Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Nostājies līdzās un parādi, ko spēj

20 gadu vecais Teksasas universitātes students
Ronalds Arājs pirms pāris nedēļām, startējot studentu sacensībās viņpus
okeānam, izpildīja Pekinas olimpisko spēļu kvalifikācijas normu. 200 metru
skrējienā viņš finišēja pēc 20,75 sekundēm. Iespējams, tas nebūtu pārsteigums,
ja nezinātu, ka pērn viņš guva vairākas traumas.
Pagājušā gada
pavasarī Amerikā svaru zālē Ronalds iedzīvojās pleca locītavas traumā. Visi
ārstēšanas pasākumi uzlabojumus nedeva. Par visām likstām stāsta viņš pats.„ Pilnai laimei jūlijā Eiropas U-23
čempionātā Debrecenā starts 100 metru priekšskrējieniem tika pārcelts pusstundu
agrāk nekā paredzēts, – stāsta Ronalds. – Latvijas izlases rīcībā informācija
nonāca ar novēlošanos. Ierados uz starta nepietiekami iesildījies un sastiepu
kājas muskuli. Par traumēto plecu Debrecenā konsultējos ar dakteriem Jurkeviču
un Viļumu. Slēdziens bija nepielūdzams – bez operācijas neiztikt. Bija plīsusi
saite un locītavas somiņa. Augustā man veica operāciju. Rehabilitācija tika
prognozēta pusgadam. Sadarbojoties ar masieri Mareku Osovski, man pašam
neatlaidīgi darbojoties, atveseļošanās ritēja daudz straujāk un veiksmīgāk. Kad
septembra vidū atgriezos Amerikā, ārsti un treneri neticēja, ka operācija
veikta tikai pirms pusotra mēneša. Viņi cildināja mūsu dakteru veikumu. Paldies
ārstiem Jurkevičam un Viļumam part veiksmīgo operāciju un Marekam par
vingrinājumiem un masāžām. Arī pie mums Latvijā ir zinoši pasaules klases
speciālisti, kuri strādā ar jaunākajām tehnoloģijām."Nepilnus četrus gadus
Ronalds Arājs ir prom no Latvijas. Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, izturot konkursu
un iestājoties 10. klasē, viņš gribēja apgūt Starptautisko bakalaurāta
programmu, tomēr par maz bija angļu valodas zināšanu. Tieši tāpēc Ronalds 2004.
gadā devās mācīties uz ASV pilsētu El Paso.„ Braucu turpināt
mācīties vidusskolā, lai papildinātu angļu valodas zināšanas un trenētos.
Amerikā vieglatlētika ir novērtēta un pieejama ikvienam, turklāt sporta sistēma
sakārtota ļoti augstā līmenī. Pie katras skolas, nemaz nerunājot par
augstskolu, ir sporta komplekss un vieglatlētikas stadions ar labu  segumu. Te ir lieliski apstākļi treniņiem.
Latvijā laikam ir citas prioritātes. Mājās vēl būs jāpadomā, kur trenēties un
gatavoties olimpiādei."

Pabeidzis vidusskolu
El Paso, vieglatlētikā sasniedzis vērā ņemamus rezultātus, Ronalds varēja
pretendēt uz pilnu stipendiju kādā no ASV augstskolām. Piedāvājumu bija gana
daudz, taču viņš nolēma palikt tajā pašā pilsētā, uzsākot studijas Teksasas
universitātē.

„ Izvēlējos šo
augstskolu, jo pilsēta jau bija labi pazīstama. Turklāt mans treneris arī te
dzīvoja, kurš ir ne tikai lielisks speciālists, bet arī labs draugs. Protams,
bija arī citi faktori, bet šis bija pats būtiskākais."

Šķita pašsaprotami,
ka, dzīvojot Latvijā, Ronalds par savu izvēlējās vieglatlētiku. Viņa vecāki
bija vieglatlēti, māsa un brālis arī trenējās šajā sporta veidā. Pēc pāris
pirmajiem treniņiem Ronaldam iepatikās, un tā arī palika vieglatlētikā.

„Sākumā trenējos
dažādās disciplīnās, tomēr vislabāk izdevās īsais sprints. Mana ķermeņa uzbūve
kā radīta tam. Tagad esmu sācis pārkvalificēties uz amerikāņu futbolu, jo,
šķiet, ka ar sprinta skriešanu sev maizīti nenopelnīšu. Bet tas jau ir cits
stāsts."

No malas skatoties,
iespējams, ne viens vien apgalvos, ka nav lielas starpības – skriet 100 vai 200
metrus. Latviešu students saka citādāk.

„Simts metros
visgrūtāk koncentrēties visai distancei, salikt visus gabalus kopā. Bieži sanāk ļoti labi startēt, bet sliktāk iet
distancē, vai arī otrādi. Ir sarežģīti, lai būtu labs starts, pāreja uz sprintu
un arī labs nobeigums finišā. Nepieciešama laba reakcija starta blokos. Neesmu
no tiem, kas var lepoties ar labu izturību, bet tas ir svarīgi divreiz garākā
distancē. Tāpēc man ļoti būtiski pirms starta atpūsties. Svarīga arī pareiza
taktika – kā skriet no starta blokiem, kā skriet līkumu un pēdējos simts
metrus."

Ja esi saņēmis
augstskolas stipendiju, pienākums startēt izlasē studentu mačos. Taču šis
mācību gads Ronaldam ir citādāks.

„Šogad par mācībām
maksā mana ģimene, pret universitāti man pienākumu nav. Galvenais sasniegt labu
rezultātu, lai atgūtu stipendiju, no kuras pērn maijā atteicos, lai varētu
trenēties amerikāņu futbolā, bet pleca operācija šīm iecerēm pārvilka svītru.
Tikpat svarīga bija olimpiskā ceļazīme. Zināma pieredze startos Ķīnā man jau
ir, jo pirms diviem gadiem Pekinā sacentos pasaules junioru čempionātā."

Ceļā uz pašreizējiem
rezultātiem Ronaldam bijuši vairāki treneri.

„Maigonis Pūliņš ar
savu pašaizliedzību man iemācīja mīlēt šo sportu. Pa rļoti nozīmīgu treneri
savā karjerā uzskatu Jāni Gailišu, kurš bija ne tikai treneris, bet arī labs
draugs. Ģimenes draugs. Pie viņa uz treniņiem vienmēr gāju ar patīkamām
emocijām. Valentīna Gotovska un Vladimirs Stepanovs man bija treneri, kuri
palīdzēja augstu mērķēt. Viņi mani pārliecināja, ka ļoti jātic sev, ka varu būt
no tiem cilvēkiem, kurš tiešām spēs sasniegt augstus rezultātus. Svarīgi arī
būt veselam un bez traumām. Latvijā lielais pluss ir tas, ka jebkurā brīdī varu
saņemt konsultāciju no sporta ārstes Līgas Cīrules vai terapiju no Mareka
Osovska. Viņi ir no tiem nedaudzajiem, kuri nekad neatteiks palīdzēt, un to es
tiešām ļoti augstu vērtēju. Manai mammai arī ir labas zināšanas sporta masāžā,
kad esmu Latvijā, tētis mani pieskata treniņos. Katram sportistam reiz pienāk
brīdis, kad nepieciešama palīdzība, kad ir cilvēki, kas tev tic un atbalsta
grūtā brīdī. Es arī neesmu izņēmums. Tāpēc paldies manai ģimenei, SIA OptiTīkli un tās īpašniekam Ērikam
Eglītim, ģimenes draugam un vieglatlētikas atbalstītājam Intam Pujātam un
Aigaram Tukulim."

Gan jau sporta
cienītāju vidū atradīsies tādi, kuri teiks – tikai B olimpiskā norma, citi teiks – malacis! Ko Ronalds par to domā?

„Vieni teiks – tas
džeks kaut ko sarijies, otri priecāsies, ka sprints Latvijā palēnām atdzimst. Nezinu,
kāpēc daudziem radies priekšstats, ka var gulēt gultā, neko nedarīt, kaut ko
apēst un pēc tam sasniegt augstus rezultātus. Vieglatlētika man šķiet pārāka
par daudziem sporta veidiem, jo to pārstāv 212 nacionālās federācijas. Atnāc,
nostājies blakus un parādi, uz ko esi spējīgs, ka vari ātrāk, augstāk vai
tālāk. Viss atkarīgs no tevis, rezultāts ir objektīvs un izsaka visu. Nedomāju,
ka mans starts Pekinas olimpiādē ans augstākais sporta sasniegums. Būs arī
citas olimpiādes. Parasti par svarīgākajiem startiem uzskatu tos, kuros man
jāpārstāv Latvijas izlase. Esmu patriots un uzskatu par savu pienākumu startēt
valstsvienībā, nest Latvijas vārdu pasaulē. Pekinā mērķēju uz pusfinālu gan
100, gan 200 metros. Būtu muļķīgi mērķēt zemāk, jo jābūt augstam mērķim, pēc kā
tiekties. Zinu, tas būs ļoti grūti, bet ticu saviem spēkiem un zinu, ko spēju."

Teksasas augstskolā
Ronaldam vislabāk patīkot matemātika un biznesa kursi.

„Šīs ir divas no
lietām, kas mani interesē un padodas. Manam tētim ir labas zināšanas nekustamo
īpašumu vērtēšanas un apsaimniekošanas jomā, brālim ir lieliskas zināšanas
ekonomikā un finanšu lietās. Iespējams, ka vēlāk atvērsim paši savu biznesu.
Man Amerikā visvairāk pietrūkst ģimenes un draugu. Šogad, kad būšu Latvijā,
noteikti sarīkošu viņiem kādu pasākumu. Mājās esmu Ziemasvētkos un vasarā. Tad
visvairāk laika pavadu kopā ar ģimeni, man patīk vērot, kā izaudzis māsas
dēliņš Ričards, aizeju ar brāli uzspēlēt snūkeru vai boulingu. Vērtīgākās ir
mūsu ģimenes stundām ilgās sarunas. Patīk ar tēti kopā iet uz treniņiem.
Respektēju viņa viedokli un zināšanas. Un tad vēl jāapciemo omīte, izbaudīt, kā
viņa mani lutina ar gardiem ēdieniem. Mums Kandavā vienmēr ir jautri, kad kopā
sanāk arī daudz radu. Tās visas ir manas lielās vērtības."

Ronalds Arājs

vieglatlēts

Dzimis           1987. gada 29. novembrī Tukumā

Augums, svars        1,82
m, 81 kg

Izglītība         Tukuma 1. vidusskola un Tukuma bērnu mūzikas
skola (apguva klavieru spēli), Rīgas 6. vidusskola (mūzikas novirziena klasē
apguva arī saksofona spēli) un absolvējis Rīgas 1. mūzikas skolu, Rīgas Valsts
1. ģimnāzija, El Paso Coronado High
School
un Cathedral High School,
Teksasas universitāte El Paso industriālās inženierijas bakalaura programmas II
kurss (ASV)

Pirmais treniņš vieglatlētikā        1997.
gadā

Pirmais treneris      Maigonis
Pūliņš

Pašreizējais treneris          triju
olimpisko spēļu dalībnieks Endrjū Tainss (Bahamu salas)

Labākie sasniegumi          trīskārtējs
Latvijas čempions (100 m, 200 m, 4×100 m stafetē kopā ar brāli), 2006. g.
pasaules junioru čempionātā Pekinā 13. vieta 100 m – 10,63 (priekšskrējienā
10,54), četrkārtējs Baltijas jauniešu čempions 2004. g. (60 m, 100 m, 200m,
4×100 m), Latvijas junioru rekordists 100 m (10,4), Latvijas U-23 rekordists
200 m (20,75)

Ģimene          mamma Agija
(savulaik skrēja sprintu), tētis Ronalds (kādreiz startēja daudzcīņā, pēc tam –
barjersprintā), brālis Henrijs (tāllēcējs), māsa Anija (skrēja barjeras,
startēja tāllēkšanā un septiņcīņā)

Vaļasprieki   klavieru spēlēšana, mūzikas
klausīšanās, koncertu vai deju klubu apmeklēšana, TV pārraižu skatīšanās, kad
raida amerikāņu futbolu, NBA vai NHL spēles

Māra JURŠEVICA

P.S.
Kad žurnāls bija sagatavots drukāšanai, kļuva zināms, ka sacensībās El Paso
Ronalds Arājs sasniedza labus rezultātus sprintā, bet stafetē guva savainojumu.
Cerams, atveseļošanās ritēs strauji un īpaši neietekmēs gatavošanos olimpiādei.