Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Matrix izturība

Latvijas triatlona izlases un Daugavpils Bērnu un jauniešu centra (BJC) trenera Anatolija Ļevša dosjē ir prātam neaptverami rezultāti, ko viņš sasniedzis kā sportists. Krāslavietis ir četrkārtējs pasaules čempions ultratriatlonā, turklāt trīskāršo triatlonu — 11,4 km peldus, 540 km uz divriteņa un 126 km skriešus — bez apstājas veicis 35 stundās un sasniedzis finišu pirmais.

Arī Latvijas čempions distanču slēpošanā, biatlonā, duatlonā, triatlonā, maratonā izcīnījis bronzas medaļu… Pats viņš nemaz nezina, cik īsti čempiona titulu konkurencē izcīnījis, distanču slēpošanā Latvijas čempionātos uzvarējis vien 21 reizi, lai gan kārtīgi trenera vadībā sportā trenēties sācis tikai 15 gadu vecumā.

Kā tas ir izcilam un apdāvinātam trenerim, turklāt ar raksturu ikdienā strādāt ar bērniem un jauniešiem vienā no grūtākajiem sporta veidiem — triatlonā? Vai nav grūti trenēt, apzinoties, ka pats varētu izdarīt krietni vairāk? Šos jautājumus uzdevām pašam Anatolijam Ļevšam, kuru sastapām Rīgā pirms Triatlona federācijas valdes sēdes. Anatolija dzīvesgājums ir bijis līkločains, kā personību un treneri viņu ir ietekmējuši daudzi dažādi faktori. Interesanti tajā ieklausīties.

“Vispirms audzēkņiem cenšos iemācīt nopietnu attieksmi ne tikai pret treniņiem, bet pret visu, ko dzīvē dari. Ja kaut ko dari, tad nopietni un ar jēgu,” norāda pieredzējušais meistars.

PĀRCILVĒCISKI

Pirmo Latvijas čempiona medaļu Anatolijs Ļevša izcīnīja 22 gadu vecumā distanču slēpošanā, pēc trim ziemām viņš palika nepārspēts arī biatlonā, bet pirmo reizi par pasaules čempionu kļuva, kad bija sagaidījis 38. dzimšanas dienu. Šo titulu Anatolijs izcīnīja absolūtajā vērtējumā, nevis veterāna vecumam atbilstošajā Master ieskaitē, atstājot aiz sevis visus konkurentus no 15 valstīm. Dubultajā triatlonā — 7,6  km peldus, 360 km ar divriteni un 84 km skriešus — pasaules spēcīgākā ultratriatlonista kausu virs galvas latvietis cēla trīs gadus pēc kārtas. Tad nāca arī pieminētais panākums trīskāršajā triatlonā, kur, piemēram, velobrauciena 540 km garo daļu Anatolijs veica ar vidējo ātrumu 30 km/h.

Ļevša nebija skubināms, lai nodarbotos ar sportu. Drīzāk vecākiem bija jāpiedomā, kā dažkārt piebremzēt aktīvo puiku. Kopā ar pāris gadus vecāko brāli paši izdomāja savas sacensības, enerģiski spēkiem mērojās pagalma cīņās. Gluži neticami, bet sākotnēji Anatoliju neuzņēma sportā, tādēļ vecāki sūtījuši vietējā Krāslavas mūzikas skolā, kur apguvis akordeona spēli, un tikai pēc mūzikas skolas absolvēšanas sāka trenēties sportā. Zīmīgi, ka daudzas pasaulē izcilas personības, tostarp pat vēsturiski labākie fiziķi un zinātnieki, bērnībā skolojušās tieši mūzikas vai mākslas skolā.

KAD KUSTĪBA AIZRAUJ

Anatolijam tik ļoti patika skriet, lēkt un vienkārši kustēties, ka sports dabiski ņēma virsroku pār iepriekš apgūto un kļuva par apzinātu profesionālu ceļu. Savu pirmo treneri Valentīnu Zlidni, pie kura trenējās biatlonā, raksturo kā mākslinieku. “Tas ir kas iedzimts — mīlestība pret sportu, vienmēr ko spēlējām, visus sporta veidus, bet kādām dotībām ir jābūt, jāpiemīt gribai, ko sasniegt, motivācijai un jāiegulda darbs,” skaidro treneris. Bez slēpošanas patikuši arī fiziskās sagatavotības treniņi, īpaši atspiešanās, kas aizrauj vien reto jaunieti.

Vidusskolā pieņemts lēmums mācīties par treneri, tādēļ pastiprināti koncentrējies uz bioloģiju un fiziku. Rīgas fizkultūras institūtā jeb tagadējā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA) izdevās iestāties vien ar otro mēģinājumu, bet vēlēšanās bija tikpat liela kā sacenšoties sporta laukumā, un mērķi izdevās sasniegt. Paguvis nodienēt arī armijā. “Tad nolēmu, ka pats vairāk netrenēšos,” bet jau kā treneris uzvarējis Latvijas čempionātā slēpošanā, Anatolijs kārtējo reizi pārliecinājies par savu potenciālu.

Pēc institūta absolvēšanas 1984. gadā krāslavietis pārcēlās strādāt uz Daugavpili. Sākotnēji par ziemas sporta veidu treneri — līdz 25 gadu vecumam Anatolija galvenā specializācija bija slēpošana un biatlons, bet vienlaikus radās interese par triatlonu. Astoņdesmitajos gados parādījās publikācijas par triatlonu — ka ir tāds sporta veids, kurā tiek rīkotas dažādas sacensības. “Tajā visā bija kas pievilcīgs, eksotisks un gribējās izmēģināt spēkus triatlonā. Informācijas nebija daudz, bet kaut kāds priekšstats radās. Visus materiālus lasīju galvenokārt avīzē,” atceras Ļevša. Būtībā aizvien šķidrākās ziemas lika pievērsties jaunam izturības sporta veidam.

PIRMAIS TRIATLONS

1987. gadā pie Langstiņu ezera notika Latvijā pirmās triatlona sacensības, kas pulcēja 60 dalībnieku. Anatolijs aizbrauca pārbaudīt savus spēkus jaunajā sporta veidā. Daudzi dalībnieki bija PSRS čempionātu godalgotu vietu ieguvēji katrā triatlona disciplīnā — sporta meistari peldēšanā, riteņbraukšanā un skriešanas distancēs. “Tolaik gribējās vienkārši pamēģināt,” atceras Ļevša. Dalībniekiem distancē bija jāveic — 1000 m peldējums, 25 km velobrauciens un 8 km skrējiens.  Pēc peldēšanas Anatolijs bija otrais, bet beigās finišēja pirmais. “Palīdzēja slēpošanā iegūtā izturība. Arī turpmāk triatlona sacensībās bieži uzvarēja slēpotāji, taču astoņdesmito gadu beigās bija cita tendence,” atceras Anatolijs. Tolaik uz triatlonu masveidā sāka pāriet pieccīņnieki, kas bija raksturīga tendence visā pasaulē.

Astoņdesmito gadu beigās triatlons kļuva aizvien populārāks, savukārt Daugavpils kļuva par vienu no triatlona centriem — 1991. gadā šeit norisinājās pēdējais PSRS čempionāts, pulcējot 150 dalībnieku. Deviņdesmito gadu sākumā pirmās divas ziemas vispār bija bez sniega, tāpēc arī visus savus audzēkņus Anatolijs iesaistījis triatlonā. Tika nodibināts klubs Ķīmiķis, kas padomju savienības čempionātā izcīnīja trešo vietu komandu kopvērtējumā.

1991. gadā Maskavā tika sarīkotas Pasaules kausa izmēģinājuma sacīkstes, pēc gada tur jau notika oficiāla pasaules kausa izcīņa. Ļevša iekļuva desmitniekā. Starts bija 17. augustā, bet nākamajā dienā sākās augusta pučs, tomēr visi Latvijas sportisti paspēja veiksmīgi atgriezties mājās.

DAUGAVPILS — TRIATLONA SIRDS

Latvijā Daugavpils joprojām uzskatāma par triatlona galvaspilsētu. Vēsturiski šeit notikušas divas sacensības — Latvijas kausa izcīņa un Latvijas čempionāts. Lielākā daļa Latvijas čempionu bija tieši no Daugavpils. Divtūkstošajos gados triatlons sāka attīstīties arī citās pilsētās. Bija vairāk sacensību, pieauga klubu skaits un konkurence.

Bez Daugavpils triatlons vēl organizēts Dobelē un Valmierā, daži sportisti ir no Carnikavas, bet pārējie trenējas individuāli. “Problēma atduras pret treneru jautājumu,” norāda Ļevša.

LABĀKIE GADI

Deviņdesmito gadu vidū Anatolijs atkal plānoja pielikt punktu sportista gaitām un koncentrēties tikai uz audzēkņu trenēšanu. Rūdītajam Latvijas sportistam jau bija 35 gadi, taču Lietuvas triatlona personība Vidmants Urbons piedāvāja startēt dubultajā triatlonā Paņevēžā — veicot divkāršu ironman jeb dzelzs vīru distanci: 3,8 km peldējums, 180 km riteņbraukšana un maratons 42,195 km. Un tas viss jāveic divkāršā apjomā.

„Tobrīd es tuvojos vecumam, kad jau domā par to, ka profesionālais sports jāpamet, bet uzradās Vidmants ar savu priekšlikumu. 1996. gadā pirmo reizi startēju Paņevēžā. Lielākā nozīme bija nevis fiziskajai sagatavotībai, bet psiholoģiskajai stabilitātei. Šādā trasē sportists, pirmkārt, cīnās pats ar sevi, nevis pretinieku. Pašam par pārsteigumu uzvarēju!” stāsta Ļevša. Panākums sportista karjeru tas pagarināja vēl par septiņiem gadiem. 35 līdz 40 gadu vecums izturības sportu pārstāvjiem ir gana labs. “Rodas vīrieša spēks, kuru tikai sāc pa īstam sajust, tāpēc ne jau viss ir tik vienkārši,” uzsver Ļevša.

35 STUNDAS DISTANCĒ

Nākamajā gadā Anatolijs meta izaicinājumu savam pirmajam trīskāršajam triatlonam Francijā, taču sacensības neizdevās, kā plānots — būdams distances līderis, Ļevša izstājās. „Francijā man pietrūka pieredzes, vēlāk ieviesu izmaiņas sagatavošanās procesā — mācījos no kļūdām. Būtībā sacensībām gatavojos pāris gadus, dienā trenējoties četras līdz astoņas stundas. Aleksandrs Prokopčuks arī bija triatlonists, bet, kad viņš pārgāja tikai uz maratonu skriešanu, teica: “Es jūtos brīvs!”” Tāpat daudz jātrenējas, bet triatlonā vēl krietni vairāk.

Nākamajā gadā Ļevša uzvarēja trīskāršajā triatlonā Austrijā (rezultāts — 35 h 45 min), pēc gada Austrijā viņš uzlaboja savu rezultātu par 13 minūtēm, bet 2000. gadā Francijā šajā pārcilvēciskajā distancē Anatolijs trešo reizi pēc kārtas kļuva par čempionu. “Nekad sevi par profesionāli neuzskatīju. Iespēju bija vairāk, jo tolaik audzēkņu bija mazāk un nebija nometnes ārzemēs, kā tagad, piemēram, Kiprā.”

“Piedaloties sacīkstēs, domāju tikai par uzvaru. Bet, kad izjutu, cik grūti padodas pēdējais starts, sapratu, ka laiks pielikt punktu. Ultratriatlonā aizvadīju sešas sezonas, bet savādi, ka daudzi vēl pēc tam ilgus gadus bija pārliecināti, ka es joprojām piedalos sacensībās, lai gan kopš pēdējām sacīkstēm pagājuši 20 gadi.” Ja sākotnēji vērtība bija rezultāts, vēlāk tas bija process.

BEZ SPIEDIENA

Sākot trenera darbu, Anatolijam nav bijis viegli aprast, ka kā treneris no jauniešiem nevar sagaidīt to, ko pats varēja paveikt. Bērni vispirms Anatolija vadībā mācās peldēt un strādā ar vispārējo fizisko sagatavotību, nedaudz skrien un nodarbojas ar sporta spēlēm. “12 un 13 gadu vecumā vairāk ar velosipēdiem minamies — mums ir atsevišķa trase. Viens otrs grib tikai iemācīties peldēt, un neko citu viņam nevajag. Starp sporta skolu un interešu izglītību tomēr ir būtiska starpība — te nekas nav obligāti,” piebilst Ļevša.

Ieskicējot treniņu grafiku vecākiem jauniešiem, 10 gadus veciem  bērniem treniņi ir trīs reizes nedēļā. Lielākoties peldēšanas treniņi, reizi nedēļā treniņš zālē, resp., sporta spēles, un skriešanas nodarbība. “Lielākā vecumā — peldēšanā jātrenējas kā peldētājam, riteņbraukšanā kā riteņbraucējam, skriešanā kā skrējējam,” uzsver Ļevša. Triatlonisti piedalās arī peldēšanas sacensībās, līdzvērtīgi konkurējot ar peldētājiem un šad tad pamanoties arī uzvarēt. Vai otrādi — peldētājs Artūrs Liepa 2019. gada jaunatnes olimpiādē izcīnīja medaļu gan savā pamata sporta veidā, gan triatlona distancē.

“Mēģinu dažādot treniņu procesu, vedot audzēkņus uz dažādiem skriešanas seriāliem, startējot vietējos riteņbraukšanas mačos, ejam pārgājienos un, ja ziemā ir sniegs, slēpojam,” pieredzē dalās treneris. “Triatlonā panākumu atslēga ir audzēkņu ieguldītais darbs. Rezultātu nevar un nevajag nemaz mēģināt izspiest, bet nemitīgi dažādot treniņprocesu, dažādot maršrutus — kas trenējas, tas trenējas… Pats triatlons jau ir dažāds, bet katrs triatlonā var atrast ko savu. Varbūt arī triatlons patiešām pasaulē ir visgrūtākais sporta veids, taču man šķiet, ka visgrūtākā ir tieši riteņbraukšana, kur ir jāiegulda vislielākais darba apjoms, lai būtu rezultāts.

AR OLIMPISKIEM MĒRĶIEM

Šobrīd ir mazs skaits atlētu, ko trenēt. “Nav materiāla, ar ko strādāt, nav konkurences izlases līmenī. Jaunā paaudze fiziski ir vājāka un mazāk motivēta. Kustēties viņi grib. Mobilajā pasēž, mammai kaut ko nosūta, tad kaut ko sāk darīt… Bet sasniegt augstus rezultātus retais grib.”

Starp Ļevša audzēkņiem pēdējā laikā izcēlušies divi puiši — 19 gadus vecais Artjoms Gajevskis un 17 gadus vecais Danila Proščinko. “Danila ir labs peldētājs, bet jāpieliek skriešanā. Artjoms jau ir divkārtējs Latvijas čempions un Eiropas kausā spējis iekļūt labāko 15 dalībnieku vidū. Viņam vajadzētu nonākt kādā labā Anglijas klubā. Labākais vecums triatlonā olimpiskajā distancē ir no 22 līdz 30 gadiem. Lai startētu elitē, jātrenējas sešas vai septiņas reizes nedēļā.” Meiteņu vidū Anatolijs izceļ citu Latvijas izlases sportisti — Dobeles triatlona audzēkni Danielu Leitāni.

Treneris piesardzīgi atklāj, ka Triatlona federācija izvirzījusi grandiozu mērķi — tikt līdz Parīzes olimpiskajām spēlēm 2024. gadā. Līdz tam vēl patiešām smags ceļš ejams, lai Latvijas triatlons debitētu šādā līmenī. “Bez šaubām — svarīgi nevis vienkārši maukt, bet trenēties pareizi — slīpēt tehniku. Šo principu man iemācīja distanču slēpošana.”

NEKĀ GRŪTĀKA NAV!

Amatierus, kuri individuāli gatavojas Ironman sacensībām, Anatolijs emocionāli atbalsta, dzīvo līdzi. “Esmu tam visam izgājis cauri — cilvēkam tā ir motivācija, ar ko nodarboties un kā pārvarēt sevi. Vislielākais gandarījums ir tad, kad tu finišē.” Šajā sakarā Ļevša atceras savu pirmo Ironman Trans-Estonia no Otepes uz Tallinu. “Bija tik smagi. Pēdējos 20 km redzēju, ka priekšā ir Tallina, bet spēka pakustēties vairs īsti nebija, enerģijas nebija. Soli nevar paspert. Ieēd, bet enerģijas tik un tā nav. Likās, ka jāstājas laukā. Taču apzinājos, ka vajag pagaidīt un organisms atjaunosies…  Pēc finiša likās, ka dzīvē grūtāka pārbaudījuma nevar būt… Ja kāds man saka, ka viņam grūti darbā, lai nestāsta!”

“Ja ir mērķis, tas vien jau ir pozitīvi,” akcentē treneris. “Tikai gribētos, lai dzelzs vīri ir vairāk motivēti kopējā sporta veida attīstībā Latvijā, būtu vēlme darboties arī federācijas paspārnē. Dzelzs vīri ir situēti veči, svarīgi, lai viņi gatavotu arī jaunos audzēkņus. Kā jau minēju, triatlona izaugsme atduras pret treneru jautājumu.”

Anatolijs uzsver, cik ārkārtīgi svarīgs ir ģimenes atbalsts. Bez tā es nespētu tik pilnvērtīgi koncentrēties treniņiem un sasniegt rezultātus. Mana dzīvesbiedre Silvija vienmēr bijusi kopā ar mani sacensībās, dzīvojusi līdzi, arī mani bērni Ivars un Anita,” teic Ļevša. Starp citu, dēls, mazs būdams, pats aizrāvies ar sportu gluži kā tēvs. Līdz 5. klasei spēlējis futbolu, vēlāk pievērsies peldēšanai, vairākkārt kļūstot par Latvijas čempionu.

 

Anatolijs ĻEVŠA

Triatlona treneris

Dzimis: 1. septembrī 1958. gadā Krāslavā

Augums, svars: 179 cm, 74 kg

Pirmais treneris: Valentīns Zlidnis

Izglītība: Krāslavas 1. vsk., Fizkultūras institūts

Lielākie sasniegumi: četrkārtējs pasaules čempions ultratriatlonā, trīskāršo triatlonu (11,4 km peldējums, 540 km riteņbraukšana un 126 km skrējiens) veicot 35 stundās bez pārtraukumiem, 2. vieta Ultra Man sacensībās Havaju salās, 3. vieta prestižajā Le Delfi 2000 triatlonā Francijā, pasaules čempions veterāniem sprinta distancē, 21 reizi uzvarējis Latvijas čempionātā slēpošanā (15, 30 un 50 km distancē), bronzas medaļas ieguvējs Latvijas čempionātā maratonā, veterānu čempionāta laureāts soļošanā, sporta meistars slēpošanā, biatlonā, triatlonā

Citi sporta veidi: skolas laikā Latvijas čempions soļošanā, nodarbojies ar vieglatlētiku

Apbalvojumi: 2018. gadā piešķirts V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, 2010. gada Goda daugavpilietis

Ģimenes stāvoklis: sieva Silvija, dēls Ivars (23) un meita Anita (31)

Vaļasprieki: mūzikas instrumenti, spēlējis skolas ansamblī

 

TRIATLONA DISTANCES

Sprinta distance — 750 m peldēšana, 20 km riteņbraukšana, 5 km skriešana

Vidējā distance jeb olimpiskā distance — 1,5 km peldēšana, 40 km riteņbraukšana, 10 km skriešana

Garā distance jeb 70,3, jeb puse Ironman — 1,9 km peldēšana, 90 km riteņbraukšana, 21,1 km skriešana (pusmaratons)

Klasiskā distance jeb 140,6 jeb Ironman — 3,8 km peldēšana, 180,2 km riteņbraukšana, 42,2 km (maratons) skriešana

Ultratriatlons jeb divkāršais, trīskāršais, pieckāršais Ironman — attiecīgi divas, trīs un piecas reizes proporcionāli garāka Ironman distance

 

TRIATLONA VĒSTURE

– Pirmo reizi par sacensībām, kas līdzinājās mūsdienu triatlonam, ziņots 1920. gadā franču laikrakstā L’Auto, kur tika aprakstītas sacensības ar nosaukumu Les Trois Sports distances: 3 km skriešana, 12 km riteņbraukšana un Marne kanāla šķērsošana peldus. Šīs trīs disciplīnas tika veiktas bez pārtraukuma.

– 1943. gada raksts par Les Trois Sports jeb trim sporta sacensībām pilsētā Larošela informē par sacensībām distancē, kas sastāvēja no trīs daļām: kanāla šķērsošanas (200 m), sacensības ar velosipēdiem (10 km) apkārt Larošelas un Laleu parkam un skriešanas (1200 m) pa stadionu Andre-Barbeau. Konceptuāli pirmais mūsdienu triatlons.

-1974. gadā netālu no Sandjego līča Dienvidkalifornijā dažādu sporta veidu sportistu domubiedru grupiņa izveidoja klubu un sāka kopā trenēties. Viņu vidū bija skrējēji, peldētāji un velosipēdisti, un drīz vien kopīgi treniņi pārvērtās par neoficiālām sacīkstēm. Tā paša gada 25. septembrī notika sacensības Mission Bay, kurās piedalījās 46 atlēti. Šis datums arī tad tiek atzīmēts kā mūsdienu īsā triatlona dzimšanas diena.

– Pirmās sacensības klasiskā triatlona distancē norisinājās Havaju salās Hawaii Iron Man Triathlon — ideja radās sacensību Oahu Perimeter Relay (skriešanas komandu sacensības) uzvarētāju apbalvošanas laikā 1977. gadā.

– Mūsdienās neskaitāmas triatlona sacensības dažādās distancēs norisinās pa visu pasauli. Standarta olimpisko distanci izveidoja triatlona sacensību direktors Džims Kerls 1980. gadu vidū. No 1982. līdz 1997. gadam notika Amerikas triatlona sērijas mači (USTS).

– Sacensības Havaju salās Ironman Triathlon ir pasaules čempionāts klasiskajā triatlona distancē. Triatlona sacensības ar Ironman un Ironman 70.3 nosaukumiem tiek rīkotas visā pasaulē jau vairāk nekā 30 gadus — kopumā vairāk nekā 50 sacensības gadā, kurās piedalās vairāk nekā 90 000 dalībnieku.

– Olimpiskajās spēlēs triatlons debitēja 2000. gadā Sidnejā.

Kristaps Zaļkalns
Kristaps Zaļkalns