Leitis indiāņu skrējienā
– Tev līdz olimpiskajai normai Pekinā
pietrūkst pavisam maz, vai galvā ir vīzija par savu atrašanās vietu augusta
vidū?– Savus mērķus es
dalu lielos un mazos, kurus jāpiepilda šodien, jo rīt jau būs citi. Tagad man
ir viena doma – pasaules čempionāts junioriem, kas jūlijā notiks Polijā. Vispirms
jāiekļūst finālā, un tad jau redzēsim. Tā būtībā nav tāda balto distance, ceru,
ka amerikāņi nepaspēs aklimatizēties (smejas).Neslēpšu, ka par
Pekinu es domāju, bet jābūt arī reālam – 400 metrus es skrienu tikai nesen, un
man vēl nav tās pieredzes. Protams, ka nākotnei starts lieti noderētu, arī
pašapziņai. Piemēram, būt tuvumā izcilajam Voreneram vien ko nozīmē… bet, ja
neizdosies, domāšu par nākotni – cik tad līdz spēlēm Londonā.– Vai 400 metri ir tavā īstā distance?– Pašreiz it kā jā,
bet domāju arī par tāllēkšanu. Pirms pāris gadiem aizlēcu 7,25 metrus, bet
tieši tur sastiepu kāju, kas mani traucē joprojām. Esmu bijis pie kādiem
piecpadsmit ārstiem (spēj tik maksāt), bet vienota uzskata viņiem nav. Beigās
palikām pie LOV mediķu sprieduma – kājā ir muskuļu sabiezējums, kuru mehāniski
ārstēt nav iespējams, tāpēc strādāju pie lokanības un muskuļa nostiprināšanas,
lai muskulis pats spēj izdarīt to, ko no tā sagaida. Tad varēšu arī lēkt.
Domāju, ka pieveikt astoņus metrus nebūtu problēmas. Varētu sagādāt konkurenci
latviešu tāllēcējiem.– Vai vieglatlētika ir tavs pirmais sporta
veids?– Nebūt ne. Pirmais,
ar ko aizrāvos, bija BMX. Līdz skolai dzīvoju Carnikavā, tolaik tur bija tāda
intriģējoša trase, kā nebrauksi. Lielus panākumus četru, piecu gadu vecumā
neguvu, atceros, ka vairākas reizes biju ceturtais. Kad pārvācāmies uz
Rīgu, tad trīs gadus trenējos aikido. Ne tā brutāli, bet vairāk vingrināju
lokanību, trenēju akrobātiku. Paralēli trenējos Krištopāna basketbola skolā.
Negāja slikti, bet jutu, ka vairāk esmu vienpatis un komandu cīņa nav mana
sirdslieta.
Tad, nezinu kāpēc,
izturēju nereālo konkursu (no kādiem simts paņēma desmit) un iestājos Rīgas horeogrāfijas
skolā. Kādus pāris mēnešus gribēju kļūt par baletdejotāju, bet tas izvērtās
pārāk brutāli. Iedomājieties, vajag taisīt špagatu. „Labi," saka skolotājs, „es palīdzēšu," un uzsēžas tev virsū. Diezgan
skarbi, birst asaras un domā tik, kā tikt līdz mājām.
Tad mamma iedomājās,
ka es varētu trenēties vieglatlētikā, jo viņa strādāja kopā ar pazīstamā trenera
Kurzemnieka sievu.
Patrenējos divus
mēnešus un pēc pirmajiem mačiem sapratu, ka esmu savu vietu sportā atradis. Tas
bija pirms sešiem gadiem.
– Par tālumu jau teici. Vai paralēli 400
metriem domā vēl par kādu disciplīnu?
– Trīssolis jau arī
patīk, bet tur kājām vēl lielāka slodze, pagaidām lai paliek.
Treneris brīžiem
ierunājas par 400 metriem ar barjerām, jo pats arī labi skrēja šo distanci.
Nezinu, nezinu, man liekas, ka grūti precīzi izskriet tās atstarpes starp
barjerām. Varbūt vēlāk, kad būšu fiziski stiprāks. Pašreiz es vēl neesmu sācis
strādāt ar svaru stieni, vienīgi ar vieglām hantelēm. Tā jau ir milzīga rezerve.
– Vai viens stadiona aplis – 400 metri – ir
distance, kura jāskrien ar pilnu spēku jau no pirmajiem metriem?
– Nezinu, domas
dalās. Tā shematiski es distanci sadalu divos posmos – pirmie 200 metri, kad
skrienu ar 90 procentu ātrumu, un otrā puse, kad skrienu maksimālā ātrumā.
Parasti distances beigās es panāku sāncensi pēc sāncenša, arī pērn Eiropas
junioru čempionātā tieši distances beigās es izrāvu sesto vietu. Jutos tā, ka
varētu skriet vēl vienu reizi.
– Vai nedomā sākumu skriet ātrāk?
– Pie tā strādājam.
Ja izdosies palielināt sākuma ātrumu līdz procentiem 95 un beigas vēl kāpināt,
tad rezultātam jābūt labākam. Treneris arī tā saka.
– Kāda ir trenera loma tavā dzīvē?
– Man laimējās, jo
Uldi Kurzemnieku es uzskatu par vienu no labākajiem treneriem Latvijā.
Pirmkārt, viņš ir labs speciālists, otrkārt, lielisks cilvēks. Ar viņu es varu runāt
ne tikai par sportu, bet arī par skolu, par personiskām lietām. Viņš neko
neuzspiež, bet ļauj atrisinājumu meklēt pašam. Katrā ziņā, kad viņa nav klāt, jūtos
daudz nedrošāk. Arī sacensībās mani drošina viņa klātbūtne vien, jo neko
kardināli nezināmu jau viņš man neatklās.
– Vai skolēna sportista dzīve stipri atšķiras
no parasta vienaudža dzīves?
– Protams, ko dara
parasts skolēns pēc mācībām? Iet mājās, paēd, paskatās televīziju, tusējas. Ar
mani ir citādi, uz skolu ņemu līdzi sporta somu, pēc stundām eju uz stadionu,
trenējos un tikai ap pusdeviņiem esmu mājās. Ap desmitiem varu sēsties pie
mācību grāmatām. Visu nemaz nevaru izmācīties, atlasu svarīgāko, gatavojos
tikai uz iespējamiem kontroldarbiem. Nav viegli, jo ziemā daudz laika pavadīju treniņnometnēs
ārzemēs un mācības, protams, ielaidu. Skolotāji, kam sports ir svešs, liek tik
nullītes – neesi bijis, un viss. Daži saprot, it sevišķi vācu valodas skolotāja
Ausma Šulte, un ļauj parādus nokārtot pamazām.
– Nesekmīgs neesi?
– Kaut kā galā jau
tieku – vidējā atzīme ir ap septiņi. Ja netrenētos, tad gan būtu teicamnieks.
Bet visu vajag sadalīt proporcionāli.
– Vai esi izdomājis, kur mācīties tālāk?
– Universitātē ķīmiju,
kaut gan dokumentus laikam iesniegšu vēl kaut kur. Sākumā domāju par sporta
ārstu, bet tie vaļējie lūzumi… laikam noģībtu. Ķīmija man interesē tāpēc, ka
arī mūsdienu sportā bez ķīmijas neiztikt. Nedomājiet, ka gribu iemācīties jaukt
dopingus, bet lietderīgus dzērienus, dažādas uzturvielas gan.
Arī tagad daudz
domāju par pareizu uzturu. Protams, skolā to īstenot neizdodas – tur jau ir
tikai vēdera pielikšana. Tomēr cenšos ēst veselīgi – ogas, daudz salātu.
Nevairos no pēkšņām iegribām – ja tirgū jūtu, ka man gribas kaut vai skābu
kāpostu sulu, tad neatsakos. Cenšos ieklausīties savā organismā.
–
Vai blakus sportam, mācībām atliek laika
arī kam citam?
– Savu dzīvi šobrīd
esmu pakārtojis sportam. Nē, man ir draudzene Elīna, kas mani ļoti atbalsta.
Kad kaut kur finišā dzirdu viņas balsi, tad spēki dubultojas. Viņa manis dēļ
pat sāka trenēties pie mana trenera un, starp citu, 100 metrus skrien diezgan
labi.
Brīvajos brīžos
kopīgi atpūšamies, izbraucam (pagaidām) ar tēva mašīnu uz jūrmalu, uz Siguldu.
Citreiz lietus gāž kā ar spaiņiem, bet jūtamies laimīgi. Bez viņas atbalsta
būtu daudz grūtāk. Žēl, ka netieku uz izlaidumu, jo abi mācījāmies vienā skolā,
tikai paralēlklasēs. Nekas, vēlāk būsim kopā treniņnometnē.
– Vai vecāki atbalsta tavu aizrautību?
– Protams, jo bez
viņu materiālā atbalsta (nekādi biezie gan viņi nav) es nevarētu tik daudz
laika ziedot sportam. Mēs ģimenē esam trīs bērni, bet visnopietnāk sportoju
tikai es.
Mamma man vairākkārt
stāstījusi, ka divu, trīs gadu vecumā pāri Latvijai vēlās tāds amerikāņu
indiāņu skrējiens un mans tēvs bija viens no skrējiena organizētājiem. Es –
tāds mazs puišelis – esot pieķēries pie rokas indiāņu meitenītei un skrējis
līdzi. Varbūt jau toreiz kaut kādi indiāņu gari pareģoja man skrējēja mūžu…
Jānis Leitis
Vieglatlēts
Dzimis 1989. gada 13. aprīlī Rīgā
Izglītība absolvējis Rīgas 2. vidusskolu
Augums, svars 1,89 m, 71 kg
Labākie sasniegumi
sportā Eiropas čempionātā junioriem – 6.
vieta 400 m – 46,85 (2007), valsts rekordists 300 m (telpās) 38,xx, vairākkārtējs
Latvijas čempions
Personiskie rekordi 100 m 10,98
200
m 21,50
400
m 46,83
Tāllēkšana 7,25 m
Izlaidums notiks bez
viņa – četrkārtējā Latvijas II olimpiādes uzvarētāja -, jo tieši tajā dienā
bijušais vidusskolnieks, valsts rekordists 300 metru skrējienā, ātrākais mūsu 400 metru
skrējējs Jānis Leitis aizstāvēs Latvijas godu Eiropas kausu izcīņā Tallinā. Par
jauna cilvēka dzīvi sportā pirmajā lielajā intervijā.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
