Mirstamā gabala sudraba maliņa
Viss risinājās septiņcīņas trillera cienīgi. Pēc divu dienu cīņām pirms pēdējā daudzcīņas veida — 800 metru skrējiena — mūsu Kristīna Blaževiča Eiropas U-18 čempionātā atradās piektajā vietā. Viņas treneris Andis Austrups pēc cītīga darba ar punktu tabulām savai audzēknei pirms izšķirošā skrējiena īsi un vienkārši izstāstīja cīņas plānu — jāatgūst gandrīz 100 punktu un jāskrien tā, lai pārspētu trešajā un ceturtajā vietā esošās meitenes par tik un tik sekundēm, garām nedrīkst laist tās un tās konkurentes. Stadiona divos apļos viss risinājās gana smagi, bet bez sarežģījumiem, Kristīna pēc sešām disciplīnām tomēr atrada sevī tik daudz rezerves, lai skrietu kā vēl nekad un klasisko daudzcīņas mirstamo gabalu veiktu personiskā rekorda ātrumā. Viss bija nostrādāts kā aptiekā — ar 14 punktu pārsvaru pret tuvāko sekotāju Kristīna no piektās vietas uzlēca uz goda pjedestāla otrā pakāpiena un izcīnīja savu nozīmīgāko balvu līdzšinējā mūžā.
Ar Kristīnu Blaževiču tiekos Slokas stadionā, jo vasaras viņa pavada Jūrmalā, turklāt pēc spraigās sezonas treneris atļāvis trenēties nedaudz vieglākā ritmā.
DEJU SOĻI DAUDZCĪŅĀ
Kristīna atzīst, ka septiņcīņa ir smagākā, bet tajā pašā laikā — viņas interesantākā disciplīna. Daudzcīņā nekad nedrīkst pārdzīvot neveiksmi kādā vienā disciplīnā, bet jācīnās līdz galam, jo gandrīz vienmēr ir daudz iespēju vērst visu par labu. Tā Eiropas U-18 čempionātā Ungārijas pilsētā Ģērā viņa ne pārāk sekmīgi iesāka divu dienu sacensību maratonu un 100 metru barjerskrējienā, kas ir viens no viņas kroņa numuriem, aizķēra piekto barjeru, tāpēc finišēja ne ar to labāko rezultātu. Tobrīd galvenais bija nesatraukties un būt pārliecinātai par sevi, vēl ir sešas iespējas visu saglābt. Tālāk gāja tuvāk izstrādātajam plānam — personīgais rekords augstlēkšanā, rekorda ātrumā noskrietie 800 metri un pirms starta klusi lolotais mērķis tikt pie medaļas — izpildīts lieliski. Sudrabs! Tikt augstāk šoreiz nebija reāli, jo spāniete Marija Visente likās kā no citas līgas, un dienvidu saulē straujāk attīstījusies sportiste sasniedza pasaules rekordu, neatstājot sekotājām ne mazākās cerības.
Kristīna stāsta, ka savas septiņas disciplīnas vairs neiedala mīļākās un mazāk tuvās — visas jāveic pēc labākās sirdsapziņas. Tiesa, ir tādas, kurās steidzami jāpieliek vairāk nekā citās — lode (sākumā tik ļoti nepatika) vēl lido tuvāk, nekā gribētos, daudz var pielikt arī šķēpmešanā, 200 metros. Sacensībās Kristīna pati punktus neskaita, tas paliek trenera ziņā, vienkārši jādara viss, uz ko tajā brīdī viņa ir spējīga.
Kristīna savu karjeru sāka sporta dejās (paldies par ritma izjūtu, kustību koordināciju), taču jau drīz vien viņa prasīja mammai, pazīstamajai vieglatlētei, Atlantas olimpisko spēļu 8. vietas ieguvējai trīssoļlēkšanā (14,55 m), Jeļenai Blaževičai, kad beidzot vedīšot uz vieglatlētiku? Kristīna dzimusi reti sportiskā ģimenē, jo arī tēvs Juris Blaževičs trīssolī lēca tālāk par cienījamiem 16 metriem, un sporta pasaule viņai nebija sveša jau kopš bērnības.
Pirmā viņas trenere bija Latvijas toreizējā rekordiste tāllēkšanā (tagad rekords pieder Inetai Radēvičai) un augstlēkšanā (1,97 m turas joprojām) Valentīna Gotovska, kas ir arī Kristīnas krustmāte. Sākums kā visiem vieglatlētiem bija ļoti daudzpusīgs — fiziskie vingrinājumi, ķermeņa nostiprināšana. Jau tobrīd pieredzējusī trenere Kristīnā saskatīja daudzcīņnieces talantu, un likumsakarīgs likās tālākais ceļš pie trenera Anda Austrupa, kas tobrīd vēl trenēja mūsu daudzcīņas zvaigzni Lauru Ikaunieci-Admidiņu. Kristīna atceras, kā uz Lauru vērusies apbrīnas pilnām acīm, mācījusies no viņas vingrinājumiem, klausījusi viņas uzmundrinājumiem neslinkot treniņos.
Kristīna auga strauji un sasniedza arvien labākus rezultātus gan individuālās disciplīnās, gan daudzcīņā. Viņa ir priecīga, ka viņas vecuma grupā tepat Latvijā veidojas spēcīga konkurence, kas kopējo līmeni tikai ceļ.
IT VISUR IR, KO PIELIKT
Kristīna, dzīvojot Rīgā, vai ik dienu ar autobusu mēro ceļu uz Murjāņiem, kur strādā viņas treneris. Mācības skolā Rīgā beidzas divos, un viņa var laikus ierasties uz nodarbībām. Trenējas piecas sešas reizes nedēļā gan stadionā, gan Murjāņu sporta ģimnāzijas manēžā. Rīgas manēžā, kur ziemā elpu var redzēt, kur sportisti čum un mudž, Kristīna ir reta viešņa. Viņa ļoti cer, ka tuvākajā laikā piedzīvos jaunas manēžas atvēršanas svētkus un trenēties būs daudz vienkāršāk. Kristīna ir ļoti pateicīga savam trenerim Andim Austrupam, kas ir gana stingrs, taču ļoti uzticas savām audzēknēm, ieklausās arī viņu domās, treniņu slodzēs vadās pēc audzēkņu pašsajūtas.
Kristīna saprot, ka pašreizējie rezultāti ir tikai pamats nākotnei. Jau nākamajā sezonā punktus jāsāk skaitīt no jauna, pēc pieaugušo mērauklas — smagāka kļūs lode un šķēps, augstākas būs barjeras. Tas viņu nebiedē, jo aug arī pati. Punktu ziņā matemātikai nav vietas, jo pielikt var un jāpieliek ikvienā veidā. Šobrīd viņa īsti neizprot, kāpēc ne tik ātras sekundes ir 200 metru skrējienā. Acīmredzot jāpalielina ātruma izturība, jo 100 metros viņa ir gana ātra. Pamazām tālāk lido lode, pareizās kustības tiek uztvertas šķēpmešanā, un treneris saka — 50 metri vairs nav aiz kalniem. Katrs mazs pakāpiens kādā no disciplīnām punktu krātuvītē ieliek savu artavu.
Tuvākie mērķi ir gana augsti, bet, pareizi trenējoties, sasniedzami. Nākamajā gadā Kristīna grib sekmīgi startēt Eiropas U-20 meistarsacīkstēs, sasniegt vai vismaz tuvoties 6000 punktu robežai (būs grūti, to meitene apzinās), lai olimpiskajā 2020. gada sezonā pacīnītos par 6200 punktiem, kas jau dotu cerības startam Tokijas spēlēs. Kristīne atzīst, ka būtu ideāli tikt uz Tokiju pieredzes gūšanai, lai 2024. gada spēlēs būtu ne tikai dalībniece, bet jau cīnītos par cienījamām vietām. Kristīna uzskata, ka sezonā daudzcīņu ar pilnu atdevi vajadzētu veikt divas reizes, tāpēc nopietni jāstrādā pie kādas disciplīnas, kurā varētu startēt biežāk. Tā noteikti ir tāllēkšana, arī 100 m barjeras, sprints. Vieglatlētika Kristīnai liekas interesanta ar savu daudzpusību.
SOLI PA SOLĪTIM
Kristīnas treneris Andis Austrups atceras, ka meiteni ievērojis jau pie Valentīnas Gotovskas. Kad viņa un vecāki uzrunājuši par iespējām trenēt Kristīnu, esot ieslīdzis pārdomās, jo tobrīd visu uzmanību aizņēmusi cita viņa audzēkne, kas startējusi jau pasaules līmenī. Neesot bijis drošs, ka varēs acīmredzami talantīgajai meitenei veltīt pienācīgu uzmanību, tomēr piekritis. Kad treneris daudziem, bet ne sev negaidot pārtrauca sadarbību ar Lauru Ikaunieci-Admidiņu, viņš visus spēkus un pieredzi varēja veltīt nākamajai paaudzei, un šobrīd Austrupa grupā daudzsološa ir ne tikai Kristīna, bet arī vairāki citi audzēkņi.
Ar Kristīnu strādāt esot viegli, viņa nāk no ģimenes, kurā jau bērnībā iemācīti pareizi sportiskie mērķi, arī viņas vecāki saprātīgi, neiejaucoties trenera darbā, atbalsta meitas sportošanu. Meitene ir centīga, mērķtiecīga, ātri uztver trenera prasības, ir spēcīga, labi koordinēta. Viņa ir ļoti disciplinēta, taču nevairās izteikt arī savas domas, kuras dažkārt jāņem vērā arī trenerim. Tāpat Kristīna esot ļoti precīza, mākot saplānot savu mācību laiku skolā, treniņos un neko nekavējot.
Treneris nenoliedz, ka rezultāti varētu būt augstāki jau tagad, taču viņa pieredze saka priekšā, ka briestošam organismam neko nedrīkst forsēt un jāiet soli pa solītim. It sevišķi daudzcīņā, kur atšķirīgo disciplīnu dēļ tik viegli iedzīvoties savainojumos. Piemēri neesot tālu jāmeklē. Treneris Kristīnai redz lielu un ilgu nākotni sportā.
Kristīna BLAŽEVIČA
Vieglatlēte, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas 11. klases skolniece
Dzimusi: 2001. gada 11. decembrī Rīgā
Augums, svars: 176 cm, 61 kg
Sporta gaitas: sporta dejas, vieglatlētikā kopš 10 gadu vecuma
Treneri: pirmā trenere Valentīna Gotovska, pašreiz Andis Austrups
Lielākie sasniegumi: sudraba medaļa Eiropas U-18 čempionātā septiņcīņā (2018. g.), sestā vieta pasaules U-18 čempionātā (2017. g.), Baltijas valstu čempione (2018. g.)
Personīgie rekordi: septiņcīņa — 5629 punkti, tāllēkšana — 6,28 cm, 100 m/b — 13,80, augstlēkšana — 1,72 m
Vaļasprieki: ēdiena gatavošana, filmas
Mērķis sportā: startēt olimpiskajās spēlēs
