Labi būs slikti
Līdz mirklim, kad Pekina olimpiskajā stadionā
izies pasaules labākie šķēpa metēji, atlikuši nepilni trīs mēneši. Ar startu
Ventspils kausu izcīņā olimpisko sezonu sāka mūsu olimpiskais vicečempions
Vadims Vasiļevskis. Pirmās sacīkstes lielu prieku nenesa, atziņas – gan.- Kur palika iecerētie desmit metri tālāk?– Vai nu gluži desmit?
Katrā ziņā tādam rezultātam nebiju gatavs (viņa rezultāts 76,67 m. – Red.). Bet, mierīgi visu apcerot, ir
skaidrs, kas man jāpilnveido. Presē pavīdēja ziņa, ka pirms diviem mēnešiem man
atkal ieplīsis cirkšņa muskulis. Tieši turpat, kur pērn pirms pasaules
čempionāta. Neesmu spēcīgs medicīnā, bet zinātāji apgalvo, ka divreiz vienā
vietā neplīstot. Tikai ne man. Šajos mēnešos, pateicoties saudzējošam režīmam,
LOV dakteru un masiera Mareka Osovska pūlēm, sāpes rimušās. Arī Ventspilī sāpes
nejutu, vienīgi pēdas trauma visu laiku liek sevi manīt, bet tur neko nevar
darīt. Tā kā pēdējā laikā es neskrēju krosus, lieki pieci kilogrami arī
uzradušies – 105 ir par daudz. Bet citādi viss kārtībā.– Kad iecerēts nākamais starts?– Jau 1. jūnijā
startēšu Berlīnē, Zelta līgas
sacensībās. Skatīšos, kā lidos šķēps, kā jūtīšos. Šosezon daudzi starti man nav
pašmērķis, die's ar tām naudas balvām. Galvenās sacīkstes ir tikai vienas – Pekinā.– Vari sevi salīdzināt ar to puisi, kurš pirms
četriem gadiem brauca uz Atēnu olimpiskajām spēlēm?– Ja tagad būtu tāds
miers… To vien dzirdu: kādu medaļu atvedīsi? Toreiz pirms olimpiādes es labi
ja biju otrā desmita beigās. Šur tur rakstīja, ka tūristi arī braucot uz
olimpiskajām spēlēm: kas nekaitot trīsreiz dienā labi paēst un pastaigāt
Latvijas izlses treniņtērpā. Tagad, gribi vai negribi, rodas lieks stresiņš, jo
tikšanas labāko trijniekā neko citu nedrīkstu atļauties.
– Vai uz ielas sporta cienītāji tev arī nāk
klāt?
– Nē, mēs,
vieglatlēti, tik populāri neesam. Pats zini, kā ir ar mūsu sporta veidu Rīgā –
ne lāga stadiona, ne lielas atpazīstamības. Kad trāpījās medaļa, tad gan rāva
uz pusēm. Toreiz pēcolimpisko sezonu lielā mērā uz tā rēķina varēja norakstīt. Zinām,
kā ir ar tiem draugiem pie pilnas bļodas.
– Par konkurentiem arī domā?
– Ko tur daudz ko
domāt: norvēģis Torkildsens, soms Pitkemeki, amerikānis Grīrs (pasaules
čempionāta labāko trijnieks. – Red.),
varbūt vēl krievs Makarovs, tagad parādījies arī austrālietis Banisters, mājās esot
aizmetis 89,02 metrus. Interesanti, ka lielāka neziņa man ir par 2005. gada
pasaules čempionu igauni Varniku. Viņš ir neprognozējams – var mest 70 metrus,
var sakoncentrēties un aizmest arī deviņdesmit. Gan jau vēl kāds parādīsies…
– Viņi arī par tevi domā?
– Gan jau domā. Pagājušā
gada 94 metri
(ar pārkāpumu) gan jau pasaulē izskanēja. Soms un norvēģis ir mierīgi un
pārliecināti zēni, viņus grūti izsist no līdzsvara. Jābūt īpaši labvēlīgiem
apstākļiem, lai viņus pārspētu. Taču nesaku, ka nevaru to izdarīt. Galvenais ir
veselība.
– Vai tehnikā tev ir ko labot?
– Ja viss būtu
ideāli, nezinu, vai stadions nebūtu par īsu. Nupat Ventspilī pieļāvu kļūdas,
kuras varu izskaidrot tikai ar bažām par kāju. Pietiek kaut ko līdz galam
neiztaisnot, kaut ko sasteigt, un tur tie desmit metri arī pazūd. Viss izdodas
tikai tad, kad esi vesels un vari domāt vienīgi par metienu. Bet tas nav tik
bieži. Katrā ziņā Pekinā uzvarēs tas, kurš mazāk kļūdīsies.
– Esat izlēmuši par savu aklimatizācijas
programmu un kad ieradīsieties Pekinā?
– Pērn mums bija laba
mācība ar universiādi Bangkokā (Vadims kļuva par čempionu. – Red.) un pasaules čempionātu Osakā
(ceturtā vieta. – Red.). Starplaikā
nebraucām mājās, un citā laika joslā tas bija par daudz. Pazuda labā sportiskā
forma. Ar trenerīti (Valentīna Eiduka. – Red.)
un LOV ārsti Līgu Cīruli nolēmām, ka uz
Pekinu brauksim trīs nedēļas pirms starta – ap pirmo augustu, jo
priekšsacīkstes ir 21. augustā.
– Ko darīsi pirms tam?
– Jau teicu, ka ar
mačiem neaizraušos, trenēsimies tepat Latvijā. Vēl šis tas jāpilnveido.
– Kļūst vieglāk, zinot, ka Pekinā, cerams,
būsiet trīs šķēpa metēji: Ainārs Kovals, Ēriks Rags un tu?
– Man liekas, ka esam
pārāk atšķirīgi, lai mūs kaut kas vienotu. Mačos gan viens otram kaut ko
pasakām, bet pārāk nečupojamies –
šķēpa metēji jau esot tādi dīvainīši.
– Vai sakārtotā ģimenes dzīve (Vadims pavasarī
apprecējās. – Red.) palīdz?
– O, jā. Mana sieviņa
Arita labi saprot manas izjūtas, un dzīve tiešām ir mierīga. Viņa, starp citu,
atbrauks arī uz Ķīnu. Uz ballītēm un klubiņiem neejam, esam vairāk mājās,
kādreiz aizejam uz izstādēm. Kad aizbraucam pie sievas vecākiem uz Jēkabpils
pusi, man ir jāmakšķerē. Airitas vecāki teikuši, ka – vienalga, kādu vīru viņa izvēlošoties,
bet makšķerniekam gan jābūt. Man jau tagad iepaticies miers un klusums. Tādas
zivis kā Ēriks Rags (februārī līdaka ap 10 kg. – Red.) nevelku, bet sievastēvam vienalga prieks.
– Prognozes ir slidena lieta, bet par mērķiem
ir skaidrība?
– Es vēl esmu jauns
(smejas) – man tikai 26 gadi un kādas divas olimpiādes vēl būs. Bet parakstos
zem tādas kā skolas sekmju skalas: ja tikšu olimpiskajā sešniekā, būs ļoti
labi, ja būs medaļa, – teicami. Kas tur vēl palika? Izcili. Tad nu domājiet
paši!
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
