No kustības atkarīgais
Aigars Fadejevs 2000.
gadā Sidnejā izcīnīja sudraba medaļu soļošanā, tagad skrien maratonu un par līdzīga
kaluma medaļām vairs nedomā.
Šorīt treniņs bija viegls. Vakar viņš apmaldījās starp Ropažiem un
Ikšķili un noskrēja aptuveni 54 kilometrus. Tas bija par daudz, un šorīt viņam sāpēja
muskuļi, gluži kā kādreiz skolā pēc pirmās sporta stundas rudenī.
Turpat Biķernieku mežā pēc treniņa ar Aigaru arī runājām – par
skriešanu, soļošanu, kenijiešiem un bērniem, par kustību prieku kā labdabīgu
atkarību.
– Ierindas sporta
līdzjutējam tas varbūt liekas nesaprotami – aizsoļot līdz olimpiskajai sudraba
medaļai, būt pasaules labāko vidū gadus sešus un tad vienā mirklī visam
pārvilkt svītru. Kā tapa lēmums visu apgriezt ar kājām gaisā?
– Tas nenotika vienā mirklī. Soļot beidzu 2005. gadā, bet viss sākās jau
gadus četrus agrāk – 2001. gada pasaules čempionātā. Pēc 2000. gada olimpiādes
sākās neveiksmju sērija – te diskvalifikācija, te izstājos.
Mans draugs – esam pazīstami jau kopš 1992. gada – krievu skrējējs,
tagad treneris Fjodors Ržovs, kurš savulaik bija PSRS rekordists maratonā,
vairākkārtējs čempions, jau labu laiku mani zāģēja – ko tu tur soļo, ar tavām
dotībām, to milzu darbu, ko tu ieliec, tev ir jāskrien maratons.
Kad tik daudz ir sasniegts, nav viegli pieņemt kardinālus lēmumus.
Mēģināju ko mainīt – pametu treneri Aivaru Rumbenieku, sāku trenēties pie
krieva Ščeļņikova, vēlāk to gan nožēloju, jo viņš ir ļoti smags cilvēks, tāpat
kā viņa treniņmetodes.
Neteikšu, ka ar Aivaru sastrīdējāmies – tāpat kā kopdzīvē, var pienākt
mirklis, kad abi saprot, ka attiecības ir izsmeltas un kaut ko jaunu viens
otram vairs nespējam dot. Aivars pēc dabas arī nav nekāds diplomāts, un mēs
nolēmām savu sadarbību pārtraukt. Vēlāk sapratu, ka mans treneris ir liels
vienpatnis un vislabāk strādā tad, kad bauda pilnīgu paklausību. Līdz tam viņš
tā īsti nebija strādājis ar sportistu, kuram var būt savas domas un uzskati.
Tad pēc četriem gadiem mēs vēl sanācām kopā un patrenējāmies, bet pēc
2005. gada pasaules čempionāta – Helsinkos soļoju
mierīgi, bez lielas intereses un biju kaut kur otrā desmita beigās – es
iekšēji jau biju nobriedis soļošanu pamest.
– Tajā brīdī domāji
sportu pilnīgi pamest?
– Zināju tikai to, ka vairs nesoļošu. Viegli turpināju skriet – tas man
vienmēr paticis -, līdz nolēmu piezvanīt Fjodoram uz Portugāli: ir, par ko
parunāt. Aizbraucu uz viņa pēdējo gadu bāzes vietu Portugālē un tur arī paliku
divus mēnešus.
Piedalījos vairākos mačos, skrēju īsākus gabalus, paliku tālu aiz pirmā
piecdesmitnieka, bet – galvenais –
sapratu, ka varu skriet. Runājot par maratonu, Fjodors man uzlika tādus mērķus,
kurus vēl tā arī neesmu spējis sasniegt. Viņš balstījās uz manām milzīgajām
funkcionālajām spējām, uz lielo darba apjomu, kuram esmu gatavs. Treniņos
skrēju kopā ar labākajiem krievu maratonistiem, kuru rezultāti ir minūtes
desmit labāki par Latvijas rekordu, un nevienā brīdī nekritu ārā no kopainas.
Ātrumā gan nebiju pretinieks, bet smagajos krosa skrējienos kalnos es ne par
mata tiesu nebiju sliktāks.
Viņš man izvirzīja uzdevumu noskriet maratonu 2 stundās 11-12 minūtēs (Latvijas
rekords pieder Aleksandram Prokopčukam – 2.15:56. – red.), bet tas vēl nav sasniegts, jo maratons, izrādās, ir
maratons.
Zinot savas spējas, paveikto darbu, likās, ka tikai
jāskrien un rezultāts būs. Soļošanā, kur man viss bija skaidrs līdz pēdējam
sīkumam, es jau iepriekš varēju rezultātu prognozēt ar lielu precizitāti, bet
maratonā viss bija jauns, arī skriešanas taktika, nerakstītie likumi, un es
uzreiz nespēju ieslēgties pareizajā ritmā.
Jau Aleksandrs Prokopčuks – mēs esam labi draugi – savulaik mani
brīdināja, ka maratonā nekas nenotiek ātri, viss balstās uz pamatīgumu,
pieredzi, startu krāšanas metodi. Sākumā es pat īsti neorientējos, kur ir galdi
ar dzērieniem, meklēju, un tas mani tracināja. Biju pieradis kā soļošanā – tur
viss notiek pa apļiem -, kur ik pēc diviem kilometriem treneris Rumbenieks mani
gaida ar dzērienu vai banānu rokās.
Tagad sāku saprast, ka man viss vēl priekšā, jo maratonam es nepavisam
neesmu vecs, kaut arī man ir zīmīgais vecums – 33 gadi.
– Kādas ir galvenās
atšķirības starp skriešanu un soļošanu?
– Skriešanā tu vari soļot (smejas).
Ja nopietni, tad soļošanā viss balstās uz milzīgu darba apjomu, reizēm monotonu
kilometru krāšanu, skriešanā treniņi ir daudzpusīgāki, mazāka apjoma. Es vēl
grēkoju, jo vienmēr esmu radis darīt vairāk, nekā licis treneris. Soļošanā
varbūt nebija slikti, bet skriešanā tas var novest pie traumām. Piemēram,
iepriekšējā mēnesī es noskrēju kādus 960 kilometrus. Cik zinu, tad vadošie pasaules
maratonisti skrien 600-700 kilometrus, turklāt jo vecāks, jo mazāk, bet
pārdomātāk.
Soļošanā mani treniņrādītāji bija tuvu sacensību
grafikam, mēs turējām kondīciju trīssimt dienas gadā, bet maratonā tā būtu
pēdējā muļķība, jo treniņi nekad nenotiek maksimālā slodzē. Tas arī bija
jāsaprot un jāpieņem.
Bet ko es biju redzējis? Pazinu tikai Aivara
Rumbenieka metodes, kas neticamā kārtā man bija derīgas – kā saka, uzliec
cepuri viņam vai man, abiem der. Nezinu, vai viņam vairs reiz būs tik piemērots
audzēknis, kas spēj izturēt tās milzīgās slodzes. Par soļošanu daudz vairs neinteresējos,
bet, cik zinu, tad Aivars pēdējā laikā tomēr mainās, un, iespējams, arī
soļošanā vajag lielāku daudzpusību, nevis tikai soļot un soļot.
Sākumā biju sacerējies, ka ar savu milzīgo varēšanu ātri spēšu
piemēroties skriešanai, bet izrādās, ka starp šiem izturības veidiem ir milzīgas
anatomiskas atšķirības. Daudzas sīkas, bet skriešanai svarīgas muskuļu grupiņas
man nebija vispār, toties soļošanai vajadzīgie muskuļi izrādījās lieki. Laboratoriski
pierādījās, ka pat gada, pusotra laikā man, pārejot no soļošanas uz skriešanu,
sirds minūtē pārpumpē par litru vairāk asiņu.
Man ir milzīga sirds, lielas plaušas un baigākais raksturs, bet pēc
uzbūves esmu šiem sporta veidiem – it sevišķi skriešanai – par atlētisku, un
muskuļi, kas spētu nest manus 70 kilogramus, vēl tikai veidojas. Tēlaini
runājot, lielai automašīnai ir mazs motoriņš. Tikai tagad pamazām organisms
piemērojas skriešanai.
Arī treneris Fjodors brīnījās, kā es, veicot tik nenormālus – tie ir
viņa vārdi – funkcionālos treniņus, sacensībās dzisu ārā, jo manam ķermenim
vajadzīgs arī milzīgs enerģētikais patēriņš. Tikai tagad, veidojoties
attiecīgajiem muskuļiem, kļūst vieglāk. Piemēram, mans augšstilbu muskuļu
apkārtmērs pieaudzis par diviem centimetriem.
Ja runājam par soļošanu, tad tā man bieži rādās sapņos. Sapņos esmu
uzvarējis vairāk sacensībās nekā dzīvē. Savas divas reizes mēnesī es sapņoju,
ka atgriežos soļošanā, uzvaru, satieku vecos draugus, un pamostoties ir grūti
noticēt, ka tas bijis tikai sapnis.
Treneris Rumbenieks gan reizēm saka: ko āksties, nāc atpakaļ, soļosi kā
agrāk. Bet dzīvē nekas nevar būt kā agrāk. Skriešu.
– Pērn tu klusi un
bez īpašas reklāmas gatavojies olimpiskajām spēlēm un pavasarī visu liki uz
Vīnes maratona kārti – tur cerēji sasniegt olimpisko normatīvu. Kāpēc
neizdevās?
– Jutos labi, arī sagatavojies biju pamatīgi. Bet te nu lieliski
nostrādāja pieredzes trūkums. Skrēju stingri pēc izstrādātā grafika, viss bija
izrēķināts, bet biju palaidis garām, ka maratons ir 42 kilometrus un… 195
metrus garš. Tieši šie mistiskie metri bija tie, kas man neļāva sasniegt normu,
līdz B normai (2.18:00) pietrūka pavisam maz – 19 sekundes.
Tas arī bija viss, jo nopietni maratonu var noskriet divas, dažs varbūt
trīs reizes sezonā. Nebija jēgas vasaras vidū skriet otrreiz, lai bez spēka
aizvilktos uz Pekinu. Tie laiki, kad gribas kaut vai piedalīties, nav manā
garā, jo olimpiādē esmu soļojis jau trīs reizes.
Rudenī bez īpašas gatavošanās skrēju Valmieras maratonā – bez
konkurences, pa ozolu zīlēm noskrēju 2.19:57. Tas mani nomierināja, un es
sapratu, ka labos apstākļos un pienācīgā konkurencē es varu skriet minūtes
četras piecas ātrāk. Tātad labot Latvijas rekordu.
– Šogad tu Vīnes
maratonā nepiedalījies, kā ar normu pasaules čempionātam, kas augustā notiks
Berlīnē?
– Runājot par Vīnes maratonu: kā es sapratu, šogad viņi aicināja tikai
debitantus, pirms četrām nedēļām uzzināju, ka skriet nevarēšu. Līdz ar to par
Berlīni ir izlemts, ka uz turieni neraušos. Ja arī būtu noskrējis 2 stundu15-17
minūšu robežās, man tur nebūtu, ko darīt. Tikai piedalīties negribu.
Tagad došos uz ASV. Tur esmu iecerējis piedalīties īsākos skrējienos.
Iespējams, ka jūnija beigās skriešu arī maratonu. Amerikā es bieži trenējos,
tur man ir labi sakari, jo pārstāvu vienu skriešanas klubu. Dažkārt izdodas
nopelnīt arī kādu naudas prēmiju.
– Runājot par naudu
– no kā tu iztiec?
– No iekrājumiem (smejas).
Savs neliels bizness ir manai sievai Lindai, būdams Latvijā, es viņai palīdzu.
Kā jau teicu, kaut ko izdodas arī nopelnīt. Īpašu sponsoru man nav. Portugālē
man palīdz krievu treneris Fjodors Ržovs, praktiski nekas nav jāmaksā. Latvijā
skrienu pa Biķerniekiem, Šmerli.
– Vai ir kādas
attiecības ar Latvijas Olimpisko vienību?
– Kad beidzu soļot, tad attiecības arī izbeidzās. Un pamatoti, jo ko es
varēju piedāvāt? Lūgties un solīt es negribu. Iespējams, ja pērn Vīnē sasniegtu
olimpisko normatīvu, atbalsts būtu bijis, jo olimpiešu skaits nekad nav par
lielu. Tagad sitos pats, dažkārt izmantoju LOV medicīnas pakalpojumus, ko man
vecas draudzības vārdā neatsaka.
Vieglatlētikas savienībai laikam maratonisti īpaši nav vajadzīgi,
turklāt vēl šajos apgrieztajos laikos… Nenoliedzu, ka ar atbalstu – kaut
nelielu – daudzas lietas risinātos raitāk.
– Vai nekad neesi
nožēlojis, ka pameti soļošanu?
– Spriežu reāli – soļošanā es biju sasniedzis gandrīz visu un man nebija,
pēc kā tiekties. Turklāt tobrīd mūsu līderu kompānijā bija tik talantīgi un
perfekti soļotāji, kas es acīmredzot uz viņu fona izcēlos. Diemžēl ne tajā
labākajā nozīmē. Nav noslēpums, ka tehniski pareizu soļošanu galvenokārt vērtē
tīri vizuāli. Soļojot pa priekšu un salīdzinot, tiesneši bija ļoti piekasīgi
manam stilam – tas tomēr atšķīrās no svarā un augumā daudz mazākajiem konkurentiem.
Ja es soļotu tikai pa otro desmitu, tad neviens tiesnesis neliktos ne zinis,
bet tagad uz šā perfektā fona man deva piezīmi pēc piezīmes. Bet mana
kompleksija taču ir cita – vai var salīdzināt bobiku ar filigrānu sporta
mašīnu? Es citādi soļot nemaz nevarēju.
Soļošana ir smalka padarīšana, un jāsaka – stila vērtēšana ir visai
subjektīva. Pēdējos gados tas man piegriezās un kļuva aizvainojuši. Arī mans
raksturs ir tāds – vai nu pa priekšu, vai nemaz.
– Tagad arī soļo
dažādas kompleksijas sportisti – piemēram, Ingus Janēvics ir garš, Igors Kazakēvičs
druknāks (starp citu, ļoti līdzīgs tev). Kā viņi tiek galā ar tiesnešiem?
– Vai viņi soļo pa priekšu? Neko nesaku, viņiem ir labs stils, bet
tiesnešiem iemesls kasīties būs tad, kad viņi sāks soļot minūtes desmit ātrāk.
– Sāks?
– Nezinu, nezinu. Kā īstu fanātu un pietiekami talantīgu redzu Igoru
Kazakēviču. Viņam bijis raibs mūžs soļošanā, labi sāka, tad pameta, nu atkal ir
atgriezies. Pekinā viņš bija malacis – vēl pāris kilometru un būtu
iesoļojis desmitniekā (palika 16. vietā. – red.).
Viņš ir gudrs puisis un zina, kāpēc soļo. Vienīgi žēl, ka grasoties soļošanu pamest,
jo neesot saņēmis nekādu atbalstu no valsts. Soļošana ir individuāls sporta
veids, kas nekad nebūs bizness. Bet tādā līmenī soļot tikai saviem spēkiem vien
nav iespējams. Atkal nāks olimpiāde, tad varbūt atcerēsies, bet tas var būt par
vēlu.
Zinu, ka maniem rekordiem Aivars Rumbenieks droši vien gatavo savu dēlu
Arni – un kas tēvam var būt svētāks -, bet vai izdosies? Arnis vēl ir jauns,
viņam stipri jāmaina domāšana. Bāzes kilometri un tehnika neko nedos, ja tu
pareizi nedomāsi. Viņš pagaidām ir ļoti emocionāls un neprot savākties. Varbūt
sevī ieklausīties iemācīsies, gadiem ritot. Nevar visu sezonu būt nemitīgā
slodzē.
Vēl jau ir Janēvics, bet viņam kaut kā neiet lielos mačos. Varbūt kādā
mazākā mačā viņš izceļas, bet Osakā noplīsa galīgi, Pekinā finišēja zemapziņā.
Varbūt puisis rūpīgāk jāizmeklē mediķiem.
Bet vispār tik ekstremālos izturības sporta veidos es Latvijā lielu
nākotni neredzu. Ir tik daudz citu iespēju, kāpēc sevi tā mocīt? Mēs tomēr bijām
ģenētiski daudz citādāki, neskatījāmies ne uz ko, gājām tikai uz mērķi. Arī
valdošā sporta sistēma bija balstīta uz augstiem sporta sasniegumiem, un par
atbalstu tālaika izpratnē nebija jāsūdzas. Kaut arī manā laikā daudzi atkrita,
iespējams, daudz talantīgāki par mani. Tādi īpatņi, kas televizora vietā
izvēlēsies dubļainu šosejas malu vai lietu un vēju, jau būs vienmēr.
– Ja runājam par
skriešanu, kas liek skriet tik daudziem melnādainajiem?
– Ja Latvijas meistarsacīkstēs skrietu 1000 kenijiešu, tad arī lēnākais
no viņiem pārsniegtu Latvijas rekordu. Tā tas ir, un tur neko nevar darīt.
Kopumā tas ir visai primitīvs pasākums. Viņiem no dabas ir tādi fiziskie
dotumi, piemēram, garā muskuļu šķiedra, svars aptuveni 40 kilogramu…
Arī asiņu ķīmiskais sastāvs esot pavisam cits – eritrocītu skaits milzīgs,
asinis lipīgas un tumšas, to ne ar kādu ķīmiju nevar panākt. Riteņbraukšanā ar
tādiem rādītājiem var mūža diskvalifikāciju dabūt. Tas Kenijā esot tikai vienai
vai divām ciltīm, kas dzīvo augstkalnē. Vajag tikai pareizu atlasi, pietiekamu
treniņnometņu skaitu, normālu ēdināšanu, un viņi skrien. Cik zinu, arī sacensību
organizatori ir visai izvēlīgi un cenšas sabalansēt dalībnieku sastāvu, jo citādi
būtu jārīko sacensības dažādās klasēs. Man nekas nav pret viņiem, neesmu
rasists – ja reiz daba to viņiem ir devusi, tad tas jāizmanto.
– Kāda jēga ar
viņiem sacensties, turklāt tev, jo – būšu atklāts – līdz soļošanas
sasniegumiem laikam nekad netiksi?
– Nezinu, esmu atkarīgais. It kā man – olimpiskajam vicečempionam –
nebūtu vērts mocīties, bet nevaru iedomāties savu dzīvi bez fiziskas slodzes,
domāju – arī mans ķermenis to nepārdzīvotu. Ģimene gan reizēm cieš, jo
savai apmātībai es bieži vien upurēju kopējās intereses. Sieva, ar kuru esmu
kopā 13 gadus, ar to ir samierinājusies, bet vai mūžīgi?…
Vēl kādus gadus četrus piecus skriešu maratonu. Gribu labot Latvijas
rekordu – iespējams, mēģināšu to izdarīt rudenī Holandē, kur skrējiens, liekas,
būs ļoti ātrs -, gribu startēt olimpiskajās spēlēs Londonā, iespējams, arī nākamgad
Eiropas čempionātā Barselonā. Ja olimpiādē tikšu sešpadsmitniekā, būšu ļoti
apmierināts. Tas nebūs viegli, to arī apzinos, vispirms jau norma jāizpilda,
citādi daudzi teiks – Fedja atkal sasapņojies. Bet kas būtu dzīve bez
sapņiem?…
Tālāk? Nezinu. Varbūt braukšu supermaratonus ar riteni, ko man ļoti
patīk darīt. Varbūt skriešu 75 kilometrus. Ir tāds supermaratons Dienvidāfrikā,
kur jāiziet liela atlase, lai tevi uzaicinātu. Tur skrien 40-50 gadus veci veči,
un tas patiesi ir profesionāls pasākums – par pirmo vietu dod 150 000
tūkstošus dolāru un automašīnu Honda.
Sportoju ar lielāku prieku nekā jaunībā. Brieduma gados trenējos daudz
pārdomātāk, daudz ko nedaru tikai darīšanas pēc. Sevi piespiežot, reizēm varu
nodarīt daudz lielāku ļaunumu, nekā treniņu izlaižot. Man nevienam nav
jāatskaitās, tikai sev. Ja esi godīgs pret sevi, tad tas tikai disciplinē.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
