Basketbols ar otām un dzejas kladēm
Ja gribat ieraudzīt basketbolu no oriģināla rakursa — dodiet jaunajiem spēlētājiem rokās flomāsterus, ūdenskrāsas vai vismaz krāsainus zīmuļus! „Saku savējiem — ja nevari izdomāt neko citu, zīmē savu ūdenspudeli. Tā taču arī pieder pie basketbola atribūtiem,” saka basketbola skolas Rīga/Pārdaugava trenere Una Geite.
Swedbank Latvijas Jaunatnes basketbola līgas Talantu nedēļas pirmajā akcijā Zīmējam basketbolu! viņas audzēkņi Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas sporta zāli uz stundu bija pārvērtuši par īstu mākslinieku darbnīcu. Gleznots tika dažādā tehnikā un kvalitātē, taču — no sirds. Uz stundu apvaldot enerģiju, kas lauztin lauzās ārā, ik pa brīdim sakustinot zāles malā sarindotās oranžās bumbas. „Kamēr visi nav beiguši — noliec! Kā tas būs, ka daži zīmēs, bet jūs tricināsiet grīdu,” nevarētu teikt, ka trenerītes balss skanēja pāri padsmitnieku murdoņai, tomēr tika saklausīta un respektēta.
DIVATĀ VIEGLĀK
Patiesībā zālē viņas darbojas divatā ar kolēģi Svetlanu Loginovu un viena otru papildina gan darbos, gan vārdos. „Esam nākušas no vienas sporta skolas — Lokomotīves. Es trenējos pie Tālivalža Pētersona, Sveta — pie Aivara Vīnberga. Viņa jau bija jaunatnes basketbola zvaigzne pat Padomju Savienības mērogā, bet traumas izjauca karjeru.
Kopā sākām strādāt pirms gadiem divpadsmit. Sākumā bijām konkurentes, Arkādijā katrai sava komanda. Taču pēc kāda laika puikām sākās citas intereses, skaits samazinājās un sākām domāt, ka jāmet spēki kopā. Pieslīpējāmies, un sanāca gluži labi. Tagad amats rokā.
Uztaisām divas grupas — es vairāk darbojos pa Āgenskalnu, viņa savāc Zolitūdes bērnus. Sākumā reizi mēnesī braucam ar savējiem viena pie otras. Kad mazie mācās otrajā trešajā klasē — ciemojamies biežāk. Kad sākam nopietnāk spēlēt — vēl biežāk. Saprotamies, varam cita citu aizvietot un papildināt, bet bērniem pārmaiņas atsvaidzina emocijas. Arī spēles varam vadīt uz maiņām. Cīņas karstumā un azartā gadās, ka tieši no malas vislabāk redzi gan kļūdas, gan pareizos risinājumus. Kolēģi brīnās, bet mums — sanāk.
Nē, nekādu cirku gan netaisām. Reiz pretinieku treneris tāds ļoti skaļš bija gadījies un mūsējie spēles vidū pēkšņi visi pieci apstājās un skatījās — re, izrādās, arī tā var vadīt spēli. Taču tas nenozīmē, ka mēs esam klusas. Treneris nevar čukstēt, jāpanāk, lai informāciju sadzird. Nevaru iedomāties, kā mazajiem spēli var novadīt sēžot. Varbūt lielajiem, kuriem no malas var vēsi parādīt kombināciju ciparus. Uzvarēt taču gribas visu laiku.”
DARI KĀ ES, DARI VĒL LABĀK!
Abas treneres vieno ne tikai līdzīgs skats uz meistarības knifiem vien. Basketbols ir dzīve, bet dzīve nav tikai basketbols — šāda attieksme liekot izdomāt aizvien jaunus izaicinājumus audzēkņiem un arī sev. Universitātē nekas tāds neesot mācīts, taču dzīves pieredze, trenera Pētersona savulaik ierādītais paraugs un pedagoģiskā intuīcija liek likt lietā improvizāciju un pašiniciatīvu. Lai sporta skolā sports nekļūtu par vienīgo dzīves saturu.
„Treneris Pētersons kādreiz par katru audzēkni sacerēja dzejolīti — pilnas klades bija. Treniņnometnes beigās noteikti bija jārāda priekšnesumi — pa vienam vai grupās. Arī mēs tagad zīmējam, spēlējam teātri, muzicējam,” treneres uzskaita ārpuslaukuma aktivitātes, kuras īpaši tiekot attīstītas treniņnometnēs Engurē un Ronīšos, kā arī izbraukumos. „Neteikšu, ka puikas uzreiz ir sajūsmā, bet, ja pasaka, ka tieši viņa zīmējums, iespējams, būs redzams uz visu Jaunatnes līgas dalībnieku krekliem — uzreiz rodas azarts un iedvesma. Vajag motivāciju, mērķi… Morālu vai materiālu — kādu čupa-čupu vai šokolādes tāfelīti. Un ļoti svarīgs ir personiskais piemērs, lai neteiktu: jā, bet ko tad jūs pašas!? Nedrīkstam atpalikt, un tad nu izpaužamies kā kuru reizi — dejojam, basketbola trikus rādām.”
Lielākais ieguvums ir tas, ka audzēkņi tiek iepazīti no dažādām pusēm, atklājot arī īpašus talantus. Dažs, kurš laukumā nepavisam nav izcilnieks, kļūst par komandas dvēseli un galveno cīņasgara uzturētāju. Tagadējie lielie reiz pārsteiguši treneres ar pašsacerētu dziesmu, kāds cits iekarojis cieņu ar ģitāras spēles māku. „Nav jau gluži tā, ka sekmes pašdarbībā uzreiz atraisa talantu laukumā, tomēr pašapziņai tas nāk par labu. Un gaiša galva jau noder visur,” uzsver trenere Geite.
Gadu gaitā apsūbēt sākušo patiesību, ka basketbols ir gudru cilvēku spēle, Latvijas groza bumbas ļaudis nu lūko aktualizēt, liedzot iespēju nesekmīgajiem spēlēt jauniešu izlasēs. Starp treneru Unas un Svetlanas audzēkņiem izlašu kandidātu neesot, taču sekmju standarts tiekot ievērots.
„Sadarbojamies ar vecākiem, pārbaudām atzīmju izrakstus. Ja ir problēmas, komanda, piemēram, stundu laikā dodas uz spēli, bet grēkāzis paliek mācīties. Reakcija? Ir. Neteiksim, ka tik strauja, kā varētu vēlēties, bet — ir.”
KĀ MĀSA, KĀ MAMMA UN DAŽKĀRT ARĪ AUKLE
Divdesmit treneres darba gados mainījušās paaudzes un mazliet — arī tikumi. Deviņdesmito gadu bērni, šķiet, bijuši patstāvīgāki un atbildīgāki, kaut arī milzu atšķirības tomēr neesot.
„Reizēm nevar saprast, kā tehnoloģiju laikā var nepaziņot, ka nebūsi uz treniņu — ir taču draugiem.lv, ir īsziņas, e-pasts. Daļa sadzīvē nedomā pat soli uz priekšu — izstaigā veikalu, nopērk saldumus, bet tūlīt pēc tam zālē sūdzas, ka nav ūdens, ko padzerties… Sīkumi, bet sports palīdz iemācīties ar tādiem tikt galā. Pamazām pieradinām pie elementāras disciplīnas.
Ar tusiņiem, šķiet, nav tik traki, kā reizēm runā. Pērnvasar pašas spriedām, ka jābūt modrām, jo klāt bīstamais vecums — 16 gadu, sākas treneru negulētās naktis… Patiesībā novērojām nevainīgas izpriecas. Laikam jau ļoti no svara, kāda sabiedrības gadās un kurš sāk noteikt toni. Gan jau klasē arī kāds dzer un pīpē, bet ne visi pavelkas līdzi. Tusiņš jau automātiski nenozīmē pārmērības.
Demogrāfisko krīzi ļoti asi nejūtam, tomēr pašas jaunākās grupiņas pildās aizvien grūtāk. Savu tiesu bērnu savāc futbols — viņiem agrāk sākas spēles, puikas tiek pie tērpiem, var palielīties, ka bijuši izbraukumā uz turnīru. Liela nozīme ir vecākiem. Ja viņi spēj motivēt, visiem ir vieglāk. Bet ne visi ir gatavi nedēļas nogales plānus pakļaut bērnu sportošanai, ne visiem pietiek laika un apņēmības izvadāt mazos uz treniņiem — pie mums taču brauc gandrīz no visas Pārdaugavas.
Neaiztiekam tikai Imantu un Iļģuciemu, kur tradicionāli saimniekojusi 3. sporta skola. Tagad jau visi esam Rīga/Pārdaugava, 1994. gadā dzimušos puikas ar treneri Rudzīti sadalījām, lai būtu viena stiprāka komanda un Pārdaugava sevi parādītu sevi. Taču tāpat jau neesam kaut kādi švakie — 1997. gadā dzimušie divreiz spēlēja Jaunatnes līgas finālā, 1998. — vienreiz, iepriekšējie arī bijuši. Spožas zvaigznes gan nav izaugušas, bet amatieros spēlē daudzi manējie. Reizi gadā tiekamies neformālā gaisotnē, pastāstām, kā veicas.
Sieviete — puišu trenere? Protams, gadās visādi, bet lielas problēmas neredzu. Pirmie audzēkņi mani uztvēra kā vecāko māsu. Tagad esmu viņu mammu vecumā. Kāds varbūt mani klausa vairāk nekā vecākus. Vismaz ieklausās manā viedoklī. Bet iespraust bumbu grozā no augšas — to jau arī ne visi treneri vīrieši var priekšā parādīt. Trenerim jāiemāca pareizi lēkt — tad jau katrs uzlec tik augstu, cik uztrenējas un spēj.”
Guntis KEISELS
basket.lv
Una GEITE
Basketbola trenere
Spēlējusi basketbolu „Lokomotīves” sporta skolā
Mācījusies Latvijas Universitātē
Par treneri strādā kopš 1992. gada. Puišu komandu trenere Basketbola skolas Rīga Pārdaugavas nodaļā. Ar savām komandām vairākkārt piedalījusies LJBL finālturnīros
