarēt nomināli stiprāku komandu, tad savas izdevības ir jāizmanto. Citi saka, ka nebija redzējuši tik vāju Šveices izlasi. Es negribu noniecināt mūsu valstsvienību: mēs bijām ielikuši lielu sagatavošanās darbu — tādu kā nekad, esam stipri progresējuši, tādēļ tā izskatījās. Ja mēs varam lielu spēles daļu cīnīties līdzīgi ar Šveici, presēt viņus pa visu laukumu un ar spēku atņemt bumbiņu, tad, domāju, tas ir milzīgs solis uz priekšu. Grūti spriest, kā šī spēle būtu izvērtusies, ja pirmajā periodā bumbiņa nevis vairākas reizes būtu atsitusies pret vārtu stabiņiem, bet iekritusi vārtos…
Spēlēs pret Zviedriju un Somiju mums ir grūti aizķerties, bet ar Čehiju un Šveici varam cīnīties, un es ticu, ka nākotnē paveiksim kādu varoņdarbu.
— Spēlē pret Šveici tiešām izskatījās, ka laimes lācis Latvijai pagriezis muguru. Un tas varēja būt pagrieziena punkts čempionātā…
— Vēsturē paliek rezultāts, bet tas neataino spēles gaitu.
— Valstsvienības galvenais treneris Īro Parviainens ar palīgiem izcēlās ar drosmīgu sastāva komplektāciju — jau otro čempionātu pēc kārtas bija daudz debitantu un sastāvā nebija iekļauti vairāki pieredzējuši līderi.
— Es nekad neesmu jaucies darbā ar komandu un arī to nedarīšu. Tā ir treneru kompetence, treneriem ir jāiet laukumā un jācīnās ar šiem kareivjiem par vietu čempionātā, un pēc tam viņiem LFS ir jāatskaitās, ko sasniedza. Savienības darba daļa ir nodrošināt pēc iespējas labākus apstākļus — katrs esam profesionālis savā jomā.
— Kādēļ komandā nespēlēja Jānis Jansons? Viņš tomēr ir vienīgais Latvijas florbolists, kurš savulaik ticis līdz florbola Mekas — Zviedrijas — superlīgas līmenim.
— Tā bija viņa paša izvēle. Ja nav pašam vēlme, tad mēģināt pierunāt nav vērts. Šodien jaunais spēlētājs ar uguntiņu acīs izdarīs vairāk. Agrāk valstsvienības līderi bija galvastiesu pārāki un pa visu laukumu burtiski mirdzēja, bet tagad jaunie ir tā pielikuši, ka, ja mēs visiem spēlētājiem uzliktu maskas, būtu grūti atšifrēt, kurš ir veterāns, kurš jaunais spēlētājs. Atis Blinds man saka, lai viņš izturētu konkurenci ar jaunajiem spēlētājiem, viņam ir jātrenējas piecas sešas reizes nedēļā.
— Izskatījās, ka, komplektējot izlasi, jau tiek domāts par 2016. gada pasaules čempionātu Rīgā.
— Jā, bija tāds zemteksts. Par to mēs lēmām jau pēc pagājušā pasaules čempionāta, izmēģināsim mazu avantūru un liksim akcentu uz jaunajiem spēlētājiem, lai saprastu, kurus varam iespēlēt sastāvā un kuri var aizspēlēties līdz pat 2016. gada čempionātam.
— Taču pirms mēneša nāca diezgan negaidīta ziņa, ka Parviainens ar palīgu pamet valstsvienību un U-19 izlasi. Kādēļ šķīrās LFS un Parviainena ceļi?
— Pēc katra pasaules čempionāta veicam pārrunas ar izlašu personālu, sākot no menedžeriem līdz treneriem, aci pret aci, kas paliek tikai starp mums. Es no savas puses iztaustu, kāda kolektīvā ir iekšējā atmosfēra — kas tur ir noticis. Tas ir nācis tikai par labu un palīdzējis atrisināt un atklāt samilzušas problēmas, ko cilvēki cenšas noklusēt. Bet tas paliek tikai starp mums, tas paliek analīzei, lai mēs varētu sasniegt labākus rezultātus un novērst problēmas.
— Lai nepavērtu telpu spekulācijām, jautāšu tā: vai tās bija iekšējas nesaskaņas?
— Nē, nebija nekādu iekšējo nesaskaņu. Kad izrunājos ar Īro, bija signāli, ka valstsvienības mehānismā tik raiti visi zobrati vairs negriežas. Agrāk, sazvanoties ar spēlētājiem, viņi stāstīja, kā raujas treniņos… Drusciņ tā uguntiņa bija apdzisusi. Nedomāju, ka treneru zināšanas bija izsmeltas, bet bija iestājusies rutīna un pazudis azarts. 16. janvārī, kad daudzi varbūt bija pārsteigti, kādēļ Īro nebija U-19 izlases treniņnometnē, mums bija gara tikšanās Rīgā. Pēc ilgām sarunām nonācām pie slēdziena, ka mēs saglabājam labas attiecības un pārtraucam sadarbību. Draudzīgi šķīrāmies un šobrīd sarakstāmies. Viņi palīdzēs mums sarunāt pārbaudes spēles, nosacīti palīdzēs kā skauti, sekmējot jauno spēlētāju iekārtošanu klubos. Tie, kuri tikuši Somijā spēlēt, tur nonākuši tikai pateicoties Īro.
Izlases spēles stils ir mainījies, spēlētājos es jūtu, ka esam gatavi iet vēl tālāk. Spēlētāji ir gatavi vairāk trenēties, lai tuvotos TOP4 valstsvienību līmenim.
— Somi strādāja arī ar U-19 izlasi, un jau pavasarī gaidāms pasaules junioru čempionāts. Vai viņiem tomēr nevajadzēja novest šo darbu līdz galam?
— Mēs jutām, ka nebūs īsti labi. Tagad diezgan operatīvi šo darbu ir pārņēmuši mūsu vietējie treneri. Drīzumā tiks apstiprināts, kurš būs U-19 galvenais treneris. Šis jautājums nodots treneru komitejai — viņi izvērtēs, ko vajag. Piemēram, vai mums vajag padomu no ārzemēm un vai to finansiāli varam pacelt.
— Starp citu, U-19 izlase šosezon pirmoreiz spēlē virslīgā…
— Tā bija Īro ideja, un no daudziem esmu dzirdējis, ka šis projekts sevi ir attaisnojis. Tas padara diezgan reālu plānu, ka U-19 kandidātiem divus gadus liksim spēlēt virslīgā. Droši vien pirmais gads junioriem būs grūtāks, bet otrajā komanda jau spēs kādam atņemt punktus. Ir ideja arī U-19 meiteņu izlasi ielikt sieviešu virslīgā. Nākamais meiteņu U-19 čempionāts notiks Kanādā — ja mēs braucam tik tālu, tad tam ir ļoti nopietni jāgatavojas.
— Parviainens nostrādāja ar Latvijas valstsvienību trīs pasaules čempionātu ciklus. Ar kādu atzīmi 10 ballu skalā jūs vērtējat viņa darbu?
— Neviens nav ideāls, un es nezinu, kam var ielikt izcilu vērtējumu. 8 balles.
— Kad varētu būt skaidrība par jauno Latvijas valstsvienības galveno treneri? Tas būs vietējais vai ārzemju speciālists?
— Ir vairāki treneri, kas paši izrādījuši interesi. Visi ārzemnieki — zviedru un somu speciālisti. Treneru komiteja izlems un dos valdei apstiprināt. Mums gandrīz sešus gadus ir bijuši somu treneri, Ingus Laiviņš un Aigars Belasovs ir diezgan somu maizi paēduši, un no spēlētājiem nāk signāli, ka vajadzētu zviedru treneri. Pēc sezonas dosim mēnesi laiku spēlētājiem atpūsties, jūnijā sāksies vasaras treniņnometnes, taču tad vēl nav vajadzīgs galvenais treneris — viņu vajadzētu piesaistīt līdz nākamās 2015./2016. gada sezonas sākumam, jo septembrī valstsvienībai paredzētas pārbaudes spēles. Modeļi ir dažādi — ārzemju speciālists var būt komandā arī konsultanta lomā.
— Vai jau notiek gatavošanās Latvijā gaidāmajam 2016. gada pasaules čempionātam?
— Pasaules čempionāts notiks Rīgā. Esam panākuši vienošanos ar Latvijas Futbola federāciju par iespēju uz pasaules čempionāta laiku pārbūvēt olimpiskā centra Rīga futbola manēžu, sagatavojot to 2000 skatītāju uzņemšanai. Paldies par pretimnākšanu Futbola federācijai! Pirmoreiz čempionāta abi laukumi būs 150 metru attālumā viens no otra — vienā ielas pusē spēles notiks Arēnā Rīga, otrā ielas pusē — olimpiskajā centrā. Arēnā spēlēs spēcīgākās astoņas komandas, bet olimpiskajā centrā — otrais astotnieks. Liepājā un Valmierā čempionāts nenotiks, jo Liepāja tomēr atrodas tālu no Rīgas. Līdzjutēji pēc savas komandas spēles diez vai brauks no Liepājas uz Rīgu skatīties astoņu stiprāko komandu mačus. Valmieras pusē mums nepietiek viesnīcu, kur izmitināt astoņas komandas un līdzjutējus.
— Cik varētu maksāt biļete uz pasaules čempionāta spēli Rīgā?
— Dienas biļete četrām spēlēm lētākajās vietās varētu maksāt aptuveni 10 eiro. Mēs domājam par to, lai līdzjutējiem cena būtu draudzīga. Protams, plānojam kampaņu, taču mākslīgi arēnas necentīsimies piepildīt — izdalīt biļetes par brīvu nav māksla, un prakse rādījusi, ka tam nav atdeve. Valmierā uz pārbaudes spēli starp Latviju un Norvēģiju atnāca vairāk nekā 1500 skatītāju. Ceram uz labu apmeklējumu arī Rīgā. Skandināvu publika brauc uz izšķirošajām čempionāta spēlēm, no Šveices uz pēdējo pasaules čempionātu bija atbraukuši aptuveni 1000 fanu.
— Nesen parādījās ziņa, ka florbola virslīgai būs ģenerālsponsors — veikalu tīkls Elvi. Kāds no šīs sadarbības gaidāms pienesums florbola saimei?
— Jebkurš atbalsts ir nozīmīgs. Šis ir finansiāls atbalsts, un tas dod iespēju strādāt tālāk pie attīstības. Ideju ir daudz, bet tās stāv nerealizētas, tagad varbūt vismaz daļu no tām varēs īstenot. Sportacentrs.com bija apkopojis statistiku, ka pērn LFS nodrošinājusi visvairāk tiešraides. Tas, ka šādi sēdējām upes krastā un makšķerējām, ir kompensējies un tagad varam piedāvāt reklāmas pakalpojumus, nosedzot šo tiešraižu izmaksas. Tas ir signāls klubiem par stabilitāti, ka viņi var tuvākajos gadus rēķināties ar esošajām izmaksām un vairāk koncentrēties attīstībai. Mēs cieši strādāsim kopā ar Elvi marketinga komandu, lai realizētu dažādas aktivitātes tajās vietās, kur ir gan veikali, gan klubi, lai nodrošinātu abpusēju reklāmu. Ar šo franšīzi ir saistītas daudzas ģimenes un bērni — tā ir mūsu auditorija.
— Kas šobrīd notiek ar vīriešu virslīgu?
— Katru sezonu virslīga ir sakārtotāka, taču līdz tādam līmenim, kādu es to gribētu redzēt, vēl daudz jāstrādā.
— Tas būtu?
— Lai katram klubam būtu spēlētāju piramīda — tā ir garantija, ka klubs var pastāvēt ilgtermiņā. Tie klubi, kam ir piramīdas, spēj pārdzīvot arī grūtākus laikus. Otrs jautājums ir mājas spēles — kā tās tiek organizētas un kā tās no malas izskatās. Ir ļaudis, kas sacēluši degunus gaisā un saka, ka viss ir baigi forši, bet es saku — aizejiet uz basketbolu un paskatieties, kā tur tiek organizētas mājas spēles — visu spēļu organizācija neatkarīgi no vietas ir vairāk vai mazāk vienā līmenī.Florbolā vēl ir krasas atšķirības starp tiem diviem trim klubiem, kuri reāli organizē mājas spēles, un starp pārējiem klubiem, kuri vienkārši atslēdz zāles durvis…
— Vai klubu skaits vīriešu virslīgā mainīsies nākamajā sezonā?
— Pieļauju, ka virslīgā komandu skaits varbūt samazināsies līdz 12 komandām — tas ir atkarīgs no pašu klubu iespējām. 14 komandas mazināja konkurenci virslīgā, tomēr tās mums tobrīd bija vajadzīgas, lai noturētu dažus atsevišķus klubus pie dzīvības — tagad es to varu atklāt. Un es zinu, ka viņi ir uz stiprām kājām. Domāju, tālākas nākotnes vārdā esam gājuši pareizu ceļu. Prieks, ka tas ir izdevies.
— Šogad pēc ilgāka pārtraukuma būs viena finālspēle — 11. aprīlī zelta mačs Zemgales olimpiskajā centrā.
— Jā, Jelgavā būs zelta spēle. Zemgales olimpiskajā centrā ir vairāk skatītāju vietu nekā Vidzemes olimpiskajā centrā — 2500 sēdvietas. Mēģināsim noorganizēt mača tiešraidi LTV7. 2016. gadā Latvijas čempionāta finālspēle notiks Arēnā Rīga, lai mēs paši un līdzjutēji pierastu pie arēnas un saprastu, kā viss veidojas. Paanalizējām iepriekšējo finālsēriju rezultātus un tikai vienu gadu sērija aizgāja septītajam mačam. Šveicē vēl spēlē finālsēriju, bet Zviedrijā visu laiku ir viena spēle, arī Čehija pārgāja uz šādu formātu pirms diviem gadiem. Somijā vēl par to tiek diskutēts.
— Kas notiek ar licencēto florbolistu skaitu Latvijā?
— Spēlētāju skaits pēdējos gados pieaug mēreni — par 5—10% gadā. Kopumā šobrīd ir nedaudz vairāk nekā 3200 licencētu spēlētāju.
Ilvis PĒTERSONS
Latvijas Florbola savienības prezidents, uzņēmējs
Dzimis: 1969. gada 6. janvārī
Izglītība: Mazsalacas vidusskola, studējis biznesa augstskolā Turība
Darba gaitas: bārmenis, ilgus gadus privātuzņēmējs, bijis Kocēnu sporta kluba valdes priekšsēdētājs
Individuālie sasniegumi sportā: 8. vieta skrējienā Rīga—Valmiera (107 km), 4. vieta Jūrmalas 100 km skrējienā, meistarkandidāts distanču slēpošanā, boulingā
Vaļasprieki: fotografēšana, makšķerēšana
