Nejūtu vēlmi apstāties
Kas neskrien, tas nekrīt — ar šādu teicienu sarunu sāk viens no pieredzējušākajiem vieglatlētiem barjerskrējējs Staņislavs Olijars. Stasis zina, ko runā, jo savas garās karjeras laikā ir guvis gan izcilus panākumus, gan piedzīvojis sāpīgas neveiksmes. Lai gan viņa valsts rekords (13,08) turas jau astoto gadu, Staņislavs ir atklāts un tiešs — kamēr jūtu, ka varu skriet ātri, tikmēr sportošu.
Cerams, ka par viņa ātro soli varēs pārliecināties arī Kuldīgas vieglatlētikas manēžā, kur 12. un 13. februārī notiks Latvijas meistarsacīkstes.
Stasis atnācis uz Daugavas stadiona vieglatlētu manēžu. Ziemas periodā vēl ir iespējas trenēties Rīgas Sporta manēžā, tas Latvijas galvaspilsētā ir arī viss.
— Ko tu domā par Rīgas vieglatlētu likteni ziemā?
— Vairs neko nedomāju, jo kāds no tā labums? No rītiem, kad nav bērnu, varu trenēties te, stadiona manēžā, kas būtībā ir paplašināts koridors, vairāk skrienu Sporta manēžā, kurai jau četrdesmit pieci gadi.
Nē, treniņiem tur nav nekādas vainas, skrejceļš, kaut arī vecs, tomēr ir pietiekami mīksts un ātrs, tomēr aukstajā laikā trenēties, kad temperatūra telpās ir plus 10 grādi un no griestiem pil, nav normāli. Tādas nu ir mūsu iespējas ziemas laikā. Kuldīgā, kur manēža ir laba, nav nopietnu vieglatlētu — nezinu, kāpēc tāda manēža nav uzcelta Rīgā, kaut vai Valmierā, kas ir ģeogrāfiski kaut kur Latvijas vidū. Nezinu, vai savā sportista karjerā vēl piedzīvošu kādas pārmaiņas. Drīzāk Daugavas stadions ar savu nokrāsoto, nevis atjaunoto segumu sabruks.
— Kāda šobrīd ir tava motivācija trenēties un gatavoties sacensībām?
— Jau vairākus gadus nejūtos nevienam parādā, jo man valsts neko nemaksā un skrienu es prieka pēc, nevis — lai kaut ko pierādītu un kādam atskaitītos. Skriešu tik ilgi, kamēr jutīšu, ka vēl varu būt ātrs. Zinu, ka man drīz būs 32 gadi, kas mani vairs neierindo jauno un perspektīvo kārtā, taču es pats par gadiem neko nedomāju. Zinu, ka visaugstākos personiskos rekordus barjerskriešanā var labot arī 36 gadu vecumā.
Turklāt startēt sacensībās man vienmēr ir bijis prieks, satraukums un izaicinājums reizē. Iespējams, ka mans raksturs vai izturēšanās bieži vien izraisa dažādus komentārus, taču, stājoties uz starta līnijas, vienmēr cenšos uzvarēt. Nekad nedomāju tikai par iekļūšanu pusfinālā vai — kā nepalikt pēdējam finālā. Ja tā domātu, tad sen jau būtu beidzis sportot.
— Ko, gadiem ritot, visātrāk zaudē barjerskrējējs?
— Nezinu, jo neko vēl neesmu zaudējis, un mani rādītāji (kad nemoka traumas) ir tādi paši kā agrāk. Vienīgi jūtu, ka ilgāks laiks vajadzīgs, lai atjaunotu spēkus. Agrā jaunībā varēju desmit dienās startēt piecas reizes, bet tagad pēc katra starta vajadzīga garāka pauze. Tāpēc arī nestartēju visos mačos un dažiem rodas domas, ka neesmu Latvijas patriots. Piemēram, Eiropas valstu kausu izcīņā (tagad tās sauc par Eiropas komandu meistarsacīkstēm) esmu piedalījies daudzas reizes, taču, pēc manām domām, šīs sacensības vairāk paredzētas tiem, kuri netiek uz visaugstākā ranga sacensībām. Turklāt mūsu trešajā grupā barjerskrējēji nav tik augstā līmenī, lai mana pirmā vieta būtu izšķirošā. Tā pērn, kad muskuļa sāpju dēļ nevarēju startēt, Kārlis Daube izcīnīja otro vietu, un tā viņam bija laba pieredze.
Ja tas viens punkts vairāk ko izšķirtu, tad, protams, startētu.
Vispār vienmēr esmu uzskatījis, it sevišķi pēdējos gados, ka katrs starts tomēr ir daudz vērtīgāks par treniņiem.
— Vai esi kādreiz atsevišķi gatavojies ziemas un vasaras sezonai?
— Es neesmu sporta funkcionārs, kas ziemas distanci — 60 m barjeras — neuzskata par vērtējamu distanci. Lēcēju izcīnītās vietas un rezultāti ir apsveicami un arī finansiāli atbalstāmi, bet īsais barjeru sprints nav olimpiskā disciplīna, tu vari kļūt par pasaules čempionu, bet nekāda prēmija tev nepienākas. Man gan liekas, ka skriešana atmuguriski nav olimpiskais veids, bet 60 m ar barjerām ir posms uz vasaras distanci.
Ziemas startus es (tāpat kā visi vadošie pasaules barjeristi) cenšos neizlaist, jo tā var zaudēt sacensību izjūtas. Tikko man vajadzēja startēt lielos mačos Maskavā (6. februārī), bet saaukstēšanās dēļ nebiju gatavs. Šonedēļ skriešu Kuldīgā.
— Vai marta sākumā domā piedalīties Eiropas čempionātā Parīzē?
— Īpaši par to nedomāju. Normu esmu izpildījis, trenēšos, startēšu mačos. Ja jutīšos labi un būs iespēja, tad braukšu. Negribētu to darīt par savu naudu, pēdējā laikā tas kļuvis populāri. Vienmēr esmu uzskatījis, ka visiem, kas izpildījuši normas, jābrauc par Vieglatlētikas savienības līdzekļiem un atrunas, ka naudas nav, neiztur kritiku, daudz aktīvākiem jābūt tās piesaistīšanā.
— Vai konkurences trūkums Latvijā nekad nav traucējis?
— Man nē, jo vienmēr esmu zinājis, ko gribu un kā to sasniegt, bet jaunajiem noteikti būtu svētīgāk, ja par katru vietu būtu jācīnās. Kaut gan mums jau to barjerskrējēju gandrīz nemaz nav. Es un vēl Kārlis Daube, kurš tagad studē un sporto Amerikā. Viņš ir gudrs puisis ar labu barjeru skriešanas izpratni, bet — ja 100 m sprintu viņš neskries apmēram 10,50 (Staņislava personiskais rekords ir 10,42 — aut.), nekādi augsti rezultāti barjerās nebūs.
Vispār uzskatu, ka Latvijā savas disciplīnas speciālistu treneru vidū ir maz — šķēpmešanā, kārtslēkšanā, varbūt vēl kādā disciplīnā, bet pārējos veidos treneri var dot pamatiemaņas, veicināt vispārējo fizisko sagatavotību, bet nevar savu audzēkni aizvest līdz pasaules klases rezultātam. Tā nav treneru vaina, bet — sistēmas. Trūkst ne tikai zināšanu, bet arī pieredzes, iespēju vērot visaugstākās klases sportistu treniņus un sacensības. Kamēr dzīvosimies galvenokārt pa savu sētu, tādi arī paliksim.
— Bet vieglatlētu joprojām ir daudz, katru gadu parādās talanti…
— Domāju, ka vieglatlētika ir lielisks sporta veids tiem, kuri sportā redz konkrētus mērķus, grib pierādīt vispirms sev, ka iespējams rezultātu progress, izcīnītās vietās. Es kādreiz spēlēju futbolu, bet manam individuālajam raksturam komandu spēle nederēja. Ja neesi tāda zvaigzne, kura var pelnīt miljonus, labi — desmitiem tūkstošu, tad tāda spēlēšana sagādā mazu gandarījumu. Vieglatlētikā ir konkrēti mērķi — startēt lielos čempionātos, olimpiskajās spēlēs ir daudz reālāk un neapšaubāmi daudz vērtīgāk. Es atzinīgi vērtēju tos sportistus, kuri, necerēdami kļūt par medaļniekiem, tomēr pieliek milzu pūlēs, lai piedalītos olimpiskajās spēlēs. Lai arī kādi laiki būtu mūsu valstij un vieglatlētikai, ticu, ka Londonā atkal puse no Latvijas komandas būs vieglatlēti.
— Pats domā gatavoties Londonai?
— Protams, es to jau daru tagad, taču nekad nebūšu tūrists, kas aizbrauc uz spēlēm, lai atzīmētos. Vienmēr esmu gribējis būt pirmais, ātrākais, esmu pateicīgs arī Dievam un dabai, kas man devusi talantu un darbaspējas šos mērķus īstenot. Kad jutīšu, ka pietiek, tad beigšu. Esmu jau sācis strādāt par treneri Ludmilas Olijares (Staņislava māte) un Aleksandra Čumakova (patēvs) treniņu grupā, palīdzu ar padomiem arī ārzemju sportistiem. Man ir lieliska ģimene (dzīvesbiedre Santa Tone un dēls Jegors), kuri mani atbalsta un jūt līdzi.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Staņislavs OLIJARS
Vieglatlēts, 110 m/b skrējējs
Dzimis: 1979. gada 22. martā Krievijā
Izglītība: Rīgas 72. vidusskola, Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāte, veselības un sporta skolotājs
Sporta gaitas: trenējies futbolā, bijis Latvijas jaunatnes U-16 izlasē, vieglatlētikā kopš 1995. gada
Treneri: Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs
Lielākie panākumi sportā: Eiropas čempions 2006. gadā Gēteborgā, 5. vieta olimpiskajās spēles Atēnās (2004. g.), 3. vieta pasaules čempionātā telpās (2008. g.), pasaules čempions jauniešiem (1998. g.), Eiropas čempions telpās (2000. g.), Eiropas junioru un jauniešu čempions (1997. un 1999. g.).
Labākie rezultāti: 110 m/b— 13,08, 100 m — 10,42, 200 m — 20,95, 400 m — 46.66, tāllēkšana — 7,94 m
Ģimenes stāvoklis: dzīvesbiedre Santa, dēls Jegors (nepilni 3 gadi)
Vaļasprieks: veidot mājas lapu par vieglatlētiku www.sportsm.lv
