Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Mazāk par Tour de France nepiedāvāt!

“Esam kā puķe tumsā, kas savā nodabā augusi, līdz uzplaucis zieds,” tik poētiski 28 gadus vecais Reno Silavs raksturo savas idejas straujo izaugsmi no divu draugu sarunas līdz inovatīvai drošības sistēmai pasaulē prestižākajā daudzdienu velobraucienā Tour de France. Pagājušajā vasarā Latvija sekoja līdzi riteņbraucēja Toma Skujiņa gaitām 3365 km garās distances līkločos, pat nenojaušot, ka patiesībā pilnvērtīgs tūres dalībnieks ir vēl viens latvietis. “Reizēm pats brīnos, ka mums viss līdz šim gājis kā pa diedziņu.”

AR SAKNĒM BASKETBOLĀ

Iespējams, enerģiskā latvieša rosīšanās pasaules riteņbraukšanas virtuvē vēl kādu brīdi dzimtenē paliktu nepamanīta, ja nebūtu basketbola. Lūkojoties pēc tradicionālās mēneša spēlētāja balvas pretendentiem Latvijas Basketbola līgas trešajā (lasi — amatieru) grupā, janvārī turnīra rīkotāju uzmanību piesaistīja Salaspils komandas aizsargs Reno Silavs, kurš savai komandai bija palīdzējis tikt pie trim uzvarām, vidēji katrā mačā gūstot 24,5 punktus, izcīnot 11,3 atlēkušās bumbas, izdarot 6 rezultatīvas piespēles un sakrājot cienījamu lietderības koeficientu — 38,8. Šādi skaitļi izskatās iespaidīgi jebkura līmeņa turnīrā, tāpēc acīs iekrita arī kas cits — Basketbola savienības statistikas arhīvā Reno Silava failā pirms šīs sezonas pēdējais ieraksts bija izdarīts tālajā 2009. gada sezonā, kad komandas Ķeizarmežs sastāvā puisis bija aizvadījis vienu spēli LBL elites grupā un kļuvis par Jaunatnes līgas čempionu vecākajā grupā. Kas notika pēc tam?

“Turpināju spēlēt basketbolu, tikai ne Latvijā, bet ārzemēs,” Reno smaida. “Esmu Norvēģijas čempions, Dānijas vicečempions. Protams, paralēli bija gan darbs, gan mācības. Kad meklēju iespēju studēt sporta menedžmentu, Dānijā viss lieliski sakārtojās — no rītiem mācības, pēc tam treniņi un spēles komandā Randers Cimbria. Trīs gadi gluži vai ASV studentu basketbola režīmā.”

Turpat savā komandā Reno izgājis arī pirmo praksi, palīdzot menedžerim. Izaicinājumi līdzīgi kā Latvijas sporta spēļu komandās: kā ievilināt zālē vairāk skatītāju, kā piesaistīt sponsorus, kā noorganizēt spēlētājiem ēdināšanu, kā atrisināt sadzīves problēmas amerikāņu leģionāriem. Apstākļi un tātad arī risinājumi gan citādi — Reno atzīst, ka Dānijas pieredzi izmantot Latvijas basketbolā nebūtu vienkārši.

Dzīve un basketbols piespēlējuši arī unikālu iespēju praktizēties NBA klubā Golden State Wariors, taču Reno šo bumbu tomēr laidis garām. Viens iemesls — amerikāņi piedāvājuši trīs mēnešus ilgu praksi, bet mācību programma paredzēja reālajā sporta menedžera ikdienā pavadīt divreiz ilgāku laiku. Otrs iemesls — Warriors sistēmā darbojas milzīgs menedžeru departaments, kurā praktikants no Eiropas būtu tikai sīka skrūvīte. Gribējās darīt ko vairāk. Ap to laiku atskanējis bijušā komandas biedra Edmunda Gabrāna tālruņa zvans no Bergenas: sak’, no kaimiņiem ofisa mājā dzirdēju, ka 2017. gada pasaules riteņbraukšanas čempionāta organizācijas komiteja meklē kādu sporta menedžmenta studentu, kuram vajadzīga prakse.

RITEŅBRAUKŠANAS ĀBECE UN AUGSTSKOLA

“Ja tolaik norvēģi būtu rīkojuši pasaules čempionātu, piemēram, paukošanā, būtu piekritis ar tikpat lielu entuziasmu,” atzīst Reno Silavs. “Iepriekš, kad Eurosport uzdūros riteņbraukšanas sacensībām, uzreiz slēdzu citu kanālu, jo šis sporta veids īpaši neuzrunāja. Taču saziņa ar Warriors bija pacēlusi ambīciju latiņu — gribēju darboties pēc iespējas augstākā līmenī. Piedalīties pasaules čempionāta rīkošanā — to negribēju laist garām. Aizbraucu uz Bergenu, aprunājāmies un pēc brīža prakses līgums jau bija parakstīts.”

Lai nesagādātu vilšanos jaunajiem darba devējiem, Reno pirmo mēnesi centies pietēlot, ka saprot specifiskos riteņbraukšanas terminus un šī sporta veida nianses, bet brīvajā laikā ar YouTube sižetu palīdzību centies saprast, kas īsti ir profesionālā riteņbraukšana. Arī studējis biezu rokasgrāmatu, kurā aprakstītas pasaules čempionāta rīkotājiem izvirzītās prasības. Līdztekus krājusies praktiskā darba pieredze, iesaistoties mārketinga aktivitāšu plānošanā un īstenošanā, kā arī brīvprātīgo palīgu armijas komplektēšanā. Pēc strauji aizritējušiem prakses mēnešiem Reno pieņēmis uzaicinājumu strādāt LOC — pasaules čempionāta lokālajā organizēšanas komitejā, šajā riteņbraukšanas virtuvē pamazāk kļūstot par savējo.

Pieredze bijusi bagāta un daudzveidīga.

“Darba apjoms bija milzīgs. Iespējams, norvēģi, uzņemoties rīkot pasaules čempionātu, īsti nebija apzinājušies, uz ko parakstās. Sākumā izskatījās pēc milzīga haosa, ko vajadzēja menedžēt pieciem organizācijas komitejas cilvēkiem un praktikantam — man. Starptautiskās federācijas pārstāvji, kas regulāri brauca no Šveices, plēsa matus, tikko pamanīja kādu novirzi no ideālā reglamenta. Bet līdzekļi netika taupīti. Vispārējā noskaņa bija raksturojama vienkārši — jābūt labāk, nekā bija gadu iepriekš Dohā! Katarā bija liela nauda un milzīga neizpratne par riteņbraukšanas sporta būtību, kā arī pilnīgs vietējās publikas intereses trūkums, ko rīkotāji kompensējuši, teju piespiedu kārtā vedot skatītājus no kaimiņvalstīm. Lai kā gājis sagatavošanās laikā, mērķi sasniedzām — čempionāta laikā Bergenā un tās apkaimē valdīja fantastiska svētku gaisotne. Visā apkaimē viesnīcas un kempingi bija pārpildīti. To atceroties, vēl tagad skudriņas skrien pār kauliem.”

DROŠĪBAS IZAICINĀJUMS

Pasaules čempionāta ikdienas rūpēs pamazām briedusi ideja, kas divus gadus vēlāk Reno un viņa sabiedrotajam sagādās novatora reputāciju riteņbraukšanas pasaules mērogos.

Viens no lielo šosejas riteņbraukšanas sacensību nopietnākajiem izaicinājumiem ir dalībnieku drošība. Vairāk nekā 100 sportistu lielā grupa pa šosejām un ielām, dažkārt arī bruģētiem ceļiem traucas ar vidējo ātrumu 40 un 50 km/h, bet izšķirošajos brīžos tas pieaug vēl. Tādā tempā un burzmā katra sīkākā kļūmīte izraisa domino kauliņu efektu, labākajā gadījumā tiekot cauri ar sasitumiem un pamatīgiem nobrāzumiem. Visus riska faktorus neizslēgsi, bet var censties samazināt to ietekmi, rūpīgi marķējot trasi, īpaši bīstamākās vietas. Piemēram, ceļu vidū esošās drošības saliņas, kas padara drošākas automobiļu attiecības ar gājējiem, bet riteņbraukšanas sacensību dalībniekiem kļūst par slazdiem.

“Pirms pasaules čempionāta Bergenas apkaimē ceļu pārbūvē tika ieguldīti milzīgi līdzekļi — taisīja paplašinājumus, mainīja luksoforu novietojumu, ņēma nost gulošos policistus. Taču visu pieskaņot riteņbraucēju vajadzībām nav iespējams. Bīstamākajās vietās tika nolikti brīvprātīgie, kuriem vajadzēja laikus brīdināt sportistus par šķēršļiem, rādīt pareizo braukšanas virzienu utt. Bet, strādājot ar šiem cilvēkiem, sapratu, ka absolūti lielākā daļa sacensības uztver kā foršu tusiņu. No sirds grib palīdzēt, bet līdz galam nenovērtē situācijas un savu atbildību. Šim aspektam tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Tiek rīkotas apmācības, izsniegtas licences. Tomēr cilvēciskais faktors joprojām pastāv un liek rīkotājiem nervozēt un domāt, ko varētu darīt citādi — labāk.”

Liktenīgais klikšķis noticis drīz pēc pasaules čempionāta beigām Reno sarunā ar paziņu Markusu. Šķietami elementārā ideja brīvprātīgo satiksmes regulētāju aizstāt ar ierīci, kam netraucētu ne saules spīdēšana acīs, ne lietus lāses un kura uzmanību uz kādu liktenīgu acumirkli nenovērstu ceļa malā nostājusies līdzjutēja, sākusi attīstīties no kartona policista fāzes, uzreiz pavēršoties moderno tehnoloģiju izmantošanas virzienā.

“Salikām galvas kopā un uzreiz vienojāmies, ka uz drošības rēķina taupīt nedrīkst. Ja reiz darām, tad izmantojot vislabākos materiālus un tehnoloģijas. Kvalitatīvi,” Reno iezīmē pamatprincipu, kurš drīz tiks novērtēts pasaules riteņbraukšanas augstākajā līgā.

SĀKA AR TOUR DE FRANCE

Latvieša Reno Silava un norvēģa Markusa Leruma sadarbības produkts ir 2,5 metrus augsta ceļa zīme, kuras augšējā daļā novietotais LED spuldžu ekrāns informē par priekšā esošo šķērsli un iespējām to apbraukt. Ekrāna kvalitāte nodrošina, ka informācija būs redzama jebkādos laikapstākļos, turklāt tas raida arī skaņu signālus. Viss vērsts uz to, lai zīmi nevarētu ignorēt vairāk nekā 200 km garo distanču pēdējos 30 kilometros, kad risinās izšķirošie notikumi, pieaug ātrums un spriedze, turklāt nogurums mazina braucēju reakcijas ātrumu. Pati zīmes konstrukcija veidota tā, lai sadursmes gadījumā sportists ciestu pēc iespējas mazāk. Dizains, izmēri un katra detaļa izstrādāta, izpētot sacensību dinamiku un ņemot vērā pieredzi. Ražošanas procesā iesaistītas trīs firmas. Iznācis glīts produkts, kam līdzās labprāt fotografējas līdzjutēji.

No malas raugoties, ideja un arī tās izpildījums šķiet tik pašsaprotams, ka uz mēles pats prasās jautājums, vai tiešām nekas tāds riteņbraukšanas pasaulē nav bijis pieejams jau iepriekš.

Uz to Reno atbild ar pasaules izgudrojumu vēsturē tradicionālo frāzi, ka daudzām sarežģītām lietām labākais risinājums ir bijis šķietami vienkāršs. Un piebilst, ka riteņbraukšanas pasaulē milzīga nozīme ir tradīcijām, tāpēc reizēm nepieciešams svaigs skats no malas, lai pamanītu to, kas ikdienas rutīnā paslīd garām.

“Līdz galam nevaru izskaidrot, kāpēc, bet uzreiz biju noskaņots iet uz visu banku. Tikko bija gatavas pirmās trīs zīmes — toreiz vēl tikai 1,90 m augstas, uzrakstīju e-pasta vēstuli Amaury Sport Organisation (A.S.O.), kas rīko Tour de France un citas augstākā līmeņa riteņbraukšanas sacensības. Sak’, mums ir šāds produkts, vai nevēlaties to izmantot? Nākamajā dienā saņēmām atbildi uzaicinājumu sazināties Skype konferencē.”

Paveicās būt īstajā laikā un vietā — Reno nenoliedz, ka ir arī noveicies. Iepriekšējās pieredzes ietekmē A.S.O. vadība bija pieņēmusi lēmumu drošības nodrošināšanai vairs neizmantot brīvprātīgos palīgus un bija gatava ne tikai iesaistīt valsts apmaksātos policistus, bet arī izmēģināt jaunus risinājumus. Reno pārliecība (“Nemācīsimies no savām kļūdām. Rīkosimies tā, lai kļūdas nepieļautu!”) izrādījās lipīga. 2018. gada 13. novembrī Parīzē bijusi pirmā tikšanās ar A.S.O. pārstāvjiem klātienē. Decembrī noslēgts līgums.

“Gāja kā pa diedziņu,” Reno atzīst, ka ceļš līdz augstākajai līgai iznācis necerēti gluds.

LATVIETIS VAR!

Pagājušajā ziemā ar A.S.O. saskaņots apkalpojamo sacensību saraksts, kas noteicis Reno un viņa palīgu dzīves un darba ritmu visas sezonas garumā. Strādāts tādās riteņbraukšanas pasaulē leģendārās sacīkstēs, kā Parīze—Rubē, Parīze—Nica, Ljēža—Bastoņa—Ljēža. Reno atzīst, ka investīcijas pašreklāmā nav ieguldītas — ziņas par jauno pakalpojumu ceļojušas no viena rīkotāja pie otra. Pēc darba Jorkšīras daudzdienu sacensībās sekojis uzaicinājums palīdzēt arī 2019. gada pasaules čempionātā.

Komplektā ietilpst 20 zīmes, kuras pa Eiropu ceļo divos kravas automobiļos. Tour de France trīsarpus nedēļās apkalpojošajā brigādē strādājuši seši cilvēki.

“Katru dienu laikus jāizvieto zīmes ar distances plānotājiem saskaņotās vietās, pēc sacensībām tās jānovāc un jādodas uz nākamā posma norises vietu. Jābūt precīzai loģistikai, un vajadzīga arī fiziskā izturība. Nogurums uzkrājas, tāpēc tūres vidū daži cilvēki nomainījās. Protams, bija visas nepieciešamās caurlaides un pielaides, bet reizēm tas nepasargāja no piedzīvojumiem. Tūre sākās Briselē, kur drošības jautājumi ir ļoti jutīga tēma. Policisti bija uzvilkušies, īsti nesaprotot, ko trasē dara auto ar Norvēģijas numurzīmēm, lēca ar kājām uz mašīnas, un tuvu sejai redzēju īstu ieroci. Kad beidzot pievērsa uzmanību akreditācijas kartēm, protams, sekoja atvainošanās. Savukārt tūres laikā bija piedzīvojums — iekļuvām dubļu lavīnu zonā. Ceļš uz abām pusēm bija nogriezts, augstu gaisā redzējām policijas helikopteru, no kura ziņoja, ka gaidāmi vēl citi nogruvumi. Sēdi mašīnā un gaidi savu likteni…”

Sezonas gaitā, krustu šķērsu izbraukājot Eiropu, bijuši arī citi piedzīvojumi un pārdzīvojumi, taču uz jautājumu, vai nebūtu vienkāršāk savu aprīkojumu pārdot sacensību rīkotājiem, Reno atbild ar striktu: “Nē!” Piedāvājums bijis, taču Reno un Markuss nav gatavi šķirties no sava lolojuma, vēloties paši to apsaimniekot un pilnveidot. Arī iespējamā konkurence nebaidot.

“Kā puķe tumsā esam savā nodabā lēnām auguši un iekļuvuši tirgū, kur viss balstās uz praksē pārbaudītām vērtībām. Paši sākumā saskārāmies ar zināmu neuzticību, kas mazinājās ikdienas komunikācijā. Tagad mums par labu runā pieredze un tas, ka pagājušās sezonas laikā nebija neviena nopietna starpgadījuma. Esmu pārliecināts, ka tā būs arī šogad.”

2020. gada vasara Reno Silavam un viņa komandai saplānota no marta līdz oktobrim. Līdztekus sadarbībai ar A.S.O. būs darīšana ar citiem lielo sacensību rīkotājiem RCS Sport, tāpēc papildus pērn iesildītajām distancēm gaida arī debija otrajā prestižākajā daudzdienu velobraucienā Giro d’Italia un viendienas sacīkstes Milāna—Sanremo, arī Flandrijas klasikā. Turpinās sarunas ar šveiciešiem, kuri rudenī rīkos pasaules čempionātu. Nākamais mērķis — trešais lielākais daudzdiennieks Vuelta a Espana. Un 2024. gada olimpiskās spēles Parīzē.

Bet kā tad paliek ar basketbolu, kur Salaspils komandai tuvojas izslēgšanas spēles?

“No oktobra līdz martam esmu mājās, varēju uzspēlēt savam priekam. Esmu uzaudzis Salaspilī, te dzīvo un joprojām spēlē mani draugi. Salaspils LBL3 pārstāvēta pirmo gadu, bet esam jau pierādījuši, ka varam uzvarēt visus līderus. Ceru, ka vismaz dažās izslēgšanas spēlēs varēšu palīdzēt komandai, bet, sākoties riteņbraukšanas sezonai, tā, protams, būs prioritāte. Ja ir ieguldīts smags darbs, sāk notikt brīnumu lietas.”

 

Reno SILAVS

Safe Cycling AS līdzīpašnieks

Dzimis: 1991. gada 25. augustā Rīgā

Audzis: Salaspilī

Izglītība: University College of Northern Denmark (specialitāte – sporta menedžments)

Sportā: kopš 6 gadu vecuma trenējies basketbolā Ogrē

Sasniegumi sportā: 2010. g. LJBL U-19 čempions, 2012. g. Norvēģijas čempions, 2014. g. Dānijas vicečempions basketbolā

Sasniegumi profesijā: sadarbība ar pasaulē prestižāko velosacensību (Tour de France, Giro d`Italia, Parīze – Rubē utt.) rīkotājiem

Guntis Keisels
Guntis Keisels