Marksa mācība
Tur kaut kas ir – maija stafetes skrējienā
(smilteniski – TOP ielu stafetes), pilsētiņas ielās iziet katrs desmitais
iedzīvotājs, tur ir pensionāri un pat zīdaiņi. Rēķiniet paši – Smiltenē dzīvo
ap 6600 iedzīvotājiem, stafetēs piedalās savi 800 dalībnieki. Turklāt brīvprātīgi,
ar smaidu un cīņasgribas pārpilni. Lai to panāktu, ir vajadzīgs kāds āķītis.
Smiltenes sporta dzīves rosinātājs Guntars Markss noslēpumus neatklāj, jo to
nav – vienkārši smiltenieki izsenis bijuši sportiski noskaņoti – kad citkārt,
ja ne pavasarī, izkustināt kauliņus? Un šādi sporta kopāsanākšanas svētki priecē
gan jaunos, gan sporta vecmeistarus.Ar Guntaru tikos
Valgā, kur pirmo reizi notika viņa senlolotās Smiltenes kausu izcīņas
sacensības, kurās piedalījās arī igauņu jaunie šķēpmetēji. Sarunu sākām
vispirms par paša Guntara gaitām sportā.– Masu pasākumu organizēšana vairāk vai mazāk
ir Smiltenes un tuvākās apkārtnes sporta dzīves sastāvdaļa, bet vieglatlētikas
aprindās tevi vairāk pazīst kā šķēpmešanas treneri. Kāpēc tieši šis rīks?– Par to varētu
padomāt, jo sporta gaitas sāku kā riteņbraucējs. No Smiltenes nākuši daudzi
valsts mēroga sportisti, Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Aldonu
Vrubļevski ieskaitot. Es gan esmu nedaudz jaunāks, bet Aldonu labi atceros.
Toreiz vairāki kandidēja uz valsts izlasi.Atceros, kā gāju pa
Smiltenes centru un tur vietējie alus vīri sauca pie sevis tādu Juri Sokolovu,
kurš toreiz bija viens no talantīgākajiem jauniešiem. Man, sīkam knauķim, bija milzīga
vēlēšanās trenēties vēl vairāk, lai piedzīvotu dienu, kad arī mani centrā veči cienās
ar alu. Pastāstīju mammai, bet viņa man norāja par tādām domām un teica, lai
Jurim nelīdzinos, labāk kaimiņu Aldonītim – tas nedzer, labi mācās un brauc
ātri ar riteni.Lai nu kā, bet sporta
personības vienmēr atstāj lielu iespaidu uz mazajiem. Sevišķi nelielās
pilsētiņās, kur cits citu pazīst.
Riteņbraukšanā man
negāja slikti, tiku pat līdz sporta meistarkandidātam, bet vēlāk pievērsos
distanču slēpošanai. Kad beidzu fizkultūras institūtu, bija jāizvēlas sportot
vai trenēt citus. Slēpošanā lielas cerības neloloju, jo ziemas mums, paši
zināt, kādas. Vispirms nonācu pilsētas pamatskolā, kur blakus skolotāja darbam
bērnus sāku trenēt vieglatlētikā. Vispirms pievērsos izturības distancēm, jo
tas tuvāk slēpošanai. Panākumi bija labi, manējie uzvarēja gan rajona, gan
valsts mērogā.
Pamazām parādījās
bērni, kas negribēja tikai skriet, bet juta vēlēšanos lēkt un mest šķēpu. Atkal
vajadzēja mācīties. Tiesa, institūtā pamatprincipus apguvu, bet, lai trenētu,
vajadzēja krietni nopietnākas zināšanas.
– Vai toreiz jau bija šķēpmešanas klubs?
– Sākumā ne, bet tā
bija laimīga sakritība, ka pirms 15 gadiem Valija Drauga ar domubiedriem to
sāka organizēt, un arī es biju šo pionieru vidū.
Pirmais, ar ko sākām,
bija kopīgas nometnes, kuras vadīja olimpiskais čempions Jānis Lūsis. Daudz
runājām, mācījāmies teorētiski un
praktiski. Tas nenozīmē, ka tagad varu aizmest tālāk par savām meitenēm, bet
trenerim jāsaprot principi, jāredz kļūdas un jāzina, kā to var labot.
– Kā anekdotiskā jautājumā, vai degvīna fabrikas
direktoram jābūt alkoholiķim.
– Principā labs
jautājums, citādi iznāktu, ka trenēt var vienīgi čempioni un rekordisti, bet
reti kad teicams sportists ir labs treneris. Daudziem tā ir dabas dāvana, un to
audzēkņiem tālāk nenodosi.
Veiksmīga bija
šķēpmetēju kluba sadarbība ar Latvijas Olimpisko komiteju un Starptautisko Vieglatlētikas
federāciju, realizējot projektu par jauno šķēpmetēju atlasi. Man tika uzticēts
projektu īstenot Vidzemē.
– Talanti atradās?
– Nosacīti. Nav jau
basketbols, kur jāskatās augums vai roku garums. Svarīgāk ir bērnus
iepazīstināt ar šķēpmešanu, rosināt interesi. Tad pamazām rodas atbilde, vai ir
vērts mest vai ne.
Kopumā šķēpmetēju
klubs veicis milzīgu darbu, un sacensībās šajā disciplīnā ir ļoti daudz
dalībnieku, citreiz pat simtos, turklāt no daudziem Latvijas nostūriem –
Izvaltas, Vaiņodes, Salacgrīvas…
Nav brīnums, ka mūs
dēvē par šķēpmešanas galvaspilsētu, kaut ko līdzīgu var vērot tikai Somijā. Pēdējos
gados vasaras sākumā Jāņa Lūša vadībā turp arī dodamies – Somijā notiek patiesi
šķēpmešanas svētki. Tajos piedalās gan bērni, gan pasaules čempions Tero Pitkemeki.
Šogad savā grupā mana audzēkne Līna Mūze izcīnīja otro vietu, panākumi bija arī
citu treneru audzēkņiem.
Somi dzīvo turīgāk, sacensības
tiek rīkotas vērienīgāk, bet negribu noniecināt arī mūsu šķepmešanas kluba
rīkotos mačus. Ja kaut kāds līdzīgs veidojums būtu arī citu vieglatlētikas
disciplīnu pārstāvjiem, domāju, ka panākumi būtu arī tur.
– Vēlreiz par audzēkņu atlasi – kamēr bērns
mācās un dzīvo pie vecākiem, tikmēr tu strādā ar viņiem, pēc skolas parasti viņi
dodas uz Rīgu un jāmeklē citi treneri. Nav žēl atdot savējos?
– Protams, ja esi tik
daudz ielicis savā bērnā, šķirties nav viegli. Bet jāsaprot, ka treniņi
jāturpina un tur nekādi treniņplāni vai internetpasts neder. Šķēpmešanas klubs
tādā ziņā ir risinājums, jo talantīgākie audzēkņi ir apzināti un ir treneri,
kam tos uzticēt. Cita lieta, ka to nav daudz. Daudziem grūti saprast, kā
Valentīna Eiduka spēj tikt galā ar tik lielu augstas klases audzēkņu grupu. Tas
laikam ir izņēmums arī pasaules mērogā. Diemžēl pašreiz citu alternatīvu
neredzu.
Turklāt, paši zināt,
kā Rīgā ir ar sporta bāzēm. Ja mēs negribam zaudēt savas pozīcijas, tad
vieglatlētikas vadībai par to nopietni jādomā.
Protams, ar bijušiem
tiekos. Priecājos par barjerista Gata Spundes un šķēpmetējas Madaras Dzalbes gaitām
ASV. Gatis atgriezies un turpina treniņus Rīgā. Tāpat priecājos par talantīgo
sprinteri Līgu Puriņu, kura pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezusies sportā,
arī par vairākiem citiem, piemēram, volejbolistu xxx Celitānu.
Bet tāda ir jaunatnes
treneru dzīve. Neapskaužu Murjāņu ģimnāzijas treneri Andreju Vaivadu, caur kura
rokām gājuši jaunatnes čempioni un rekordisti, pēdējo veiksminieku Aināru
Kovalu ieskaitot. Žēl, ka pēc pāris gadiem daži (es te nedomāju Aināru) aizmirst
savus trenerus, kas ielika pamatus šodienas panākumiem.
– Tu pieminēji Ameriku. Tas Latvijas
vieglatlētikai ir ieguvums vai zaudējums?
– Uz to var skatīties
dažādi. Ja domājam par jauniešiem, tad iegūt labu izglītību un turpināt sportot
Latvijā nav vienkārši. Mūsu augstskolu sports pagaidām nekādi neveicina lielus
sasniegumus, un nopietnu profesiju apgūt spēj tikai retais. Lai savienotu
profesionālus treniņus un mācības, ar audzēkņu centību vien nepietiek. ASV
labākie neko nemaksā par mācībām, dzīvošanu, saņem pat pietiekamu iztikas
naudu. Stadioni ir lieliski.
Domāju, ka mūsu šķēpmešanas
speciālisti ir pārāki un viņiem nevajadzētu doties prom. Vismaz tiem, kas necer
sasniegt augstākās virsotnes, bet ar sportu nodarbojas prieka pēc.
Grūtāk ir vasaras
sezonā, kad ne vienmēr visi mūsu labākie spēj atbraukt un aizstāvēt Latvijas
godu. Kaut gan tikko sprinteris Arājs Pekinā startēja. Zunda un Miļkevičs arī
mācību laikā ASV atrada iespēju startēt Latvijas izlasē. Tāpēc zuduši viņi mums
nav.
Vēlme sasniegt labus
rezultātus un studēt ASV ir pietiekams stimuls cītīgi trenēties.
– Viss sākas ar pirmajiem soļiem. Vai Smiltenē
ir viegli savākt treniņgrupas?
– Neteikšu, ka grūti.
Pilsēta nav liela, un iespējas nodarboties ar sportu visiem ir zināmas. Dažkārt
pie manis nāk bērni, kuru vecāki pie manis trenējušies. Kāds atnāk un atved līdzi
draugus. Tā īpaši nemeklēju. Atceros, ka pie manis atnāca ļoti skaista meitene,
klases līdere, un viņai līdzi visas draudzenes. Protams, ar laiku jau viss
nostājas vietās, daudzi atkrīt.
Vieglatlētika,
manuprāt, lieliski parāda raksturu – ja esi paradis paļauties uz saviem spēkiem,
gribi izmantot savas iespējas, tad individuālie sporta veidi ir kā radīti.
Komandu cīņas prasa ko citu – tur iet jautrāk, dažkārt var savu neveiksmi noslēpt
uz citu fona, aizsegā var paslinkot. Vieglatlētikā visu parāda rezultāts – vai
nu ir, vai nav.
Ņemu visus, nevienu
prom neraidu.
– Vai uzreiz redzi talantu?
– Talants vien neko
nenozīmē. Dažkārt lielāks prieks par kādu, sākumā visai neveiklu bērnu, kas,
cītīgi trenējoties, sasniedz labus rezultātus.
Vairāk orientējos uz
disciplīnām, kas prasa spēku un atsperīgumu, gargabalniekus gandrīz netrenēju. Pamatā
visi trenējas kopā, un par specializāciju domāju vēlāk, kad esmu audzēkņus
iepazinis. Piemēram, šķēpmetēja Līna Mūze sākumā bija ļoti vispusīga, 14 gados
augstumā lēca 1,62 metrus, bet pamazām nosvērās par labu šķēpam un tagad gatavojas
pasaules meistarsacīkstēm.
– Saka, ka uz vieglatlētiku iet tie, kam nav
naudas citiem sporta veidiem…
– Vieglatlētikā nekādu
lielo izdevumu nav, pat naglenes un sporta tērpi nav jāpērk, un mēneša maksa –
2 lati – ir simboliski. Tas drīzāk disciplinē, nevis prasa vecākiem no kaut kā
atteikties. Labākie brauc uz starptautiskām sacensībām Čehijā, tad gan daļēji
jāsedz ceļa izdevumi. Tomēr visa pamatā ir bērnu vēlme trenēties.
– Vai vieglatlētika, kas ir gandrīz visu
sporta veidu pamatā, tavuprāt, tiek pienācīgi novērtēta un popularizēta?
– Neteiktu, ir reti
izņēmumi. Piemēram, Prezidenta kausu izcīņa Valmierā. Tie ir patiesi
vieglatlētikas svētki, arī ar dažādiem kultūras pasākumiem, skatītāju
tūkstošiem.
Žēl, ka Rīgā nav
mājīga stadiona, kur labprāt atnāktu skatītāju. Droši vien pārāk maz domāts par
sacensību reklāmu, šogad pat Rīgas kausi notika pie tukšām tribīnēm. Igaunijā
ir citādi – tur spēj piesaistīt sponsorus, sacensības ir krāšņas un
interesantas. Iespējams, ka Vieglatlētikas savienībā vajadzīga īpaša štata
vieta, kas risinātu šīs problēmas. Pašreiz to neviens nedara.
Iespējams, ka man
Smiltenē ir vienkāršāk, esmu pilsētas domes sporta darba vadītājs un Smiltenes
sporta centra vadītājs, un tās sviras ir mazliet lielākas. Pavisam mums notiek
pilsētas meistarsacīkstes deviņos sporta veidos, un atbalstītāju netrūkst.
Jāsaka, ka daudz esmu
mācījies no bijušā riteņbraucēja, tagad sporta pasākumu organizatora Igo
Japiņa. Tieši viņš parādīja, kā jāstrādā ar iespējamiem sponsoriem, ar presi un
atbalstītājiem.
Arī mūsu stafetes
skrējienu atbalsta ap 10 sponsoru, bērnam tas ir liels prieks, ja pēc finiša
katrs saņem maisiņu ar kādiem našķiem, kādu rokassprādzīti. Lai to varētu
atļauties, ir jāstrādā. Nav tā, ka visi uzrunātie atraida. Ar skaitļiem jāpierāda, cik nozīmīgu pasākumu
viņi var atbalstīt. Ne vienmēr vajag naudu, lieti noder arī produkcija.
– Tagad, kad gandrīz visu nosaka materiālas
vērtības, tu otreiz izvēlētos dzīvi sportā?
– Droši vien. Mani
vienmēr virzījusi sportiska godkāre – labā nozīmē, vēlme sacensties. Gūstu
prieku no fiziskas piepūles.
Savos 43 gados
startēju SEB velomaratonā, dažādos velokrosos, slēpoju apkārt Alaukstam, skrienu
garās distances. Esmu pateicīgs savai ģimenei, mana sieva aktīvi piedalās
sacensību organizēšanā, arī mani vecākie bērni saistīti ar sportu – dēls brauc
ar riteni, meita spēlē volejbolu, mazākajam vēl ir laiks ko sameklēt, drīz
viņam būs divi gadiņi.
Ja reiz esi tik dziļi
sportā, tad aiziet nemaz nevari.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
