No labās kājas pirkstgaliem caur kreisās papēdi
Ātrums, izturība spēks… Tā pavisam īsi vesera mešanu raksturo treneris Jānis Kolidzejs. Pēc trim vai četriem apgriezieniem ar 12,5 m garā stieplē iestiprināto 7,257 kg smago veseri labākajiem sportistiem uz rokām sanāk ap tonnu liels centrbēdzes spēks. Tikai tad var palaist veseri 70,80 metru tālā lidojumā.
Latvijā ar vesera mešanu tā nopietni nodarbojas aptuveni 20 sportistu, 14 no tiem ir jaunieši. No šā skaitliski nelielā sportistu pulka olimpietis Igors Sokolovs pērn izcīnīja 14. vietu Eiropas čempionātā, juniors Edgars Gailis pasaules junioru U-23 čempionātā finišēja vienpadsmitais, vienu Latvijas rekordu jauniešiem (šogad arī junioriem) pēc otra labo Edgars Timmermanis, kas ir viens no labākajiem Eiropā savā vecuma grupā, 70 metru robežu regulāri pārsniedz Ainārs Vaičulēns (arī startējis Eiropas čempionātā), valsts rekordu sievietēm daudzkārt labojusi Laura Igaune. Igors un abi Edgari izpildījuši kvalifikācijas normas, lai šovasar startētu pasaules un Eiropas junioru čempionātos. Laurai un Aināram vēl nedaudz pietrūkst.
Kur slēpjas mūsu vesera metēju augstais lietderības koeficients? Par to saruna ar pieredzējušo vesera metēju treneri Jāni Kolidzeju.
— Kur Latvijā nopietni var trenēties vesera mešanā?
— Lielākais audzēkņu skaits trenējas pie manis. Ar Lauru Igauni un Edgaru Timmermani strādā Vladimirs Kuzņecovs. Vēl ar vesera mešanu var nodarboties Aizkrauklē pie trenera Igora Lulles, daži met Krāslavā, sākuši arī Līvānos. Paralēlei paša sporta gaitām ar jaunajiem Salaspilī sāk strādāt arī Igors Sokolovs.
Tas nenozīmē, ka nebūtu interesentu, bet trūkst treneru, vesera mešanas sektoru.
Vesera mešana ir pietiekami specifiska, jo nepieciešams aptuveni 150 m garš laukums, aizsargtīkls, kvalitatīvs aplis. Vēlams, lai blakus būtu iesildīšanās aplis, svaru celšanas telpa.
Mūsu galvenā bāze ir Rīgas Daugavas stadiona rezerves laukums, kur pašu spēkiem (un līdzekļiem) šogad esam izveidojuši normālu sektoru ar izturīgu sietu, jo pēdējos gados sacensības kļuva sportistiem un skatītājiem bīstamas. Ar finanšu līdzekļiem krietni palīdzēja Roberts Timmermanis — kādreizējais vesera metējs un jaunā talanta Edgara Timmermaņa tēvs, kā arī vairāki citi. Interesanti, ka visgrūtāk bija sadabūt… godprātīgus strādniekus, kas spētu paveikt nepavisam ne sarežģītos darbus.
Lai popularizētu vesera mešanu un citas mešanas disciplīnas, esam iecerējuši rudenī sarīkot Baltijas valstu sacensības visās mešanas disciplīnās, kur piedalītos visu vecumu sportisti. Arī lietuvieši un igauņi atsaucīgi uztvēruši šo ideju. Domāju, ka šādas sacensības parādītu patiesos spēku samērus, kā arī norādītu uz tām disciplīnām, kur vienas vai otras valsts sportistiem sava meistarība vēl jāpilnveido. Ja viss izdosies kā iecerēts, tad šīs sacensības varētu kļūt tradicionālas.
Darbību atsācis Iekšlietu ministrijas veterānu un policistu klubs Dinamo, kur savas pūles veltīsim arī vieglatlētikas attīstībai, protams, arī veserim.
— Kā tu pats nokļuvi vesera mešanas aplī?
— Tā sagadījās, ka ģimenē biju vislielākais un smagākais. Mans tēvs Eduards Kolidzejs trenēja skrējējus, brālis lēca augstumā. Man atlika grūst lodi, mest disku un šķēpu. Kad pirmo reizi paņēmu rokās veseri, sapratu, ka tas būs mans īstais rīks. Tēvs arī ātri pielāgojās vesera mešanas treniņiem, sadabūja man pirmo inventāru — speciālas kurpes, lai varētu mest no zemes apļa. Vēlāk viņš sāka trenēt arī diska metējus un lodes grūdējus. Tagad viņš dzīvo Maskavā un ir psiholoģijas profesors.
Pēc pirmajiem treniņiem gan mocījos ar nelabumu, jo nebiju pieradis pie griešanās ar tādu smagumu rokās. Toreiz man bija 14 gadu. Diemžēl ātri beidzu sportot, jo pēc gadiem pieciem sabeidzu roku. Toreiz vesera rokturus lielāko tiesu meistarojām paši, un tie bieži neizturēja lielo slodzi. Junioru mačos (eh, biju labā formā) dzelzs trīsstūris neizturēja un dziļi iegriezās plaukstā, pusgadu neko vairāk par karoti rokā nevarēju paņemt.
Tagadējais inventārs ir nesalīdzināms ar kādreizējo. Vislabākie ir Vācijā un Japānā ražotie. Vēl veserus taisa Polijā, Zviedrijā, Indijā, ASV… Tie ir no dzelzs, bet kādreiz daudz eksperimentēja — bija no svina, volframa. Iekšā bija dzīvsudrabs, kas it kā palielināja spēka plecu. Notika visādas šmaukšanās, katrs sargāja savu veseri, kaut arī toreiz tas bija aizliegts. Tagad apstākļi visiem daudzmaz vienādi. Vēl var eksperimentēt ar cimdiem, smērēt ar visādām līmēm, bet nedomāju, ka tas dotu kaut ko jūtamu, ja nu vienīgi psiholoģisku drošību.
Trauma bija pamatīga, un aktīvajā sportā vairs neatgriezos. Uzreiz pēc skolas sāku strādāt par treneri, sākumā palīdzēju tēvam.
Atceros, ka mana pirmā audzēkņu grupiņa pēc pirmajiem treniņiem vienprātīgi aizbēga, jo viņiem jaunā trenera slodze bija pārāk liela. Iespējams, jo jaunībā jau visi parasti ir maksimālisti, un es uzstādīju pārāk lielas prasības.
Pēc dienesta armijā trenera gaitas atsāku, iestājos LVFKI, vienlaikus strādāju arī skolā par sporta skolotāju. Interesanti, ka viens no maniem pirmajiem audzēkņiem bija Igors Sokolovs. Viņš sāka trenēties… 1986. gadā. Igors sasniedza vairākus rekordus, izcīnīja daudzas uzvaras jauniešu un junioru gados un tad no sporta pazuda uz gadiem desmit.
— Kāpēc Igors toreiz pameta sportu?
— Grūti pateikt, iespējams, viņš gribēja vairāk laika veltīt patstāvīgas dzīves sākšanai, mācībām un darbam. Varbūt toreiz neredzēja arī īstu motivāciju, jo vienmēr grūti ir pāriet no junioru vecuma uz pieaugušo kārtu.
Arī es kā treneris vēl biju nepieredzējis un neatradu labākos risinājumos.
Es bieži pārliecinos, ka akadēmiskā izglītība, lai cik arī laba un vispusīga, vēl neko nedod. Trenera darbs tādam svaigam absolventam liekas saprotams un plānojams, taču dzīvē viss ir savādāk. Pieredze krājas ar gadiem, bieži vien pēc vilšanās un šaubu pilniem brīžiem. Cieš arī audzēkņi, kuri dažādu iemeslu dēļ nav nonākuši pie savu spēju maksimuma, jo treneris nav pratis saskatīt viņu stiprās puses.
Trenera darbā ļoti svarīga man liekas jaunas informācijas ieguve, citu speciālistu pieredzes izpēte. Es ļoti daudz braukāju uz dažādiem mačiem, kāri tvēru visu, kas varētu noderēt manā trenera darbā. Ja dzīvosim tikai pa savām mājām, tad mums būs grūti progresēt, jo jebkuras zināšanas, ja tās nepapildina, pēc kāda laika zaudē savu aktualitāti, jo viss — arī vesera mešana — nemitīgi attīstās.
— Kā tu atrod savus audzēkņus?
— Kādreiz, kad strādāju skolā, bija vieglāk savākt mest gribētājus. Tagad nāk draugu bērni, dažkārt kāds atnāk līdzi kompānijas pēc un paliek. Vien otrs ir jāpierunā, jāiestāsta, ka vesera metējs nepavisam nav resns un muskuļains monstrs, kā varbūt kādam liekas.
Tas īpaši attiecas uz meitenēm, un nav viegli viņas pārliecināt par iespēju mest veseri un izskatīties pietiekami slaidām un šarmantām.
Tālu mest veseri var dažādas kompleksijas sportisti. Tāpēc es jauniešus pirmos trīs gadus trenēju visai daudzpusīgi un pamazām skatos, kāds ir viņu raksturs, vēlme trenēties un kaut ko sasniegt. Dotības varbūt ir daudziem, bet rezultātus sasniedz tie, kuriem piemīt gribasspēks, mērķtiecība un neatlaidība.
Tā nopietni vesera mešanā vajadzētu sākt trenēties no 12—13 gadu vecuma, meitenēm — vēl kādu gadu vēlāk. Turklāt sākumā daudz jāstrādā ar vispārējo fizisko sagatavotību, vestibulārā aparāta nostiprināšanu. Mans dēls Edvards, kuram ir 12 gadi pie manis uz treniņiem nāk jau sen, taču veseri met ne biežāk kā pāris reizes nedēļā. Viņu nesteidzinu, jo labu fizisko rūdījumu viņš iegūst handbolā, peldēšanā. Ja gribēs, tad pēc pāris gadiem nopietnāk varēs pievērsties tieši veserim.
— Vai ir kāds vesera metēja ideāls?
— Ideāli, ja viņš māk skaļi svilpt — var brīdināt pārējos, ka gatavojas mest!
Ja nopietni, tad metējam jābūt ātram, atsperīgam, labi koordinētam. Sākotnējam svaram nav tik liela loma, jo trenējoties pienācīgu svaru var dabūt. Arī vēlāk nekādam milzim nav jābūt — vidēji vesera metējs ir aptuveni 1,85 m augumā un 115 kg svarā. Ir arī izņēmumi — piemēram, krievs Ļitvinovs bija 1,76 m garš un meta 86 metrus!
Igora augums ir 1,86 m, svars aptuveni 108 kg, garāks ir Vaičulēns, bet viņam vēl pietrūkst masas. Spēkā pieņemas jaunie Gailis un Timmermanis.
— Kur slēpjas tava sekmīgākā audzēkņa Igora Sokolova spēks?
— Igors ir ūnikums. Sportā viņš atgriezās pēc ilga laika, jo saprata, ka ar sakārtotu dzīvi vien ir par maz. Vesera vilinājums bija pārāks liels. Viņam ir milzīgas darba spējas. Viņš daudz domā un ieklausās gan savā trenerī, gan arī analizē savas kļūdas, daudz mācās no citiem. Būtībā mēs vairāk esam draugi nekā treneris un audzēknis. Viņam nekas nav jāpierāda par katru cenu. Tas atbrīvo garu, ir iespējas lēni un pamatīgi mest arvien tālāk. Nedomāju, ka Igora 37 gadi būtu kāds šķērslis viņa progresā. Veseri var mest ilgi. Jo vairāk tāpēc, ka prombūtnes laikā viņš saglabājis enerģiju, vēlmi trenēties un sacensties. Nav zudis sportot prieks, kas pēc ilgiem sportā pavadītiem gadiem daudziem pazūd. Nezinu, kā būtu, ja viņš nebūtu jaunībā aizgājis no sporta — varbūt mestu tālāk, bet varbūt tieši otrādi. Viņš 2009. gadā aizmeta 80 metrus, domāju, ka viņš var mest tālāk. Es viņu saucu par guru vesera mešanā.
Igors bieži trenējas kopā ar Aināru Vaičulēnu, kurš ir gandrīz desmit gadus jaunāks un fiziski stiprāks. Ainārs pirms vairākiem gadiem aizmeta 74 metrus, startēja Eiropas čempionātā, taču tad guva traumu, pēc tam tika veikta operācija un tikai tagad viņš pamazām atkopjas — tikko Serbijā veseri aizmeta 71 metru. Domāju, ka viņš metīs krietni tālāk, jo kļūst stabilāks. Vispirms domāšanā, jo viņam par labu nākusi ģimenes nodibināšana, bērns. Beidzot mēs par vesera mešanu esam sākuši runāt vienā valodā. Ceru, ka viņš spēs kvalificēties olimpiskajām spēlēm.
Cerības saistu ar jauno Edgaru Gaili, kurš šogad startēs Eiropas U-23 meistarsacīkstēs. Rudenī viņš grasās mācīties un sportot ASV. Viņu konsultēšu, bet ceru, ka arī tur viņam veiksies, jo būs iespēja trenēties pie labiem krievu vesera mešanas speciālistiem.
Perspektīvs ir Vladimira Kuzņecova audzēknis Edgars Timmermanis, kuru ļoti mērķtiecīgi sportā virza viņa tēvs. Interesanti, ka Robertam mest veseri ieteica mans tēvs. Viņš būtu sasniedzis daudz augstākus rezultātus, taču viņa spēka gados Latvijā nebija īstu treneru. Tagad dēlam jāpiepilda tēva sapņi. Viņš jau jaunības gados ir visai tehnisks, ātrs metējs, ieguvis trešo vietu Eiropas Jaunatnes spēlēs, labojis vairākus valsts jaunatnes un junioru rekordus. Spēks un pieredze ir iegūstama lieta. Turklāt jāņem vērā, ka ziemeļnieki attīstās lēnāk nekā vienaudži no dienvidiem. Kad pēc pāris gadiem viņš sāks nopietni mest smago veseri (tagad 6 kg), rezultātam jābūt. Ja nezudīs sportot prieks…
— Mums veseri tā īsti met tikai viena meitene – Laura Igaune… Kad viņai būs kāda konkurente?
— Ar meitenēm viss ir savādāk. Viņu organisma ķīmiskais sastāvs (testosterona vien ir 1000 reizes mazāk) ir stipri atšķirīgs, un puišu trenēšanas metodes ne vienmēr der.
Sievietēm vairāk nevajag sasniegt lielu ķermeņa masu, veseris sver tikai 4 kilogramus, bet liela nozīme ir ātrumam un pareizai tehnikai. Man liekas, ka viņām pareizajā trajektorijā vajag trāpīt vēl precīzāk nekā šķēpmetējiem. Man tagad ir pāris meitenes, kuras pēc gadiem trim varētu konkurēt ar Lauru un tēmēt uz augstiem rezultātiem. Starp citu, viena meitene uz vesera mešanu atnāca no… 800 m skrējiena. Tiesa, trenēt meitenes man vēl jāmācās, jo brīžiem liekos galīgs muļķis un nepraša, taču ceru, ka pamazām ielauzīšos arī sieviešu pasaulē.
— Liekas, ka vesera mešana lielākoties ir fanātiķu disciplīna, jo nekādus lielus materiālus labumus neviens te negaida…
— Tas tiesa. Pat Igoram, kurš sācis startēt komercmačos, brīžiem vēl jāmeklē papildu līdzekļi, lai varētu normāli trenēties. Bieži skraidu pie sponsoriem, lai varētu nodrošināt sacensību norisi, kaut kādas balvas. Protams, žēl, ka valstiskā līmenī mēs nevaram pienācīgi atbalstīt tādu sporta veidu kā vieglatlētika, taču tas nenozīmē, ka nesportosim. Uz fanātiķiem jau tā vieglatlētika turas. Nav jābrīnās, ka jau tagad mūsējie cits pēc cita izpilda Londonas spēļu kvalifikācijas normas, jo daudzi sporto sava sapņa dēļ.
Bet par veseri ir īpašs stāsts. Tas, kurš izjutis vesera ceļu no labās kājas pirkstiem, caur kreisās kājas papēdi uz plecu, lai tad raidītu smagumu vispareizākajā trajektorijā, tik viegli no dzelžiem neaizies.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
