Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Orientēšanās, slēpošana, orientēšanās!

Jānis Lazdāns
Latvijas Orientēšanās federācijas prezidenta amatam gadu tika rūdīts, uzticot
vien šīs vietas un pienākumu izpildītāja funkcijas. Kopš decembra kongresa viņš
savā sporta veidā ir pilntiesīga pirmā persona.

 

 

Tomēr Jāni
Lazdānu
bieži var sastapt distanču slēpotāju trasēs. Turklāt orientieristi
briest nākamajam kongresam. Vai arī viņiem piemeties latviskais kašķēšanās
gars?

 

Ne krīzei, bet
attīstībai

 

– Martā
orientieristiem būšot ārkārtas kongress. Kas tik ekstraordinārs jums jālemj?

– Jāapstiprina
programma, kuras izpilde ļautu sakārtot mūsu finanšu saimniecību. Šajā virzienā
jau divus mēnešus strādā īpaša gudru cilvēku komisija. Lielākā daļa sporta
dzīvo no valsts un pašvaldību finansējuma, kas ievērojami samazinājies. Jādomā,
kā virzīties tālāk, kā turpināt piedalīties Eiropas un pasaules čempionātos.
Patlaban notiek strukturālas reformas federācijā, visā orientieristu dzīvē.
Jādomā, kā pašiem nodrošināt savas pamatfunkcijas. Piedaloties itin visiem, ne
tikai paļaujoties uz dažu diždraugu makiem.


Orientieristiem taču šajā ziņā ir vislielākā pieredze! Jau padomju laikos jūs
dibinājāt klubus un spējāt izvērst plašu masu sacensību sistēmu.

– Jā, bet mums
jādomā arī par valsts izlasi, par tās materiālo nodrošinājumu. Lai augstas
klases sportistiem uz pasaules čempionātu nebūtu jābrauc par savu naudu un
izlases galvenajam trenerim jāstrādā sabiedriskā kārtā. Ārkārtas kongresā
nāksim klajā ar skaidri iezīmētu attīstības plānu. Nevis krīzes budžetu, bet
ilgtermiņa sistēmu, kā virzīties uz priekšu un augt. Attīstību segs skaidri
zināmi ienākumi, valsts nauda aizies tikai izlasei. Valsts naudu mēs netērēsim,
lai sevi uzturētu. Tā ir pilnīgi nepareiza attieksme.

– Kur tad ir tie
līdzekļi, kurus līdz šim neviens nebija pamanījis?!

– Latvijas kausa
izcīņai, kuru veido divdesmit sacensības, jākļūst par mūsu pamatbrendu, ar kuru
piesaistīt sponsorus. Šis seriāls ir federācijas galvenais instruments. Posmu
rīkotāji – klubi – federācijai maksā par tiesībām šīs sacensības rīkot. Viņi
līdzekļus iegūst no dalības maksas, vietējiem sponsoriem. Federācija,
izmantojot Latvijas kausa izcīņu kopumā, iesaista lielos sponsorus, kas palīdz
pieaugušo un jauniešu izlasēm.

– Redzi daudzus
privātos uzņēmējus, kas gatavi piedalīties?

– Jā, tikai
jāsakārto sistēma un jāstrādā. Latvijas kausa izcīņa jāveido arī kā mārketinga
pasākums, līdz šim šīs sacensības tā nav pozicionētas. Mums jāmācās no Magnēta,
kā to darīt.

– Pirms pāris
gadiem orientēšanās tika atzīta par populārāko sporta veidu Latvijā. Nu jūsu
balsis tik skaļi vairs nedzird.

– Daudzi pirmajā
vietā liks hokeju un Rīgas Dinamo, kas ir tīrs biznesa projekts.
Protams, arī tāds ir vajadzīgs. Bet visus skatītāju tūkstošus, kas vēro šīs
spēles, taču nesauksim par hokejistiem. Sporta veida popularitāte būtu jānosaka
pēc aktīvo dalībnieku daudzuma.

Mums ir atskaites
punkts – lielākās sacensības Kāpa ar 1800 dalībniekiem, no kuriem 1200
ir Latvijas orientieristi, kas sporto nopietni. Pieskaitām vēl 500 – 600 Magnēta
dalībniekus, kas vairāk rūpējas par savu veselību, vēl kādus 300 Cēsīs,
Kurzemē, citur… Vairāk nekā 2000 aktīvu orientieristu sanāks noteikti.

– Apmēram ar
tādu pašu skaitli lepojas riteņbraucēji…

– Igo Japiņa
aģentūra ļoti labi attīstījusi šo sporta veidu.

– Sporta
mārketinga pētījumā secināts, ka pēc līdzdalības pirmajā vietā ir peldēšana (13
%), kurai seko riteņbraukšana (12 %) un vieglatlētika jeb skriešana (11 %).

– Diezin vai rūpes
par veselību var pieskaitīt sportam. Es arī eju uz baseinu peldēt, bet tādēļ
taču mani nevar uzskatīt par peldēšanas sporta pārstāvi! Nevienās sacensībās
man pat prātā nenāk piedalīties. Tad jau mani var uzskatīt arī par vingrotāju,
jo reizēm pēc treniņa es mazliet palokos, pastaipos…

– Kopumā šajā
grūtajā laikā orientieristi iet vairumā vai mazumā?

– Latvijas kausu
izcīņas posmos piedalās par kādu simtu mazāk. Cilvēki varbūt nebrauc uz visām
sacensībām, vairāk šķiro. Tas palielina maču rīkošanas kvalitātes nozīmīgumu.

Dalības maksa mums
ir krietni mazāka nekā MTB velomaratonos un svārstās ap trim latiem, kaut gan
sacensību sagatavošana prasa lielu darbu. Kaut vai karšu izstrādāšana vien…
Bet servisu gribam arvien labāku. Lielākajās sacensībās turpat mežmalā
dalībniekus jau nodrošinām ar karstu dušu. Tas maksā. Gribi negribi – cena
jāceļ. Tepat Igaunijā dalības maksa nav mazāka par desmit eiro. Pētījām
Ungārijas pieredzi. Katrās sacensībās visiem zināma daļa no dalības maksas tiek
pārskaitīta izlases vajadzībām. Un arī mums visiem kopā būs tā naudiņa jāsamet.
Turklāt izlase mums jau tagad ir ļoti vērtīga. Pērn pasaules rangā Aija
Skrastiņa un Inga Dambe pirmo reizi iekļuva labāko divdesmitniekā, Mārtiņš
Sirmais, lai arī izslimojis bēdīgi slaveno biatlonistu muskuļu vīrusu,
saglabāja vietu piecdesmitniekā. Edgars Bertuks un Renārs Rode fiziski spēj
turēt līdzi čempioniem, vēl tikai mazliet jāuzlabo orientēšanās puse, pareizā
ceļa izvēle.

– Kur
orientieristi vairāk darbojas – sporta skolās vai sporta klubos?

– Jaunieši
viennozīmīgi vairāk nāk no sporta skolām. Šajā ziņā mums ir vairāki spēcīgi
orientēšanās centri – Madona, Saldus, Valmiera, Ogre, Gulbene un Rīga. Tendence
gan ir lēnām pāriet uz sporta klubiem.

 

Balta čūska
pļavā

 

– Esi valdes
loceklis biedrībā A2, kas manāma ne tikai orientēšanās sportā.

– Tā ir aktīvu
siguldiešu kompānija, kas rīko sacensības, kurās arī paši piedalās. Sākām ar
orientēšanās sportu, turpinājām ar distanču slēpošanu un riteņbraukšanu. Pērn
biedrībā atvērām arī orientēšanās pulciņu bērniem, ir treneri… Jau iepriekš
prātojām, ka kaut ko tādu vajadzētu noorganizēt. Galīgo impulsu deva Siguldas
bērnu vecāki, kuri internetā bija atraduši, ka ir tāda biedrība, kas nodarbojas
ar orientēšanos. Atnāca divas aktīvas māmiņas, un mums bija jāsāk rīkoties.

– Vai jūs
gadījumā neesat tie, kas Silciema mežā pirms vairākiem gadiem sākāt rīkot
omulīgus tautas slēpojumus?

– Jā, šoziem jau
būs sestais. Esam uzlabojuši trasi, rudenī nogreiderējām starta zonu. Varēs
sākt astoņu metru platumā…

– Tajā pašā
skaistajā priežu mežā?

– Siguldas
slēpojumu esam rīkojuši arī Reiņa trases
apkaimē, bet mežā tomēr ir krietni patīkamāk. Man daudzi prasījuši: „Nu, Jāni, kad slēposim Silciemā?" Agrāk par
februāri tai vietai klāt netikšu. Pats slēpojums notiks 21. datumā. Diemžēl vienlaikus
ar Tartu maratonu, bet ko var darīt, ja februāris ir tik īss mēnesis!

– Kā
orientierists nonāca līdz distanču slēpošanai?

– Tā man visu laiku
patikusi. Mūsu pusē Siguldā ir tāds Ilgonis Krūmiņš – milzīgs distanču
slēpošanas fans. Es vēl mācījos skolā, kad Ilgoņa zemnieku saimniecībā
nodibinājām klubu Brīvnieki. Tajā mēs cītīgi šeftējāmies. Palīdzēja arī
Siguldas pašvaldība, kas mums nopirka sniega moci. Pirmo trasi ar cirvjiem un
zāģiem iekārtojām netālu no tagadējā Reiņa, vairāk uz Turaidas pusi.
Kādu laiku darbojāmies pa Dainu kalnu – tur bija ļoti labas trases, bet
nevarējām sadzīvot ar zirgiem, kurus kustīgie distanču slēpotāji ārkārtīgi
biedēja un tūristu vizināšana kamanās kļuva bīstama. Nācās pārcelties uz kluso
Silciema mežu.

Būtībā jau trases
sākām taisīt tikai sev un draugiem, bet informācija izplatījās un gribētāju
sāka rasties arvien vairāk. No manas mājas virtuves loga Turaidā var redzēt
Dainu kalnu. Reiz sēdēju pie loga un skaitīju slēpotājus – o, jau piecpadsmit,
baigi labi!

– Cik tagad Reinī
var saskaitīt?

– Saulainākās
svētdienās kādus divsimt. Turklāt trase par brīvu pieejama tikai darbdienās,
brīvdienās jāmaksā, šosezon nevarējām savākt tik daudz sponsoru, cik pērn. Kopš
2004. gada biedrība A2 ir menedžeris starp Reiņa trases īpašnieku
Olavu Legzdiņu un pašvaldībām, kā arī uzņēmējiem. Piesaistām līdzekļus, un
iedzīvotājiem iespējams piecas dienas nedēļā slēpot bez maksas apgaismotā
trasē.

Kad sākām darboties
Reiņa trasē, sarīkojām Rīgas rajona čempionātu distanču slēpošanā.
Ieradās tikai piecu pašvaldību komandas, pērn, pēdējā reizē bija pārstāvētas
sešpadsmit pašvaldības. Šo pieaugumu noteikti veicinājis tas, ka slēpotājiem
tiek piedāvātas arvien kvalitatīvākas trases.

Pamatideja, ka Reinī
nepieciešama arī distanču slēpošana, lai šī vieta būtu interesanta visiem,
pieder Olavam. Vēl pirms mūsu A2 sāka ar viņu sadarboties, Reinī jau tika izveidota Latvijā pirmā
mākslīgā sniega distanču slēpošanas trase. Visi brauca uz sacensībām un
brīnījās, kur tad varēs slēpot?! Visi lauki pliki! Piebrauca pie Reiņa un…
pāri pļavai balta čūska vijas.

– Tagad šajā
sākotnēji ģimeņu aktīvai atpūtai paredzētajā vietā februāra pirmās nedēļas vidū
atkal notiks valstī lielākās un vienīgās starptautiskās federācijas FIS
akceptētās sacensības – Skandināvijas kausa izcīņas posms!

– Daudz ko izšķir
trakie. Viņu fanātisms bīda lietas uz priekšu. Vispār FIS mačus uz Latviju,
vispirms uz Rīgu, uz Uzvaras parku, atveda Roberts Raimo. Mēs sākām trakot ar trašu izveidi. Pirmais
izaicinājums bija Latvijas I ziemas olimpiādes sacensības – distanču slēpošanas
mači Reiņa trasē – tas tolaik bija kaut kas pilnīgi neparasts! Turklāt
tehniskais delegāts, toreizējais Cēsu sports skolas direktors Mārtiņš Niklass
pieprasīja, ka distancēm jāatbilst FIS prasībām. Kopā sākām pētīt, kādas tad
tās ir. Būtībā tas bija ļoti labs impulss, lai mēs kāpinātu kvalitāti.

Tagad Reinī ir divas FIS sertificētas trases –
1,3 un 3,75 km apļi, pilni ar daudziem pagriezieniem. Interesanti, ka garais
aplis, kas vijas arī pa kalnu slēpotāju trasēm, kuras maču laikā būs slēgtas,
pēc profila ir ļoti līdzīgs vienam Vankūveras aplim. Vistlerā kopējā augstumu
summa ir 129 m, Reinī – 128 m, viņiem
lielākais kāpums, pa vertikāli mērot, – 33 m, mums – 31 m.

Starp citu,
nākamgad šīs FIS sacensības plānojam rīkot Madonā, kur nopietni tiek investēts
Smeceres sila bāzes attīstībā. Tur atkal būs pavisam cits fīlings.

 

Puika, kas
lūdzās

 

– Tev jau
vajadzētu darboties pie Slēpošanas savienības runas vīriem, bet tu esi
orientieristu prezidents!

– Orientēšanās
tomēr ir mans sporta veids, kurā esmu izgājis visam cauri, sākot no pašas
apakšas.

– Kas
orientēšanās sportā ir pati apakša?

– Iesācēju pulciņš.
Mācījos Turaidas pamatskolā, kura atrodas mežā, kur, autobusu gaidot un pieturā
dauzoties, manu kustību kāri pamanīja mana pirmā trenerīte Maruta Mitrevica.
Teica, ka vajadzētu pamēģināt orientēšanās sportu. Tā mēs sākām mēģināt, bet…
drīz man šis sports tika aizliegts.

Aizbraucām uz Rīgas
Magnētu. Trenerīte līdzi netika, un lielākajiem tika piekodināts
pieskatīt mazos – palaist mežā, sagaidīt atpakaļ, atvest mājās. Man gadījās tā
ilgāk pamaldīties. Iznāku ārā, neviena vairs nav! Pie koka stāv manas drēbītes,
vienīgās. Puika pirmo reizi Rīgā, sāk domāt, kāds bija numurs autobusam, ar
kuru atbrauca no stacijas? Tajā pašā kāpj iekšā, bet vilciens uz Siguldu nupat
aizgājis. Ar ko vēl var aizbraukt? Ar autobusu. Puika iet uz autoostu, jā,
sarakstā teikts, ka pēc kādas stundas būs reiss. Puika gaida, gaida, bet nekāda
autobusa nav! Beidzot ceļas un pēta sarakstu vēlreiz, līdz pamana, ka
noskatītais autobuss kursē tikai brīvdienās. Puika jož atpakaļ uz staciju un uz
pēdējo vilcienu tomēr paspēj. No Siguldas pa nakts melnumu vēl kājām jāšpago uz
Turaidu… Var jau saprast vecākus, kas pēc šāda gājiena orientēšanās sportam
aizliedza tuvumā rādīties. Tikai pēc gada ar lielu lūgšanos atkal atļāva atsākt
trenēties.

– Kas tad tev tā
patika, ka bija jālūdzas. Gribēji, lai lielie puikas atkal tevi atstāj mežā?

– Man šis sports
patika un arī padevās. Orientēšanās ir divu lietu salikums. Skriešana un
loģiskā domāšana. Jāatrod balanss starp ātrumu un spēju orientēties dabā,
situācijā. Mana spēcīgā puse bija orientēšanās. Tu zini, ka konkurents skrien
par tevi ātrāk, no kontrolpunkta viņš aiziet pirms tevis, bet nākamajā tu tomēr
esi priekšā viņam. Man tā bieži sanāca. Tas dod gandarījumu.

Atceros, kad Ojārs
Ulmanis pirmo reizi uzaicināja uz republikas jauniešu izlasi, Maruta noteica:
"Beidzot, Jāni, arī tevi ieraudzīja!" Tā jau visos sportos ir, ka no
laukiem, no maza pulciņa izsisties ir grūtāk…

…Nu gan
Siguldā nomali atradis! Mārtiņš Sirmais izsitās no Kusas, kas ir daudzkārt
mazāks miests!

– Bet viņš uzreiz
sasniedza spilgtu rezultātu. Man daudzkārt vajadzēja sevi apliecināt līdz tiku
līdz PSRS jauniešu izlasei.

Vispirms ziemas
olimpiskajās spēlēs

– Tagad
orientēšanās sports no mežu biezokņiem arvien biežāk pārceļas uz pilsētu
parkiem un kāro pēc vietas olimpiskajās spēlēs.

– Tāda tendence ir,
bet domas dalās. Skandināvi ir pret, jo, iekļūstot olimpiskajās spēlēs,
orientēšanās pārvērtīsies ļoti profesionālā sporta veidā, kas nes līdzi arī
zināmas negatīvas sekas.

Kaut gan
starptautiskā federācija izvirzījusi mērķi iekļūt olimpisko spēļu programmā.
Domāju, ka vispirms tas notiks ziemas spēlēs. Tajās ir mazāka programma, un arī
orientēšanās sacensības ziemā vieglāk sarīkot pārskatāmas.

– Kā tās notiek?

– Trīs līdz četrus kvadrātkilometrus lielā
nogabalā krustu šķērsu tiek savilktas dažāda platuma distanču slēpošanas trases.
Šaurākās, kas nav platākas ar metru, kartē tiek iezīmētas ar punktētu līniju,
mazliet platākas – ar raustītu, maģistrāles, kurās var darboties kā īstenās
distanču slēpošanas trasēs, – ar nepārtrauktu līniju. Kartē iezīmēti
kontrolpunkti, meklē tos, izmantojot šos dažādu kategoriju ceļus. Ja gribi,
brien taisni pa mīksto sniegu. Tāpēc orientieristi slidsolī slēpo ar mazliet
īsākām slēpēm un viņiem raksturīgs īsāks, it kā saraustīts slīdējums.
Televīzijas kameras novietotas skatītāju punktos, startā un finišā,
dalībniekiem GPS raidītāji – viss pārskatāmi un redzami. Skandināvi šos sistēmu
jau labi apguvuši arī vasaras sacensībās.

Līdzīgi tiek
rīkotas veloorientēšanās sacensības. Iezīmē ceļus, takas, kritušos kokus, citus
šķēršļus un, lūdzu, meklē labāko maršrutu uz nākamo kontrolpunktu. Igaunijā un
Lietuvā šāda orientēšanās ir populārāka nekā pie mums.

– Tevi par
prezidentu ievēlēja uz diviem gadiem. Kāda ir tava vīzija – kāds orientēšanās
sports Latvijā būs 2012. gadā?

– Esmu bijis gan
sportists, gan karšu zīmētājs, gan sacensību rīkotājs, gan, piemēram,
atbildīgais par mārketingu Eiropas čempionātā, kas notika Ventspilī. Ar šo
pieredzi gribu panākt, lai Latvijā nebūtu vāji organizētu nacionāla līmeņa
sacensību. Šobrīd daži mači tiek rīkoti ļoti labi, daži viduvēji vai pat
slikti.

Latvijas izlase,
arī jauniešu izlase būs skaists, prestižs mērķis, pēc kā tiekties. Tajā kopā ar
treneriem strādās arī mediķi. Sacensību un treniņu analīzē tiks izmantotas
jaunās tehnoloģijas, kas ļauj datorā uz kartes izpētīt, kā esi veicis maršrutu,
secināt, kur un kāpēc kļūdījies.

Pagājušais pasaules
čempionāts Ungārijā… Datorā pētām, kā mums gājis. Viss labi, pēkšņi – īss,
taisns posms, bet zaudējam 30 sekundes! Izrādās, tas ved tieši no kalna uz leju
un neviens nebija iedomājies, ka ātra skriešana pa nogāzi lejup prasa īpašu
tehniku, kura nebija trenēta. Kad to atklājām, veterāni sauca, jā, padomju
laikos mēs speciāli trenējāmies skriet lejup pa šķēršļu apvidu! Modernā
tehnoloģija elementāri atklāja labi aizmirsto veco.

Dainis CAUNE

 

Jānis Lazdāns

Latvijas Orientēšanās federācijas prezidents,
biedrības A2 valdes loceklis, kompānijas Siguldas Dizains īpašnieks

Dzimis: 1970. gada 13. novembrī Siguldā

Izglītība: Turaidas pamatskola, Siguldas Valsts
ģimnāzija, Biznesa vadības koledžas students

Sportā: kopš 13 gadu vecuma, pirmā trenere Maruta
Mitrevica

Lielākie
sasniegumi
: 3. vieta PSRS
jauniešu čempionātā, pērn iekļūšana pasaules senioru čempionāta labāko
desmitniekā

Darba gaitas: karšu izdevniecība Jāņasēta, kopš
1998. gada SIA Jānius īpašnieks

Ģimenes
stāvoklis
: precējies, divu
meitu tēvs

Vaļasprieki: distanču slēpošana, MTB riteņbraukšana,
piedzīvojumu sacensības, karšu zīmēšana