No pirmā piecīša līdz uzvarai 100 km
Šogad leģendārajā Hānjas 100 km ultramaratonā dāmu konkurencē uzvarēja rīdziniece Sigita Vāce. Sports skaidro, kā Swedbank juriste septiņos gados nonāca līdz tik garu distanču skriešanai un panākumiem tajās.
Igaunijā populārajā un arī latviešiem labi zināmajā distanču slēpošanas centrā Hānjā starptautiskais taku skrējiens 100 km distancē oktobra beigās risinājās pa 6,6 km kalnainu apli. Sigita Vāce 20 drosminieču konkurencē uzvarēja ar rezultātu 10.26:36,4, kurš darītu godu tādas pat līdzenumu distances skrējienam pa asfaltu. Absolūtajā vērtējumā par Sigitu ātrāki bija tikai divpadsmit vīrieši.
Tiesa, nebūtu korekti apgalvot, ka šāda rezultāta īpašniece sportot sākusi tikai pirms septiņiem gadiem. Sigitas draudzība ar sportu bija neizbēgama un aizsākās jau bērnībā Saldū, kur abi vecāki ir sporta skolotāji. Sigita visus skolas gadus trenējusies basketbolā pie Īras Pavlovas. Sporta skolotāja Nikolaja Poļakova uzraudzībā arī skriets un lēkts augstumā. Lai arī kā šī disciplīna nav patikusi un padevusies, skolotājs tomēr mācējis pārliecināt, lai nebaidās un mēģina.
AR BANKU UZ MARATONU
Studiju gados nodarbojusies ar aerobiku, body bike un citiem trenažieriem, Sigita Vāce pie skriešanas atgriezās 2008. gadā, kad uzsāka darba gaitas Swedbank. Bankas sporta kluba biedriem bijusi iespēja ar 30 procentu atlaidi iegādāties velosipēdus. Šis kārdinājums Sigitu pamudinājis stāties sporta klubā. Tikai kopā ar velosipēdu nācies uzņemties arī šefību pār kādu sporta veidu. Tā kā iecienītākie jau bijuši aizņemti, Sigita izvēlējusies skriešanu.
Tobrīd Sigitas kontā bijusi vien noskrieta piecīša distance Nordea Rīga maratonā, kas veikta pēc viena 3 km treniņa ar draugiem, kurā visi bijuši aizelsušies. Šefība izpaudusies kolēģu pierunāšanā, bet priekš tiem, kurus vairs nevajag pierunāt, mēģināts izsist kādu labumu — sporta kreklu, šortus vai dalības maksu sacensībās. Bijis jāatrod vidusceļš, jo personāla pārvalde vienmēr gribējusi, lai tikai lielāka masa piedalās: „Vecie lai maksā paši, jo skries tāpat, segsim dalību tikai tiem, kas to darīs pirmo reizi!” Tas nav licies godīgi, tad jau labāk visiem 50 procentus, jo jaunais jau var arī uz skrējienu neatnākt, ja pats neko nebūs ieguldījis.
Uz banku aicināti skriešanas eksperti, lai pastāsta par iesildīšanos, par treniņiem, uzturu, apģērbu. 2008. gadā tikai divi Swedbank darbinieki skrējuši maratonu, pārējiem tas licies neaizsniedzams mērķis, bet aizvadītajā vasarā Lattelecom Rīga maratona pilno distanci jau noskrējuši 13 kolēģi, pusmaratonistu bijis aptuveni 40.
SKRĒJIENGRĀMATAS UN TRENIŅPLĀNI
2009. gadā divās stundās un piecās minūtēs noskriets pirmais pusmaratons un Sigita jutusies ļoti laimīga. Finišam tuvojoties, nācies skriet kopā ar leģendāro Nadeždu Kavtaskinu un bijis liels kārdinājums viņu apdzīt, tas arī izdevies.
Toties gatavošanās pirmajam maratonam bijusi ilga un mērķtiecīga. Sigita skeptiski skatās uz tiem, kuri pēc viena diviem pusmaratoniem jau nākamajā gadā startē maratonā. „Tas ir par ātru, tiem 42 kilometriem jāsagatavojas gan fiziski, gan arī psiholoģiski jānobriest,” ir pārliecināta Vāce. „Protams, tas atkarīgs no tā, ko tu gribi — tikai noskriet vai noskriet labi. Es gribēju labi. Trīs četrus gadus skrienot pusmaratonus, rezultāti uzlabojās, un tad 2012. gadā ar draudzeniKristīni Jansonisapratām, ka mēs gribam maratonu — ārzemēs un smuki! Kolēģis triatlonists kopā ar savu draugu lasīja grāmatu Run Less, Run Faster un rakstīja mums treniņplānus.
Tajos nebija nekā traka, trīs treniņi nedēļā — viens intervālu, viens tempa un —parasti brīvdienās — garais. Tajā grāmatā ir metodika, kā aprēķināt ātrumus intervāliem. Mums meiliņā regulāri nāca uzdevumi — šodien tik un tādi intervāli, un mēs tik prom uz Uzvaras parku! Sapratām, ka treniņuzdevumus labāk pildīt kopā, lai nesāktu sevi žēlot. Tā visu pavasari un vasaru darbojāmies, piedaloties arī sacensībās, kuras iekrita gatavošanās periodā. Sanāca labāk, nekā cerēts. Mūsu treniņplāna veidotāji savā pozitīvākajā prognozē bija ierakstījuši rezultātu 3.45, bet mēs abas noskrējām ātrāk par trīsarpus stundām: Kristīne — 3.25, es — 3.28, kas likās baigi labi.”
Pēc gada Amsterdamā Sigita savu personisko rekordu labojusi — 3.25:45. Šogad skrieti divi maratoni — pavasarī Rīgas Lattelecom un rudenī Valmieras, abos finišējot ap 3.33: „Tagad esmu iemācījusies izvairīties no klasiskās kļūdas un nepārķeru sākumu,” vērtē gargabalniece. „Ja aiznesos līdzi visiem, tad lūziens ir smagāks, nekā skrienot iecerētajā tempā.”
PĀRKĀPT PĀRI MARATONAM
Rudenī Viļņas maratona organizētāji uzaicināja latviešus no virtuālā skrējēju kluba Noskrien par tempa turētājiem dažādu rezultātu skrējējiem. Sigita turēja tempu tiem, kas orientējās finišēt pēc piecām stundām. „Baidījos, vai varēšu tik lēni paskriet, un izdomāju sevi mazliet apgrūtināt — skrēju ar mugursomu, kurā bija 1,5 l sporta dzēriens, lai man nebūtu jātērē laiks dzeršanas punktos, kuros es varētu pienest glāzītes citiem,” atceras Sigita. „Somā bija arī kilograms konfekšu Gotiņa. Ja cilvēks skrien maratonu pirmo reizi, tad varbūt viņš nebūs gatavojies un kādu saldumiņu vajadzēs. Abas ar Leldi Broku sapucējāmies ar puķēm, visu ceļu daudz runājām un uzmundrinājām tos, kas skrēja ar mums. Un tad es sapratu, ka tas nemaz nav tik viegli — skriet ar to kravu un runāšanu.”
Piecstundnieku kompānijā bijuši tādi, kas reiz noskrējuši pusmaratonu, tagad mēģinājuši pieveikt maratonu. Bez īpašas trenēšanās, vienkārši noskriet. Ar tiem bijis grūti. Pirmajā distances pusē mundri un runīgi, jo temps gana lēns, bet otrajā — viss! Vairs nekādas runāšanas, paši sarkani un stīvi. Tad nu sācies tempa turētāju darbiņš — jāmotivē, jāpalīdz noskriet līdz galam. „Bija grūti, jo tas temps man bija par lēnu. Labi, ka tempu tur divi trīs skrējēji un viens otru var pieskatīt,” atzīstas Sigita.
„Pirms diviem gadiem saņēmu uzaicinājumu braukt uz Liepāju paskriet pa Karostu garāku koptreniņu,” Sigita stāsta par liktenīgu dienu, kura viņu pievērsusi distancēm, kas garākas par maratonu. „Domāju — kas tur liels, 20—30 kilometru… Aizbraucu kā uz baznīcu, nekā nebija līdzi. Bet citi ekipējušies ar mugursomām, dzeramo un ēdamo. Izrādījās, ka tiek plānots 47—50 km skrējiens. Labi, ka bankas karte bija līdzi un varēju veikalā kādu banānu paņemt. Ar to arī sākās garāki treniņi, jo bija ziemas periods un vajadzēja krāt bāzi.”
MONBLĀNS UN… ROZĀ BAZNĪCA
Jau vairākus gadus latviešu skrējēji iekaro Monblānu visās taku skriešanas distancēs. Par savu Monblāna apgūšanu Sigita stāsta: „Parasti neskrienu visu pēc kārtas, bet izvērtēju, vai man to vajag, bet toreiz pakļāvos bara instinktam un 2014. gadā pieteicos Monblāna mazajai distancei — 53 km OCC (Orsières—Champex—Chamonix).” Patiesībā tā bija tikai pieteikšanās izlozei, jo gribētāju ir krietni vairāk nekā organizatoru paziņotais skrējēju skaits, kuru viņi spēj apkalpot. Tāpēc jaunpienācējiem jāpaļaujas uz loteriju.
„Piesakoties izlozei domā — eh, gan jau neizlozēs — un netrenējies,” atzīstas Sigita. „Bet mani izlozēja! Tad sapratu, ka tās ir ārzemes un vajag smuki noskriet. Apņēmos katru nedēļu braukt paskriet uz Siguldu, bet nesanāca — ikdienas darbi, bērns, mājas, nogurums, slinkums. Gatavošanās procesā noskrēju Cēsu Eko traila 30 km distanci un Mežaparkā asfaltētos celiņus nomainīju pret mežu. Saldū pie mammas gāju skriet uz Kalnasētas parku.”
Monblāna skrējienā Vācei veicās itin labi — absolūtajā dāmu konkurencē (finišēja 274 dalībnieces) viņa izcīnīja 32. vietu, bet savā vecuma grupā bija deviņas vietas augstāk. „Man ļoti patika — bija pasakaini saulains laiks, starts astoņos no rīta, skrēju nepilnas deviņas stundas,” savus OCC 53 kilometrus atceras Sigita. „Pēc divām dienām bija starts viscienījamākajā — UTMB (Ultra Trail du Mont Blanc) distancē — 168 km apkārt visam kalnam, kurā biju atbalstītāja Matīsam Vecvagarim, kurš, starp citu, šogad Hānjas 100 km distancē finišēja otrais. Trešdaļa no UTMB maršruta gāja pa manu OCC distanci. Mani pārsteidza, ka neko no tās neatcerējos… Laikam biju skrējusi no visas sirds, apkārt neko nemanot. Skatos — rozā baznīca! Nu kā es varēju iepriekš nepamanīt rozā baznīcu?! Vienīgi atcerējos smuku ezeriņu, pie kura ļoti gribējās apstāties un nobildēties.”
KILOMETRS 23 MINŪTĒS…
Monblāna apkaimē Sigita Vāce atgriezās šogad, lai piedalītos pasaules čempionātā taku skriešanā. Trase bija 85 km gara un grūtāka par OCC, ar krietni lielāku augstumu starpību. Starts tumsā, četros no rīta. Atcerēties to negriboties, jo bijis grūti. Vienubrīd, skrienot kopā ar kādu austrieti, spriedušas, ka tas nav skrējiens, ja jārāpjas augšup pa klints bluķiem. Ilgākais kilometrs prasījis… 23 minūtes! „Sapratusi, ka ir pilnīga bezcerība, sāku bildēt un sūtīt īsziņas draugiem Latvijā, cerot, ka tā tas grūtums varbūt pāries,” stāsta Sigita. „Draugi saprata, ka esmu ziepēs, un sāka mani mierināt — vēl tikai 30 kilometri… Es nupat vienu kilometru biju nomocījusi 23 minūtēs, un man saka —vēl tikai 30 kilometri!?” Tās bija komandu sacensības, un tādēļ vien Sigitai vajadzēja finišēt. Vēl komandā bija divkārtēja Siguldas kalnu maratona garās distances uzvarētāja Irita Puķīte un Swimrun 2015 dalībniece Baiba Močāne. Gluži pēdējās nav palikušas, bet uz to pusi gan.
VIETĒJĀS TACIŅAS
Šovasar skrieti arī vietējie taku skrējieni — divreiz Stirnu buks, Cēsu Eko trails (80 km) un Siguldas kalnu maratons (70 km). Cēsīm ļoti pretojusies, jo pagājušajā gadā sanācis, ka nepilnīga trases marķējuma dēļ vairākas dalībnieces nomaldījās un… finišu sasniedza ātrāk. „Viņas nebija veikušas visu trasi — starpfinišu rezultāti liecināja, ka viņas atpalika no manis par aptuveni 10 minūtēm, bet finišā bija priekšā 10 minūtes, lai gan es viņas trasē neredzēju,” par netaisnību sūkstās Sigita. „Turklāt šogad rīkotāji paaugstināja dalības maksu! Uzskatu, ka vispirms vajag uztaisīt labu pasākumu un tikai tad var atļauties celt cenu. Tāpēc šogad Cēsīs negribēju skriet, bet Matīss Vecvagaris man vienkārši nopirka dalību. Bija interesanti paskriet kopā ar Almu Vītolu, kas vēlāk uzvarēja Džungļu maratonā. Visu laiku varēju Almai turēt līdzi, bet, kolīdz zāle līdz ausīm, tā Alma vienkārši aiziet — sapratu, ka viņa ir perfekti sagatavojusies džungļiem, jo pa zāli mauc tā, ka līdzi netikt.”
ATGRIEŠANĀS HĀNJĀ
Hānjas ultra taku skrējiens var būt dažāda garuma, sākot no 46 līdz 100 kilometriem. Kad noskrieti 46 km, var finišēt pēc katra 6,6 km apļa un rezultāts tiek ieskaitīts. Pagājušajā gadā Sigita braukusi vienkārši palūkot, kā ies, jo, zinot, ka var finišēt jebkurā aplī, bijis vieglāk. Pēc 70 km, uzzinot, ka atrodas trešajā pozīcijā, saņēmusi papildu adrenalīnu noturēt šo vietu un noskriet līdz galam.
Šogad bijis grūtāk, jo lielāka atbildība — pērnais rezultāts zināms,var uz pjedestāla uzskriet. Bijuši arī savi plusi. „Trase pazīstama, un tas aplis man patīk — ne par īsu, ne par garu,” atceras Sigita. „Mežs, kalniņi… Ik pa brīdim satiec pārējos — kādu tu apdzen pa apli, kāds — apdzen tevi. Skan iemīļotā mūzika.” Sigita iecienījusi skrējienos klausīties mūziku, bet vienmēr redzama tikai ar vienu austiņu — ar otru ausi tiek kontrolētas apkārtnes norises. „Klausos to mūziku, kura man patīk,” stāsta gargabalniece. „Tie ir Katie Melua, Imagine Dragons, James Travis, Ed Sheeran, Zemfira, Mumiy Troll, no latviešiem — Prāta vētra, Pienvedēja piedzīvojumi, The Sound Poets, Kārlis Kazāks, Carnival Youth. Šobrīd sirdī iekritušas fonda Viegli jaunās dziesmas. Man tāds aparātiņš, kas 100 km neiztur. Izdomāju, ka ieslēgšu tikai tad, kad Matīss mani apdzīs par apli. Ielieku austiņu, bet neskan! No rīta pārbaudot skanēja… Šī bija pirmā reize, kad noskrēju bez mūzikas.Startā visas meitenes aiznesās, un man jāpārvar barjera nenesties līdzi. Biju izdomājusi, ka sākšu skriet pa sešām minūtēm kilometru un skatīšos, cik ilgi varēšu izturēt. Vēlāk visas noķēru. Pēdējo igauņu meiteni panācu pie 70. kilometra. Sanāca, ka divatā aizejam 11. aplī un viņa man elpo pakausī. Skrienam, sākas kalniņi, jūtu, ka viņa pāriet soļos, bet es biju apņēmusies visos uzskriet, nepārejot soļos ne brīdi. Sapratu, ja izturēšu, uzskrienot visos kalnos, tad man no viņas izdosies aizbēgt. Izdevās! Man labāk sanāk kalnos uzskriet, nevis no tiem noskriet, jo arī uz leju skriet ir jāiemācās.”
PAR PLĀNOŠANU UN APVIENOŠANU
Lai sportiskās aktivitātes — regulāru treniņu procesu, sacensības — apvienotu ar pilna laika darbu, nepieciešama rūpīga plānošana. „Es izvērtēju, vai veltu pietiekami daudz uzmanības dēlam, attiecībām,” Sigita dalās savā pieredzē. „Tu vari palaist kaut ko garām audzināšanā un pēc tam tev tas nāks atpakaļ desmitkārtīgi. Visu var saplānot, un man patīk plānot.Reizēm jau kaut kas nojūk, bet vienmēr var kaut ko izdomāt.”
Vienu laiku skrējusi agri no rītiem, kamēr visi mājās vēl guļ. Bijis posms, kad skriets kopā ar citiem un bērni savesti vienā mājā, kur paši cits citu pieskatījuši. Šobrīd viņa skrien, kamēr dēlam peldēšanas treniņi, un brīvdienās agrāk no rītiem. Dēlu bieži sanāk ņemt līdzi uz sacensībām, un viņam brīvprātīgi piespiedu kārtā jānoskrien 5 vai 10 kilometri. Skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera dēls pats stingri nolēmis mammu atbalstīt un nakti pavadīt mašīnā uz šosejas. Rīta gaismiņā bijis Sigitas lielākais uzmundrinātājs un brīdī, kad viņa izvirzījusies otrajā vietā, apsteidzot igauņu skrējēju Mariju Boikovu, priecīgi mājis pa mašīnas logu.
SPARTATLONAM KVALIFICĒTA…
Lēnām, bet neatlaidīgi ikdienā darbojoties un plānojot, Sigita diez vai apstāsies pie sasniegtā. Ar Hānjas šāgada simtnieka rezultātu viņa kvalificējusies visnopietnākajai ultrai — spartatlonam — vēsturiskajam skrējienam Grieķijā no Atēnām līdz Spartai 246 km garumā. Par to Sigita gan izsakās skeptiski: „Esmu tur bijusi kā līdzjutēja, zinu, cik smagi tas ir, un domāju, ka tagad man to vēl nevajag. Bet — no otras puses — tas spartatlons arī kā līdzjutējam ir superpasākums — tu izkulies cauri visai Grieķijai un apmeklē tādus ciematiņus, kuriem tūristi tuvumā pat netiek!”
Griboties pamēģināt kādu nopietnāka garuma triatlonu. „Man īsti negāja peldēšana, pirms diviem gadiem vēl bija bail galvu zem ūdens bāzt, bet es cītīgi trenējos un tagad turos uz ūdens normāli, nesaku, ka peldu ātri, bet vismaz pareizi, tāpēc man ir vilinājums vēl vairāk uzlabot peldēšanu un pamēģināt triatlonu, kur skriešana būtu tikai sacensības daļa,” par nākotni prāto Sigita Vāce. „Arī ar atlaidi iegādātais velosipēds joprojām godam kalpo gan sacensībās, gan ikdienā uz darbu braucot. Varbūt Monblānā varētu pamēģināt noskriet garāku distanci, bet vēl ne nākamgad — TDS (Sur les Traces des Ducs Savoie) vai CCC(Courmayeur — Champex — Chamonix) — abi aptuveni 100 km, TDS ir tehniski sarežģītāks, stāvāks. Bet spartatlonu — ne.”
Sigita VĀCE
Juriste, gargabalniece
Dzimusi: 1979. gada 24. maijā Rīgā
Izglītība: Saldus 1. vidusskola, Latvijas Policijas akadēmija, Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūts
Darba pieredze: juriste banku sektorā, no 2008. gada — Swedbank, kopš 2015. gada septembra — Baltikums Bank
Sporta aktivitātes: garo distanču skriešana, peldēšana, slēpošana
Vaļasprieki: aktīva atpūta, mūzika, teātris
Ģimenes stāvoklis: ir attiecības, dēls Rūdolfs
Lielākiesasniegumi sportā: 2015. gadā: 1. v. sievietēm 100 km Haanja Ultra, 2. v. 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera, 4. v. Cēsu 80 km Eco Trail, 5. v.Siguldas 70 km kalnu maratonā, 8. v. Latvijas čempionātā maratonā, 8. v. Lattelecom Rīgas maratonā; 2014. gadā 3.v. 100 km Haanja Ultra, 32. v. (vecuma grupā — 23. v.) Monblāna 53 km taku skrējienā OCC
Personīgie rekordi: pusmaratonā — 1.37:31, maratonā — 3.25:45, 100 km Haanja Ultra — 10.26:36
