Lielā šosejas intriga
Lai arī vienīgais bērns ģimenē, par iniciatīvas trūkumu Endija Rutule nevar sūdzēties. Ja paredzams draudzeņu burziņš, viņa būs tā, kas organizēs. Riteņbraukšanā tāpat. Arī grupas braucienā Utrehtā Endija citu aizvēja mierā nesēdēja, bet bija manāma pirmajā rindā, gāja līdzi vai visiem atrāvieniem, īsi pirms finiša bija pat ceturtā, bet… lielā grupa tomēr viņu norija, un mūžīgā konkurente Elīna Sauka, finišējot septiņpadsmitā, atkal divas vietas Endijai pagāja garām.
„Jā, finišēt es vēl nemāku,” nopūšas nule par sešpadsmitgadnieci kļuvusī meitene, kura šosejas riteņbraukšanā trenējas tikai trešo vasaru. Pareizāk gan — gadu. Ar velosipēdu Latvijā treniņos tiek braukts pat decembrī, gadā noripinot tūkstošus divdesmit kā nieku. Protams, ziemā dominē sausie treniņi — uz velotrenažiera, ar distanču slēpēm. Tomēr ar riteni pat pa ledaino Pleskavas šoseju esot interesantāk. Vai vēl labāk — Šauļu trekā, kurā Endija aizcīnījusies līdz finālam tik eksotiskā disciplīnā kā aizmotora braukšana.
Endija no sirds jūsmo gan par šosejas riteņbraukšanu, nevis populāro MTB. Ar apvidnieku viņa piedaloties tikai SEB seriālā, kur savā U-16 grupā atrodas otrajā vietā. Priekšā ir rūdīta mountinbaiku braucēja Rūta Brakovska no Smiltenes. „Grupas braucienam šosejā ir liela burvība, tas ir kā dzīva būtne,” ar sajūsmu stāsta Endija. „Situācija nemitīgi mainās, tā jāizjūt, tai jāseko, jāķer atrāvieni, un beigās, kā treneris saka, ir… laimes spēle.” Uz iebildumu, ka šajā laimes spēlē ļoti bieži uzvar vieni un tie paši, Endija atkal nolaiž garās skropstas, soloties visdrīzākajā laikā savu darbību finišā uzlabot.
Pagaidām viņai labāk patīk individuālais brauciens, kurā viss atkarīgs tikai no pašas. Ja ir spēks, spēj tik to likt ārā. Re, pavasarī pēc smagas treniņnometnes Slovākijā Endija Elīnai 10 kilometros zaudējusi sekundes piecas, bet Utrehtā, izcīnot trīspadsmito vietu, viņa konkurenti jau pārspējusi vairāk nekā par minūti! „Tagad es sāku iet uz augšu,” situāciju novērtē Endija. „Pērn izvirzījām mērķi piedalīties Jaunatnes olimpiādē, to sasniedzām, tagad izvirzīti nākamie mērķi. Man ir pēc kā tiekties. Es gribu savu dzīvi saistīt ar riteņbraukšanu!”
Šajā aizrautībā vistiešākajā veidā vainojams Endijas tēvs Kaspars Rutulis. Kad viņš pats piedalījās sacensībās, mazā Endija vienmēr tika ņemta līdzi un pēc iespējas ātrāk arī pati uz sava braucamā uzsēdināta. Nopietnāka trenēšanās sākās ar mountinbaiku Tatjanas Aisenas vadībā. Tagad Endijas treneris ir Tatjanas vīrs Iļdars Aisens. „Jau pirmajās šosejas sacensībās izcīnīju otro vietu!” Endija to joprojām atceras ar sajūsmu, liekot noprast, kā gan pēc tik laba sākuma vispār būtu iespējams neturpināt trenēšanos riteņbraukšanā! Tagad viņai jau ir vairāki Latvijas jaunatnes čempiones zelti. Sākot no aprīļa līdz novembrim, Endijai sacensības ir gandrīz katrā nedēļas nogalē, un viņai jau jūk, kāda godalga kurās izcīnīta.
Endija trenējas Rīgas Riteņbraukšanas skolas komandā RRS Alfa un ir pateicīga Veloservisam, kas viņai nodrošina augstvērtīgu Giant sacīkšu divriteni. Endijai mazliet žēl, ka viņai nav gluži parasta ielas velosipēda. Neies taču ar draugiem vizināties uz sacīkšu divriteņa, kam karbona rāmis un skatlogā cena ar trim nullēm.
Arī dzīvē Endija soļo no mērķa uz mērķi. Viņa nomainījusi skolu un 10. klasē mācības turpinās Rīgas 45. vidusskolā: „Jāparāda sevi no labākās puses.” Nākamais mērķis: „Iestāties Sporta Pedagoģijas akadēmijā.” Sportā: „Piedalīties Pasaules Jaunatnes II olimpiskajās spēlēs.” Endija zina, ka riteņbraukšanā tur ir īpatnēja programma — jāstartē gan šosejā, gan MTB, gan… BMX. „Tētis jau sarunājis, būs man kur trenēties arī BMX,” gluži pašsaprotami paziņo Endija.
