Leduspuķes Rio logos
Maratons ir vienīgā disciplīna, kurā laimē staro ne tikai uzvarētājs, bet arī pēdējās vietas ieguvējs. Seno grieķu leģendas inspirētā distance vēl saglabājusi īstenā olimpisma garu. Tajā vispirms uzvar nevis pretiniekus, bet sevi un pēc tam šo uzvaru nosvin. Kvalifikācijai šajā vissmagākajā vieglatlētikas disciplīnā ir visdemokrātiskākie noteikumi, un tā pulcē vislielāko dalībnieku skaitu, palīdzot IOC olimpiskajās spēlēs nodrošināt visu pasaules nāciju līdzdalību. Rio slavenajā, bet nepavisam ne tik izskatīgajā Sambadromā uz starta stājās 156 maratonistes no 78 valstīm. Mēnesi pirms savas četrdesmitās dzimšanas dienas debitējot olimpiskajā maratonā, Jeļena Prokopčuka Latviju šajā nāciju rangā pacēla līdz septītajai pozīcijai, pati skaisti finišējot divpadsmitā.
Pirmo reizi olimpiskajās spēlēs Jeļena startēja pirms divdesmit gadiem — Atlantā, izcīnot pieticīgo 36. vietu 5000 m skrējienā, Sidnejā šajā distancē viņa jau finišēja devītā, bet 10 000 m — deviņpadsmitā. Pa Atēnu olimpisko stadionu 10 kilometrus viņa noriņķoja, sasniedzot septīto rezultātu. Pēc tam Jeļena Prokopčuka pievērsās profesionālas maratonistes karjerai, gūstot grandiozus panākumus Ņujorkā, Bostonā, Osakā, kā arī citos brendu maratonos. Uz dalību Pekinas un Londonas olimpiskajos maratonos mūsu labākā gargabalniece pat nepretendēja, paziņojot, ka tie notiek pārāk karstos laikapstākļos, kādos viņa labu rezultātu sasniegt nevarot. Bija skaidrs, ka arī Rio logos leduspuķes neziedēs, bet šoreiz laikam vilinājums atgriezties spēlēs vēl reizi, turklāt savā kroņa disciplīnā, bija nepārvarams.
LAIME PEKLĒ
Vēl divas dienas pirms dāmu starta Rio bija gluži kā Rīgā — vējš pa debesīm trenkāja tumšus lietus mākoņus un gaisa temperatūra pat dienas vidū nepacēlās augstāk par plus deviņpadsmit grādiem. Bet sacensību dienas rītā saule atgriezās savā amatā, cenšoties atgūt nokavēto tā, ka pusdienlaikā vecpilsētas veikaliņiem un bāriem žalūzijas krita ciet, slēpjot visus ēnas mierā. Maratonistes, starp kurām olimpiskajās spēlēs pirmo reizi bija trīs Latvijas pārstāves, vēl Ilona Merhele un Ariana Kira Hilborna, devās īstā Rio peklē.
Arī pirmā informācija no trases bija satraucoša. Pēc desmit kilometriem Prokopčuka atradās tikai 67. pozīcijā, līderēm zaudējot pusotru minūti, vēl pēc pieciem kilometriem atstarpe jau pārsniedza divas minūtes, bet pozīcija pakāpeniski un neatlaidīgi tika uzlabota, pusdistancē Jeļena jau atradās 47. vietā (plus 3:02), Ilona — 93. (plus 6:41), Ariana — 107. (plus 7:32). Pēc 25. kilometra Prokopčukai izdevās pārslēgt ātrumu, un 30. kilometru viņa jau sasniedza 22. pozīcijā, vēl pēc pieciem kilometriem Jeļena bija septiņpadsmitā, tiesa, no līderēm viņu šķīra četras minūtes, bet daudzas vadošās skrējējas iesākto tempu vairs noturēt nespēja. 40. kilometra atzīmi Jeļena Prokopčuka šķērsoja trīspadsmitā, bet līdz finišam apdzina vēl vienu konkurenti, savā CV ierakstot cienījamo divpadsmito vietu olimpiskajā maratonā.
Es esmu laimīga!” pēc finiša nekautrējās četrkārtējā olimpiete. “Šis bija mans pirmais maratons tādā karstumā, un paldies manam trenerim, kas mani prata tam sagatavot. Distancē es jutos ļoti labi.” Treneris ir Jeļenas laulātais draugs Aleksandrs Prokopčuks, un ļoti laba jušanās distancē maratonistiem ir nosacīts jēdziens. “Protams, bija grūti,” atzina Jeļena. “Īpaši pēdējie deviņi astoņi kilometri. Bet pirmo daļu mēs plānojām skriet mierīgā tempā, citādi šo karstumu neizturētu. Tagad jūtos laimīga, ka esmu Rio, ka finišēju, ka izcīnīju divpadsmito vietu. Šie man ir svētki, un es tos gribu izbaudīt.”
MARATONA NACIONĀLĀS ĪPATNĪBAS
Distances otrajai daļai stratēģiski prātīgi spēkus bija pietaupījusi arī Ilona Marhele. 30. kilometru viņa sasniedza 78. pozīcijā, 35. — jau 67. vietā. Skrēju ar domu — tagad apdzīšu šo sportisti, pēc tam nākamo,” vēlāk atzina olimpiete, kura tādā veidā aizcīnījās līdz 61. rezultātam noslēguma protokolā. “Tas ir labākais, ko varēju izdarīt. Visu vasaru gatavojos skriet karstumā, bet šie tomēr bija pārāk tropiski apstākļi. Bija skaidrs, ka personiskais rekords nesanāks, bet par to, ka finišu sasniegšu, biju absolūti pārliecināta. Kaut vai uz vienas kājas aizlēkātu. Lai arī biju vislabākajā fiziskajā formā, šis bija grūtākais maratons manā mūžā.” Šos vārdus sakot, Ilonas acis staroja prieka bezdibeņos.
Ariana Kira Hilborna visu distanci centās iekļūt labāko simtniekā. Lai gan šis mērķis netika sasniegts (106. vieta), arī viņa pēc finiša, atzīstot, ka šis bijis ļoti, ļoti smags maratons, apgalvoja, ka jūtas laimīga. Gluži tāpat kā Jeļena Prokopčuka vai jaunā olimpiskā čempione Džemaima Dželagata Sumgona no Kenijas. Tas raksturo maratona olimpisko būtību.
Visas distances garumā ar četrām Āfrikas meitām Džemaimu Dželagatu Sumgonu, Junisu Džepepkirui Kirvu no Bahreinas, kā arī etiopietēm Mari Dibabu un Tirfi Cegaji sekmīgi konkurēja baltkrieviete Volga Mazuronaka, kura izcīnīja piekto vietu. Starp citu, ne pasaules, ne olimpiskie rekordi netika laboti. Pat nacionālie rekordi krita tikai divi, un olimpiskā čempione par vairāk nekā minūti atpalika no Jeļenas Prokopčukas Latvijas rekorda. Tik mokoši ilga bija cīņa Rio olimpiskā maratona peklē, kuru no 156 dalībniecēm spēja pabeigt tikai 133. Tās, kuras kļuva laimīgas.
MARATONS
Dāmas
1. Džemaima Dželegata Sumgona (Kenija) 2.24:04
2. Junisa Džepkirui Kirva (Bahreina) 2.24:13
3. Mare Dibaba (Etiopija) 2.24:30
4. Tirfi Cegaje (Etiopija) 2.24:47
5. Volga Mazuronaka (Baltkrievija) 2.24:48
6. Šeleina Flenagana (ASV) 2.25:26
12. Jeļena Prokopčuka (Latvija) 2.29:32
17. Diana Lobačevske (Lietuva) 2.30:48
37. Rasa Drazdauskaite (Lietuva) 2.35:50
38. Vaida Žūsinaite (Lietuva) 2.35:53
61. Ilona Marhele (Latvija) 2.41:02
97. Lilija Luika (Igaunija) 2.48:29
106. Ariana Kira Hilborna (Latvija) 2.50:51
114. Leila Luika (Igaunija) 2.54:38
Līna Luika (Igaunija) nefinišēja
