Virsnieka karjera kā dzīves izaicinājums

Nacionālo Bruņoto spēku kapteinis
Roberts Innus mūža 30 gados paspējis iegūt gan lielisku izglītību, gan sasniegt
augstus rezultātus sportā. Viņš absolvējis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju
un Nacionālās Aizsardzības akadēmiju (NAA), ir NAA sporta katedras vecākais
pasniedzējs un smagatlētu komandas spēlējošais treneris, valsts izlases
dalībnieks un Latvijas Svarbumbu celšanas asociācijas valdes priekšsēdētājs
(LSCA),vairākkārtējs pasaules čempionātu laureāts, starptautiskās kategorijas
tiesnesis. Kā gan to visu var paspēt? „Tā
jau gluži nav, ka visi darbi un pienākumi sakrīt vienā reizē, taču dažkārt
spriedze gadās ļoti liela. Kad jāpiedalās lielu sacensību rīkošanā, pašam
jācenšas sasniegt labāko formu un kā LSCA vadītājam jārūpējas par
viesdelegācijām, kā tas nesen bija Eiropas čempionātā Ventspilī. Tiesa, gan
toreiz, gan citās lielās sacensībās Latvijā neatsverama ir mana Ventspils kolēģa
Vasilija Giņko profesionalitāte. Viņš joprojām ir pasaules rekordists smagajā
svarā, taču savainojumu dēļ pēdējā laikā vairāk sācis pievērsties sacensību
organizētāja pienākumiem," skaidro Latvijas Bruņoto spēku staltais virsnieks
Roberts Innus.

Lielā daudzpusība Roberta tēvs Ivars Innus viens no
pirmajiem Latvijā sāka nodarboties ar svarbumbu celšanu. Viņš bija arī valsts
pirmais čempions smagajā svarā šajā sporta veidā, atzīstamas sekmes guva spēka
trīscīņā un klasiskajā svarcelšanā, tālu grūda lodi un meta disku. Taču dēlam
neuzspieda par varēm visu apgūt. Lai izdarot pats savu izvēli.

„Sāku ar hokeju, trenējos Latvijas bērzā pie Ojāra Rodes. Hokejā
mani ievirzīja brālēns Ivo, kurš trenējās kopā ar Rodrigo Laviņu," klāsta
Roberts. „Spēlēt patika, bet viss, kas apkārt hokejam, man šķita par grūtu.
Rītos ar pirmo autobusu pulksten sešos no Vecāķiem uz treniņu, diena pagāja,
mācoties Rīgas 31. vidusskolā, mājās tikai vēlu vakarā – ar pēdējo
autobusu. Skolā bija labi sporta skolotāji, kas man ieteica pamēģināt spēkus
vieglatlētikā. Hokejam metu mieru, sāku lēkt tālumā, grūst lodi un mest disku.
12 gadu vecumā sasniedzu itin cerīgus rezultātus. Pirmo medaļu izcīnīju nevis
Latvijā, bet skolēnu sacensībās Igaunijā, vistālāk aizgrūžot lodi. Pēc tam bija
godalgas arī Rīgā. Tomēr atzīšos, ka vislabāk patika darīt blēņas. Patika arī,
ka treniņos mums lika cilāt svaru stieni. Tā dzelži pamazām kļuva par manas
sportiskās dienas neatņemamu sastāvdaļu. Ar svarbumbām sāku nodarboties 15 gadu
vecumā, pirms tam cilāju vieglākus rīkus – hanteles. Labi padevās arī
svaru stieņa spiešana guļus. Treniņos izpaudos nevis ar maksimālu spēku, bet ar
spēka izturību.

Iestājos Rīgas 15. arodskolā, lai
izmācītos par galdnieku, tāpat kā savulaik tēvs. Mācoties šajā skolā,
piedalījos arī pirmajos nopietnajos mačos, puda bumbu uzceļot simt reižu. Toreiz
startēju svarā līdz 65 kilogramiem. Tad pazīstamais bumbotājs Viesturs Gargurnis mūs – trīs arodskolēnus –
uzaicināja trenēties Babītē. Divos gados uzaudzējot muskuļu masu līdz 80 kg,
debitējot Latvijas pieaugušo meistarsacīkstēs, kļuvu par bronzas laureātu.
Toreiz man bija tikai 17 gadu. Tas bija jauniešu vecums. 1996. gadā Krievijas
pilsētā Babajevā pasaules junioru čempionātā finišēju sestais. Tur gūtās
emocijas iespaidoja manu turpmāko karjeru, par savu sporta veidu jau
neatgriezeniski izvēloties svarbumbu celšanu. Par pasaules čempionāta bronzas
laureātu pieaugušajiem kļuvu 2003. gadā Ventspilī, pēc gada titulu nosargājot
Hamburgā, bet pērn to vēl vairāk nostiprinot Maiami."

Karavīra ceļš

Kāpēc izvēlējies virsnieka
karjeru? „No mātes puses mūsu dzimtā senči bijuši virsnieki, „ skaidro Roberts.
"Negribēju studēt Latvijas Universitātē. Pirmā doma – mācīties LSPA, otrā –
NAA. Tomēr nošāvu divus zaķus, tā teikt – dupletā. Esmu LSPA maģistrs, diplomdarbā
pētīju un analizēju svarbumbu grūšanas treniņu metodiku, beidzis NAA Jaunāko
štāba virsnieku kursus, kas atbilst apmācību augstākajam līmenim un kurus pats
vadīju trīs gadus. Virsnieku kursi ir normāls karavīra ceļš. Man kā sportistam
nebija nekādu atlaižu. Lai gan biju komandieris, dienestā darīju to pašu, ko
visi kareivji. Kursi prasīja daudz enerģijas. Virsnieka karjera man ir kā
dzīves izaicinājums. Tāpēc arī iestājos militārajā dienestā. Pabeidzot
Aizsardzības akadēmiju, pulkvežleitnants Arkādijs Umbraško mani ievilka sporta katedrā, kur turpinu
strādāt par vecāko pasniedzēju. NAA jau septīto gadu trenēju smagatlētu
komandu, izaudzinot pasaules junioru čempionu pauerliftingā Elmāru Popakulu, svarbumbistus
Eiropas meistarsacīkšu medaļniekus Artūru Tomingu un Juri Lazdānu, kontinenta
meistarsacīkšu dalībniekus Gunti Leimani, Lauri Morovski, Sandiju Krastiņu. Šī
bija mūsu zelta komanda, kas 2005. un 2006. gadā Latvijas čempionātā uzvarēja
visās versijās (garajā ciklā, divcīņā un komandu stafetē). Kluba komandai
izdevies pieveikt arī spēcīgo Lietuvas izlasi. Tagad konkurence Latvijā
palielinājusies – treneris Aldis Rutkovskis Viļānos sagatavojis lielisku
komandu, Ventspils klubā Atlants
joprojām produktīvi strādā Vasilijs Giņko. Nākamgad Latvija piedalīsies
Pasaules I spēlēs neolimpiskajos sporta veidos – tiesa, svarbumbu celšana būs
tikai paraugdemonstrējumu statusā."

Tonnas un tulznas

No divpudeņu cilāšanas treniņos
un sacensībās Roberta delnas klāj pamatīgas un cietas tulznas. Tas no lielajām
slodzēm. Sagatavošanās periodā pasaules un Eiropas čempionātiem Innus vienā
treniņā paceļ 15 000-20 000 tonnu, ceļot gan divpudenes, gan
strādājot ar svaru stieni. Šajā gatavošanās stadijā 50 procentu tonnāžas tiek
paveikts ar svarbumbām, otra puse – ar brīvajiem svariem un uz
trenažieriem. Sacensību periodā tikai 20 procentu apjoma tiek veltīts stienim,
pārējais – svarbumbām. Maksimums, ko vienā treniņā Roberts pacēlis, ir
30 tonnas jeb divpudenes paceltas 450 reižu. „Kļūstot vecāks, treniņu apjomu
samazinu, akcentu liekot uz intensitāti," paskaidro virsnieks. „Nedēļā aizvadu
piecus treniņus sporta zālē un noskrienu vismaz divus krosiņus (lielākoties
Mangaļsalas mežos, dažreiz kopā ar komandu – arī Mežaparkā. Lielākās
raizes Mangaļsalas mežos sagādā nepieskatītie vilku sugas suņi. Tāpēc vienmēr
pie rokas ir kāds sprungulis. Laikā, kad nav sacensību, uzspēlējam hokeju LSPA
ledus hallē."

Dancotājs un pianists

Roberta draudzenei Baibai patīk
dejot. Abiem šajā ziņā labi saskan, jo brašais virsnieks kādreiz dejojis tautas
deju ansamblī Bitīte un iemaņas nav
zaudējis vēl šobaltdien, lai gan ritmi jau sen citi. Arī kādā lustīgā kompānijā
Roberts varētu piebalsot, jo dziedāšana nav sveša. Viņš mācījies Rīgas 2.
mūzikas skolā, kur apguvis klavierspēli. Žēl vienīgi, ka daudzās aizraušanās,
mākslu ieskaitot, pārņēma hokejs. Taču visi šie trīs tik atšķirīgie amati nekur
nav zuduši. Baiba un Roberts kopā bieži skrien pa meža takām, brauc ar
velosipēdiem. Patīk tusēt kopā ar draugiem Vecāķos, apbraukāt Latviju.

Latvijas Svarbumbu celšanas
asociācija tika izveidota aizpērn. Tās valdes priekšsēdētājs Roberts Innus
uzskata, ka viss noritot progresa zīmē, par to liecinot jauno sportistu gūtie
panākumi. Sperts solis uz priekšu arī treneru izglītošanā. Tagad svarīgākais ir
nākamgad Rīgā godam sarīkot Eiropas U-18 čempionātu.

Gatis ĶĪSIS

Roberts Innus

Svarbumbu cēlājs un treneris

Dzimis 1978. gada 3. septembrī
Rīgā

Svarbumbu celšanā    kopš
1995. gada

Pirmais treneris         
Ivars Innus

Augums, svars            186
cm, 100 kg

Izglītība           augstākā,
absolvējis LSPA (maģistrs) un NAA

Darbs  NAA sporta katedras
vecākais pasniedzējs, NBS spēku kapteinis

Sabiedriskais darbs   Latvijas
Svarbumbu celšanas asociācijas valdes priekšsēdētājs 

Ģimenes stāvoklis     neprecējies,
ir draudzene Baiba

Panākumi sportā        pasaules
čempionātos pieaugušajiem 2003., 2004. un 2007. gadā bronza, Eiropas
čempionātos 2002. un 2007. gadā bronza, 2008. gadā sudrabs, daudzkārtējs
godalgoto vietu ieguvējs komandu stafetē EČ un PČ, septiņkārtējs Baltijas
čempions, desmitkārtējs Latvijas čempions un rekordists kategorijās līdz 90 kg
un virs 90 kg