Leonīds Beresņevs krustcelēs

Viens no veiksmīgākajiem Latvijas hokeja speciālistiem Leonīds
Beresņevs, kura vadībā Latvijas izlase pirms 13 gadiem iekļuva pasaules
čempionāta A grupā, šoreiz notikumiem pasaules čempionātā līdzi sekos
televīzijā. Debijas čempionātā Somijā Latvijas izlase izcīnīja savu augstāko
vietu komandas vēsturē – septīto. Kopumā Beresņevs vadījis Latvijas izlasi
četros elites pasaules čempionātos (1997.-1999. un 2005. gadā), kā arī aizvedis
mūsu komandu uz Turīnas olimpiskajām spēlēm. Šosezon Beresņevs strādāja ar
klubu ASK/Ogre, Latvijas čempionāta pusfinālā negaidot apspēlējot ar
Rīgas Dinamo spēlētājiem krietni pastiprināto Rīgu-2000, un
izcīnot sudraba medaļas.

Bez nostalģijas

– Kādas ir Latvijas izlases izredzes šajā pasaules čempionātā?

– Mums nav tā grūtākā grupa. Zviedrijas izlase ir ārpus konkurences, bet
ASV izlase parasti mums bijis parocīgs pretinieks – Latvijas izlase ne reizi
vien uzvarējusi amerikāņus. Mums noteikti ir pa spēkam apspēlēt austriešus.
Austrijas izlasē ir tikai viens NHL spēlētājs, tāpēc nav, no kā baidīties.
Latvijas izlasi vēl pastiprinās vairāki vadošie spēlētāji – Jānis Sprukts,
Mārtiņš Karsums, Kārlis Skrastiņš. Šveicē daudz kas būs atkarīgs no komandas
kodola, kāds būs noskaņojums komandā.

– Kuri spēlētāji Šveicē var uzņemties līderu lomu un vest cīņā pārējos?

– Daudz gaidu no Karsuma. Varbūt viņš vēl nav sasniedzis līdera vecumu,
taču šogad olimpiskajā atlases turnīrā redzēju, ka viņš ir gatavs vest citus
aiz sevis. Noteikti jāpaslavē arī Sprukts. Man kā trenerim bija ļoti žēl, ka
viņš nevarēja palīdzēt izlasei Turīnas olimpiskajās spēlēs. Protams, vēl ir arī
Skrastiņš. Tāpat komandā pieredzējuši vīri ir Aigars Cipruss, Rodrigo Laviņš,
kuri var palīdzēt komandas iekšējā kodola veidošanā.

– Latvijas izlasē notikusi paaudžu maiņa. Kā patīk
jaunais izlases modelis?

– Man nav nostalģijas pēc vecajiem laikiem, jo viss notiek
likumsakarīgi. Agrāk bija grūtāk veikt paaudžu maiņu, jo mums bija mazāk
hokejistu, kas spēlēja labā līmenī un varēja konkurēt ar veterāniem. Tomēr pēc
iespējas iesaistījām izlasē jaunos – 1996. gadā Eindhovenā spēlēja juniors
Aleksandrs Macijevskis, bet 2005. gadā uz Austriju paņēmu septiņus jaunus
spēlētājus. Ņemiet vērā, ka deviņdesmitajos gados pasaules čempionāts risinājās
pēc pavisam citas formulas. Tajā laikā viena vieta augstākajā līgā bija
garantēta Japānai. Tagad pietiek uzvarēt vienu spēli un paliec A grupā uz vēl
vienu gadu, bet, piemēram, 1998. gadā tajā pašā Šveicē grupas pēdējai komandai
bija jābrauc mājās, bet četras trešo vietu ieguvējas vēl cīnījās par divām
vietām A grupā. Pārējām komandām vēlāk bija jāspēlē kvalifikācijas turnīrā. Kā
var tādā situācijā uzņemties drosmi sākt paaudžu maiņu. Atceros, ka toreiz
grupas turnīrā pēdējā mačā spēlējām ar Kazahstānu – ja zaudējam, braucam mājās,
bet ja uzvaram, tas vēl nenozīmē, ka paliekam A grupā. Šogad pietiek uzvarēt
Austriju un vairs nav, par ko uztraukties. Ja tomēr zaudēsim, tad vēl būs trīs
spēles, lai izlabotu situāciju. Šajā ziņā tagad ir daudz vienkāršāk veikt izlases
atjaunināšanu. Turklāt tagad ir arī vairāk jauniešu – ne velti mums tagad gan
juniori, gan arī jaunieši spēlē A grupā. Treneriem ir lielāka izvēle.

– Kas ir šā čempionāta galvenie favorīti?

– Grūti prognozēt, kas kļūs par čempionu, bet man ir lielas šaubas, ka
Krievijas izlasei izdosies atkārtot pagājušā gada panākumu. Man ļoti patīk
visas lielā sešnieka komandas.

Uzvaras un kļūdas

– Jums darbā ar izlasi bijuši divi posmi. Vai jūs būtu
ar mieru kādreiz mēģināt vēl trešo reizi?

– Par to nedomāju. Ja būs piedāvājumi, tad arī domāšu. Godīgi sakot, ne
pirmo, ne arī otro reizi negaidīju, ka mani aicinās strādāt ar izlasi. Atmiņas
par darbu izlasē ir palikušas tikai labākās. Iespējams, ka bijušas arī kļūdas,
bet no kļūdām neviens nevar izvairīties. Esmu apmierināts ar paveikto.
Neatkarīgi no visādām runām un strīdiem. Piemēram, cilvēki joprojām atgādina
par manām attiecībām ar vārtsargu Pēteri Skudru. Visi atceras notikumus mūsu
pirmajā pasaules čempionātā Turku, kad jau pirmajā spēlē nomainīju viņu no laukuma.
Taču pietiek tikai paskatīties spēles protokolā – kāds bija rezultāts, kad viņu
nomainīja. Skudra vēlāk parādīja, cik svarīga viņam ir Latvijas izlase. Viņš
nevēlējās spēlēt pie manis, bet vēlāk izlasi vadīja Haralds Vasiļjevs, tad
Kurts Lindstrēms, bet Skudra tāpat atteicās spēlēt. Man ar viņu nebija nekāda
konflikta, vienkārši spēlētājam bija pārāk lielas ambīcijas. Pēc Turīnas
olimpiādes mums arī pārmeta, ka palikām pārāk zemu (Latvijas izlase piecos
mačos izcīnīja tikai vienu punktu un 12 komandu konkurencē palika pēdējā vietā.
– K. G.). Taču jāņem vērā, ka mēs
pirmo reizi spēlējām pret tik spēcīgiem pretiniekiem. Toreiz katrā mačā mums
pretī stājās NHL zvaigznes. Fiziskajā ziņā ir ļoti grūti izturēt, ja katrā mačā
ripu pārsvarā kontrolē pretinieks. Tas nogurdina ne tikai fiziski, bet arī
psiholoģiski. Pasaules čempionātos tā nenotiek.

– Kādi ir karjeras spilgtākie mirkļi?

– Pirmkārt, jau iekļūšana A grupā, jo nemaz nav tik daudz treneru, kuri
karjeras laikā var izbaudīt šādas izjūtas, kad izdodas izvest komandu augstākā
līmenī. Protams, arī fantastiskā uzvara pār Baltkrieviju Turīnas olimpiskajā
atlases turnīrā (piecas minūtes pirms mača beigām, kad rezultāts bija 2:4,
Beresņevs nomainīja vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju. Latvijas izlase
guva vārtus, bet vēlāk arī izrāva uzvaru 5:4. – K. G.). Tagad daži saka – tā bija nejaušība, bet tā nebija, arī
agrāk biju mēģinājis šādus gājienus. Ja jau esmu treneris, tad man ir tiesības
pieņemt lēmumus. Ja es nepieņemšu lēmumus, tad man nav tur ko stāvēt. Tas ir
mans darbs.

– Ja varētu atgriezties pagātnē, vai ir kādas
lietas, ko izlases darbā darītu citādi?

– Jā. Manā pirmajā darba posmā ar izlasi dažas lietas vajadzēja darīt pavisam
citādi. Sākumā viss bija kārtībā, bet ceturtajā darba gadā pārāk atlaidu grožus.
Pirms pasaules čempionāta Norvēģijā pieļāvu kļūdas sagatavošanās posmā. Kad
hokejisti pievienojās izlasei, nācu viņiem pretī un pārbaudes spēlēs piekritu ļaut
atpūsties. Man vajadzēja pārliecināt spēlētājus, ka pasaules čempionātam ir
jāgatavojas atbildīgāk. Ne pārāk labā fiziskā kondīcija vēlāk arī izpaudās
čempionātā. Otra lieta – Turīnas olimpiāde. Toreiz mums nebija laika, lai
fiziski sagatavotos turnīram. Tagad pasaules čempionātam izlase var vairākas
nedēļas plānveidīgi gatavoties, bet toreiz mūsu rīcībā bija tikai dažas dienas.
Varbūt mums nevajadzēja braukt uz olimpiādes atklāšanu, bet gatavoties Latvijā
un braukt jau pa tiešo uz pirmo maču.

– Trenerus bieži vien iedala demokrātos un
diktatoros? Kāds ir jūsu darba stils?

– Sākumā teica, ka esmu demokrāts, tad sāka runāt, ka esmu stingrs. Pēc
tam atkal izrādījās, ka esmu maigs. Pats vairs netieku gudrs, kā ir īstenībā.
Vienu gan var pateikt – vienmēr esmu strādājis tikai rezultātam. Cita lieta, ka
varbūt ne vienmēr to izdodas sasniegt. Tāds uzskats man saglabājies vēl no tiem
laikiem, kad strādāju ar Junioru (1997. gadā Rīgas Juniors Beresņeva vadībā uzvarēja Austrumeiopas Hokeja līgā, kas
bija Baltkrievijas čempionāta priekštece. – K.
G.), kad vienu brīdi jau varēju mierīgi stāvēt malā un skatīties spēli, jo
komanda spēlēja lieliski. Atceroties to laiku, dažreiz gandrīz vai acīs sariešas
asaras, jo toreiz mums bija izveidojusies lieliska komanda. Esmu pateicīgs
liktenim, ka jau karjeras sākumā nonācu šādā komandā.

– Jūs savulaik arī izmēģinājāt spēkus Krievijas Superlīgā, strādājot ar
Habarovskas Amur. Kādas atmiņas saglabājušās par to laiku?

– KHL būtībā ir tā pati Krievijas Superlīga, tikai tagad ir vairāk
komandu un plašāka ģeogrāfija. Domāju, ka arī spēles līmenis nedaudz audzis.
Man palaimējās strādāt šajā līmenī. Diemžēl Amur toreiz neizdevās tikt to
14 labāko komandu vidū, kas palika superlīgā. Tagad KHL komandu ir vairāk.
Joprojām ar gandarījumu varu atcerēties, ka trīs reizes apspēlējām Maskavas CSKA,
uzvarējām arī Omskas Avangard, Kazaņas Ak Bars.

– Šosezon Latvijas hokeja līdzjutēju uzmanības centrā bija
jaunizveidotais klubs Rīgas Dinamo. Kā jūs vērtējat Dinamo
debijas sezonu Kontinentālajā Hokeja līgā?

– Par šo sezonu Dinamo ir pelnījuši tikai labus vārdus. Ņemot
vērā, ka tā bija pirmā sezona, puiši ļoti labi nospēlēja. Uzslavu pelnījis
kluba menedžments, kas, komplektējot sastāvu, uzaicina ļoti kvalificētus
leģionārus. Arī treneri labi paveica savu darbu. Vienīgi čempionāta pirmajā
pusē Dinamo vietējie puiši izskatījās nedaudz apjukuši, tāpēc visu
smagumu uz saviem pleciem iznesa ārzemnieki. To gan var saprast, jo mūsējie
pirmo reizi spēlēja šādā līmenī. Pēc kāda laika arī vietējie hokejisti sāka
spēlēt pārliecinošāk un jau varēja nopietni palīdzēt leģionāriem. Domāju, ka
nākamajā sezonā mūsu puiši jau varēs nodemonstrēt kvalitatīvāku spēli.

Latvijas sudrabs

– Ar šo sezonu varat būt apmierināts, jo reti kurš
paredzēja, ka ASK/Ogre tiks Latvijas čempionāta finālā?

– Sezonas beigas izdevās labas, bet sākums nebijapārāk iepriecinošs.
Parakstot līgumu ar ASK/Ogri, rēķinājos, ka manā rīcībā būs spēcīgāks
sastāvs. Diemžēl mūsu kluba selekcija šosezon bija ļoti vāja, tāpēc
Baltkrievijā nespēlējām tā, kā man gribētos. Nevēlos nevienu apvainot, bet
šosezon mūsu komanda veidojās pēc principa – veterāni un tie spēlētāji, kas
netika Liepājas metalurga vai Rīgas-2000 sastāvā. Pēc pagājušās
sezonas Ogri pameta divi labi uzbrucēji – Edijs Brahmanis pārgāja uz Liepājas
metalurgu, bet Sergejs Pečura spēlēja Rīgā-2000. Šosezon Brahmanis
Baltkrievijas čempionātā guva 31 vārtus. Ja Brahmanis paliktu pie mums un gūtu
kaut vai 20 vārtu, tad mums būtu pavisam cita komanda. Saprotu, ka pusfinālā
neviens uz mums nelika, jo mums bija, maksimums, divi piecnieki, kas var
cīnīties par pirmajām vietām. To apliecina arī statistika, jo mūsu trešā maiņa
pusfinālā un finālā guva tikai vienus vārtus. Tas ir par maz – cerēju, ka viņi
varēs vairāk palīdzēt. Ja mūsu pieredzējušie vīri neguva vārtus, tad nebija, no
kā gaidīt palīdzību. Ļoti žēl, ka veselības problēmu dēļ izslēgšanas mačos
nevarēja spēlēt uzbrucējs Jurijs Kļujevskis, jo ļoti cerēju uz uzbrucēju
trijnieku Vjačeslavs Fanduļs – Kļujevskis – Mihails Kokļins. Tāpēc mums bija ļoti
grūti cīnīties gan ar Rīgu-2000, gan ar Liepājas metalurgu.
Uzskatu, ka finālā mēs kaunu sev nedarījām. Ar savu spēli apklusinājām daudzus
skeptiķus, kuri teica, ka finālā mums nav, ko darīt. Fināla sērija izdevās
aizraujoša, neviens nevarēja sūdzēties par intrigas trūkumu.

– Uzvara pusfinālā pār Rīgu-2000 bija pārsteigums, jo rīdzinieki
pastiprināja sastāvu ar deviņiem Dinamo spēlētājiem. Kas bija jūsu
panākumu atslēga?

– Es pēc tam smējos, ka vecie izlases spēlētāji apspēlēja jauno izlases
maiņu. Domāju, ka izšķirīgā loma bija psiholoģijai. Nenoliegšu, ka man bija
zināmas pārdomas, kad uzzināju, ka Rīgai-2000 nāks palīgā deviņi
spēlētāji no Dinamo. Varbūt pietrūka tikai Marsela Hosas. Mums jau tā ar
viņiem visu sezonu bija sīvas cīņas, tāpēc sapratu, ka mums būs ļoti grūti.
Tomēr izdevās atrast īstos vārdus, lai noskaņotu komandu nopietnai cīņai,
spēlētāji arī bija labā fiziskajā kondīcijā.

– Vai tomēr bija iespēja vēl nedaudz pielikt un
tikt pie zelta medaļām?

– Izdarījām visu, kas bija mūsu
spēkos. Vairāk nevarējām. Bija redzams, ka puišiem vairs nav palicis spēka. Lai
gan spēlētāji centās un parādīja raksturu, organismu neapmānīsi. Visu sēriju
aizvadījām ar trim maiņām, bet Liepājas metalurgs izmantoja četrus piecniekus.
Turklāt viņiem sastāvs bija tik sabalansēts, ka bija pat grūti noteikt, kas ir
pirmā maiņa. Daudzi mūsu spēlētāji spēlēja ar traumām. Dažiem savainojumi bija
tik nopietni, ka patiesībā pat nevajadzēja iet laukumā, taču, ņemot vērā, ka
tas ir fināls un mums trūkst cilvēku, puiši devās cīņā.

– Pirms pusfināla tika paziņots, ka komandas
līderis Aleksandrs Kerčs traumas dēļ vairs nevarēs iziet laukumā, taču viņš
turpināja spēlēt.

– Tā nebija nekāda mūsu viltība. Kerčs jau regulārā čempionāta pēdējā
spēlē ar Latgali atsvaidzināja
vecu ceļgala traumu. Pēc tam viņš ārstējās un devās laukumā līdz galam
neizārstējies. Kerčs ir labs piemērs jaunajiem, jo viņš parādīja raksturu un
vīrišķīgi gāja laukumā, riskējot, ka var notikt nelabojamais.

– Kas notika fināla sērijas piektajā spēlē Liepājā, kad laukumā gāja
vaļā īsts karš?

– Neesmu no tiem treneriem, kuri parasti iesaistās diskusijās ar
līdzjutējiem, bet toreiz vietējie fani jau gandrīz salauza aizsargstiklu un
rupji lamājās, tāpēc nesavaldījos. Daži cilvēki bija par daudz iedzēruši alu un
sajauca hokeju ar rokkoncertu. Esmu vainīgs, ka nesavaldījos.

– Pēc spēles par nekārtībām laukumā vainojāt
tiesnešus?

– Kuri ir galvenie cilvēki laukumā? Tiesneši. Viņi netika galā ar saviem
pienākumiem, tāpēc arī viss sākās. Ja laikus nesavalda spēlētājus vai arī soda
tikai vienu pusi, var zaudēt kontroli. Ja tas ir noticis, tad atgriezt spēli
mierīgā gultnē ir ļoti grūti. Ne jau treneri liek spēlētājiem iet kauties. Ja
jau pat mierīgajam Ignatovičam netur nervi, tad tas par kaut ko liecina. Tagad
skatījos KHL finālu, tur arī hokejisti izskāvās, bet neviens īpaši nepārdzīvoja
– tas taču ir fināls, visi ir uzvilkti. Tas ir hokejs.

– ASK/Ogres uzbrukuma līderiem Kerčam, Fanduļam un Andrejam
Ignatovičam pa trim kopā jau ir 120 gadu, bet viņi joprojām izceļas uz pārējo
fona. Ar ko to var izskaidrot?

– Viņiem ir veco laiku rūdījums. Viņi ir izgājuši
padomju skolu, bet tur treniņu process bija visai nežēlīgs. Esmu pārliecināts,
ka tikai tāpēc arī viņi joprojām spēlē, ka ir izgājuši vecās dzirnas.
Jauniešiem visu laiku saku, ka spēlējot kopā ar tādiem meistariem, nevar zaudēt
nevienu sekundi. Jaunatne gan bieži vien palaiž to garām ausīm, viņiem parādās
citas intereses. Jauniešiem ir pašiem skaidri jāsaprot, ka kaut ko var sasniegt
tikai ar smagu darbu. Diemžēl neviens gan neraujas palikt pēc treniņa, lai
piestrādātu pie saviem mīnusiem vai uzlabotu stiprās puses. Labs piemērs ir
Kaspars Saulietis. Kad viņam pateicu, kur ir jāpiestrādā, viņš arī centīgi visu
izdarīja. Tāpēc arī tagad viņš spēlē KHL.

– Ja atskaita veterānu trio, kurus ASK/Ogres spēlētājus vēl
varētu izcelt?

– Aizsargus Tomu Bluku un Edgaru Adamoviču. Diemžēl sezonas sākumā
nespēlēja Aleksandrs Šiškovičs, smagu traumu guva Aigars Mironovičs, kurš pēc
tam vairs nerādīja visu, uz ko ir spējīgs. Uzbrukumā patika trijnieks Fanduļs –
Kļujevskis – Kokļins. Jutu, ka viņiem ir potenciāls, bet Kļujevska traumas dēļ
tas izjuka. Labu sezonu aizvadīja jaunais Koba Jass. No vārtsargiem cerības
neattaisnoja Igaunijas izlases pārstāvis Aleksejs Terentjevs. Visas sezonas
garumā ar stabilu spēli neizcēlās arī Mārtiņš Raitums, taču play-off
mačos viņš parādīja to sniegumu, ko no viņa gaidījām. Ļoti ambiciozs vārtsargs
ir Kristaps Stiģis. Viņš atnāca pie mums gada sākumā un attaisnoja mūsu
cerības. Pusfinālā Stiģis nevarēja spēlēt traumas dēļ, bet finālā viņš divas
spēles mums izvilka.

Baltkrievu skola

– Kāpēc Baltkrievijas čempionātā Latvijas klubiem
neizdevās pacīnīties par augstām vietām?

– Ja mēs vairākus gadus spēlējam vienā līmenī, bet pretī stājas
komandas, kas spēlējušas citā līmenī. Viņi ir pieraduši spēlēt lielākos
ātrumos. Liepājas metalurgs it kā labi sāka, bet astotā vieta Latvijas
čempionam nav pieņemams rezultāts. Cerēju, ka viņi pacīnīsies par pirmo
trijnieku. Sen nebiju redzējis Baltkrievijas hokeju, tāpēc biju pārsteigts par
viņu līmeni. Baltkrievi gan skaidroja, ka pagājušajā sezonā līmenis bijis vēl
augstāks, jo šosezon daudzi hokejisti pievienojās Minskas Dinamo. Mūsu
komandas guva vērtīgu pieredzi. Cita lieta, vai arī nākamajā sezonā tur
jāspēlē? Krīzes apstākļos visu izšķir nauda. Ja ir nauda, tad jāturpina spēlēt
Baltkrievijā. Esmu pārliecināts, ka nākamajā sezonā mūsu komandām jau veiksies
labāk.

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Presē izskanēja
informācija, ka atgriezīsities Liepājas metalurgā?

– Pagaidām nekādu piedāvājumu nav bijis. Par nākamo sezonu nav nekādas
skaidrības. Pagājušajā sezonā strādāju ar igauņu Big Diamonds, sezonas
otrajā pusē beidzās nauda, šogad Ogrē arī neesam saņēmuši algu kopš janvāra.
Par 90 procentiem varu teikt, ka Ogrē komandas vairs nebūs. Tātad atkal būšu
bez darba. Gribētos stabilitāti – jūtu, ka ir zināmas spējas, trenera pieredze.
Vēlētos to likt lietā un pastrādāt ar kādu komandu vairākas sezonas, jo ar
katru vienību ir vajadzīgs laiks, lai atrastu kopīgu valodu ar spēlētājiem un
novirzītu komandu īstajā gultnē.

Kristiāns GIRVIČS

Vizītkarte

Leonīds Beresņevs

treneris

Dzimis           1958. gada 6. jūlijā
Kirovočepeckā (Krievija)

Spēlējis         Olimpija
(Kirovočepecka, 1974.-1977. g.), Minskas Dinamo (1977./78. g.), Rīgas Dinamo
(1979.- 1987. g. un 1990./91. g.), Ižstaļ (Iževska, 1987.-1990. g.), Avesta
BK (Zviedrija, 1992. g.)

Trenējis         Latvijas izlase (1996.-1999.
g. un 2004.- 2006. g.), Latvijas junioru izlase (1994.-1997. g. un 2006. g.),
Hokeja centrs (1993./94. g.), Pārdaugava (1995. g.), Juniors
(1995.-1998. g.), Liepājas metalurgs (1998.-2001. g. un 2002./03. g.), Rīga-2000
(2001./02. g.), Amur (Habarovska, Krievija, 2003./04 g.), Sāga/Rīga-18
(2006./07. g.), Big Diamonds (Tartu, Igaunija, 2007./08. g.), ASK/Ogre
(2008./09. g.)

Fotoparaksts

Leģendas. 1999. gada pasaules čempionātā Norvēģijā Leonīds Beresņevs sūta uz
ledus Latvijas hokeja zvaigznes (no kreisās) Sergeju Žoltoku, tagadējo izlases
galveno treneri Oļegu Znaroku, Sergeju Čudinovu un Hariju Vītoliņu